Zaudētie sapņi

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Šīs lapas saturs:

„Galvenais, ko esmu zaudējusi, ir ilūzijas par to kādai, manuprāt, bija jābūt dzīvei”

Mums visiem ir sapņi, cerības un nākotnes plāni. Viens no alkoholisma postošajiem iespaidiem ir tāds, ka mūsu sapņi par nākotni, par dzīvi, kādu esam cerējuši dzīvot, tā arī paliek nepiepildīti. Mēs varam būt cerējuši uz ilgu un laimīgu dzīvi ar savu dzīvesbiedru vai partneri, bet esam piedzīvojuši tikai savu sapņu sabrukumu. Laimīga ģimenes dzīve kaut kā mums ir paslīdējusi garām un mūsu bērni varbūt ir izauguši haosa un pat vardarbības ietekmēti. Neatrisinātas dusmas, pārmetumi vai atmiņas par pāri darījumiem var sašķelt mūsu ģimenes un draudzības. Alkoholisms nolaupa mums sapņus un šādu zaudējumu sekas ietekmē katru mūsu dzīves aspektu.

Dzīvojot ar alkoholismu, zaudējumi bieži rodas pakāpeniski un var atšķirties no citas mūsu piedzīvotās sērošanas pieredzes. Sākotnēji mēs savus zaudējumus varam nemaz neapzināties. Alkoholisma divējādā daba var būt mums radījusi tādu apjukumu, ka dažkārt pat nezinām, ko domāt.

„Manas attiecības ar vīru, kad viņš bija skaidrā, bija maigas un mīlošas, caurvītas ar atmiņām par jaukiem kopā pavadītiem brīžiem. Manas attiecības ar vīru, kad viņš bija alkohola ietekmē, bija slimīgas un sāpinošas.”

Agrāk, ja kaut kas nenotika, kā mums gribētos, mēs sev iestāstījām, ka mums jāpūlas vairāk vai jādara labāk. Mēs vēl nebijām sapratuši, ka mūsu centieni kontrolēt rada mums vēl lielākas sāpes. Patiesībā daudzi no mums ir pārsteigti, saprotot, ka mūsu mēģinājumi mainīt alkoholiķi, ir problēmu drīzāk saasinājuši, nevis tuvinājuši risinājumam. Tik ļoti cenšoties izkārtot lietas pa savam prātam, mēs mūsu Augstākajam spēkam nedevām sevišķi daudz iespēju darboties mūsu dzīvē. Mēs tik ilgi cerējām, ka dzīve ar alkoholiķi uzlabosies, bet mēģinājumi risināt problēmas tikai pašu spēkiem noveda mūs līdz izolācijai un spēku izsīkumam.

Mēs atnācām uz Al-Anon, jo vēl arvien ceram uz labāku dzīves veidu. Kā izteicies kāds no biedriem: „Šodien es nevaru atļauties domāt par to, kas būtu varējis būt.” Par spīti vilšanās sajūtai, ar laiku mēs varam sākt būvēt jaunus sapņus. Lai gan mums nav tādas ģimenes, par kādu sapņojām, mēs atklājam, ka mums piemīt spēks mainīt pašiem savu dzīvi – sākot no šodienas.

Uz augšu

Apraudot zaudēto, sērojot par nebijušo

Kad pirmo reizi atnākam uz Al-Anon, daudzi no mums uzdod sev jautājumu, kāpēc mūsu dzīve ir kļuvusi tāda, kāda nu ir. Mēs varam tverties pie pagātnes cerībām un sapņiem, vai pie atmiņām par alkoholiķi, pirms bija sākusies dzeršana. Mēs varam mēģināt noliegt savus zaudējumus, baidoties, ka mūsu sēras aprīs mūs, ja atzīsim tās. Iespējams, mums nav bijis tādu attiecību, uz kādām cerējām un pret mums neizturējās, kā mēs to cerējām un gaidījām. Lai tiktu pāri savām bēdām, mēs paši sev varam būt radījuši fantāziju par ideālu ģimeni, perfektu bērnību, perfektām attiecībām un perfektu dzīvi.

Līdzsvars starp izvairīšanos no savām sāpēm un laika piešķiršanu sev to izsāpēšanai ir visai delikāts. Mēs nevēlamies apiet savas sēras, tāpat negribam piespiest sevi stāties tām pretī, iekams esam tam gatavi. Līdzīgi kā bērnam, kam drošībai nepieciešama mīļotā rotaļlieta, mums var būt nepieciešami turēties pie saviem sapņiem līdz esam gatavi stāties pretī dzīvei bez tiem. Mēs taču neņemam bērnam nost šādu mīļlietiņu nedz arī pārmetam, ka viņam tā ir vajadzīga drošībai. Mēs zinām, ka tad, kad bērns jutīsies gana droši, viņš pats to pametīs. Mēs varam atļauties šādu izpratni un iejūtību arī pret sevi, paļaujoties, ka pienāks īstais laiks, kad būsim gatavi stāties pretim saviem zaudējumiem.

„Sanāksmē es dzirdēju kādu sakām, ka atbilde uz sāpēm ir pašās sāpēs un es nolēmu atteikties no kontroles un ļaut sērām un savam Augstākajam spēkam aizvadīt mani turp, kur nu man jābūt.”

Kad sasniedzam šo ļaušanās pakāpi, mēs sākam saredzēt citus tādus, kādi viņi ir, nevis tādus, kādus mēs cerētu viņus kļūstam. Ar šo pieņemšanu var nākt arī dziļa zaudējuma sajūta. Daudzi no mums tā arī nav dzīvojuši dzīvi, kā cerēts, tomēr krišana apsēstībā par to ko uzskatām par dzīves netaisnību, noved mūs tikai vēl lielākā postā. Pakāpeniski mēs mācāmies pieņemt to, kas ir, pat ja tas nav tāds, kā mums gribētos.

„Al-Anon neviens necentās restaurēt manus zaudētos sapņus. Brīnumainā kārtā, es atklāju, ka, lai gan es nevaru izmainīt savas ģimenes vēsturi, man ir manas programmas atbalsts, kas ļauj man no jauna veidot citu dzīvi sev pašam, daudz bagātāku nekā es jebkad būtu varējis sapņot vai plānot.”

Uz augšu

Sērojot par saviem bērniem

Vairums vecāku vēlas, lai viņu bērni augtu mierīgās, gādīgās un mīlošās ģimenēs. Diemžēl, vairumā gadījumu pat mūsu vislabākie nodomi radīt šādu vidi, nespēj pasargāt mūsu bērnus no alkoholisma slimības ietekmes. Mēs varam būt centušies pildīt abu vecāku lomu, tiecoties kompensēt alkoholiķa iesaistīšanās trūkumu vai nespēju emocionāli vai fiziski piedalīties savu bērnu dzīvē. Mēs, iespējams, cieši ticējām, ka cenšoties gana stipri, varēsim saviem bērniem to visu aiztaupīt. Rezultātā, mēs varam ciest no visaptverošas vainas sajūtas un nožēlas par to, ka nespējām pasargāt viņus no alkoholiķa. „ Kāpēc” , mēs jautājam sev, „ kāpēc gan mūsu pūles nav devušas nekādu rezultātu?”

Nestabilitāte, strīdi un vardarbība, kas raksturīgi alkoholiķu ģimenēm, var ietekmēt mūsu bērnus arī tad, kad viņi sen jau ir pieauguši. Mūsu bērni ir redzējuši lietas, kādas nekad nebijām domājuši, ka viņi redzēs un mūsu sapņi par to, ka audzināsim savus bērnus veselīgā un drošā vidē tā arī ir palikuši nepiepildīti. Daži no mums ir paļāvušies uz saviem bērniem, ka viņi sniegs mums emocionālu atbalstu un komfortu, ko patiesībā ilgojāmies saņemt no sava dzīvesbiedra alkoholiķa. Tagad, kad saprotam, ka tam nebija jābūt viņu pienākumam, mēs vēlamies, kaut varētu atgriezties pagātnē un daudz ko izdarīt citādi.

Tomēr atskatoties uz šo savas pagātnes daļu, svarīgi ir saglabāt līdzcietību pašiem pret sevi. Daudzi no mums darīja labāko, ko tobrīd spēja ar tām zināšanām un resursiem, kas bija viņu rīcībā. Ar savu šā brīža izpratni varam izvēlēties, ko darīt citādi šodien. Ja arī šobrīd dzīvojam ar vardarbību, mūsu iespējās ir izlemt, ko varam darīt, lai pasargātu savus bērnus un garantētu viņu un savu drošību. Ja mūsu bērni ir pieauguši un sāk saskarties ar ietekmi, ko atstājusi pieaugšana alkoholisma skartā ģimenē, mums var būt pienācis laiks tikt konfrontētiem ar savu lomu šajā procesā, mums var nākties atsaukt atmiņā sāpīgos viņu bērnības mirkļus. Lai gan mums tas var izrādīties grūts laiks, mēs varam censties piedāvāt viņiem savu emocionālo atbalstu.

Ceturtā un Piektā soļa piemērošana mūsu attiecībās ar bērniem ir palīdzējusi daudziem no mums. Šo soļu nolūks ir nevis vainot sevi, bet gan drīzāk izskatīt tos mūsu vecāku lomas aspektus, kur esam pielaiduši kļūdas vai nodarījuši ļaunu. Ceturtajā solī mēs veicam „ dziļu un bezbailīgu sevis morālo inventarizāciju”. Šajā inventarizācijā mēs aplūkojam gan tos savas vecāku lomas aspektus, ar kuriem varam lepoties, gan tos, kurus nožēlojam. Mūsu mērķis ir novērtēt sevi atbilstoši un darīt labāko, ko spējam, lai izlabotu savas attiecības ar bērniem. Kad esam gatavi, varam veikt labojumus. Lai gan mūsu bērniem nav paveicies piedzīvot tādu bērnību, kādu mēs būtu gribējuši un sapņojuši viņiem dot, nav par vēlu pielikt visas pūles no savas puses, lai izveidotu ar viņiem veselīgas attiecības šodien.

Uz augšu

Nepiepildītās cerības

Sapnis ir iedvesmas pilna cerība, mūsu dārgums, kaut kas, pēc kā tiecamies un ko cenšamies sasniegt. Gaidas ir kas tāds, kas vairāk saistās ar mūsu prāta stāvokli, kaut kas, ko, mūsuprāt, esam pelnījuši. Bieži vien mūsu sapņi un gaidas ir cieši saistīti un ir grūti nodalīt vienu no otra. Dažkārt mūsu gaidas ir pamatotas, dažkārt tās ir nereālas. Piemēram, mēs varam pamatoti gaidīt, ka no rīta uzlēks saule un vakarā tā norietēs. Ja mūsu cepeškrāsns ir darba kārtībā, varam sagaidīt, ka kārtīgi uzsildīta, tā sasniegs vēlamo temperatūru. Veselīgās attiecībās, mēs varam sagaidīt, ka pret mums izturēsies ar tādu pašu cieņu, godbijību un taktiskumu, kādu sniedzam citiem. Taču, dzīvojot alkoholismam raksturīgajā haosā un neparedzamībā, pat mūsu vispamatotākās gaidas paliek nepiepildītas.

Prāta līmenī, mēs pat ļoti labi varam apzināties, cik nereāli ir cerēt, ka piedzēries cilvēks izturēsies pret mums ar cieņu, vai vispār „ņems mūs galvā”. Tomēr emocionālā līmenī, mēs vienalga jūtamies nepatīkami pārsteigti un atkārtoti sāpināti katru reizi, kad tiekam nodoti. Ja esam jau pieraduši pie alkoholisma radītas uzvedības, varam arī sākt ticēt, ka neko labāku neesam pelnījuši. Varam sākt arī paši sevi noniecināt un paciest necienīgu izturēšanos no citiem ģimenes locekļiem, draugiem un kolēģiem.

Tas, ka kāds nespēj izturēties pret mums ar cieņu nenozīmē, ka mēs neesam tās vērti. Al-Anon mēs atklājam, ka tieši mēs paši esam tie, kas visvairāk spēj parūpēties par sevi. Tiem no mums, kuri ir uzskatījuši vai ir tikuši mācīti citādi, tas var būt visai satricinošs atklājums. Pamazām mēs sākam atgūt savu pašvērtības sajūtu. Ar laiku atklājam, ka esam stiprāki un dzīvotspējīgāki, nekā esam par sevi uzskatījuši. Uzņemoties atbildību par savu dzīvi, mēs sākam atzīt, ka mūsu laime nav atkarīga no tā, ko citi dara vai nedara. Sākot atgūt savu pašvērtības izjūtu, daudz ticamāka kļūst veselīgāku attiecību piesaistīšana, balstoties uz savstarpēju cieņu un uzmanību.

„Al-Anon deva man instrumentus dzīvot savu dzīvi, dziļāk izprotot daudzus jautājumus, attiecībā uz kuriem esmu bezspēcīgs. Tas man atklāja arī vienkāršo patiesību, ka par savu laimi esmu atbildīgs es pats.”

Kad piemērojam savu devīzi „Sāc ar sevi”, mēs beidzam cerēt, ka citi apmierinās mūsu vajadzības, tā vietā lūkojamies uz sevi. Tas nenozīmē, ka mums ar visu jātiek galā vieniem pašiem vai, ka nevaram ne uz vienu paļauties. Drīzāk, mēs mācāmies beigt cerēt, ka mūsu vajadzības apmierinās kāds, kurš nav spējīgs to izdarīt. Varam justies vīlušies un nodoti, tomēr neļaujot visai mūsu pasaulei sabrukt gabalu gabalos.

„Ja kāds nevar būt mīlošs manu bēdu liecinieks, varu mācīties pieņemt to bez aizvainojuma. Tajā man palīdz Trešais solis. Ja man šķiet, ka manā pasaulē kaut kas nav kārtībā, es sev atgādinu, ka šorīt nodevu savu gribu un dzīvi sava mīlošā Augstākā spēka rokās. Pat ja manas gaidas nepiepildīsies, esmu drošībā.”

Pienāk brīdis, kad mums vajag konstatēt, vai ļaujam savām gaidām kontrolēt sevi. Varam pajautāt sev - „Vai esmu pārlieku pieķēries kādam konkrētam iznākumam?” Vai jūtamies dusmīgi un piekrāpti, ja kaut kas nenotiek, kā esam gaidījuši? Vai esam pārāk cieši turējušies pie saviem plāniem, vai arī esam bijuši gana elastīgi, lai saņemot jaunu informāciju spētu pielāgoties tai? Dažkārt sīkas vilšanās – kāda pasākuma atcelšana pēdējā mirklī, alkoholiķa izraisīts kavējums – var tikt arī pārspīlētas. Šādi sīki nodarījumi var būt tik uztraucoši tāpēc, ka jo bieži atsauc mums atmiņā daudz lielākas vilšanās.

Mācoties pielāgot realitātei savas gaidas, ārkārtīgi svarīgs ir ikdienas kontakts ar savu Augstāko spēku. Septītajā solī mēs lūdzam tikai uzzināt Dieva gribu attiecībā uz mums un drosmi to pildīt. Lietojot vārdu „tikai” mēs sev atgādinām, ka mūsu griba šajā vienādojumā netiek ņemta vērā. Savas gribas uzspiešana vairumam no mums ir radījusi vien atkārtotu vilšanos. Tas ir milzu atvieglojums paļauties, ka mums tiks dots pietiekami daudz spēka un resursu, lai pildītu mūsu Augstākā spēka gribu. Tomēr Vienpadsmitajā solī tiek arī norādīts, ka nevienam netiek solīti nekavējoši uzlabojumi. Mums var būt nepieciešams visas dienas garumā daudzkārt pakļaut savu gribu. Jo īpaši tas attiecināms uz laiku, kad cīnāmies par to, lai spētu atteikties no savām gaidām.

Kā lai atpazīstam sava Augstākā spēka gribu? Daudzi no mums apzinās savu Augstāko spēku mierīgos, klusos lūgšanu vai meditācijas brīžos, kad mūsu prāts ir skaidrs un brīvs no visa mulsinošā. Daži no mums uztver to kā intuīciju – klusa, bet spēcīga sajūta, ka mēs zinām. Citi to raksturo kā iekšējo mieru un izlēmību.

Katram no mums ikdienas kontakts ar Augstāko spēku būs citādāks. Ja piederam pie kādas konkrētas reliģijas, varam skaitīt mūsu tradīcijā pieņemtās lūgšanas. Ja izjūtam savu Augstāko spēku dabā, atrodam laiku pastaigai mežā, gar jūru vai tuvāko apkaimi. Varam atkārtot Dvēseles miera lūgšanu vai lasīt mūsu literatūru. Prātu palīdz nomierināt arī meditācijas brīži, ko sev varam piešķirt rītos un vakaros. Varam izvēlēties jebko, kas palīdz mums saistīties ar savu Augstāko spēku. Mums nav jābūt perfektiem šajā lietā. Vienīgais, kas mums jādara ir - gribēt.

Uz augšu

Finansiālie zaudējumi

Mums pat sapņos varbūt netika rādījies, ka mums nāksies cīnīties vienlaikus gan ar alkoholismu, gan finansiālām grūtībām, taču skumjā patiesība ir tā, ka abi šie zaudējumi bieži vien iet roku rokā. Alkoholiķis var būt pilnīgi bezatbildīgs attiecībā uz naudu, neapgrūtinot sevi ar rēķinu, īres vai hipotēku nomaksu, slēpjot naudu vai iztērējot visus ģimenes ietaupījumus mums aiz muguras. Arī mums pašiem stresa brīžos var piemist tendence tērēt vairāk nekā varam atļauties. Lai kompensētu sev mīlestības un uzmanības deficītu no alkoholiķa puses, mēs varbūt esam meklējuši taustāmākus materiālus mierinājumus. Tā kā nekas un nekad nevar pilnīgi aizstāt zaudējumus attiecībās, ātri vien mēs varam nokļūt finansiālās grūtībās, un papildus pie visa mums nākas risināt kredītkaršu parādu un pārtēriņa procentu problēmas.

Daudzas ārstēšanas programmas un terapijas centri izmaksā pietiekami dārgi, kamēr Al-Anon mums nav dalības maksas par sanāksmju apmeklēšanu. Tiem no mums, kas cīnās ar finansu grūtībām, tas ir iedrošinošs atvieglojums. Septītā tradīcija nosaka, ka „Katrai grupai pilnībā sevi jāuztur, nepieņemot palīdzību no ārpuses” .

„Septītā tradīcija palīdzēja man saskatīt, ka tā vietā, lai paļautos uz alkoholiķi, varu sākt atbalstīt sevi pati. Izmantodama devīzes „Galvenais pirmajā vietā” un „Vai tas tiešām ir svarīgi?”, spēju noteikt savas rēķinu prioritātes un iemācījos atšķirt savas vēlmes no savām vajadzībām. Tagad esmu sapratusi, ka nekāds mantu daudzums nespēs kompensēt manas laulības zaudējumu.”

Neviens no mums nevēlas nonākt nopietnās finansiālās grūtībās, taču bieži vien tieši šādas problēmas dramatisms piespiež mūs pastāvēt par sevi un novilkt robežas. Kāda no programmas līdzbiedrēm gandrīz palika bez pajumtes tikai tāpēc, ka vīrs neuzskatīja par vajadzīgu maksāt hipotekāro kredītu. Beigu beigās viņai nācās saņemt drosmi un pateikt viņam, kā viņa rīcība ietekmē ģimeni un, ja viņš netaisās ārstēties, viņai šīs attiecības būs jāizbeidz. Al-Anon mēs mācāmies domāt to, ko sakām un teikt to, ko domājam, nekļūstot negodīgi. Mēs varam godīgi izteikties par reālo situāciju, neizmantojot manipulācijas. Ja pagātnē mēdzām izteikt tukšus draudus, iekams nācām klajā ar saviem nosacījumiem, mums jāapdomā, vai tagad esam spējīgi aizstāvēt savu nostāju. Varbūt kādreiz finansiālās situācijas dēļ mēs esam jutušies iesprostoti savā laulībā, ģimenē vai dzīves veidā. Al-Anon mēs atklājam, ka mums ir izvēle. Mums piemērotāku finansiālo lēmumu pieņemšana šodien, var palīdzēt mums mainīt savas dzīves turpmāko gaitu.

Savas šā brīža situācijas pieņemšana un rīcība tās uzlabošanai ir finansiālas rūpes par sevi. Ja mūsu finansiālā situācija šķiet nepārvarama, mēs varam lūgt savu Augstāko spēku palīdzēt mums sakārtot savas lietas. Ja mūsu naudas problēmu nokārtošana ir ārpus mūsu pašu spēkiem, mums ir iespēja meklēt palīdzību no ārpuses. Lai gan ir grūti pieturēties pie tagadnes, kad cīnāmies ar finansu lietām, mēs cenšamies neskatīties pārāk tālā nākotnē. Mēs fokusējamies uz to, ko varam paveikt tieši šeit un tieši tagad – lai labāk palīdzētu sev finansiāli.

Uz augšu

Pašapzināšanās zaudējums

Iespējams viens no vistraģiskākajiem zaudējumiem, ar kuru mums nāksies saskarties, dzīvojot ar alkoholismu, ir sevis apzināšanās zudums. Pastāvīga fokusēšanās uz alkoholiķi, daudziem no mums ir atstājusi visai maz laika un enerģijas iepazīt sevi un saprast, kas esam mēs paši. Mēs varam būt pavadījuši gadus, apspiežot, nepietiekami novērtējot vai ignorējot savas jūtas, turklāt piedzīvojot savu jūtu ignorēšanu no alkoholiķa puses. Ja atļāvāmies izteikt savas prasības, mums visticamāk paziņoja, ka esam savtīgi. Tie no mums, kas ir piedzīvojuši vārdiskus, emocionālus vai fiziskus pāri darījumus var būt pieraduši neizteikt savas pretenzijas, baidoties par savu vai savu bērnu drošību. Laikam uz priekšu ejot tas, kas mēs esam, mūsu patība, tiek apglabāts zem nolieguma, nevērības un pāridarījumu gadiem. Sanāksmēs mēs dzirdam citus runājam par rūpēšanos par sevi, bet var gadīties, ka mums nav ne jausmas, ar ko vispār sākt. Mēs varam justies tik ļoti atvienojušies no sevis, ka tad, ja kāds mums jautā, ko gribam, mēs pat nezinām, ko atbildēt.

Labam iesākumam pietiek ar vienkāršu atzīšanu, ka pārāk ilgi esam sevi likuši pēdējā vietā. Varam jau šodien apņemties sevī, ka centīsimies labāk rūpēties par sevi, ņemot tikai vienu dienu un vienu soli pa reizei. Līdzīgi kā iepazīstot jaunu draugu, varam atvēlēt laiku, lai iepazītu sevi. Tas var būt lielas brīvības laiks, laiks, kad atļaujam sev izmēģināt jaunas lietas. Piemēram, ja allaž esam baidījušies doties kaut kur vienatnē, tad varam mēģināt kaut vai aiziet uz kino vai pusdienās vieni paši. Izpētot teritoriju, mēs atklājam, kas mums patīk un kas - nē.

Kāds no sadraudzības biedriem, gatavojoties tīrīt savu ne sevišķi lielo akvāriju, izņēma zivtiņas no tā un ielaida vannā. Ziņkārībā, kā zivis reaģēs uz jauno, plašo telpu, viņš apstājās uz brīdi tās pavērot. Viņam par pārsteigumu, zivis turpināja riņķot tajā pašā aplī, kādu tām būt nodrošinājis apaļais akvārijs. Tās tik ļoti bija pieradušas pie savas iepriekšējās vides, ka nespēja nemaz uztvert jauno plašo telpu, kurā nu varētu peldēt.

Pirms Al-Anon mēs savā dzīvē varam būt jutušies kā šīs zivtiņas mazajā traukā. Tāpat kā tās, mēs pielāgojāmies ierobežojumiem savā dzīvē, neapzinoties, ka pastāv arī citas iespējas. Atnākot uz Al-Anon, nāca arī apjausma, ka pasaule ir daudz lielāka nekā zivju trauks. Iesākumā varbūt ir diezgan biedējoši atrasties nezināmos ūdeņos. Ļaujot iet saviem vecajiem, pazīstamajiem rīcības modeļiem, mēs kļūstam brīvāki, lai spētu pilnīgāk „apdzīvot” dzīvi visā tās plašumā.

Šis brīvības un pašatklāsmes periods var būt īstais laiks veidot vai atjaunot savas attiecības ar Augstāko spēku. Pat ja mēs jūtamies tā, ka mūs nemīl neviena cilvēciska būtne, varam mācīties paļauties uz to, ka mūs bez nosacījumiem mīl kāds par mums Augstākais spēks. Kad vien mēs lūdzam pēc palīdzības, mūsu Augstākais spēks būs ar mums. Viens no veidiem, kā mūsu Augstākais spēks mūs sasniedz ir caur Al-Anon sadraudzību.

„Es tikai ļāvu savam Augstākajam spēkam mīlēt sevi; es ļāvu arī programmas biedriem mīlēt sevi. Tas, ka apkārt bija cilvēki, kas spēja ticēt man, iekams es spēju noticēt pati sev, deva manai dzīvei jaunas cerības.”

Ja īsti nespējam paši sevi mīlēt un rūpēties par sevi, varam kādu laiku „it kā izlikties”, ka tas tā ir. Varbūt mūsu grupā ir kāds cilvēks, ko apbrīnojam – vai nu mūsu Sponsors vai kāds cits. Ļausim šai personai kalpot mums par piemēru, kad mēģināsim veikt pirmos biklos soļus centienos rūpēties pašiem par sevi. Mūsu biedru kolektīvais viedums sniegs mums atbalstu un iedrošinājumu, uzsākot savas dzīves atjaunošanas ceļu.

Jo vairāk piemērosim Al-Anon idejas, jo vairāk izmaiņu redzēsim sevī. Taču mums jābūt gataviem, ka paralēli šīm jaunajām aizraujošajām izmaiņām, nāks arī zaudējumu sajūta – mēs varam zaudēt mūsu iepriekšējo „es” izjūtu, mūsu uzskatu sistēmas, mūsu priekšstatus par sevi, iepriekšējo dzīves modeli un dažkārt arī iepriekšējās attiecības. Var likties dīvaini, ka varam sērot par tām savas personības daļām, kas mums ir likušas tik slikti izturēties pret sevi, tomēr izmaiņas, pat tās, kas ir uz labu, var radīt zaudējuma sajūtu. Atteikšanās no kaut kā ir grūta, pat ja šis kaut kas ir nevēlams un neveselīgs.

„Šajā izaugsmes procesā, es apglabāju savu veco domāšanas veidu un to, kā izturējos pret sevi. Lielā mērā es jutos tā, it kā apraktu vecas drēbes, kas man vairs neder.”

Lai mēs varētu mainīties, dažiem uzskatiem un izturēšanās modeļiem ir jāmirst. Kad esam gatavi atteikties no šiem sevis aspektiem, mēs pievēršamies Septītajam solim. Šajā solī mēs pazemīgi lūdzam savu Augstāko spēku atbrīvot mūs no mūsu trūkumiem. Daudzi no mums ir jutuši atvieglojumu, lūdzot palīdzību savam Augstākajam spēkam. Atbrīvojoties no sava novecojušā „es”, mēs atbrīvojam telpu jaunajam. Kāda no programmas dalībniecēm pēc šķiršanās jutās pašnāvnieciska: „Tad sapratu, ka tā neesmu es, bet daļa no manas priekšstatu sistēmas, kam gribas nomirt.” Mūsu iepriekšējie rīcības modeļi ir izveduši mūs cauri visai grūtiem laikiem, par ko varam tiem būt pateicīgi, bet ir pilnīgi pieņemami tagad tiem pateikt ardievas.

Al-Anon var nespēt atdot mums atpakaļ visu, ko esam zaudējuši, bet var atjaunot mūsu cerības sajūtu. Mācoties fokusēties uz sevi, mēs atklājam ka dvēseles miers un apmierinājums ir iespējams, pat ja apkārt ir nenoteiktība. Atgūstot spēku un pašpārliecinātību, atklājam, ka esam atslābinājuši tvērienu, ar kādu tik cieši esam turējušies pie saviem sapņiem. Nepaiet nemaz tik ilgs laiks, kad pamanām, ka jau būvējam jaunus sapņus. Citāts no Al-Anon grāmatas „Tikai šai dienai” saka: „Tikai šodien es pielāgošos tam kas ir, nevis centīšos pielāgot visu citu savām vēlmēm”. Tomēr var gadīties, ka allaž jutīsim tādas kā skumjas par saviem zaudētajiem sapņiem.

„Šad un tad tāda atskatīšanās sev pār plecu ir noderīga. Tā man parāda, cik tālu esmu tikusi un cik ļoti nevēlos nokļūt tur atpakaļ.”

Uz augšu

Biedri dalās pieredzē, spēkā un cerībās

Es ilgojos pēc perfektas ģimenes visu savu dzīvi, pēc tādas, kas būtu mīloša un gādīga. Iedvesmojoties no savas bērnības pasakām, es šādu ģimeni izveidoju savā iztēlē. Mana reālā ģimene izrādījās ļoti tāla no manas pasaku ģimenes. Es neapprecēju Skaisto princi un man nebija krustmāmiņas – Pasaku fejas. Mani bērni, diemžēl, nav tuvi viens otram, pa laikam viņi pat nesarunājas savā starpā. Dažkārt arī brīvdienās un svētkos mēs nemaz neredzam viens otru.

Darbs ar Soļiem, īpaši ar Pirmo līdz Trešajam solim ir palīdzējis man saprast, ka esmu bezspēcīga attiecībā uz savu ģimeni un nevaru piespiest mūs mīlēt vienam otru. Es nolēmu sapnī par savu pasaku ģimeni padalīties ar Dievu, ieliekot šo sapni viņa rokās. Es lūdzu Dievam padarīt mūsu ģimeni par tādu, kādu viņš vēlas mūs redzēt, nevis par tādu ģimeni, kādu vēlos es. Atbrīvošanās no šī nereālā sapņa un ļaušanās Dieva gādībai, atbrīvoja mani no manas atbildības sajūtas par savu izdevušos vai neizdevušos ģimeni. Kāds atvieglojums! Lai gan mēs nekad nebūsim pasaku ģimene, nododot savu gribu un dzīvi Dieva rokās, varbūt mēs galu galā varam dzīvot gluži laimīgi.


Pirms Al-Anon es sevi uzskatīju par personu, kas var tikt galā ar visu ko un bez žēlošanās. Galu galā mana nasta bija alkoholiķe sieva un tieši es darīju visu, lai mūs atbalstītu. Visu laiku es nēsāju masku, izliekoties, ka mums mājās viss ir labi. Kad sāku strādāt ar Al-Anon programmu, atklāju pats sev, ka neesmu vis tik ļoti cēlsirdīgs. Daudzējādā ziņā es tiku reaģējis uz dzīvi tieši tāpat kā alkoholiķis, es atrisināju nepatīkamās situācijas vienkārši aizbēgot, es manipulēju ar cilvēkiem un situācijām, lai apmierinātu savas vēlmes, un, kas vissliktākais, es meloju pats sev.

Maigi izsakoties, bija nepatīkami atklāt, ka vairāk kā 40 gadus esmu ticējis, ka esmu noteikta rakstura personība, lai tikai tad saprastu ka tā nu nav gan. Tas bija gandrīz tā, it kā es neeksistētu. Man vajadzēja izsērot šā tēla zaudējumu, cēlsirdīgā persona, kas kalna galā stāvot varēja izturēt jebkuru vētru bez gaušanās, bija zudusi. Al-Anon man parādīja, ka ir tikai normāli sērot par personu, par kādu pats sevi biju iztēlojies. Mani izdzīvošanas paņēmieni bija vienīgie, ko pazinu un tie man palīdzēja tikt cauri grūtajiem laikiem.

Izmantojot Al-Anon instrumentus, es apgūstu jaunus izdzīvošanas paņēmienus. Veidojot jaunu paštēlu, es varu sākt vēlēt ardievas tām savas personības daļām, kas vairs nav noderīgas. Mans jaunais „es” arī nav nevainojams, taču es šos trūkumus apzinos. Šodien es zinu, ka mans Augstākais spēks negaida, lai es būtu perfekts, bet tikai to, lai es virzītos uz priekšu, cik labi vien spēju.


Kad ar Al-Anon palīdzību sāku saskatīt dzīvi reāli, man bija jāatzīst, ka perfektā ģimene, par kādu sapņoju, nekad nepastāvēs. Mans vīrs vairāk kā 30 gadus bija alkoholiķis, un katram no mūsu četriem bērniem bija problēmas attiecībās ar viņu. Noliegums nebija ļāvis man saprast savus bērnus un atzīt, ko alkoholisms viņiem nodara.

Rūpējoties par sevi un strādājot pie savas atlabšanas, šodien varu labāk atbalstīt savus bērnus. Mudinu viņus uzzināt vairāk par alkoholisma slimību un par to, kā tā ir ietekmējusi viņu dzīves. Mana šodienas aktualitāte ir attiecību uzlabošana ar saviem bērniem. Salīdzinot ar manu pagātnes sapni, realitāte ir rūgteni salda, bet tad es atgādinu sev, ka sapnis paliek sapnis. Al-Anon palīdz man fokusēties uz to, kas ir reāls un klātesošs manā dzīvē šodien, un skatīties uz rītdienu ar cerībām.


Es uzaugu alkoholiskā ģimenē un aizgāju no tās, kad man bija 19. Es apprecējos ar brīnišķīgu cilvēku 30 gadu vecumā. Pusgada laikā es sapratu, ka viņš ir alkoholiķis. Lepnums diktēja manu apņemšanos panākt, lai šī laulība būtu veiksmīga. Pēc tam, kad tik ilgi biju gaidījusi, lai apprecētos, kā gan es varēju atzīt, ka esmu kļūdījusies?

Biju domājusi, ka mums kādu dienu būs bērni, bet mana vīra dzeršanas problēmai strauji progresējot, atgriezās manas biedējošās bērnības atmiņas. Zināju, ka nevēlos ievest bērnu tādā mājā, kā mūsējā. Man nebija drosmes runāt par to ar vīru, tāpēc šo jautājumu es pilnīgi ignorēju. Drīz pēc pievienošanās Al-Anon, sapratu, ka man vajadzēs konfrontēt savu vīru ar šo lēmumu. Ar savu jauniegūto drosmi izteicu viņam savas bažas un apsvērumus. Viņš nebija lielā sajūsmā, taču es cieši paliku pie sava lēmuma. Galu galā viņš negribīgi piekrita.

Gadi gāja. Mūsu mājā ienāca skaidrība un es tagad esmu pensijā. Tomēr dažkārt mani pārņem visaptveroša ilgošanās, kaut man būtu bērni. Es lūkojos uz jaunajiem vecākiem un viņu mazuļiem un ilgojos tos paauklēt un samīļot. Skatos, kā ģimenes sapulcējas savos svētkos, un man ir gaužām skumji. Es lūkojos arī uz ģimenēm, kurās ir pieauguši bērni un zinu, ka man šāds prieks nekad nav lemts. Al-Anon man atgādina, ka sērot par savu zaudēto sapni par bērniem ir pilnīgi normāli. Manas sēras par to, kas man nekad nebūs lemts, ir dziļas, tomēr zinu, ka lēmums, ko pieņēmu daudzus gadus atpakaļ bija pareizs.

Mans Augstākais spēks man ir dāvājis brāļu un māsu bērnus un savu draugu pieaugušos bērnus. Mans vīrs, mani radinieki un Al-Anon ģimene palīdz aizpildīt šo tukšumu, ko jūtu. Esmu pateicīga par šīm attiecībām. Man varbūt nav tas, ko vēlos, bet es paļaujos, ka man ir ticis dots tas, ko man vajag.


Bieži esmu vīlusies sevī, citos un apstākļos, kurus nekad neesmu nedz vēlējusies, nedz gaidījusi. Gadu gaitā, kopš atlabstu no alkoholisma ietekmes, esmu beigusi uzskatīt, ka dzīve ir vai nu laba vai slikta, taisnīga vai netaisnīga. Šodien manas domas ir, ka dzīve ir saldi rūgta un izvēles, kuras man jāizdara, ir vai nu efektīvas vai neefektīvas.

Man bija mokoši grūti un sāpīgi apzināties, ka dzīve, kādu to biju plānojusi un cerējusi, nekad nebūs mana realitāte. Manas cerības un sapņi nematerializējās. Pirms Al-Anon, ja manas gaidas netika apmierinātas, es uzskatīju, ka man vienkārši jāpiepūlas vēl vairāk vai arī jāpiespiež sevi un citus būt tādiem, kā es vēlos, un, darīt kā es vēlos. Man pat prātā nenāca, ka es varētu beigt ar varu uzspiest risinājumus vai tas, ka mana kontrole ir tikai ilūzija. Gadiem ejot, man nācās saskarties ar nepārvaramām situācijām, kurās mana vienīgā atlikusī izvēle bija izsērot savu cerību zaudējumu.

Cenšoties panākt, lai mana dzīve norit saskaņā ar manām gaidām, es palaidu garām sava Augstākā spēka gribu. Es turpinu atklāt sevī vecus uzskatus un gaidas, kas rada man lielas ciešanas. Kad ļauju sev sajust attiecību, cerību vai sapņu zaudējumu, es pievēršos visdziļākajai lūgšanai, ko zinu, sērojot par to, ko esmu uzskatījusi par svarīgu savā dzīvē. Kad es sasniedzu vēlēšanos nodot savu gribu un dzīvi Dievam, kā es Viņu saprotu, es atbrīvojos no visām cerībām un esmu gatava gaidīt un cerēt uz Dieva gribu priekš manis. Dievam ir daudz vairāk iespēju iekļūt manā sirdī, kad tā ir atvērta iedvesmai, vadībai un pieņemšanai.

Esmu bezgala pateicīga Al-Anon un Divpadsmit soļiem par to, ka esmu tikusi izvesta no nerealizējamām gaidām dzīvē, kurai beidzot ir jēga.


Jautājumi pārdomām un meditācijai.

Uz augšu