Tuvība un intimitāte

No brošūras ”Kā uzturēt seksuālas attiecības ar alkoholiķi?”

Šīs lapas saturs:

Šī brošūra radās pēc tam, kad mums bija lūgusi palīdzību kāda Al-Anon dalībniece. Bija runa par seksualitāti, un viņa bija vīlusies tajā faktā, ka šī tēma ļoti reti tiek apspriesta sapulcēs.

Al-Anon mēnešrakstā FORUM viņa bija aicinājusi citus Al-Anon biedrus uz domu apmaiņu par to, kā uzturēt seksuālas attiecības ar alkoholiķi. Divu gadu laikā Al-Anon biedri savās vēstulēs mēnešrakstam stāstīja par savu pieredzi seksuālajā jomā. Šīs vēstules (pārsvarā sieviešu rakstītas) ir šeit apkopotas cerībā, ka tās spēs sniegt aizsargājošu palīdzību.

Šajās vēstulēs alkoholisms līdz zināmai pakāpei ir aprakstīts kā šķērslis seksuālai tuvībai. Taču tajās aprakstīts arī tas, kā pārvarēt šo šķērsli. Tur ir stāsti par to, kā krita barjeras, stāsti par to, kā pamazām radās uzticība, kā cilvēki kļuva tuvāki, nekā jelkad agrāk.

Aplūkotas kopumā, šīs vēstules it kā mozaīka, kas veidota no sāpēm, jauniem atklājumiem, atveseļošanās un izaugsmes. Un tās kalpo arī kā pierādījums tam, ka īsta tuvība ir iespējama arī ar dzerošu partneri. Daudzi no mums tieši tagad ir uzsākuši savu ceļu.

Mēs ceram, ka šī brošūra izraisīs atklātu diskusiju par tuvības formām, kas neaprobežojas tikai ar tīri seksuālām attiecībām – uzticību starp vecākiem un bērniem, siltumu starp draugiem, tuvību, kura var rasties tad, kad mēs kļūstam ievainojami un skaram viens otru dziļākajā būtībā.

Uz augšu

Vai tu jūties nemīlēts?

Kad es iepazinos ar savu draugu, seksualitāte mums abiem galvenokārt nozīmēja baudu, ko mēs varējām piedzīvot un dalīt viens ar otru. Tā piederēja pie mūsu iemīlēšanās un bija mūsu saistības izteiksme.

Pēc dažiem mēnešiem tā vairs bija vien agonija un riebums. Pa to laiku es no personiskās pieredzes jau biju uzzinājusi, ka arī es varu iederēties alkoholisma slimības ainā, ka iekāre tad aug, taču potence zūd. Tas radīja neapmierinātību mūsos abos. Tam pievienojās vēl viena problēma, kas kļuva aizvien nomācošāka - personīgā higiēna. Es nezinu, cik bieži viņš mazgājās un tīrīja zobus, kuri no dzeršanas jau tāpat bija pārvērtušies drupās. Es vēl atceros, ka izģērbjoties viņš vienkārši smirdēja. Al-Anon es biju iemācījusies, ka man ir pilnīgas tiesības pastāstīt viņam par savām izjūtām. Tāpēc es nogaidīju kādu priekšpusdienu, kad viņš jau bija pamodies, tomēr vēl neatradās alkohola ietekmē, lai paziņotu viņam savas sūdzības. Viņš sadusmojās un uzkliedza man „Nu tad meklē kādu citu!” Es biju satriekta pašos pamatos, jo man ne no kā nebija tik ļoti bail kā no šķiršanās. Tomēr es visnotaļ spēju saprast viņa dusmas, beigu beigās jau nevienam cilvēkam nepatīk, ja viņu nosauc par netīreli. Otrajā sarunā, kura noritēja jau ievērojami mierīgāk, man izdevās viņu vienkārši palūgt ieiet dušā pirms kopības ar mani. Viņš to saprata, un kādu laiku mums gāja labāk.

Ceturtā soļa laikā es uzdūros jautājumam, vai es ļauju izmantot savu ķermeni. Tas mani šokēja. Cik bieži es īstenībā gulēju ar viņu, lai izvairītos no strīda vai pret sevi vērstiem apvainojumiem? Es sāku tēlot galvassāpes un nogurumu, jo man pietrūka drosmes novilkt skaidras robežas.

Es pavisam pametu novārtā pati savas izjūtas un prasības. Vienlaikus es Al-Anon daudz ko uzzināju par atstāšanu, un es sapratu, ka tālāk tas tā vairs nevar turpināties. Alkohols viņam bija svarīgāks par mani, un es no viņa šķīros.

Pēc šķiršanās es veicu pārsteidzošu atklājumu - varēju iztikt arī bez seksa. Man pietrūka glāstu sniegtā maiguma – es sāku apmeklēt masāžas. Es nopirku sev sildāmo spilvenu un tā baudīju siltumu. Manu pašapziņu cēla tas, ka es zināmā mērā varēju iztikt pati.

Pēkšņi bija ievērojami vieglāk uztvert pašai savas vajadzības un vēlēšanās, pievērst tām uzmanību un tās izpildīt. Patstāvību, garīgo izaugsmi, atbildību par sava ķermeņa labsajūtu – to visu es varu kopt arī viena.

Tagad garīgā tuvība man ir kļuvusi par priekšnoteikumu fiziskajai. Es nekad neesmu pieredzējusi, ka no fiziskas tuvības var rasties arī garīga, tikai otrādi.

Tagad mani ir partneris, ar kuru es par to varu runāt. Tuvība rodas, cenšoties izprast vienam otru. Ja tagad man rodas sarežģījumi ar mūsu seksuālajām attiecībām, es zinu, ka man jāsāk pašai ar sevi. Man jāuztver nopietni pašai savas jūtas un jāuzklausa tās, jo tikai tad es tās varu izskaidrot kādam citam cilvēkam.

Uz augšu

Daudziem no mums, Al-Anon dalībniekiem, ir seksuālas problēmas, un mēs tiekam ar tām galā – vienmēr „dienu pēc dienas”. Al-Anon man ir palīdzējis manās seksuālajās problēmās. Mans vīrs ir dzerošs alkoholiķis, pie tam paralizēts. Es esmu pieņēmusi viņa invaliditāti, tāpēc arī manas seksuālās vēlmes ir ierobežotas. Es esmu tam pakļāvusi savu prātu un ķermeni. Taču mans vīrs, kurš vēl ir jauns, nav pieņēmis neko. Viņa vīrieša apziņa dzen viņu arvien jaunos centienos kaut ko pierādīt sev pašam. Problēmas - rupja izturēšanās, pastāvīga grābstīšanās, ķermeņa smaka, sviedri un netīrība, kā viņa dzeršanas blakus izpausmes, dusmas, noliegums, niknums.

Nesen es vadīju sapulci par nodaļu „Seksualitāte laulībā ar alkoholiķi” no grāmatas „Dilemma laulībā ar alkoholiķi”. Es zināju, ka šī tēma daudziem ir nopietna problēma. Šajā sapulcē atklājās neticami daudz. Es piezīmēju dažus būtiskus izteikumus un sastādīju to jautājumu sarakstu, kuri man šķita interesanti.

- Kā pateikt „nē” viņu neizvainojot?

- Vai laulātām sievām vispār ir tiesības?

- Kur beidzas maigums un sākas seksuāla izmantošana?

Šīs problēmas var kļūt ļoti nopietnas. Jāapzinās, ka esmu cilvēks, kuram mīlestību var izrādīt daudzos veidos, kuriem nav nekāda sakara ar seksu - ar ziediem, apsveikuma kartītēm, sarunām, rokas turēšanu vai tikai skūpstu, ar vienkāršu skūpstu. Es esmu iemācījusies teikt to, ko es jūtu, palikt pie sava lēmuma un tāpēc nejusties vainīga.

Al-Anon grāmata „Dilemma laulībā ar alkoholiķi” un anonīmo alkoholiķu zilās grāmatas 8.nodaļa „Sievām” man palīdzēja labāk izprast manu stāvokli. Divpadsmit soļus var pielietot arī attiecībā uz seksualitāti. Varbūt tev tas ir nepieciešams.

Uz augšu

Intimitāte – vai tās trūkums – man ir liela problēma. Mans vīrs dzer katru dienu, un man tiešām jādarbojas programmā un jākoncentrējas pašai uz sevi, lai paliktu garīgi vesela. Ik dienu es lūdzu kādu Augstāku Varu, lai tā mani vada un sniedz man spēku, drosmi un gudrību, lai pildītu tās gribu – nevis savu. Es atstāju savu vīru Dieva gādībā. Es sev nemitīgi saku, ka alkoholisms ir slimība, un ka es saprotu starpību starp savu vīru un slimību.

Pirms neilga laika es biju ļoti nobēdājusies un nomākta, jo man kārtējo reizi ļoti pietrūka intimitātes. Es raudāju un atļāvos pamest novārtā savas ikdienas rūpes. Man tās vienkārši nebija svarīgas. Man piezvanīja divas labas Al-Anon draudzenes un pateica man tieši to, ko man vajadzēja dzirdēt: ka man patiesi jāsajūt savas izjūtas. Pārāk bieži es tās nostumju malā un saku pati sev, ka citiem ir vēl grūtāk, ka man jābūt pateicīgai par visu, kas man ir, un tā tālāk. Pēc tam, kad biju ar draugiem programmā pārrunājusi savas izjūtas, man iet daudz labāk. Viņi mani uzklausa, rūpējas par mani un izprot mani. Cik skaisti tomēr ir piederēt tik lieliskai sabiedrībai.

Al-Anon es esmu jau gandrīz 3 gadus. Pirms iepazīšanās ar programmu es biju pilnīgs grausts – paštaisna apsūdzētāja, kas tikai reaģē uz visu, pilna pašnožēlas, dusmīga, ļaunatminīga, nožēlojama un pilnīgi nevaldoša pār sevi. Kad es beidzot pamēģināju ar Al-Anon, stāvoklis tūlīt uzlabojās. Es tagad izmantoju devīzes un soļus, lai paliktu uz pareizā ceļa. Es zinu, ka katrā dienas un nakts laikā varu lūgt palīdzību savai Augstākajai Varai. Darbs pie sevis man notiek visu diennakti, taču miera, bezrūpības un brīvības atalgojums ir šo pūļu vērts.

Uz augšu

Seksualitāte ir tēma, kas netiek apspriesta Al-Anon sanāksmēs. Es nezinu, vai tas, ko es izjūtu ir normāli vai traki. Man ir 4 gadus vecs dēls, kurš dzimis mājās, kurās valdīja alkoholisms. Pirms diviem gadiem es biju pavisam nolaidusies, un man šķiet, ka tāds bija arī mans vīrs, ja jau reiz viņš gāja ārstēties. Iepriekšējie mēneši bija kā murgs, un es nevēlējos, lai viņš man pieskartos vai kā citādi man tuvotos. Pēc ārstēšanās viņš nesteidzās atsākt mūsu seksuālās attiecības, un es arī nē. Pēc dažiem mēnešiem atkal atsākās dzeršana un liegšanās. Es apzināti pieņēmu lēmumu saglabāt laulību, jo šķiršanās nozīmētu to, ka viņam tiktu piešķirtas tiesības apmeklēt mūsu bērnu bez manas klātbūtnes. Tomēr man bija skaidrs, ka tā nav nekāda laulība, un man nebija ne mazākā nodoma stāties ar viņu intīmās attiecībās. Es negribēju dzīvot melos. Es gribēju palikt pieklājīga, taču distancēta. Šāda filozofija parasti darbojas labi – 90% no visa laika es esmu apmierināta. Taču ir reizes, kad es vēlos, lai varētu pacelties pāri faktiem un tiešām pieļaut intimitāti. Kādā lielā Al-Anon sanāksmē visas, kuras pieteicās runāt, bija nedzerošo alkoholiķu partneres. Visi šie veiksmes stāsti lika man justies nomākti. Dzīve ar dzerošu alkoholiķi un ikdienas problēmas, grūtības atrast kādu, kurš paliek pie bērniem, kamēr es eju uz sanāksmēm, un tā tālāk, ļoti apgrūtina darbu programmā – taču ar to tas kļūst vēl svarīgāks. Rādās, ka vīrs uz mani ir ļoti dusmīgs un reti velta man kādu labu vārdu. Viņš dzer tikai man aiz muguras un nekad to neatzīst. Ir grūti iedomāties, kā šādā situācijā varētu pastāvēt piepildītas partnerattiecības.

Uz augšu

Kad es aplūkoju seksu un tuvību savā dzīvē, man arī nācās precīzi formulēt savas prasības. Es atklāju, ka man ir pareizi vēlēties seksu un tuvību – un ka manas prasības ir to vērtas, lai tās izpildītu. Man vajadzēja tikt galā ar savu ķermeni – ar to, kā tas izskatās, kā jūtas un tā tālāk. Man vajadzēja pierast pie domas, ka es esmu svarīga. Savas audzināšanas dēļ es biju saistīta un pārmēru pieklājīga. Seksualitāte un erotika man bija neapspriežamas tēmas. Es uzskatīju, ka vēlme pēc seksa un tuvības ir slikta un amorāla. Taču es esmu tikai pilnīgi normāla un cilvēciska būtne ar vēlmēm un prasībām, un esmu pelnījusi, lai tās tiktu izpildītas. Es atklāju, ka ar savu attieksmi es liedzu sev pat to mazumiņu tuvības, kāds man varētu būt. Kad man tas bija kļuvis skaidrs, man jau bija vieglāk atrasties līdzās savam vīram. Lai varētu kļūt intīma ar vīru, man bija jāiemācās uztvert viņu tādu, kāds viņš ir (viņš vēl dzer), un pieņemt sevi kā mīlošu cilvēku ar sirds siltumu, kuram ir pašam savas prasības. Soļi sniedz man atbildi. Es tos izmantoju, un man ir sponsore, kura man palīdz lietišķāk uzlūkot manu pašas, nevis kāda cita uzvedību. Kad es reiz piezvanīju savai sponsorei, lai pažēlotos, ka mans vīrs vēl nav pārnācis mājās, viņa teic: „Tev taču jāsaprot, ka tas tev sniedz priekšrocību. Padari kaut ko skaistu pati sev”. Dažreiz tas nozīmēja, ka es veltīju laiku lasīšanai un pārdomām. Citreiz es no sirds patikas izplunčājos karstā vannā un gāju gulēt. Tādējādi man vairs nebija vajadzības vienmēr novietot alkoholiķi dzīves centrā, un es varēju koncentrēties pati uz sevi.

Uz augšu

Ja tavs partneris cieš no alkoholisma slimības, tad jau pati doma par tuvību ar viņu var izsaukt pretīgumu. Kā man zināms no personiskās pieredzes, šāda doma tiešām var izraisīt fizisku riebumu. Mana vīra dzerošo gadu laikā mūsu seksuālā dzīve bija kļuvusi tik slikta, ka es kļuvu fiziski slima, kad viņš vēlējās kaut kāda veida tuvību. Tomēr es alku pēc tādas tuvības, kādai vajadzētu būt starp vīrieti un sievieti. Mūsu attiecības arī citādi bija sliktas. Es beidzot nolēmu, ka ir laiks izbeigt laulību. Es pārrunāju to ar bērniem, kuri vēsā mierā uzklausīja manus pamatojumus un paskaidrojumus. Tad viņi teica: „Mēs, mammu, to saprotam. Mēs necelsim traci, ja tu aiziesi, taču mēs paliksim pie tēta. Viņš ir slims, un mēs esam viņam vajadzīgi.” Es nevarēju aiziet un atstāt bērnus, un man arī nešķita pareizi piespiest viņus iet prom kopā ar mani. Šajā brīdī es izlēmu, ka palikšu viņu jūtu dēļ. Es atradu ceļu uz Al-Anon sanāksmēm un literatūru, cieši apņēmusies pa īstam darboties programmā. Es gribēju iemācīties rast sev mieru un laimi, tomēr izpildot arī savus pienākumus.

Nākamo desmit gadu laikā mijās pacēlumi un pagrimumi. Vairāk gan izskatījās pēc pagrimuma, taču mūsu dzīve pamazām uzlabojās. Es iemācījos sadzīvot pati ar sevi. Paralēli sanāksmēm es apmeklēju arī vingrošanas stundas, atsāku mācības skolā un iemācījos spēlēt ķegļus. Es veltīju laiku bērniem. Blakus viņu mācībām es interesējos arī par viņu sporta nodarbībām un meitas mūzikas grupu: es biju tāda māte, ar kuru kopā varēja iet zagt zirgus. Mēs ar bērniem smējāmies kopā, kad cepām pankūkas, pastaigājāmies vai spēlējāmies, vai cēlām sniega pilis. Mēs to labprāt atceramies vēl tagad.

Pamazām sāka mainīties mana attieksme pret vīru. Tā vietā, lai koncentrētos uz viņa kļūdām, es sāku pievērst uzmanību viņa labajām pusēm. Es ņēmu piemēru no saviem bērniem. Kad viņš dzēra un bija sliktā noskaņojumā, viņi mierīgi aizgāja rotaļāties kaut kur citur. Kad viņš bija skaidrā, viņi pret to izturējās tā, it kā viņam vispār nebūtu nekādu problēmu ar alkoholu. Viņi to mīlēja un cienīja. Viņi rotaļājās un smējās kopā, tā krājot tik skaistas atmiņas – un es darīju tāpat.

Kas attiecas uz tuvību, es iemācījos atklātāk izrādīt savu pieķeršanos bērniem – es viņus apkampu un skūpstīju, un bieži viņiem teicu: es tevi mīlu”. Kad vīrs to atļāva, es arī viņam izrādīju tādu pašu mīlestību un pieķeršanos. Kad tā nebija, es mēmā lūgšanā vērsos pie savas Augstākās Varas un lūdzu tai palīdzību nākamajai dienai. Pirmajos gados vēl bija fiziskas tuvības brīži, kas nebija gluži tādi, kādus es vēlējos. Bija reizes, kad es vienkārši pateicu „nē”. Bija reizes, kad nebiju par sevi droša un izvairījos no viņa. Bija reizes, kad vēlme pēc tuvības bija nepārvarama. Taču šī mūsu laulības puse arvien uzlabojās, gluži kā pārējās mūsu attiecības. Es varēju ar viņu runāt, izskaidrot viņam savas vajadzības un vēlmes, arī to, ko es nekādi nevarēju pieņemt. Beidzot arī viņš varēja būt atklātāks pret mani. Šo gadu laikā es dažkārt biju nomākta un jautāju sev: „Kāpēc vienmēr es?” Kāpēc man vienmēr jābūt tai, kur padodas, kura pieņem kompromisus, kura mainās?

Kad mans vīrs beidzot varēja runāt par savām izjūtām, es uzzināju, ka viņš juties tieši tāpat: viņš nevarējis saprast, kāpēc esmu no viņa gaidījusi, ka viņš vienmēr uzņemsies kompromisus un mainīsies, lai man izpatiktu. Vai tas bija to vērts? Kopš šīs sarunas ar bērniem, kad es pieņēmu lēmumu aiziet, un pēc tam tomēr palikt, nu jau ir pagājuši daudzi gadi. Visiem bērniem toreiz bija mazāk par desmit gadiem. Tagad mēs esam labākie draugi un atkal iemīlējušies viens otrā tāpat kā mūsu kāzu dienā.

Uz augšu

Seksualitāte ir grūta tēma, ja jādzīvo kopā ar dzerošu alkoholiķi. Manās attiecībās ar partneri nav mīlestības un maiguma, ja man neizdodas izšķirt starpību starp viņu un slimību. Al-Anon es iemācījos saskatīt atšķirību starp savu vīru un slimību.

Daudzus gadus es ar to visu cīnījos – es centos būt tuva savam partnerim, lai gan no tā guvu vienīgi atraidījumu un vilšanos. Tagad jau es saprotu, ka viņš dusmojas uz sevi. Es meklēju pati savu laimi un pati piepildu savas prasības. Darbs programmā nozīmē atteikšanos bez pārmetumiem vai dusmām un slimības uztveršanu tādu, kāda tā ir.

Var gadīties, ka attiecības atkal uzlabojas. Tuvībai jau nav noteikti jārodas, ja mēs to vēlamies un pēc tās ilgojamies. Varbūt man jāpieņem, ka īstenība ir tieši tāda. Taču Al-Anon vienmēr ir cerība.


Uz augšu

Sekss kā ierocis

Nesen es sanāksmē nejauši izteicos, ka esmu gulējusi uz neliela matrača uz grīdas – vienkārši izcila guļvieta! Mans vīrs vienkārši bija tā piedzēries, ka es nevarēju nogulēt viņam blakus. Viņš būtu valstījies šurpu un turp, grozījies un grūstījis mani. Un te bija runa tikai par to, lai gulētu viņam blakus. Sekss bija jau cits stāsts.

Viņa dzeršanas dēļ man vēderā bija tādas bailes, ka man nebija iespējams atslābināties un izbaudīt seksu. Kad viņš bija piedzēries, man bija pretīgi. Viņš neizskatījās pēc tā vīrieša, ar kuru es biju apprecējusies. Es nevarēju būt pārliecināta, ka viņš būs maigs un mīlošs. Viņš vienmēr man tuvojās tik rupji, un viņam nebija nekādas sajēgas par to, ko viņš dara. Dažkārt man likās, ka viņš pat neapzinās, ka tā esmu es.

Es reaģēju ļoti dažādi: es to pacietu un cerēju, ka tas drīz būs cauri. Es pamatīgi ilgi mazgājos dušā. Es kļuvu resna, lai viņš vairs negribētu gulēt ar mani. Es žēlojos par fiziskām sāpēm, lai nevarētu tikt izmantota. Es pat nesu viņam šņabi cerībā, ka viņš piedzersies un „nolūzīs”, citreiz es atkal izlēju visu alkoholu un lūdzos, lai viņš pārstāj dzert.

Tagad mans vīrs biežāk ir skaidrā. Tagad viņš dzer vairs tikai īpašos gadījumos. Kad viņš ir skaidrā, mūsu seksuālās attiecības ir daudz labākas. Jau vairāk nekā gadu es vairs neesmu gulējusi uz grīdas.

Uz augšu

Sekss - šo mūsu attiecību daļu es piemērotā un nepiemērotā veidā izmantoju tāpat, kā visas pārējās. Es draudēju ar seksu, es liedzu seksu, līdz saņēmu solījumu, ka viņš uzvedīsies labi, un es kaitēju pati sev, neatzīstot iemeslus, kuru dēļ es pielietoju šo ārkārtīgi iedarbīgo ieroci.

Kā gan es pazemojos! Tikai pēc tam es atklāju, ka patiesībā tieši manas dusmas, kuras izpaudās ļoti riebīgos vārdos un dzēlībās, bija novedušas mani līdz ārprāta slieksnim. Šādas izturēšanās rezultātā es gandrīz zaudēju savu ģimeni.

Es biju tik laimīga, ka varēju par to runāt ar saviem draugiem sadraudzībā. Es varēju atzīt savas kļūdas un strādāt pie tām – dienu dienā. Atslēga uz manu brīvību, kuru esmu guvusi Al-Anon, ir godīgums. Pateicoties šim godīgumam, manai Augstākajai varai un maniem draugiem, es tikai tagad dzīvoju un mīlu pa īstam.

Es izjūtu dziļu pateicību pret tiem mīlestības pilnajiem cilvēkiem, kuri mani atbalstīja un izvadīja cauri ļaunajiem laikiem. Viņi dzīvoja pēc Al-Anon principiem un nodeva tos tālāk mums. Mēs varam doties mājās un nodot šo mīlestību tālāk tiem, kuri ir cietuši mūsu dēļ.

Uz augšu

Pēdējo 6 gadu laikā man radīja problēmas gulēšana ar savu vīru, jo gan viņa dzeršana, gan mana kontrolēšana, kļuva aizvien neciešamākas. Uz Al-Anon es atnācu pirms kāda gada. Pēc dažām sanāksmēm man kaut kā radās drosme, tur noteikti bija darbojusies Augstākā vara, pajautāt, kā lai es atrisinu problēmu, par kuru es nevarēju runāt sanāksmē, jo tā it kā esot pārāk personiska, un proti – seksa problēmu.

Atbildes vietā man tika ieteikts piezvanīt kādam Al-Anon biedram vai pēc sanāksmes ar kādu parunāt. Pēc sanāksmes tad arī kāds pienāca un dalījās ar mani savā pieredzē, spēkā un cerībās. Šī saruna izmainīja manu dzīvi.

Tagad man ir labāka attieksme pret seksu un manu vīru, jo tagad es ar viņu guļu tikai tad, kad man ir vēlēšanās, nevis aiz bailēm vai vainas apziņas, vai kāda cita iemesla dēļ. Runa ir par manu ķermeni.

Manam vīram vēl aizvien nepatīk, ja es saku „nē”, taču man tas vairs neko nenozīmē. Es varu viņam paskaidrot, ka es viņu joprojām vēl mīlu, kaut arī pašlaik negribu ar viņu gulēt. Es viņam jebkurā laikā varu pateikt, ka tam ir sakars ar manām jūtām, nevis ar maniem centieniem viņu sodīt. Es tagad spēju baudīt to, ka mēs guļam kopā, jo zinu, ka man tas nav jādara, ja es to nevēlos. Mans vīrs zina, ka es nevēlos iet ar viņu gultā, ja viņš tajā dienā vai vakarā ir dzēris.

Es esmu iemācījusies, ka man attiecībā pret vīru jāizrāda līdzjūtība, nevis atriebība. To es saprotu tā, ka guļu ar viņu tad, kad es to vēlos, pilnīgi vienalga, vai viņš ir uzvedies labi vai slikti. Ja es gulēšu ar viņu tikai tad, kad viņš būs uzvedies labi, tad iznāks, ka es izturos pret viņu kā pret bērnu, un viņš saņem seksu kā atalgojumu!

Uz augšu

Mans vīrs vienmēr ir bijis alkoholiķis un dzer arī tagad. Kaut arī mūsu laulības pirmajos mēnešos viņš ļoti kontrolēja savu dzeršanu, es zināju, ka mēs neesam kā citi jaunlaulātie, jo vienmēr tā biju es, kura lūdza, lai mēs gulētu viens ar otru. Kad mēs pēc tam gaidījām mūsu pirmo bērnu, ar viņa dzeršanu jau bija kļuvis sliktāk.

Manas grūtniecības 5 mēnesī viņš dažas dienas bija pazudis. Es biju satriekta pašos pamatos. Es piezvanīju uz Al-Anon kontakta tālruni un atradu kādu, kurš bija gatavs paņemt mani līdzi uz sanāksmi. Es ierados uz šo sanāksmi, un man pirmo reizi mūžā bija sajūta, ka es kaut kur esmu piederīga.

Pēc trīs gadu piederības Al-Anon, es beidzot sapratu, ka vīrs man jāuztver tāds, kāds viņš ir vai arī man jāšķiras. Es lūdzos savu Augstāko varu, lai tā man dara zināmu savu gribu. Es biju tik apjukusi, ka nespēju izšķirties, vai man jāpaliek vai jāiet. Mēs vēl arvien esam kopā, un mums ir arī seksuālas attiecības, jo es esmu mainījusies. Viņam ir daudz labu īpašību, un es pievēršu savu uzmanību tām. Viņš cieš no slimības, un es spēju viņam sniegt mīlestību un līdzjūtību. Es esmu mainījusi savu attieksmi un nodarbojos pati ar savām darīšanām.

Paldies Dievam, ka pastāv samierināšanās teiciens un mana Augstākā vara. Pateicoties brīnumainajiem divpadsmit soļiem, mēs tagad esam laimīga ģimene. Ja pastāvīgi darbojas Al-Anon programmā, ar laiku viss vēršas labāk.

Uz augšu

Es ar savu vīru gulēju pēc pieprasījuma, gan pieraduma dēļ, gan tāpēc, ka tas no manis tika gaidīts. Nekam no tā nebija nekāda sakara ar tuvību. Mana garīgā sponsore nodeva man tālāk ziņu, ko bija dzirdējusi kādā Al-Anona sanāksmē: „Seksualitātei ir kāds sakars ar jūtām”. Un tad es piedalījos seminārā par seksualitāti. Tur es dzirdēju sekojošo: „Ļoti ilgi es vairs nevēlējos pieskarties savam vīram. Viņa atveseļošanās sākumā es no viņa vairījos un man bija bail. Pēc tam, kad es par to bieži biju runājusi sanāksmēs un saņēmusi lielu iedrošinošu atbalstu, es beidzot spēju sakopot pietiekami daudz drosmes, lai pieietu viņam klāt un apkamptu viņu. Viņš ļoti ilgi turēja mani ciešā apkampienā. Pēc tam mēs nolēmām turēties viens otra apkampienos arī tad, ja mums kaut kas ietu greizi. Pamazām mēs arī varējām sākt gulēt viens ar otru. Mana laulība nav nekāds rožu dārzs, taču mums ir uz partnerattiecībām un mīlestību balstīts pamats. Arī garākais ceļojums sākas ar vienu soli. Al-Anon mani ir iemācījis sākt pašai ar sevi.”

Šādi stāsti man palīdzēja pieņemt slimību, un sanāksmēs es varēju atbrīvoties no sava niknuma drošā vidē. Es nonācu pie pārliecības, ka domāšanas veids „Ja Tu mani mīlētu, tad nebūtu nekādu grūtību” ir nereālistisks!

Savas izaugsmes laikā Al-Anon programmā, es nācu pie atziņas, ka attiecības ir pats svarīgākais, un viss pārējais ir tikai piedevas. Ja mēs ar alkoholiķi ilgstoši atrodamies uz kara takas, tad mums iet secen tuvība, un mēs nejūtam, kur tai vajadzētu izpausties. Vispirms mums jāsalīgst miers ar sevi. Pielietojot Al-Anon principus, es jau nokļūstu tuvāk mērķim. Kad esmu atradusi pati savu mieru, man jānoslēdz miers ar savu vīru. Pie tam, es neaizmirstu, ka viņa domāšanas veids atšķiras no manējā.

Mans 38 gadus vecais vīrs ir AA programmā, taču viņš daudzējādā ziņā izturas līdzīgi tam, kā izturējās, kad dzēra. Mūsu abu pirmajos rožainajos atveseļošanās gados Al-Anon un AA šķita, ka, par spīti žūpošanas laikos gūtajiem ievainojumiem, mēs savās attiecībās varam atrast to, kas mums nepieciešams. Tomēr šo gadu beigās es konstatēju, ka atkal esmu kļuvusi par kājslauķi. Viņš mani izmantoja, lai apmierinātu savas vajadzības, taču manām viņš nepiešķīra nekādu nozīmi.

Kad es vēlējos ar viņu atklāti un lietišķi runāt par manām seksuālajām vēlmēm, viņš mēdza ātri pārtraukt sarunu. Nekad viņš nav piedāvājis vai ierosinājis mums abiem kopīgi strādāt pie mūsu seksuālajām attiecībām – fiziskajā vai jūtu jomā.

Pirmais Solis man lika atcerēties to, ka es biju – un esmu – bezspēcīga slimības priekšā. Dažkārt to ir grūti pieņemt. Abi pēdējie gadi bija ārkārtīgi grūti, jo es izlēmu pati darboties programmā un dzīvot pati savu dzīvi. Viņa nepanesamā izturēšanās radīja problēmas kā ģimenē, tā arī mūsu attiecībās.

Mums vairs nav seksuālo attiecību – tā vēlējos es. Man palika tikai Augstākā vara un Al-Anon programma. Tās man sniedz atveseļošanos, rāmu garu un brīvību dzīvot vienu dienu pēc otras.

Uz augšu

Es nezinu, cik izplatīta šī problēma ir citās laulībās, kuras ir skāris alkoholisms. Tomēr mana vīra noraidošā nostāja pret mani attiecībā uz seksu bija nomācoša. Viņš pāris nakšu varēja ļoti interesēties par seksu – un tad nedēļām, bet parasti mēnešiem, līdz pat gadam, vispār neizjust vēlmi pēc tā.

Viņš man ne reizi vien skaidroja, ka viņa intereses trūkumam nav nekāda sakara ar mani, ka viņš mani pat uzskatot par pievilcīgu. Problēma esot viņa slimības un depresijas simptoms. Taču man bija ļoti grūti to pieņemt, un mūsu sešos laulības gados es daudz laika izšķiedu raudot, skaidrojot, lūdzoties un kašķējoties. Var jau būt, ka manu vīru var mainīt psihoterapeitiskā palīdzība, ko viņš saņem, taču šajā laikā esmu sapratusi, ka es viņu mainīt nespēju.

Ar Al-Anon palīdzību esmu iemācījusies veidot jebkuru citu manas dzīves jomu tik apmierinošu, cik vien iespējams. Es rodu piepildījumu savos draugos, savā darbā, attiecībās ar Augstāko varu, rokdarbos, mūzikā. Es mācos justies labi pati ar sevi.

Otrkārt es mācos pieņemt īstenību. Viņam ir problēma. Mana spēcīgā vēlme pēc seksuālām attiecībām ir normāla. Ar mani viss ir kārtībā. Un pareizi ir arī tas, ka es tādēļ jūtos vīlusies.

Kad es jūtu, ka mana vilšanās sāk valdīt pār manām domām, es apzināti pievēršos kādai darbībai, kas man palīdz mainīt situāciju un liek izjust prieku par dzīvi. Es eju iepirkties, lasu kādu grāmatu vai ar kādu draudzeni vai draugu braukāju ar skrituļslidām. Ja es neko nepasāku, mani pārņem depresija, un kopdzīve ar mani kļūst nepanesama manam vīram, bet pirmkārt jau man pašai.

Tagad es gādāju par to, lai pietiekami izgulētos. Kad es esmu pietiekami atpūtusies, es labāk tieku galā ar savām jūtām. Es pievēršu uzmanību sava ķermeņa prasībām. Es labi ģērbjos un cenšos, lai mana āriene būtu kopta. Es nodarbojos ar sportu. Lietoju pareizu uzturu un rādu pasaulei draudzīgu seju.

Es esmu mitējusies meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc mans partneris ir tāds, kāds ir. Visi turpmākie šīs problēmas izskaidrojuma meklējumi ir mana vērtīgā laika šķiešana, un kalpo kā labs attaisnojums pašnožēlai.

Man ir svarīgs dvēseles miers. Mūsu seksuālās attiecības ir tikai viena manas dzīves joma. Es neapgalvoju, ka būtu viegli pieņemt šādu stāvokli, taču, pateicoties manai pārveidotajai attieksmei un darbībām, man tas izdodas daudz vieglāk.

Uz augšu

Mana vīra alkoholisms atklājās tikai tad, kad mēs jau bijām precējušies kādus 10 gadus. Dzeršana man vienmēr bija sagādājusi problēmas, taču es nebiju sapratusi, ka tā ir slimība. Tajā laikā mums jau bija trīs bērni.

Katras krīzes laikā es domāju par šķiršanos, taču es nekad nedraudēju ar aiziešanu, jo es zināju, ka es to nespētu izturēt. Es to pamatoju ar to, ka mūsu bērniem vajadzīgs tēvs – un tā arī bija. Viņi to acīm redzami mīlēja, un viņš tos arī. Viņš nebija ideāls tēvs – taču es arī nebiju ideāla māte. Katrs bērnu labā darīja visu, ko spēja.

Tas bija man apzināti saprotams iemesls. Pārējos iemeslus es atklāju tikai tad, kad jau biju dažus gadus pavadījusi Al-Anon un sāku saprast, ka mūsu seksuālās attiecības jau no paša sākuma nebija izdevušās. Tas nenozīmēja, ka tās būtu neciešamas vai zināmā mērā pat nesniegtu baudu. Visus šos gadus tās palika vienādas – nekļuva ne labāk, ne arī sliktāk.

Kad man jau bija aptuveni piecdesmit pieci gadi, viņš pieņēma lēmumu, ka vairs nekā negrib dzirdēt par seksu. Es jutos atstumta. Es pārdomāju, ka divdesmit gadus biju samierinājusies ar to, kā viņš veidoja mūsu seksuālās attiecības. Kāpēc viņš nevarēja mēģināt samierināties ar mani? Mēs nekad nerunājām par seksu, tāpēc viņš arī neko man neteica, kad nolēma to pārtraukt. Tagad es domāju, ka alkoholisms padarīja viņam seksu neiespējamu, taču tolaik es biju sarūgtināta un nikna, un mūsu attiecības sāka izjukt. Man bija bail mēģināt dzīvot vienai. Daudzus gadus mani pildīja niknums pret viņu.

Kad viņš pārtrauca dzert un sāka apmeklēt AA sanāksmes, es, paklausot neatlaidīgiem ieteikumiem, aizgāju uz Al-Anon. Kad es beidzot atskārtu, ka mana atveseļošanās ir atkarīga no tā, vai es pieņemu palīdzību no savas Augstākās varas, un ka garīgais sponsors var man palīdzēt izprast programmu, es pamazām sāku atteikties no niknuma dažādās dzīves jomās.

Kā pēdējā notika mana atbrīvošanās no niknuma attiecībā uz seksu. Tagad, septiņdesmit gados, manī joprojām mīt vēlme pēc seksa, taču es spēju pieņemt to, ko nespēju mainīt. Es arī esmu iemācījusies, ka manas laimes vai nelaimes atslēga ir manis pašas rokās. Šādas atziņas sniedz man brīvību būt man pašai. Es joprojām vēl dzīvoju kopā ar savu vīru, un viņš arvien vēl ir nedzerošs. Viņa tieksme pēc seksa deviņu gadu ilgajā skaidrības periodā nav atgriezusies.

Es pamazām esmu sapratusi, ka nevienam nav viss, ko viņš dzīvē varētu vēlēties, un esmu iemācījusies atstāt savā vaļā to, ko nespēju ietekmēt. Galīgais lēmums man bija tāds, ka jāsaglabā sava pašsajūta un jānodarbojas ar problēmām, kuras es varu atrisināt pati. Es vadu veiksmīgu un piepildītu dzīvi, un es ticu, ka Al-Anon programma veicina to, lai tā dzīvot, visnotaļ individuālā veidā, spētu katra no mums.

Uz augšu

Sliktās dienas vēršas labajās

Mans vīrs ir dzerošs alkoholiķis, kurš noliedz savu slimību. Viņš ar mani vispār nerunā ne par ko, izņemot nenozīmīgus sīkumus, viņš nekad nemeklē manu tuvumu un vispār man nepieskaras. Es iemācījos tikt ar to galā, nedomājot par to. Vakaros mēs stundu vai divas pavadām kopā. Mēs kopā paēdam vakariņas, un tad viņš uzreiz atkāpjas. Es eju gulēt kādu stundu vēlāk, un tad viņš jau guļ. Parasti es ielienu gultā viņam blakus, taču, ja viņš ir pārāk daudz iedzēris un slikti ož, es guļu viesistabā.

Viņš nomaksā visus rēķinus, viņš ļauj man nodarboties ar to, ko es atzīstu sev par labu esam. Es piepildu savu laiku un savu dzīvi ar Dievu, ar maniem pieaugušajiem bērniem, radiem, draugiem, savu darbu un Al-Anon. Man ļoti palīdz psihologa apmeklējumi. Reizi divās nedēļās es sev atvēlu arī masāžu. Tā ir īpaši atslogojoša stunda, kuras laikā es patiesi atslābinos un to izbaudu.

Es esmu draudzīgs, priecīgs cilvēks, kurš labprāt kādu apkamptu. Man nav tādas sajūtas, ka es pašreizējos apstākļos vadītu atteikšanās pilnu dzīvi, taču es apzinos, ka varētu būt labāk. Es ticu, ka agrāk vai vēlāk viss uzlabosies, ja es palikšu kontaktā pati ar sevi, drosmīgi uzlūkojot to, ko es varu mainīt, un pārējo atstājot Dieva ziņā.

Uz augšu

Mēs ar vīru neuzturam virspusēju laulību, mēs bieži runājam viens ar otru, mums ir sekss mēra robežās, un mēs 17 gadus esam AA un 15 gadus Al-Anon. Taču parasti viņš jebkuru manu uzmanības izpausmi vai pievēršanos viņam uztver kā aicinājumu uz tuvību. Tas viss nemaz nav slikti. Zinu, ka daudzām nav pat tā. Taču man vajadzīga tuvība pašas tuvības dēļ, un es esmu iemācījusies gūt to citādi – tur un tad, kad rodas šāda izdevība:

Man bija nepieciešams iemācīties divas lietas. Pirmkārt - maigums un pieķeršanās ir pilnīgi iespējamas kā sajūtas bez jebkāda seksuāla zemteksta. Otrkārt - man nav jāatraida siltums tikai tāpēc, ka tas nenāk no tā avota, no kura es to gaidu.

Visām dzīvām radībām ir nepieciešama uzmanība, un es neesmu nekāds izņēmums. Al-Anon sniedz man jaunu iespēju. Tas rāda man iespējas, kā jaunos veidos apmierināt savas prasības. Es varu mīlēt, necerot saņemt pretmīlu, un es varu atklāti paust savu mīlestību pret citiem ar tādu brīvību, kādu es nekad nebūtu uzskatījusi par iespējamu. Mani uzaudzināja māte, kura bija pārāk aizņemta ar reaģēšanu uz dzīvi kopā ar alkoholiķi, lai būtu spējīga uz jūtu pildītu maigumu. Es domāju, ka, ja mans vīrs spētu, viņš izrādītu jūtas. Taču viņš to nespēj – un tā nu reiz tas ir!

Uz augšu

Alkohols nogalina mīlestību. Man bija atkal jāmācās izjust patiku tuvībā ar vīru. Al-Anon ieteikums bija vērot alkoholiķi tad, kad viņš to nemana, un atkal un atkal atkārtot pie sevis - es tevi mīlu. Tā tas sākās.

Man ir labāk necerēt pārāk daudz. Mūsu seksuālo kontaktu biežums mainījās amplitūdā no vispār nekā līdz šad un tad. Dažkārt es jūtos labi, ja esmu to ierosinātāja. Tagad mēs labprāt esam kopā, ne vienmēr, taču biežāk, nekā agrāk. Es esmu iemācījusies, ka, kaut arī mums šodien kopā ir labi, var gadīties, ka rīt tā vairs nav.

Palīdz Al-Anon sanāksmes. Ļoti daudz nozīmē būt starp cilvēkiem, kuri cenšas uzlabot savu dzīvi un atrodas tādā pašā stāvoklī kā es.

Uz augšu

Mana vīra dzeršanas periodā mēdza gadīties, ka viņš pazuda uz vairākām dienām. Kad viņš atgriezās, viņš neko daudz neatcerējās par to, kur bijis. Dažkārt šāda vājprāta vidū mēs vēl izjutām savu mīlestību un nepieciešamību to izrādīt. Tomēr man bija jāapsver iespēja, ka viņš varētu būt saķēris kādu slimību, un tā bija reāla iespēja.

Ar Al-Anon palīdzību es sapratu, ka stāvu nopietna lēmuma priekšā. Alkoholisms skar jebkuru mūsu dzīves daļiņu, taču ar Augstākā Spēka un mūsu Al-Anon sanāksmju palīdzību mēs spējam pārvarēt gandrīz visu ar devīzi „Dienu pa dienai”.

Pēc vēl dažām žūpošanas tūrēm mans vīrs pakļāvās pilnīgai medicīniskai izmeklēšanai. Man šķiet, ka tas bija viņa atveseļošanās sākums. Bija nepieciešams gandrīz vesels gads, lai es atkal justos pilnīgi labi mūsu intīmajās attiecībās.

Al-Anon mani māca uzņemties atbildību par sevi un ļaut viņam pašam uzņemties atbildību par sevi.

Uz augšu

Mēs ar vīru apprecējāmies, kad es jau 8 mēnešus biju Al-Anon. Šajā laikā mūsu seksuālā dzīve bija lieliska. Tomēr tūlīt pēc laulībām likās, ka sekss acumirklī pagaisis no mūsu dzīves. Man šķita, ka tas vīrietis, kurā es biju iemīlējusies, ir palicis pie laulību altāra. Es domāju, ka sajukšu prātā. Vienmēr, kad es meklēju viņa tuvību, es saņēmu milzīgu pretsparu. Trīs vai četras reizes nedēļā pārvērtās par vienu vai divām reizēm mēnesī. Es kritu panikā. Laimīgā kārtā es turpināju apmeklēt Al-Anon.

Al-Anon man parādīja alternatīvas. Es iemācījos strādāt ar savām dusmām un ieguvu drosmi runāt par savu nomāktību. Es apguvu spēju runāt par to, nepaceļot balsi.

Problēma nav būtiski mainījusies – taču ir mainījusies mana attieksme pret to – ar soļiem, devīzēm un manu sponsoru mīlestību. Es esmu saņēmusi dāvanu no Al-Anon – brīvību. Brīvību pieņemt savu vīru kā personību, kurai ir savas problēmas un misēkļi. Tagad man sekss sagādā prieku, kaut arī tas nenotiek bieži.

Pamats tam, ka es varu šo situāciju pieņemt, un to arī daru, ir tas, ka kopdzīvē ar manu dzerošo vīru ir arī tik labas dienas, ka es spēju vieglāk pārdzīvot sliktās.

Uz augšu

Daudzām no mums lielu atvieglojumu sagādā atklājums, ka seksuālās problēmas, kādas pārdzīvojam mēs, ir pieredzējušas arī citas Al-Anon biedrenes. Daudzām no mums ir nepieciešama drosme, lai uzdrošinātos pieskarties šai tēmai, kas arvien vēl ir tabu, un bieži cilvēkiem ir grūti par to runāt.

Pirms es atnācu uz Al-Anon, es atļāvu savam vīram mani regulāri izmantot. Es vienkārši nevarēju pateikt „nē”. Es nezinu, vai tā pamatā bija bailes, ka viņš varētu mani atstāt, vai arī es baidījos no viņa dusmām un manis atgrūšanas, vai arī es vienkārši nespēju izrunāt šo vārdu. Jebkurā gadījumā man nebija pietiekami daudz pašvērtības apziņas vai cieņas pret savu ķermeni, lai rīkotos tā, kā es vēlējos.

Beidzot es izšķīros no sava vīra un uzsāku attiecības ar citu vīrieti. Sev par šausmām es atklāju, ka atkal netieku galā ar attiecību seksuālo pusi, kas sākotnēji bija laba. Šoreiz es biju spiesta nodarboties ar sevi. Ar mana sponsora gādīgo palīdzību es spēju secināt, ka esmu uzaugusi ar sliktām domām par seksu. Mani vecāki bija man iedvesuši, ka sekss ir kaut kas nepiedienīgs un netīrs. Sekas bija tādas, ka mana pirmā seksuālā pieredze to apstiprināja. Es sāku izmantot seksu kā protesta formu pret vecākiem. Es to izmantoju arī kā aizsegu, aiz kura paslēpties, kā kaut ko, ar ko gūt atzinību, kā kaut ko, kas man sniedz pieķeršanos – kaut arī tikai īslaicīgu.

Kad es apstājos un paskatījos uz sevi, es atklāju, ka es esmu sastingusi ne tikai attiecībā uz seksu, bet arī vispār neesmu spējīga pieļaut tuvību. Šīs bailes no tuvības lika man sagraut partnerattiecības vēl pirms to sākuma. Es nevarēju uzņemties risku, ka kāds varētu man piekļūt pārāk tuvu, jo, ja kāds ieraudzītu, kāda es esmu īstenībā, tad viņš mani atraidītu. Visu savu personību es biju veidojusi pamatojoties uz ļoti koķetu un seksuālu tēlu – taču patiesībā man bija bail no seksa.

Tagad man ir brīnišķīgas attiecības. Es varu nedēļām ilgi teikt „nē”, ja man tā šķiet pareizi. Es nodarbojos ar seksu tikai tad, kad es to vēlos, nevis, lai kādu apmierinātu. Tas ir mans ķermenis, un vienīgais cilvēks, kuram ir tiesības gūt no tā iepriecinājumu, esmu es. Tagad es vairs nebaidos no seksa.

Uz augšu

Mans vīrs ir dzerošs alkoholiķis. Mēs esam precējušies divdesmit divus gadus, un šajā laikā es lielākoties esmu guvusi baudījumu no mūsu seksuālās dzīves. Viņš ir mīlošs, maigs vīrs – ne vardarbīgs, ne aizvainojošs.

Tomēr gadu gaitā pamatīgā dzeršana ir atstājusi iespaidu uz viņa veselību. Pēdējo gadu laikā viņa potence ir aizvien mazinājusies, līdz nonāca līdz šodienas bēdīgajam stāvoklim, kad viņš ir pilnīgi impotents. Tā man ir liela vilšanās. Vairumā gadījumu es spēju to pieņemt, izslēdzot savas izjūtas, taču ir reizes, kad es alkstu pēc tuvības.

Esmu uzdevusi sev jautājumu, kāpēc es cenšos saglabāt laulību. Vai tā ir mana dziļi iesakņojusies pārliecība, ka laulības būtība izteikta vārdos „līdz nāve jūs šķirs”? Vai arī manī rada nemieru tas, ka šķiršanās apstiprinātu manu dziļi slēpto sajūtu, ka es esmu neveiksminiece?

Al-Anon es vēl esmu tikai ceļā uz pašas gūtu pieredzi. Es esmu novērojusi, ka mani sliktākie brīži ir tie, kuros es pieļauju, ka ielavās negatīvas domas un savu derdzīgo galvu paceļ sevis žēlošana. Ar Dieva palīdzību es dzīvoju programmā – dienu pa dienai. Varbūt pāries arī tas.

Es mīlu savu vīru, tāpēc izrādu viņam savu mīlestību ar rūpību, ar kādu es gatavoju viņam ēdienu, mazgāju viņa apģērbu, un ar savu apņemšanos vairumā gadījumu būt laipnai. Es noglāstu viņu, kad eju viņam garām, vai uzsmaidu viņam, kad viņš, pēc darba noguris, pārnāk mājās. Ne vienmēr es izjūtu pret viņu mīlestību, kad viņš vēlu ierodas vakariņās, jo dzer alkoholu, vai arī, kad viņš visu brīvdienu pavada gultā, vai arī kad viņš atsakās mani kaut kur pavadīt. Apziņa, ka Dievs ne vienmēr sniedz to, ko mēs vēlamies, taču vienmēr dod mums to, kas mums vajadzīgs, man palīdz.

Uz augšu

Es biju programmā jau 8 gadus, iekams sāku godīgi uzlūkot manas attiecības ar savu nedzerošo partneri. Kaut arī es manīju, ka kaut kas nav kārtībā, es biju pilnīgi nesagatavota tam, ko atklāju.

Iekšķīgi es apzinājos, ka pastāv kaut kas nepareizs. Sekss mani neinteresēja – tikpat maz, cik viņu. Es viņam biju kā izkārtne, mūsu laulība bija kā alibi. Kad es centos izdibināt mūsu attiecības, pagātnes gabaliņi pavienojās vienā veseluma kopainā. Beidzot viņš atzinās savā homoseksuālajā pagātnē. Mana pasaule sagruva.

Ja nebūtu programmas, es nezinu, kā būtu reaģējusi uz to, ka man pēc 20 gadiem un ar 4 bērniem bija jāatklāj, ka esmu apprecējusies ar homoseksuāli. Al-Anon man palīdzēja iemācīties pieņemt šādu situāciju. Es neesmu izraisījusi šo problēmu. Viņš bija izšķīries iznākt no slēpņa, un es iesniedzu prasību par laulības šķiršanu. Beidzot mūs izšķīra. Mans advokāts bija izbrīnīts par to, cik es esmu līdzsvarota - un pārsteigts par to, ka neesmu pilnīgi sagrauta. Es norādīju uz to, ka Al-Anon ir izglābis manu dzīvību.

Tagad es joprojām apmeklēju Al-Anon sanāksmes, jo es tās vēlos un man tās ir vajadzīgas. Pastāv kopsakarība starp manu skaidro domāšanu un piedalīšanos sanāksmēs. Starp bērniem un mani valda labas attiecības. Es esmu vairākās neprecēto grupās un satiekos ar dažiem jaukiem cilvēkiem. Dažkārt es baidos, taču es zinu, ka ar Dieva palīdzību man viss būs kārtībā. Dzīve ar Dievu ir laba.

Uz augšu

Al-Anon ir devis man vienu - brīvību vairs neraizēties par ikdienas nebūšanām, atstāt alkoholiķi vai palikt pie viņa, gulēt vai negulēt ar alkoholiķi, mainīt to, ko es spēju mainīt – vai arī attiecīgajā brīdī nemainīt neko. Kad es biju atradusi Al-Anon, pienāca kārta manam gājienam.

Tagad es dzīvoju ar dzerošu alkoholiķi – ar tādu, kurš kopā ar AA bija sauss, bet pēc tam atkal atsāka savu netikumu. Pirms AA es pret viņu izturējos kā pret stūrgalvīgu brāli. Un ar brāli taču neguļ.

Tad sekoja lēmuma pieņemšanas laiks, kad stūrgalvīgais brālis kļuva par laulāto draugu. Kā gan es varēju ieslēgt un izslēgt savas jūtas? Esmu atradusi zelta vidusceļu, kas spēj darīt brīnumus. Esi mīļa pret viņu un viņš būs mīļš pret tevi. Atlaist viņu – un ļaut Dievam viņu mīlēt ar tavu starpniecību.

Tam vajadzīgi divi

Lielāko mana mūža daļu sekss bija attiecināms uz dzimumattiecībām, bet pavisam noteikti ne uz mīlas aktu starp vīru un sievu. Es nemitīgi skaidroju vīram, ka esmu vīlusies. Taču, kad viņš man pievērsās, es viņu atgrūdu ar tādām piezīmēm, kas būtu padarījušas impotentu spējīgāko no visiem vīriešiem.

Es izmantoju savu apjukumu kā enerģiju – kā dusmu enerģiju. Es kā jukusi spodrināju māju. Visam bija jānotiek tā, kā to vēlējos es. Un es nekad nebiju apmierināta. Tagad zinu, ka viss, ko es vēlējos, bija būt mīlētai – taču nemīlot pašai. Kā gan vīrietis var būt mīļš pret sievieti, kura nemitīgi ar viņu ķildojas vai kliedz: ”Mīli mani!”

Mans lepnums un sabiedrības morāle man neļāva pievērsties kādam citam, lai gūtu ķermenisku apmierinājumu. Es nevēlējos nevienam parādīt, ka mana dzīve neatbilst tam, kādu iespaidu par to esmu centusies radīt.

Mēs abi ar vīru pirms 3 gadiem atradām ceļu uz programmu, un mūsu dzīve pamazām uzlabojās. Es vairs nespodrinu māju, kā jukusi. Mūsu sekss nav tāds kā dižajiem mīlas pāriem, taču tas ir apmierinošs un mīlas pilns – tas pat sagādā prieku!

Ar Al-Anon palīdzību es esmu kļuvusi pārliecināta par savu vērtību, un vairs nejūtos viena un nemīlēta kā agrāk. Es arī pamazām esmu iemācījusies, ka mīlestība ir attieksme pret dzīvi, kura nav jāpierāda ne man, ne partnerim.

Mans vīrs vienmēr bijis atturīgs, un to es varu tikai pieņemt. Papliķēšana pa dibenu ir veids, kā viņš man saka „Es mīlu tevi”.

Pagājušā gada augustā bija mūsu trīsdesmitā kāzu jubileja – mēs atjaunojām mūsu laulības zvērestu. Kad es runāju savu zvērestu, es to darīju no visas sirds.

Uz augšu

Kad man nebija vēlēšanās gulēt ar savu vīru, es parasti to atliku uz vēlāku laiku, nevis atteicos to darīt. Tad es mierīgā balsī, nekritizējot un nenosodot, teicu:

- Pagaidīsim līdz rītrītam.

- Rīt mēs uzrīkosim sev skaistu vakaru.

- Vai tu nevari paciesties līdz rītam?

- Vai mēs nevaram paciesties līdz rītam?

Uz augšu

Daudzie gadi attiecībās ar alkoholiķi bija likuši kristies manai pašcieņai un pašvērtības sajūtai. Vissmagāk bija cietusi mana seksuālā dzīve. Es sev atzīstos tajā pirmo reizi, pavadījusi Al-Anon nu jau divus gadus.

Tagad man ir attiecības ar cilvēku, kurš arī darbojas 12 soļu programmā. Ar savas Augstākās Varas un Al-Anon programmas palīdzību es tagad zinu, ka varu mēroties spēkiem ar šo problēmu, jo es neesmu viena.

Es mīlu savu partneri un labprāt vēlos, lai man ar viņu būtu piepildītas attiecības. Sajūta, ka tieku izmantota, pamazām atkāpjas. Es zinu, ka problēma ir manī un manā attieksmē. Tas, pie kā es strādāju, ir drosme mainīt to, ko es spēju mainīt – dienu pēc dienas.

Uz augšu

Es esmu pateicīga dažiem draugiem Al-Anon, kurus es reiz dzirdēju runājam par savām seksuālajām izjūtām. Viņu teiktie vārdi man palīdzēja godīgi izvērtēt pašai sevi. Pirms tam es ar seksu netiku nekādā skaidrībā, un proti, no 16gadu vecuma sasniegšanas līdz pat precībām.

Sekss bija kaut kas, kas man atgadījās. Kāds puisis mani apvārdoja, un beigās mēs gulējām kopā. Man reti bija ar mīlestību piepildītas attiecības. Visi šie gultas romāni izbeidzās, kad es iepazinos ar savu vīru, kurš izvirzīja noteikumu par uzticību – par ko esmu viņam pateicīga. Es atceros kādas viesības, kurās es atkal un atkal pievērsu skatienu kādam no vīriešiem. Kad es sevi tajā pieķēru, tas mani izsita no līdzsvara.

No šīs nesenās pieredzes zinu, ka manī vēl ir daudz slimīgas domāšanas un izturēšanās. Tagad es zinu, ka biju ļoti slima sieviete, pirms apprecējos ar alkoholiķi, un tas, kā es izturējos pret seksu, bija daļa no šīs slimības.

Uz augšu

Kad mans vīrs pēc desmit mēnešiem pārstāja dzert, mēs šķīrāmies. Tikai vēlāk es sāku aptvert, cik ļoti biju veicinājusi mūsu laulības izjukšanu.

Es sūdzējos, kad viņš atrada dažādus ieganstus tam, ka nav mājās, taču es arī nekad nebiju devusi viņam nekādu iemeslu vēlēties nākt mājās. Es gribēju būt mīlēta, taču es pati nemīlēju. Es vēlējos uzmanību, taču pati tādu nesniedzu. Es gribēju cieņu, taču viņam tādu neizrādīju. Es vēlējos brīvību, lai atrastu pati sevi un attīstītu jaunas intereses, taču ņēmu ļaunā to, ka viņš vēlējās to pašu.

Pēc diviem mēnešiem mēs izlēmām pamēģināt vēlreiz. Mums bija vajadzīga šī šķiršanās, lai iemācītos attīstīties katrs atsevišķi un varētu sākt izaugsmi kopā.

Uz augšu

Es agrāk mēdzu labprāt gulēt ar savu vīru, taču tikpat labprāt es ar viņu kopā dzēru. Kad dzeršana man kļuva mazāk svarīga, es pamazām aptvēru, ka būdams piedzēries, viņš gandrīz vai vispār nerēķinās ar mani. Ar šādu apziņu es dzīvoju tik ilgi, kamēr nesāka pasliktināties mūsu seksuālā dzīve.

Tagad es esmu atradusi Al-Anon un ar programmas palīdzību atklāju, kur esmu pieļāvusi kļūdas. Es vienmēr uzvēlu vainu savam vīram, taču īstenībā vaina daļēji bija arī mana. Tas bija veids, kā es uz viņu reaģēju. Baidoties viņu aizvainot, es centos viņu pasargāt. Es pieļāvu to, ka viņš, izmantojot manu vainas apziņu, spieda mani iet ar viņu gultā. Es tā baidījos, ka viņš varētu mani atstāt, ka noliedzu patiesību.

Pēdējā laikā es Ceturtajā solī esmu daudz strādājusi ar seksa problēmu – man tas izdodas.

Uz augšu

Mēs ar vīru nekad neesam bijuši ļoti tuvi. Viņš bija vientuļnieks – precēts vecpuisis. Sākumā daudzas stundas viņu prom no mājām turēja darbs, tad viņa vakarus sāka aizpildīt kroga apmeklējumi. Gadu gaitā viņš arvien vairāk sāka staigāt pats savus ceļus. Viņš man nekad nestāstīja, kur uzturējies savu darījuma braucienu laikā. Tas, kurp viņš gāja un ar ko nodarbojās, bija viņa paša darīšana.

Es noskaidroju, ka sava dzerošā perioda laikā viņš dažas reizes bija gājis pa kreisi, bet es tikai klusi noraudājos un turpināju dzīvot. Taču es nekad neizteicu to skaļi.

Tad mēs to beidzot izdarījām, un viņš lika priekšā, ka mums jādzīvo tāpat kā līdz šim - laulībā, taču viņš arī turpmāk ies pats savus ceļus. Tas man nebija panesams. Viņš izvācās no mājas, taču piekrita vienreiz aiziet uz laulības konsultāciju. Pēc šīs šokējošās sarunas viņš piekrita vēl vienai konsultācijai, tad vēl dažām. Tā tas turpinājās divus mēnešus.

Nekad vainīgs nav tikai viens. Arī man ir jāuzņemas savu daļu vainas. Mans aizvainojums un dusmas strauji apsviedās atriebības kārē. Gultā es izturējos pilnīgi bezkaislīgi. Tagad es ielūkojos sejā patiesībai. Es meklēju visu iespējamo palīdzību - Al-Anon sanāksmes, sarunas ar manu sponsori, sarunas ar viņa un manu mācītāju.

Daudz laika es pavadīju lasot un meditējot ar manu Augstāko Varu. Man jāatzīst, ka es sasitu daudz porcelāna – taču, lai gūtu mieru, man vajadzēja atlaist vaļā savu vīru, mūsu laulību un visu, kas ar to saistīts. Tam visam pa vidu bija arī daudz skaista. Taču pats labākais bija tas, ka es pievērsos problēmai un visai manai nejaucībai. Es pieņēmu, kaut arī nelabprāt, to, kas bijis un kas ir.

Pēc diviem mēnešiem mēs iedrošinājāmies pamēģināt vēlreiz. Nebija nekādu solījumu, taču mans vīrs izrādīja patiesu vēlēšanos stādāt pie savas problēmas, un es strādāju pie savas.

Kopš tā laika ir pagājis gads. Pirms dažiem mēnešiem mans vīrs, it kā starp citu, piezīmēja, ka neviena no šīm vecajām problēmām vairs nav parādījusies, un man par to vairs neesot jāuztraucas. Mūsu attiecības ir tālu no pilnības, taču tās kļūst arvien labākas. Es esmu pateicīga par to, ka mēs vēl esam kopā un varam turpināt mainīties arī turpmāk.

Uz augšu

Mēs esam precējušies astoņus gadus. Pirmos septiņus mēnešus es dalīju savu dzīvi ar dzerošu alkoholiķi, bet pārējo laiku ar vīru, kurš cīnījās par skaidrību un to arī sasniedza.

Tā kā man jau ir 56 gadi, es vairs nebiju nekāds jaunais cālis, kad iesaistījos šajās attiecībās. Es zināju, uz ko eju - es kļūšu par nepieciešamo dziedniecības līdzekli visām kaitēm! Ar saviem 48 gadiem es sev šķitu gana nobriedusi, tomēr neatzinu alkoholisma slimību kā tādu. Pēc dažiem mēnešiem mans vīrs jau cīnījās ar delīriju un smagām abstinences izpausmēm, kas, neskatoties uz medicīnisko aprūpi un uzturēšanos slimnīcā, gandrīz beidzās ar nāvi.

Šajā laikā sasniegto varētu apkopot sekojoši. Tagad es varu teikt, ka kopā ar Al-Anon es nobriestu – dienu pēc dienas, tieši tāpat, kā viņš apgalvo, ka ir uz atveseļošanās ceļa – dienu pēc dienas. Skaidrība dažādiem cilvēkiem nes dažādas problēmas. Protams, ka neviena laulība nav bez saviem pacēlumiem un kritumiem. Al-Anon man ir iemācījis neuzvelt par to vainu alkoholiķim.

Esmu iemācījusies vienu - tie, kas ir paši tuvākie alkoholiķim, kurš atveseļojas, bieži vien ir arī tie, ar kuriem ir visgrūtāk runāt. Mūsu partneriem bieži nenākas viegli izrādīt pieķeršanos, taču tā pastāv. Esmu iemācījusies novērtēt viņu sīkumos – ne tikai gultā. Tagad es uzskatu, ka laba laulība ir tā, kurā divi cilvēki ne tikai kopīgi priecājas par vienu un to pašu, kaut arī tas ir labi, bet kopīgi spēj arī kaut ko pārciest. Al-Anon ir to man iemācījis, un es esmu no sirds pateicīga.

Uz augšu

Jauna tuvība

Man nepieciešams daudz mīlestības un maiguma, un es biju domājusi, ka, ja dāvāšu savam vīram pieskārienus, mīlestību un maigumu, tad arī saņemšu tos pretī. Tomēr tā nebija. Tas radīja manī mulsumu, apjukumu, un es ieslīgu depresijā.

Ar Al-Anon palīdzību man kļuva skaidrs, kas īsti ir šī problēma. Mans vīrs man paskaidroja, ka es nebūtu tik nelaimīga, ja ļautu viņam vairāk brīvības, lai man tuvotos. Viņš teica, ka es dodot viņam savu mīlestību un maigumu, taču, ja es nesaņemot to tādā pašā mērā atpakaļ, es viņu uzlūkojot kā ievainota stirna.

Es izbeidzu dot tik daudz un atstāju iniciatīvu viņam. Tā es tiešām sāku saņemt to mīlestību un maigumu, kas man bija vajadzīgs. Manas cerības attiecībā uz vīru izrādījās pārāk lielas. Pēc tam, kad viņš bija spējis man tik tieši to pateikt, es sāku vairāk domāt pati par sevi. Tagad kādu laiku es strādāšu tikai ar sevi.

Uz augšu

Godīgums pašai pret sevi nozīmē, ka ir pienācis laiks paskatīties uz sevi no malas. Vai es tiešām atzīstos savās patiesajās jūtās, arī attiecībā uz iespēju tikt atstātai? Vai man ir bail, ka es savam vīram un viņa draugiem nepatikšu tāda, kāda esmu, ka viņi mani tādu nepieņems?

Sākumā es domāju, ka būt Al-Anon nozīmē vienmēr kontrolēt savas jūtas. Pēc tam es atklāju, ka ir normāli sadusmoties. Ir pareizi justies aizvainotai, ja kāds man pasaka kaut ko aizvainojošu.

Man vajadzēja sākt ar tādām jūtām, kā vainas apziņa, dusmas un greizsirdība – tās aplūkojot, pieņemot un piedodot pašai sev. Man vajadzēja pārvarēt bailes pateikt savam partnerim, kādas es vēlētos redzēt attiecības. Man bija jāiemācās darīt zināmas savas izjūtas attiecībā uz mūsu seksuālo dzīvi. Man vajadzēja uzņemties risku tikt atraidītai.

Lai to varētu, man bija jāvēršas pie savas Augstā spēka. Man vajadzēja noticēt, ka Dievs mums dos spēju saprasties un vienam otru pieņemt, ja jau reiz viņš bija lēmis mums būt kopā. Ja mēs to nespējam, tad mums nav partneru attiecību – tās ir balstītas tikai uz seksu.

Sekss ir svarīga mīlestības un laulības sastāvdaļa, taču ne pats galvenais dzīvē. Būtisks ir maigums, klātbūtne un tas, ka viens otru uztver kā cilvēkus, kuri pieļauj kļūdas, spēj tās atzīt un piedot viens otram.

Dažkārt likās, ka es esmu tā, kurai jānosaka mūsu laulības noteikumi. Man bija tā, it kā es triektos ar galvu pret mūri. Skaidru prātu es varēju saglabāt, pielietojot soļus, devīzes un vairumā gadījumu saucot talkā savu Augstāko spēku, lai noskaidrotu, ko es vēlos no savas dzīves un laulības.

Es zināju, ka tiešām mīlu savu vīru, kaut arī man ne vienmēr patika tas, ko viņš dara vai kā izturas pret mani. Skaidrības perioda sākumā es to biju pieļāvusi, baidoties sēt nemieru vai viņu pazaudēt. Tad es sev noskaidroju, ka manas jūtas nevar padarīt viņu piedzērušos. To var tikai viņa vēlēšanās dzert.

Man nācās arī ņemt vērā to, cik lielā mērā es biju spējīga pieņemt viņa izjūtas bez dusmām, niknuma vai aizvainojuma. Viņš nekad nevienam neatklājās. Viņš ir tikpat viegli ievainojams kā es. Man vajadzēja veltīt laiku, lai ieklausītos un daudz pārdomātu viņa teikto, nereaģējot uzreiz – īpaši tad, ja viņš man pauda savas jūtas.

Tas bija viens no skaistākajiem piedzīvojumiem, kāds vien man bijis. Tas ir kā uzplaukstoša roze ar rasas pilieniem uz ziedlapiņām. Al-Anon man nenākas viegli, taču man viss kļūst vienkārši, ja es pielietoju savus principus un Augstāko spēku. Bez tam taču esmu precējusies „tikai uz šo dienu”. Tas atvieglo manu dzīvi.

Uz augšu

Jā, ir iespējams sekss ar dzerošu alkoholiķi. Tas, ka man ir seksuālas tieksmes un prasības pēc tuvības ar manu nepavisam ne ideālo vīru, man apliecina, ka mūsu attiecības ir kas vairāk nekā tikai mērķtiecība un vecāku pienākumi. Zem pārpratumu, sāpju, dusmu un naida pildītiem gadiem slēpjas ļoti dziļa mīlestība un arī daudz prieka.

Dažkārt nolīdzināt ceļu uz draudzību, cieņu un rēķināšanos ar otru palīdz ziedošanās viņam un manis pašas prasībām. Es spēju ziedoties – nevis savam vīram, bet Dievam – pat seksuālās atdošanās akta laikā. Es varu nodoties pati savām jūtām un ķermeņa prasībām. Tās ir īstenība, un to izdzīvošana ir mans veids, kā tās atzīt un apliecināt pašai sev.

Noārdīt mūrus, ko mēs paši esam uzcēluši mūsu starpā, mums palīdz prieka gūšana un apliecināšanās seksā. Atzīstot to, ka mana laulība ar citu nepilnīgu cilvēku pastāv īstenībā, es kādu gabaliņu tuvojos Dievam. Es kļūstu nobriedušāka, atzīstot sevi visā savā cilvēciskajā būtībā, kā arī mana vīra tiesības būt tik sagrautam, kāds viņš ir, un tomēr mīlas cienīgam.

Mans vīrs cītīgi strādāja pie sevis pārveidošanas – un es turpināju savu darbu programmā. Mēs esam pārcietuši dažas krīzes, kas gandrīz noveda pie mūsu laulības gala, un tagad, kad mēs esam tās pārcietuši, mums iet daudz labāk. Šī programma darbojas, un, kad es pielietoju tās principus savā dzīvē, stāvoklis manā ģimenē arvien uzlabojas.

Uz augšu

Es jutos pārāk jauna, lai pavisam atteiktos no fiziskās mīlestības laulībā. Mans vīrs bija visu laiku labākais mīļākais – pirms sākās 10 gadu ilgs nedzeršanas periods. Kad skaidrības perioda laikā bija izgāzušies daži mēģinājumi gulēt kopā, viņa pašapziņa acīmredzot vairs nepieļāva vēl vienu mēģinājumu. Sarunas ar citām sievietēm, kuras dzīvoja programmā, man nepalīdzēja aizpildīt tukšumu. Kāds ilggadējs Al-Anon dalībnieks man ieteica izlasīt AA Lielo grāmatu. No tās es guvu spēku pieņemt to, ko es nespēju ietekmēt, drosmi mainīt savu attieksmi un gudrību atzīt, ka mēs kā nepilnīgi cilvēki dzīvojam nepilnīgā pasaulē. Cerības dzīvot ideālā laulībā bija laupījušas man dvēseles mieru. Īsi pēc tam, kad es biju atstājusi savu vīru Dieva ziņā, viņš pārcieta gandrīz nāvējošu sirdslēkmi. Pirmo reizi 10 gadu laikā es no viņa mutes dzirdēju vārdus „Es tevi mīlu”, viņam esot skaidrā.

Šajā brīdī man kļuva skaidrs, ka sekss ir tikai tuvības daļa – ka tuvība sevī ietver maigumu un rūpes, smieklus, asaras un savstarpēju lūgšanos, pieskārienus un apkampienus, došanu un gūšanu. Tā ir īsta tuvība.

Pēc dažiem mēnešiem viņš atkal ķērās pie saviem vecajiem netikumiem. Agrāk es biju aizmirsusies vienaldzībā un dažkārt naidā. Tagad es to daru mīlestībā. Šodien es esmu precējusies ar dzerošu alkoholiķi, kurš šovakar var pārnākt mājās piedzēries vai skaidrā. Šodien es esmu pievērsusi uzmanību savam pienākumam izdarīt kaut ko jauku kādam citam un kaut ko labu sev. Šodien man bija veiksmīga diena.

Uz augšu

Pašlaik attiecības starp manu vīru un mani ir labas un ietver sevī gan emocionālu, gan fizisku tuvību. Mums jāstrādā pie tā, lai tā paliktu, taču par to saņemtais atalgojums prasa daudzkārt lielāku papildu enerģijas patēriņu. Man jāziedo kaut kas vairāk par enerģiju, lai ieturētu vēsu distanci pret cilvēku, kuru es mīlu.

Al-Anon man iemācīja nevainot citus savā nelaimē. Es nevaru ietekmēt kāda cita darbības, toties varu ietekmēt savas. Godīgi aplūkojot savu lomu mūsu attiecībās, es biju pārsteigta, cik lielā mērā pati biju veicinājusi mūsu problēmas. Tāpēc man nācās pazemīgi atzīt, ka man uz visiem jautājumiem nav gatavas atbildes.

Es sāku strādāt pati pie savas attieksmes. Es iemācījos likt viņu mierā, kad viņa uzvedība bija neadekvāta, taču izbaudīt tos brīžus, kad viņš nebija dzēris. Strādājot programmā, es secināju, ka es bieži izturos pret viņu tāpat, kā viņš pret mani. Pēc tam es sāku censties izturēties pret viņu tā, kā es gribētu, lai viņš izturas pret mani. Kad vien bija iespējams, es kritiku aizstāju ar komplimentiem un atbalstu. Nicinājuma vietā stājās cieņa. Dusmas aizstāja mīlestība un sapratne. Skaļas izskaidrošanās nomainīja mierīgas sarunas. Es atzinu, ka viņš dara labāko, uz ko ir spējīgs. Tas palīdzēja man vairs nelolot cerības, bet pieņemt esošo.

Šodien starp mums viss nebūt nav ideāli, taču es esmu iemācījusies pieņemt un novērtēt to, kas mums ir. Tikai pieņemšanas atmosfērā var uzplaukt tuvība. Es esmu pateicīga par tādiem Al-Anon „instrumentiem”, kā, piemēram, likšanu mierā, sponsoru sistēmu, darbu pie sevis un alkoholiķu nodošanu Dieva rokās.

Uz augšu

Mans mīļotais vīrs, kurš tagad ir miris ar plaušu vēzi, bija ļoti skaists. Taču tāds viņš nekļuva uzreiz. Tam bija nepieciešami daži dzīves gadi AA programmā.

Mans vīrs ieguva skaidrību drīz pēc tam, kad es aizgāju uz Al-Anon. Es pavisam noteikti biju gaidījusi viņa pārvēršanos otrā Gerijā Grantā vai donā Žuanā. Es pat sāku apsvērt šķiršanos, jo viņš nemitīgi apmeklēja sanāksmes, kamēr es ilgojos pēc viņa uzmanības.

Gluži lēnām man atausa gaisma, ka šis labais vīrietis ir noslēdzis neizdevīgu darījumu - tas mazumiņš mīlestības, ko es viņam sniedzu bija saistīts ar dažādiem noteikumiem. Bija pienācis laiks man kļūt pieaugušai un darīt savu daļu darba, kļūstot par mīlošu sievu.

Es kļuvu apdomīgāka: kopā skatoties televīzijas pārraides, uzdodot jautājumus, paužot savas izjūtas. Tas bija grūti, taču Al-Anon man teica, ka es varu teikt visiem visu, kamēr vien es palieku mierīga un mīļa, un kamēr tas neievelkas pārāk ilgi. Es viņam teicu: „Es tevi mīlu un ilgojos pēc tā, lai tev būtu nedaudz laika arī man.„ Es viņam teicu: „Iziesim kaut kur vakariņās.” Es viņam teicu: „Aiziesim kopā uz sanāksmi.”

Mēs sākām ieklausīties otra izjūtās, neizsakot savus spriedumus. Mūsu mīlestība arvien vairāk pieauga. Mums kopā bija ļoti skaists un mīlas pilns sekss. Mēs abi runājām vienā valodā - programmas valodā. Mēs abi atzinām, ka labākā dāvana, kādu mēs varam pasniegt mūsu 4 bērniem, ir tas, ka mēs iemācītos mīlēt viens otru.

Es vēlētos uzsvērt, ka tam ir vajadzīgs laiks. Esmu izteikusi ļoti daudzas lūgsnas, kurās esmu lūgusi Dievu mācīt man pasniegt mīlošu roku.

Tad mans vīrs aptuveni pirms 3 gadiem saslima ar neārstējamu plaušu vēzi. Ārsti viņam solīja tikai vairs dažus dzīves gadus. Mēs kļuvām tuvāki, nekā es jelkad būtu spējusi uzskatīt par iespējamu, daloties šajā slogā, mācoties to pieņemt un dzīvot šodienā.

Mēs baudījām ļoti aktīvu dzīvi. Mums bija tā priekšrocība, ka mēs viens ar otru varējām runāt par Al-Anon un AA programmu. Dažkārt sarunās piedalījās arī mūsu 4 bērni. Mēs savā mīlestībā dalījāmies ar sabiedrību un programmu.

Kad Roberts nomira, viņš atstāja mūsu ģimenei ticību, cerību, mīlestību un drosmi. Mēs vēl tagad pārtiekam no šī mantojuma.

Uz augšu

Nav daudz cilvēku, kuriem būtu patīkami runāt par savu seksuālo dzīvi, taču kādu vakaru es biju Al-Anon sanāksmē, kurā tika uzdots jautājums: „Vai sekss ir dabiska tavas mīlestības izpausme?” Es ar sāpēm un atbilstoši patiesībai atbildēju: „Nē, nav vis. Ne mazākajā mērā!”

Šī pieredze izrādījās ļoti noderīga. Pēc sanāksmes daži ilggadēji Al-Anon dalībnieki man apgalvoja, ka gandrīz katrā laulībā ar alkoholiķi pastāv seksa problēmas un noteikti nav tā, ka kaut kas nebūtu kārtībā ar mani.

Šīs sarunas notikšanas laiks bija ārkārtīgi „piemērots”, jo pagājušajā naktī mēs ar vīru, gribēdami gulēt viens ar otru, bijām piedzīvojuši skarbu vilšanos. Es sevi vienmēr esmu uzskatījusi par kaislīgu. Taču mūsu 3 laulības gados mana interese pret vīru kļuva arvien mazāka.

Atskatoties atpakaļ, man kļuva skaidrs, ka pirms Al-Anon es biju nopietni uztvērusi visas viņa man adresētās kritiskās piezīmes. Es pieņēmu viņa graujošo kritiku, nesaprotot, ka tā radusies izmocīta gara un dvēseles apjukuma rezultātā. Visvairāk mani aizskāra piezīmes, kas attiecās uz manu seksualitāti. Manī radās pārliecība, ka es neesmu sevi piepildījusi – kā draudzene, kā sieva, kā mīļākā.

Al-Anon es iemācījos atbrīvoties, likt mierā un atstāt Dieva ziņā. Es arī sāku veidot pati savu dzīvi, augt kā cilvēks. Es sāku izturēties pret savu vīru ar lielāku laipnību un sirsnību, un vairs neuzklausīju viņa kritiku tad, kad viņš bija piedzēries. Es pārstāju būt par kājslauķi.

Pamazām mūsu kopdzīve kļuva labāka. Pēc dažiem mēnešiem mēs jau atkal spējām būt draugi. Izbeidzās bezjēdzīgie strīdi. Viss kļuva labāk – tiki ne mūsu seksuālās attiecības.

Par spīti nopietnajām sarunām tajos laika posmos, kad viņš nedzēra, es pilnīgi nebiju spējīga atdoties ar sajūsmu. Telpā gaisā karājās vārds „frigida”. Tikpat lielā mērā, kā auga mana vīra apjukums, auga arī mana nepiepildītības sajūta.

Kā jau arī daudzi citi, es savās domās nebiju īpaši saistījusi Dievu un seksu, ja gribu būt godīga, tad bija tieši otrādi. Es sāku nodot sevi Dieva rokās, kamēr gulēju blakus savam vīram. Es cerēju, ka kļūs labāk, ja es kļūšu nedaudz mierīgāka. Un tā arī bija. Drīz jau es spēju izjust patiku par sava vīra maiguma izpausmēm, un turpinot likt mierā un nodot Dieva rokās, es sāku spēt reaģēt ar pieaugošu kaisli – pie tam tādā mērā, ka vīrs man jautāja, kas izraisījis šāds izmaiņas.

Es esmu dziļi pateicīga par jauno tuvību, kurā mēs varam dalīties. Ir brīži, kad darbi izsaka vairāk, nekā vārdi, un seksuālais kontakts var būt atveseļošanās un vienotības spēka avots.

Uz augšu

Alkoholiķis, ar kuru es dzīvoju, jau 3 gadus bija darbojies AA, kad es pamanīju gaismu, kas spīdēja pa Al-Anon durvju spraugu. Šī gaisma izglāba manu dzīvību un mūsu laulību. Ar mūsu programmu palīdzību mēs beidzot atkal sākām runāt viens ar otru. Tomēr palika viens šķērslis - sekss.

Kaut kur sevī es sajutu prasību pēc seksa, taču man bija nepārvaramas bailes spert pirmo soli. Kā gan lai es būtu varējusi atrast savu ceļu, lai atkal justos labi, ja es visu laiku biju tā pūlējusies būt atturīga?

Viss pārējais uzlabojās. Kāpēc tad seksam bija jābūt tik svarīgam? Es vēlējos, kaut pietiktu ar mūsu draudzību. Un es biju ar mieru apmierināties ar to.

Es izmantoju devīzes „Likt mierā un atstāt Dieva ziņā” un „Dienu pēc dienas”. Man teica, ka mans Augstākais spēks atņems man bailes, ja es mēģināšu izrādīt vīram savu mīlestību vienkāršākā veidā – ar tādiem sīkumiem kā atzinīgu pieskārienu vai sirsnīgu smaidu. Pamazām šie „sīkumi” pārauga apskāvienos un skūpstos. Es spēju pateikt „Es tevi mīlu”, pirms to bija pateicis viņš. Beidzot es spēju gulēt ar viņu atbrīvotāk un domāt mazāk.

Tas ir lēns process, tāpat kā darbs programmā. Taču tas darbojas un atbrīvo – un mēs atkal esam kopā.

Pēc tam, kad es visu laiku biju centusies izdibināt, kāpēc es viņu mīlu, tagad man tas ir skaidrs. Viņš ar mani ir bijis tik pacietīgs. Man pat šķiet, ka viņam apskāvieni, skūpsti un pieskārieni ir mīļāki nekā viss pārējais. Tagad viņš zina, ka tiek mīlēts.

Uz augšu