Apzinoties bērnības sāpes

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”


Šīs lapas saturs:

Slimības traumējošā ietekme

„Jau kopš pašas bērnības es nesu sevī milzu sēras, bet nekad nezināju kāpēc”

Tiem no mums, kas uzauguši alkoholisma slimības ēnā, traumējošais slimības iespaids var sekot visu dzīvi. Kā bērni mēs emocionāli nebijām pietiekami apzināties spējīgi, lai varētu tikt galā ar skumjām par to, ka jāaug alkohola skartā vidē. Vairums no mums bija pārāk aizņemti ar to, lai izdzīvotu, lai vēl arī spētu atklāti skatīties uz saviem zaudējumiem. Mēs paļāvāmies uz saviem vecākiem, lai viņi radītu stabilu un drošu vidi, bet bieži vien viņi to nespēja. Mēs patiesi bijām bezspēcīgi mainīt mūsu apstākļus.

Izaugot alkohola ietekmētā vidē, mēs, iespējams, esam tikuši ietekmēti emocionāli, psiholoģiski, garīgi un fiziski. Kā pieaugušie, mēs bieži cīnāmies ar bailēm, satraukumu vai depresiju. Daudzi no mums atnākam pirmo reizi uz Al-Anon, kad saprotam, ka uzvedības modeļi, kas reiz palīdzēja mums izdzīvot, nu ir kļuvuši par nastu. Tie ir nostājušies mums ceļā un lieguši mums dzīvot tādu dzīvi, kā mēs vēlamies. Ja esam bēguši no savām sāpēm, tad varam justies slikti sagatavoti, lai tiktu galā ar savām emocijām, vai stātos pretim savām sāpīgajām atmiņām. Klusējot, mēs neapzināti esam uzglabājuši savas ģimenes alkoholisma noslēpumu sveiku un veselu.

Noslēpumu glabāšana ir parasta parādība alkohola skartās mājās. Daudzi no mums neapzinoties ir ievērojuši bezvārdu vienošanos klusēt par to, kas notiek ģimenē. Nav nekāds brīnums, ka vēlāk ir tik grūti iemācīties citu dzīves veidu. Šie noslēpumi tikai uzkurināja mūsu kauna sajūtu. Esot Al-Anon jaunatnācējiem, mums, iespējams, ir nācies pārvarēt iekšēju konfliktu, attiecībā uz to, vai vispār var runāt par šiem tik ilgi glabātajiem noslēpumiem.

„Al-Anon sanāksmes man kļuva par vietu, kur man bija balsstiesības attiecībā uz visu, ko biju zaudējusi.”

Al-Anon mēs rodam cerību uz jaunu dzīves veidu. Pamazām saprotot, ka alkoholisms ir ģimenes slimība, mēs spējam atpazīt uzvedības modeļus, kas reiz ir palīdzējuši mums tikt galā. Al-Anon piedāvā mums drošu patvērumu, kur varam sākt runāt atklāti par mūsu pagātni. Šādā drošā un atbalstošā vidē, daudzi no mums sāk spert pirmos grūtos soļus uz to, lai spētu tieši paskatīties uz savām bērnības sāpēm un zaudējumiem. Lai gan tas šķiet neiespējami, ar laiku mēs spējam sajust līdzjūtību pret sevi, mūsu ģimenes locekļiem un pat pret alkoholiķi.

Uz augšu

Izaugot ar aktīvu alkoholismu

Daži no mums, kas nākuši no alkohola ietekmētām ģimenēm, jūtas izauguši pārlieku ātri. Mums bija jānes atbildības nasta, kas būtu par smagu jebkuram bērnam. Alkoholiķa noskaņojums bieži kļuva par mūsu dzīves centru, nosakot vai mums būs laba vai slikta diena. Katram no mums bija atšķirīgi izdzīvošanas paņēmieni. Daži mēģināja būt vislabākie bērni pasaulē, ticot, ka varam atturēt alkoholiķi no dzeršanas, kaut tikai uz vienu vakaru. Citi tika galā protestējot un pretojoties. Tas varbūt bija vienīgais veids, kā varējām sev pievērst uzmanību, kaut arī tā bija tikai negatīva uzmanība. Tā kā alkoholisms ir ģimenes slimība, iespējams mūs ir iespaidojis arī nedzerošais vecāks, brāļi/māsas vai citi ģimenes locekļi.

Daži no mums ir izauguši ar vecākiem, kas vienmēr ir bijuši emocionālā vai fiziskā prombūtnē, kamēr citus bērnībā ir skārusi fiziska vardarbība un vārdiski aizskārumi. Daži no mums ir cietuši no seksuālas vardarbības, kamēr citi ir bijuši savu vecāku aprūpētāji. Varbūt mēs esam bijuši tik ļoti pieraduši šādi dzīvot, ka pat neesam nojautuši, ka kaut kas nav kārtībā. Citi jau diezgan agri ir sapratuši, ka kaut kas nav kārtībā, bet nav zinājuši, kā to definēt vai kā to mainīt.

Uzmanības fokusēšana uz alkoholiķi un citiem ģimenes locekļiem palīdzēja mums kā bērniem izdzīvot. Kā pieaugušajiem mums ir grūtības fokusēties pašiem uz sevi. Mēs apšaubām savu intuīciju un spēju pieņemt labus, saprātīgus lēmumus – neatkarīgi no tā, vai runa iet par mūsu dzīves ceļu vai tikai par pasūtījumu restorānā.

Ja esam dzīvojuši ar vardarbību ģimenē, esam iemācījušies, ka labākais veids kā sevi pasargāt ir vai nu paslēpties vai attālināties. Kā pieaugušie mēs esam pārliecināti, ka mums jāslēpj kāda daļa no sevis, lai mūs spētu mīlēt vai pieņemt.

Ja mūsu loma ir bijusi pasargāt un aizstāvēt citus ģimenes locekļus, mums ir pārmērīgi attīstīta atbildības sajūta par saviem līdzcilvēkiem. Sevis vainošana par alkoholiķa uzvedību var sagraut mūsu pašvērtību un radīt pārliecību, ka visi konflikti ir tikai mūsu vaina. Analoģiski, ja pieņemam, ka apkārtējo vienīgais nolūks ir mūs sāpināt, mēs varam ieslīgt paradumā aizsargāties no reāliem vai iedomātiem draudiem.

„Es jutos personīgi atbildīga par katra nepieņemamo izturēšanos”

Ļoti bieži pielāgošanās modeļi, ko esam apguvuši bērnībā, lai vieglāk izdzīvotu, stājas ceļā mums kā pieaugušajiem, neļaujot izveidot pilnvērtīgas uz uzticēšanos balstītas attiecības. Noskaidrot, kā mūs ir ietekmējis alkoholisms nenozīmē vainot alkoholiķi vai citu ģimenes locekļus visās mūsu problēmās. Tas drīzāk dod mums iespēju pašiem uzņemties atbildību cīņā par savu izveseļošanos. Kā bērniem mums varbūt nebija nekādu iespēju mainīt savus apstākļus. Tagad, kad esam pieauguši, paši varam pieņemt lēmumus attiecībā uz sevi.

Uz augšu

Brīvība just

Pieaugot daudziem no mums nebija iespējas brīvi izteikt savas jūtas. Bieži vien vienīgā persona, kurai bija atļauts dusmoties bija alkoholiķis. Rezultātā mēs varam būt nonākuši pie pārliecības, ka dažas jūtas ir „nepareizas” un esam tās novirzījuši uz iekšpusi. Al-Anon mums ir atļauts izjust savas jūtas, lai kādas tās arī būtu, nekaunoties un nejūtoties vainīgiem. Tagad, kad ir ļauts izteikt savas jūtas, mēs paši varam būt pārsteigti atklājot savu emociju dziļumu. Pat laimīgāko dzīves brīžu atcerēšanās var padarīt mūs skumjus, jo bieži tie ir bijuši tik īsi un ātri pārejoši.

Kad pirmo reizi uzsākam atveseļošanos, mums var nākties cīnīties ar savām dusmām un aizvainojumu par nodarījumiem, ko esam izjutuši kā bērni. Lai gan ārstēšanās mērķis nav vainas meklēšana savos tuviniekos, mums var būt nepieciešams kādu laiku izjust dusmas uz viņiem. Daži nolemj iziet uz konfrontāciju ar vecākiem, citi – nē. Daži izvēlas saglabāt attiecības ar saviem ģimenes locekļiem atveseļošanās periodā. Citiem šķiet drošāk ierobežot laiku, kas tiek pavadīts ar ģimeni līdz viņi jutīsies pārliecinātāki, ka spēj parūpēties paši par sevi. Citi sajūt, ka labāk ir pārtraukt attiecības ar ģimeni pilnīgi un galīgi. Nav pareizu vai nepareizu veidu, kā risināt savas attiecības ar ģimeni un tikai mēs paši zinām, kas mums ir labākais un noderīgākais. Iespējams vissvarīgākais ir apzināties, ka mums ir izvēle.

Lai gan savu dusmu sajušana var mums likt sajusties nekomfortabli, varam būt droši, ka tā ir mūsu sērošanas un atlabšanas svarīga daļa. Kad atļaujam sajust sev pilnu jūtu amplitūdu, mēs sākam saprast, ka mūsu dusmas var mums noderēt ļoti svarīgā veidā. Tās ļauj mums noteikt, kad esam jutušies aizskarti vai sāpināti, vai kāds ir pārkāpis robežu. Tas var būt signāls mums reaģēt uz šo konkrēto situāciju vai personu citādāk. Bieži vien mūsu dusmas mums ir rādītājs, ka vajag labāk rūpēties par sevi.

Līdz kādai noteiktai pakāpei mūs vienmēr ietekmēs mūsu pagātne, taču ielūkojoties acīs savām sāpēm, tā sāk zaudēt savu varu. Varbūt var to izteikt ar šādu analoģiju: braucot automobilī, mēs lūkojamies atpakaļskata spogulī, lai redzētu, kas notiek aiz mums. Mēs taču negribēsim lūkoties spogulī pārlieku ilgi, tā kā tas ir bīstami un var izraisīt nelaimes gadījumu. No otras puses – nekad neskatīties atpakaļskata spogulī arī ir bīstami.

Ja runa ir par mūsu pagātni, varam iemācīties uziet trauslo līdzsvaru starp skatīšanos un neskatīšanos uz to. Lai spētu atlaist notikumus nepieciešams laiks. Mēs varam būt droši, ka mūsu Augstākais spēks vadīs mūs cauri caur sērām tādā ātrumā, kurš mums vispareizākais. Jo vairāk atbrīvojamies no savām sāpēm, jo mazāk jūtam nepieciešamību uz tām skatīties. Ar laiku daudzi no mums ir iemācījušies paskatīties uz savu pagātni tādā veidā, lai tā mūs informētu nevis paturētu par ķīlniekiem.

Uz augšu

Izlīgstot ar vardarbību pagātnē

Daudzi no mums, kas izauguši alkoholisma skartā vidē, ir bijuši ģimenes vardarbības upuri. Mēs esam redzējuši to, ko nevienam bērnam nevajadzētu redzēt. Mēs, iespējams, esam tikuši fiziski, seksuāli vai vārdiski aizskarti, vai tas ir darīts ar kādu mūsu vecāku vai citu ģimenes locekli. Pat ja alkoholiķis nekad mums nav pat roku pielicis, būt vardarbīgas rīcības lieciniekam ir tikpat traumējoši kā būt tiešam tās upurim. Mēs iemācījāmies lasīt sejas izteiksmes, noteikt soļu smagumu un citus vārdos neizteiktus signālus. Mēs kļuvām īsti lietpratēji un varējām noteikt, kad jāpazūd no ceļa, jo tūlīt sekos kautiņš vai cita veida vardarbība.

Augsts emocionāls jutīgums var būt arī laba īpašība, tā ļauj mums just empātiju un līdzcietību pret citiem, taču tas var ietekmēt mūs arī negatīvi. Mēs varam sākt reaģēt uz cilvēkiem un situācijām, balstoties uz impulsiem, nevis uz pierādījumiem. Vai arī mēs kļūstam par „hameleoniem”, allaž slēpjot vai pielāgojot kādu daļu no sevis, lai atbilstu citu vajadzībām. Ja esam iemācījušies ignorēt savas pašu emocionālās vajadzības, mums var piemist tendence attiecībās atstāt novārtā pašiem sevi vai arī izvēlēties emocionāli nepieejamus cilvēkus.

Dzīvošana ar vardarbību ikdienā ietekmē cilvēkus ilgi pēc tam kad bērnība jau ir beigusies un vardarbības cikls var pāriet no paaudzes paaudzē. Lai gan tikām sev teikuši, ka mēs nekad tā nedarīsim, daži no mums apprec tieši alkoholiķus, iesaistās vardarbīgās attiecībās vai nodara saviem bērniem un citiem tuviniekiem tieši tādas pašas pārestības, kādas paši ir pieredzējuši. Neskatoties uz to, ka varbūt vēl joprojām esam iesaistīti vardarbīgās attiecībās, Al-Anon var palīdzēt mums saprast, ka varam šo destruktīvo ciklu pārtraukt.

Atspirgšana no dažiem pāri darījumiem var paņemt vairāk laika nekā cerēts. Mēs varam atklāt, ka par dažām traumatiskām pieredzēm mums gribas runāt atkal un atkal. Ja mums vēl nav attiecību ar Sponsoru, šajā periodā ir īpaši noderīgi tās izveidot. Lai arī dalīšanās pieredzē sanāksmju laikā arī ir noderīga, Sponsors var veltīt mums nedalītu laiku un uzmanību un uzklausīt mūsu stāsta sīkākās detaļas. Šāda persona var palīdzēt mums sistemātiski strādāt ar programmu un var mūs uzvest uz ceļa, kad jūtamies pazuduši vai jūtu pārņemti. Tomēr jāņem vērā, ka daži jautājumi var skart tik dziļi, ka papildus Al-Anon biedru draudzīgajam atbalstam, var būt nepieciešama arī profesionāla palīdzība.

„Mūsu sveiciens saka, ka neesam vieni. Tā uzklausīšana katrā sanāksmē sniedz man mierinājumu. Es vairs neesmu tas mazais bērns, kas slēpjas aiz dīvāna.”

Mūsu attiecības ar mūsu bērnības ievainojumiem var mainīties, mums atlabstot. Ar laiku mēs konstatējam, ka vairs neidentificējam sevi tikai ar saviem bērnības pāridarījumiem. Tā vietā mēs iemācāmies, kā sadzīvot ar savu pagātni, neļaujot tai definēt mūs pašus. Sākot praktizēt programmas principus, mēs varam atklāt, ka mūs vairs nesaista aizskarošas un vardarbīgas attiecības. Tā vietā mūs saista cilvēki, kas pret mums izturas ar mīlestību un cieņu, ko vienmēr esam pelnījuši.

Uz augšu

Pieņemt savu ģimeni, kāda tā ir

Pat ja mūsu ģimenes locekļi vēl ir dzīvi, daudzi no mums jūtas tā it kā sērotu par viņu zaudējumu. Mēs sērojam par attiecībām, kādas gribējām, bet kādās nekad nevarējām būt alkoholisma slimības dēļ.

„Kad mans tēvs nomira no alkoholisma, es sēroju ne tikai par viņa nāvi, bet arī par viņa dzīvi. Es sēroju par savu bērnību, kas bija zaudēta kļūstot par vecāku savam tēvam. Es sēroju par cilvēku, kāds viņš varēja būt. Kā gan man varēja pietrūkt tēva, kura man nekad nebija bijis?”

Al-Anon var palīdzēt mums saskatīt, ka, lai gan mēs varam vēlēties izmainīt savas ģimenes, nav mūsu spēkos to panākt. Pieņemt savu ģimeni, kāda nu tā ir bijusi, nenozīmē, ka mēs attaisnojam pagātnes pāridarījumus. Tāpat tas nenozīmē ignorēt vai paciest šodienas aizvainojumus. Cerēt, ka mūsu ģimene spēs sniegt to, kā tai nav, ir tas pats, kas cerēt iesmelt spaini no tukšas akas. Cerēt, ka „ šoreiz viss būs citādi”, ir tikai vēl viens veids kā turēt savas sēras pienācīgā attālumā.

„Al-Anon iemācīja man kļūt sev pašam par to, ko es vēlējos saņemt no citiem. Tā bija pārsteidzoša koncepcija tādam, kura garastāvoklis mainījās atkarībā no viņa vecāku - alkoholiķu garastāvokļa.”

Var būt gaužām grūti atteikties no sapņa par ģimeni, kādu mēs esam vēlējušies, taču darot to, mēs iemācāmies saskatīt savas ģimenes precīzi – gan negatīvo, gan pozitīvo. Mēs vairs negaidām, lai viņi būtu tie, kas viņi nav. Pieņemšana ne vienmēr liek justies labi, bet var atbrīvot mūs no veco cerību nastas.

Kad sasniedzam šo pieņemšanas līmeni savās ģimenēs, mēs kļūstam pietiekami brīvi, lai ļautu ienākt savā dzīvē citiem cilvēkiem, kas mums var sniegt to, ko ģimene nekad nav spējusi sniegt. Daži no mums šādus cilvēkus sauc par „izvēlēto ģimeni”. Daudziem no mums šāda ģimene sastāv no Al-Anon biedriem.

„Mans Sponsors sniedza man beznosacījumu mīlestību, kuras man vienmēr bija trūcis. Viņa man teica, ka viss man izdodas ļoti labi, ka viņa ir pārsteigta un apbrīno manu progresu programmā. Viņa sacīja, cik loti viņa mani mīl. Caur savu Sponsoru es saņēmu mīlestību, kuru man tik ļoti vajadzēja, bet ko nekad netiku saņēmusi no savas mātes.”

Lai gan esam saņēmuši dziļāku izpratni par savu ģimeni, joprojām varam sev atļaut rūpēties par sevi, kad esam ar viņiem kopā. Norobežošanās var būt kritiska mūsu mentālajai, fiziskajai vai garīgajai veselībai. Sākotnēji mēs varam nezināt, kā norobežoties saudzīgi. Dziļāk izprotot, ko nozīmē norobežošanās ar mīlestību, mēs iemācāmies redzēt starpību starp sienu uzcelšanu un robežu noteikšanu. Ja mūsu primārais mērķis ir mūsu attiecību izdziedināšana, mēs turpināt meklēt veselīgus veidus attiecībām ar savu ģimeni, saglabājot savu pašcieņu.

Uz augšu

Piedot savai ģimenei

Daži no mums ir pārliecinājuši sevi, ka mums jāpiedod savai ģimenei, balstoties vienīgi uz noteiktiem reliģiskiem uzskatiem vai kultūras tradīcijām. Īsta piedošana nav panākama viegli. Tā nenozīmē piedot aiz bailēm vai pienākuma pēc, vai tikai tāpēc, lai saglabātu mieru savās attiecībās.

Piedošana nenozīmē, ka aizmirstam par pagātni. Tāpat tas nenozīmē, ka mums jāpieņem atkārtoti pāri darījumi. Galu galā daudzi no mums ir saņēmuši vērtīgu mācību no savas pagātnes, kā rezultātā ir kļuvuši par tādām personībām, kādi šodien ir. Tomēr savas sāpju nastas stiepšana līdz var ņemt savu tiesu. Ja nespējam atrast sevī piedošanu, joprojām varam just šīs sāpes. Ja tas tā ir, varam dot sev arī vairāk laika lai izdziedinātos, iekams sākam pat domāt par piedošanu.

Jāsaprot, ka piedošana ir solis, kas mums ļautu atbrīvoties no savam sāpēm. Piedošana rada telpu mūsu dzīvē mūsu pašu atlabšanai. Patiesībā piedošana ir svarīgs panākums rūpēs pašiem par sevi. Mēs varam piedot un turpināt attiecības vai arī varam piedot un joprojām izvēlēties distancēties no cilvēkiem, kas turpina darīt mums pāri.

Kad domājam par piedošanu, mēs ņemam vērā arī savas kļūdas, kuras vēlamies labot. Iespējams, mēs neesam spējuši saskatīt savus vecākus kā personības, kam tāpat ir bijuši savi izaicinājumi un grūtības. Galu galā daudzi no mūsu vecākiem arī ir izauguši alkoholisma skartās ģimenēs un ir saskārušies ar tādu pašu pieredzi kā mēs. Varbūt mēs pārāk cieši esam turējušies pie saviem aizvainojumiem. Ja esam bijuši emocionāli pārāk atturīgi, cenšoties kādu sodīt par pagātnes kļūdām, mums, iespējams, ir jālabo šī situācija.

Izrādīt iejūtību pret savu vecāku problēmām nenozīmē attaisnot vai pieņemt viņu vardarbīgo/aizvainojošo izturēšanos. Ja runa iet par piedošanu, varam kādu mīlēt, taču atbildību par viņu izturēšanos tik un tā prasīt no viņiem. Varam būt līdzjūtīgi pret alkoholiķi un citiem ģimenes locekļiem, pat ja ienīstam alkoholisma slimības atstāto ietekmi uz savu dzīvi.

Uz augšu

Al-Anon kā ģimene

Ģimenes koncepcija vairumā cilvēku izraisa stipru atbildes reakciju. Dzirdot vārdu „ģimene”, varam sajust bezgalīgu drošības un savstarpējās saistības sajūtu, vai arī milzīgas skumjas un sāpes. Kad esam ar savām ģimenēm, varam justies mīlēti un pieņemti vai arī vientuļi un ne savā vietā. Pēc definīcijas ģimene ir ļaužu grupa, kurus saista vienota izcelsme. Kad paplašinām ģimenes jēdzienu, iekļaujot vienotu pieredzi, saprotam, ka ģimene neaprobežojas tikai ar asins saitēm. Mums daudziem par laimi, mums nav savstarpēju ģenētisku saišu, lai mūs uzskatītu par ģimeni.

„Pēc gaužas asaru liešanas, pilna pārliecības, ka manas lūgšanas par ciešu ģimeni tā arī paliks neuzklausītas, es nonācu pie sapratnes, ka ģimene var tikt dota dažādās formās. Es zinu, ka manu īsto ģimeni veido programmas līdzbiedri. Viņi ir tie, kas kopā ar mani priecājas par jauniem sasniegumiem, kas tur manu roku grūtos laikos, kas iedrošina man izaugsmei. Lai gan neesmu pilnīgi atbrīvojusies no sirdssāpēm par to, ka man nav ģimenes, pēc kuras tik karsti ilgojos visus šos gadus, esmu ļoti pateicīga, zinot ka esmu Al-Anon ģimenes daļa.”

Mēs tiekam saukti par Al-Anon ģimenes grupām ne bez iemesla. Lai gan mums nav kopīgas pagātnes un atmiņu, mēs sanākam kopā, jo mūs saista mūsu vienotā pieredze, kas gūta dzīvojot alkoholisma ietekmē. Daudziem no mums godīga dalīšanās pieredzē Al-Anon biedru starpā bieži kļūst par pamatu dziļām un ilgstošām draudzīgām attiecībām. Tā kā Al-Anon mēs tiekam mīlēti un pieņemti bez nosacījumiem, daudzi no mums sāk uztvert savu grupu kā ģimeni. Kā jebkuras attiecības, arī Al-Anon attiecības prasa rūpīgu kopšanu. Regulāri apmeklējot sanāksmes un tiekoties ar programmas līdzgaitniekiem ārpus sanāksmēm, mēs iepazīstam savas grupas dalībniekus un viņi iepazīst mūs.

Ja esam zaudējuši savu ģimeni, brīvdienas var kļūt īpaši nepanesamas. Varam sākt iztēloties, kā citiem tikmēr ir ideālās brīvdienas, kur visa ģimene sanāk kopā, sapulcējas ap klavierēm, kamēr fonā maigi sprakšķ kamīna uguns, kuru, tā vien šķiet, nevienam nav pat jāuzrauga. Šādu sapņu ainu daudzkārt esam vērojuši televīzijā un kinofilmās. Lai gan labi zinām realitāti, mums vēl arvien šāds iluzors dzīves modelis var likties iekārojams.

„Reiz es dzirdēju, ka „šāda aina parasti ilgst divas minūtes – tik ilgi jebkura ģimene var izlikties perfekta”. Tas ļāva man atbrīvoties no šā „perfektā mirkļa” sapņa.”

Nostalģija un sentiments bieži var aptumšot mūsu domāšanu. Mēs varam censties atjaunot savas aizgājušo laiku jaukās atmiņas, cerot ka šogad gan viss būs citādi. Ja vien situācija mūsu ģimenēs nav mainījusies, visticamāk, nekas nebūs citādi. Parasti katru gadu mēs noslēdzam vienādi – juzdamies vīlušies un piemānīti.

Mainoties pašiem, mēs pamanām, ka mainās arī mūsu vēlmes attiecībā uz ģimeni. Tas nenozīmē, ka mums vairs nevajag rūpēties par sevi vai novilkt robežas. Ja izvēlamies brīvdienās pavadīt laiku ar savu ģimeni, mēs jau iepriekš katram gadījumam varam nodrošināt sev atbalstu. Ja esam pilsētā, varam aiziet uz papildus sanāksmēm iekams dodamies prom, vai arī ņemt līdzi sava Sponsora un citu Al-Anon biedru telefona numurus. Ja esot kopā ar savu ģimeni, izjūtam spriedzi, varam paņemt brīdi atpūtai - iziet ārā paelpot svaigu gaisu, pastaigāties, vai pat atrast kādu sanāksmi.

Ļoti daudz mūsu atlabšanai nozīmē mūsu izmainītā attieksme. Kad izbeidzam gaidīt, lai brīvdienas norisinātos kādā konkrētā veidā, mēs ieraugām, ka mums ir izvēle, kā pavadīt dienu. Daži no mums uzskata, ka brīvdienas, pavadītas nevis ar saviem radiniekiem, bet ar tuviem draugiem vai savu Al-Anon ģimeni ir jaukākas un rada mazāk stresa.

Uz augšu