Rūpes par sevi

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Šīs lapas saturs:

Uz augšu

‟Rūpēties par sevi ir kas tāds, ko varu darīt tikai es pats.”

Pirms atlabšanas, daudzi no mums cīnījās ar neizpratni, ko tad nozīmē parūpēties par sevi. Mēs varam būt bijuši meistari, kas pratuši parūpēties par citiem sev apkārt, bet sev bieži vien mēs neveltījām tādu uzmanību. Dažos gadījumos pastāvīga emocionāla un gādīga aprūpēšana, ko sniedzām citiem, ir tikai veicinājusi noliedzošo attieksmi pašiem pret sevi. Pagātnē mēs, iespējams, nejutāmies pašu uzmanības vērti. Al-Anon mēs atklājam, ka rūpes pašiem par sevi nav greznība, bet gan vitāla mūsu veselības un atlabšanas sastāvdaļa.

‟Kad nomira mans dzīvesbiedrs man nekas cits neatlika ko darīt, kā vien rūpēties par sevi.”

Kad jūtamies visbezspēcīgākie savu sēru priekšā, tomēr ir viena lieta, kur kaut kāda vara mums vēl ir – varam rūpēties par sevi. Sērošanas laikā šādas rūpes var izskatīties citādi nekā parasti. Visticamāk katram no mums vajadzības šajā periodā ir citas. Varam vēlēties biežāk apmeklēt sanāksmes vai satikties ar savu Sponsoru, lai saņemtu papildus atbalstu. Darot citiem zināmu, ka sērojam, godīgi atklājot savas jūtas un lūdzot palīdzību ir vien daži veidi, kā varam rūpēties par sevi.

Daži no mums lielu daļu laika ir pavadījuši ticot, ka citi labāk zina, kas mums der. Mēs varam būt ignorējuši savu intuīciju, tā vietā meklējot citus, kas par mums parūpēsies. Uzskats, ka kāds cits ir atbildīgs par to, lai darītu mūs laimīgus, bieži ir sagādājis vilšanos. Al-Anon mēs paši mācāmies uzņemties atbildību, nevis gaidīt, kad citi apmierinās mūsu vajadzības. Kad apņemamies padarīt savu fizisko, emocionālo vai garīgo labbūtību par savu prioritāti, mēs uzsākam jaunu kursu savā dzīvē. Mēs varam būt droši, ka spējam labi parūpēties par sevi, pat ja apšaubām savas spējas šajā jomā. Pat ja mums nav īstas pieredzes veiksmīgos lomu uzvedības modeļos, nekad nav par vēlu mācīties. Mūsu palīgi un vadītāji ir citi Al-Anon biedri, kuri arī ir cīnījušies un veiksmīgi spējuši parūpēties par sevi. Un arī mūsu Augstākais spēks.

Uz augšu

Kas ir rūpes par sevi

Dažiem no mums ir visai neskaidra izpratne par to, ko īsti nozīmē rūpēties par sevi, kļūdaini uzskatot to par savtīgumu vai sevis žēlošanu. Šāda neizpratne bieži noved mūs pie tā, ka jūtamies vainīgi vai nevērtīgi, rūpējoties par sevi. Sevis žēlošana nozīmē pasivitāti un bezpalīdzības sajūtu attiecībā uz savu dzīvi. Savtīgums nozīmē rūpes tikai par savām vajadzībām, ignorējot apkārtējos. Rūpes par sevi, savukārt, nozīmē rīkoties, lai palīdzētu sev justies labāk. Tas nenozīmē ignorēt mūsu atbildību citu priekšā, bet gan mācīties sabalansēt šo atbildību, uzskatot savas vajadzības par līdzvērtīgi svarīgām.

Ja mums ir iemācīts, ka citu cilvēku vajadzības vienmēr ir svarīgākas, doma par savu nepieciešamību nolikšanu pirmajā vietā sākotnēji var likties nepārliecinoša. Ja esam kādreiz lidojuši ar lidmašīnu, tad zinām, ka pirms lidojuma sniegtajās drošības instrukcijās tiek norādīts vispirms uzlikt skābekļa masku sev pašam un tikai tad parūpēties par citiem. Te nu ir vietā aizdomāties par šiem norādījumiem, īpaši tad, ja nekad nopietni neesam pievērsuši tiem uzmanību. Patiesībā ar šo instrukciju tiek vienkārši pateikts - ja paši neelposim, arī citiem no mums nebūs nekāda labuma. Trenējoties rūpēties pašiem par sevi, mēs pamazām iemācāmies, ka ir iespējams palīdzēt citiem, neupurējot pašiem savu labbūtību.

Katram no mums rūpes par sevi var nozīmēt kaut ko atšķirīgu. Kādam, lai relaksētos, patīk nosnausties vai saritināties ērtā vietiņā ar labu grāmatu, citam tas var būt kino apmeklējums vai golfa spēle. Ja sākotnēji paši nezinām, kā varētu parūpēties par sevi, varētu sākt ar domu par to, kā mēs censtos palīdzēt tuvam draugam un tad piemērot šo palīdzību sev.

Sākotnēji mūsu vēlme izpatikt citiem varētu būt stiprāka nekā mūsu vēlme rūpēties par sevi. Dažkārt parūpēšanās par sevi nozīmē citu cilvēku vajadzību atlikšanu malā. Kad sākam praktizēt jaunu izturēšanās viedu, apkārtējo reakcija var būt arī negatīva vai izpausties aizvainojumā. Galu galā viņi nav pieraduši, ka savas vajadzības stādam augstāk par viņējām. Mūsu līdzjūtība pret citiem dažkārt var padarīt grūtu šādu robežu novilkšanu. Mums nav jāļauj citu cilvēku reakcijām diktēt to, vai mēs rūpējamies vai nerūpējamies par sevi. Mēs varam mācīties novilkt robežas un ļaut apkārtējiem izjust viņu jūtas, zinot ka neesam allaž atbildīgi par viņiem.

Ja jūtamies vainīgi, ka veltām savu uzmanību sev, varam sev atgādināt, ka šī sajūta pāries, kad jutīsimies komfortablāk paši ar sevi. Daudzi no mums ir pārliecinājušies, ka mācoties mīlēt sevi un augot mūsu pašvērtējumam, vainas sajūta mazinās. Al-Anon devīze ‟Dzīvo un ļauj citiem dzīvot” palīdz mums, ja jūtamies vainīgi. Mēs bieži fokusējamies uz devīzes daļu ‟ļauj dzīvot citiem” un nepietiekami uz „Dzīvo”. Jādzīvo ir arī mums. Lai dzīvoti labi, mums ir jāizturas labi pret sevi.

Ir dienas, kad mums negribas rūpēties par sevi vai arī mums trūkst enerģijas to darīt. Viens no veidiem, kā rūpēties par sevi nozīmē kaut vai vienkārši apzināties, kā jūtamies. Ne vienmēr rūpes par sevi nozīmē aktīvu darbošanos. Varbūt mums kāda diena ir jāpavada, neizlienot no pidžamas un nedarot neko. Arī saudzīga attieksme pret sevi ir daļa no rūpēšanās par sevi. Ja mums ir nepieciešama pauze, mēs to varam sev sniegt.

Jo vairāk praktizējam Al-Anon principus, jo vairāk iemācāmies uzticēties savai intuīcijai – tai klusajai balsij mūsos, kas dara mums zināmu, kas mums nepieciešams. Kad runa iet par rūpēšanos par sevi, nav nenozīmīgu vai nepietiekami svarīgu lietu. Kad mēs īsti nezinām, kas mums vajadzīgs, varam pievērsties plašajiem resursiem, ko sniedz Al-Anon.

Uz augšu

Lūdzot palīdzību

‟Jebkurā laikā, dienu vai nakti, es zinu, ka varu lūgt palīdzību Al-Anon. Tas vienmēr ir bijis man līdzās. Viss kas man jāizdara – jāpalūdz šī palīdzība.”

Atnākdams uz savu pirmo Al-Anon sanāksmi, katrs no mums ir atzinis, ka mums nepieciešama palīdzība. Tomēr joprojām daudziem no mums doma par palīdzības lūgšanu liek justies neērti. Ja uzskatām sevi par neatkarīgiem un pašpietiekamiem, doma par palīdzības prasīšanu var mums likties kā vājuma izpausme.

Al-Anon mēs daudz dzirdam par pazemību. Būt pazemīgam nozīmē atzīt, ka joprojām esam mācāmi. Tas nozīmē, ka ne visu attiecībā uz sevi saprotam un esam atvērti, lai mācītos. Atzīšana, ka mums ir nepieciešami citi cilvēki nozīmē pazemīgu attieksmi. Palīdzības lūgšana prasa drosmi, un, kā daudzi no mums piekritīs, drosme ir spēka nevis vājuma pazīme. Nekur nav teikts, ka šis ceļojums, vārdā dzīve, būtu jāveic mums vieniem pašiem. Lūgt palīdzību nav nekas nepareizs. Lūgt palīdzību ir labi.

‟Kad nespēju balstīties pats uz sevi, mani balstīja Al-Anon.”

Pagātnē mēs, iespējams, gaidījām, lai citi zina mūsu vajadzības, pašiem mums neko neprasot. Al-Anon mēs mācāmies būt atklātāki, darot zināmas savas vajadzības citiem. Taču pat tad, kad iemācāmies lūgt palīdzību, mums var nākties cīnīties ar sevi, lai ļautu sev pieņemt piedāvāto palīdzību. Daļa no veselīgām attiecībām ir prasme pieņemt to, kas mums tiek sniegts. Ne vienmēr tieši mums ir jābūt devējiem. Ir pieņemami ļaut sev pieņemt sniegto, neraizējoties par to kā atdarīsim devējam. Kad lūdzam palīdzību, mēs kādam dodam iespēju dot. Daudzi no mums ir secinājuši, ka lūdzot palīdzību un atļaujot sev to pieņemt, mūsu attiecības kļūst stiprākas un dziļākas. Kā gan mēs jebkad iepazīsim īstu draudzību, ja nekad citiem neļausim ieraudzīt mūsu vājās vietas?

‟Ir lieliski, ka cilvēki Al-Anon sadraudzībā, ja viņiem tiek lūgta palīdzība, zina kā palīdzēt, nemēģinot to visu „nokārtot”.

Palūgt palīdzību no Al-Anon biedriem mums var būt vieglāk nekā no citiem cilvēkiem savā dzīvē. Ir neskaitāmi veidi, kā varam jautāt pēc palīdzības. Varam darīt zināmu savas grupas locekļiem, ka mums ir tāda nepieciešamība. Varam vērsties pie sava Sponsora, ja mums tāds ir. Ja sanāksmē esam jaunatnācēji, varam palūgt kādu parunāties ar mums pēc sanāksmes. Varam iet padzert kafiju ar citiem biedriem, tādējādi dodot sev iespēju vairāk dalīties par to, kam ejam cauri. Dažkārt lūgt palīdzību nozīmē vienkārši piezvanīt pa telefonu.

Kad riskējam un lūdzam pēc tā, kas mums nepieciešams, var būt visai grūti paredzēt iznākumu. Visticamāk būs reizes, kad cilvēki atteiks mūsu lūgumu pēc palīdzības. Ja kāds nespēj vai nevēlas mums palīdzēt tieši tajā brīdī, kad to prasām, mums nav jāuztver tas personiski. Šis cilvēks var nebūt spējīgs mums palīdzēt visdažādāko iemeslu dēļ, kam nav nekāda sakara ar mums. Mums nav jāpadodas, ja kāds mums atsaka. Mēs varam palūgt kādam citam. Ja arī šis cilvēks atsaka, mēs vienkārši turpinām lūgt, līdz atrodam to, kurš piekrīt.

Uz augšu

Gādība par savu fizisko, emocionālo un garīgo labbūtību

Nav viena pareizā veida, kā rūpēties par sevi. Varam sākt ar to, ka pievēršamies tiem savas personas aspektiem, kas līdz tam ir tikuši ignorēti – vienalga fiziskajiem, emocionālajiem vai garīgajiem. Kamēr sērojam, rūpes par sevi ir būtiski svarīgas mūsu atlabšanai. Pat ja kļūstam par īstiem meistariem sevis aprūpēšanā, sērodami dažkārt varam noslīdēt no šī ceļa. Kādu dienu varam aizmirst paēst vai izvingroties. Varam pārtraukt apmeklēt sanāksmes vai tikties ar citiem cilvēkiem, mums var būt grūti saņemties meditēt un lūgties. Ja esam apjukuši un nezinām, kas mums vajadzīgs, vienkāršākais veids kā to uzzināt ir pajautāt sev, vai esam izsalkuši, dusmīgi, vientuļi vai noguruši. Kāda no sadraudzības biedrēm atļāvās sev dienas, kuras sauca par ‟neko darīšanas dienām” un ‟raudāšanas dienām”. Ja jūtamies stresā varam izmērcēties vannā un palutināt sevi ar masāžu. Noskaidrot, kas mūs interesē un kas sniedz mums prieku, ir vēl viens veids, kā parūpēties par sevi. Mēs varam pieņemt lēmumu iemācīties kaut ko jaunu vai uzsākt hobiju, kuru vienmēr esam vēlējušies praktizēt.

Mūsu fizisko, emocionālu un garīgo labbūtību ir grūti nodalīt vienu no otra. Tās visas ir daļa no veseluma, kas esam mēs. Tās visas ir daļa no mums. Ja tiek barota viena no šīm daļām, tiek uzturētas arī pārējās. Kad tiek barota viena daļa, arī pārējās pārtiek no tā. Ja kāda no daļām tiek atstāta novārtā, arī pārējās tiek izsistas no līdzsvara. Kad esam pievērsušies savām pamatvajadzībām, pamazām sajūtamies komfortablāk, tad mums arī kļūst vieglāk iet tālāk un izmēģināt jaunus veidus, kā rūpēties par sevi. Ja atvēlam sev katru dienu kaut vai dažas minūtes laika, lai ieklausītos sevī, tad tas ļauj mums konstatēt kāda veida uzmanība mums ir nepieciešama. Te sekojošais saraksts var mums palīdzēt, ja nezinām ar ko sākt:

Ja mums vajadzētu sākt gādāt par visu savu vajadzību apmierināšanu uzreiz, mēs, visticamāk, justos pārslogoti. Šeit nav runa par perfektu izpildījumu, bet gan par centieniem izturēties pret sevi labāk.

Kad sākam rūpēties par sevi, varam sagaidīt, ka jutīsimies ne visai komfortabli. Daži no mums var jautāt sev, vai mums tomēr savs laiks un resursi nebūtu jāvelta citiem, tā vietā, lai rūpētos par sevi. Tad varam sev atgādināt, ka mums ir visas tiesības izturēties pret sevi labi. Jebkurš jauns izturēšanās veids iesākumā var izraisīt diskomfortu. Gluži tāpat kā muskuļu treniņš iesākumā var radīt nepatīkamas sajūtas. Un tieši tāpat kā vingrinot muskuļus, jo vairāk trenējamies rūpēties par sevi, jo vieglāk tas kļūst.

Uz augšu

Vēršoties pie sava Augstākā spēka

‟Kopš atnākšanas uz Al-Anon, esmu sapratusi, ka sēras un Dievs nāk kopā.”

Lūgšanas un meditācija daudzus no mums ir izveduši caur grūtajiem brīžiem, kad visvairāk jutām bezspēcību un bailes. Daudzi no mums ir nonākuši pie atziņas, ka palīdz ikdienas lūgšanas un meditācijas. Varam meditēt uzreiz pēc pamošanās no rīta, iekams pat izkāpjam no gultas vai arī veltīt laiku pārdomām, iekams dodamies gulēt. Citi praktizē lūgšanas visu cauru dienu. Ja piederam pie kādas konkrētas reliģiskas konfesijas, varam skaitīt kādas vispāratzītas lūgsnas, kas atspoguļo mūsu ticību. Vai arī varam būt brīvāki un spontānāki savās lūgšanās un meditācijās. Pastaigas dabā, lūkošanās uz kādu gleznu, dzejas lasīšana, kas mūs fokusē uz savu iekšējo pasauli, putnu barošana un vērošana savā pagalmā, darbs dārzā – tie ir tikai daži no veidiem, kā varam parūpēties par savu garu. Par laimi garīgumu savā dzīvē varam attīstīt ļoti daudzos veidos. Varam izvēlēties sev to, kas palīdz mums ikdienā atjaunoties.

Apzināšanās, ka ir kāds par mums Augstāks spēks, daudziem no mums ir ļāvusi justies mazāk vientuļiem savās sērās. Tā, piemēram, kāda sadraudzības dalībniece ir atklājusi, ka tieši viņas vientulība ir devusi viņai iespēju pavadīt vairāk laika ar savu Augstāko spēku. Tieši vissmagākajos sērošanas brīžos, mūsu ievainojamība un vājums kļūst par vārtiem, caur kuriem mūsu Augstākais spēks var ienākt mūsu dzīvē daudz pilnīgāk. Dažas lūgšanas var izteikt vārdos, citas izpaužas klusumā. Iespējams lūgšanas veids un meditācijā pavadītais laiks nav tik svarīgi, kā pati tiekšanās nonākt saskarsmē ar savu Augstāko spēku.

‟Dažubrīd vienīgā lūgšana, ko spēju izteikt bija ‟Dievs palīdzi man!”

Uz augšu

Kā var palīdzēt programmas soļi

‟Vien Soļu atgādināšana pašai sev dod man spēku un drosmi doties tālāk.”

Daudzi no mums ir sasnieguši atlabšanu un dvēseles mieru, piemērojot Soļu savā ikdienas dzīvē. Divpadsmit soļi ir Al-Anon programmas pamats un ir būtiski mūsu atlabšanai. Tie palīdz mums labāk sevi saprast un padara mūs spējīgus samierināties ar savu pagātni un mācīties dzīvot tagadnē. Soļi mums māca pieņemšanu, pazemību, piedošanu un rūpes par sevi. Patiesībā, jebkurā situācijā vai problēmā, ar ko sastopamies, mēs varam piemērot kādu no Soļiem. Katru reizi, strādājot ar Soļiem, mēs atklājam kādu savas dzīves aspektu.

Tā kā katrs no soļiem balstās uz iepriekšējo, daži no mums uzskata par noderīgu, iziet Soļus pēc kārtas. Kad esam tos iepazinuši pamatīgāk, varam laiku pa laikam atgriezties pie viena vai vairākiem Soļiem, lai tiktu pāri kādam savas sērošanas aspektam. Lai vairāk saprastu, kā mums var palīdzēt soļi, varam lasīt Al-Anon literatūru par tiem vai apmeklēt sanāksmes par Soļiem. Daži uzskata, ka noderīgi ir meditēt par atsevišķu Soli vai rakstīt par to. Kāds no sadraudzības locekļiem savās sērās izmantoja Divpadsmit soļus kā meditācijas formu, pastaigājoties un pārdomājot soli pa solim, veicot katru pastaigas apli.

Mums nav jāklīst bezmērķīgi savās sērās. Kad jūtamies apmaldījušies vai pazaudējuši ceļu, varam pievērsties Soļiem. Tie var dot mums zināmu struktūru un stabilitāti brīžos, kad mūsu sēras šķiet visaptverošas un nekontrolējamas. Mums augot un mainoties, mainās arī mūsu izpratne par Soļiem. Par laimi, mums ir iespēja doties tiem cauri, cik bieži vien mums tas nepieciešams.

Uz augšu

Izmantojot devīzes

Kāds no biediem aprakstīja Al-Anon devīžu neaizstājamo nozīmi savā dzīvē šādi : ‟Viena diena vienā reizē” nav tikai nodeldēta frāze, tas ir mans dzīves veids”. Mēs dzirdam devīzes tik bieži, ka varam sākt pārāk neuzmanīgi izturēties pret tajās pausto vēstījumu. Ja daži no mūsu saukļiem mums liekas kā klišejas, mūsu attieksme pret tiem var būt visai virspusēja. Taču tieši šo devīžu vienkāršība ir tā, kas padara tās tik efektīvas. Sērošanas smagumā devīze var kļūt par vienīgo Al-Anon instrumentu, kura izmantošanai mums pietiek enerģijas. Ja mums ir grūtības ar koncentrēšanos, varam vienkārši pielietot devīzes.

Al-Anon devīzes un saukļi ir īsi atgādinājumi apturēt sevi, lai ko arī mēs tajā brīdī darītu, un fokusēties uz kādu no viediem, kā parūpēties par sevi. Brīžos, kad mūsu sēras šķiet nepārvaramas, noder devīze ‟Skaties vienkāršāk”. ‟Dari to saudzīgāk” var palīdzēt mums samazināt tempu un būt saudzīgākiem pret sevi. Kad bailes par nākotni bombardē mūs, ‟Vienu dienu vienā reizē” un ‟Ļauj lietām iet savu gaitu un paļaujies uz dievu”, var palīdzēt mums fokusēties uz šo dienu, uz šo brīdi.

Devīze ‟Galvenais pirmajā vietā” var būt visai noderīgs atgādinājums, īpaši brīžos, kad liekas, ka grūti ir tikt galā pat ar šo vienu dienu. ‟Šis sauklis man atgādina apstāties un padomāt, kas jādara vispirms, tā vietā, lai nekontrolēti riņķotu, cenšoties padarīt visu, bet neizdarot neko līdz galam”, teica kāda no sadraudzības dalībniecēm. Šī devīze noder arī lai pajautātu sev, kas šajā brīdī ir vajadzīgs tieši mums pašiem – nosnaušanās, sanāksme, pastaiga ar uzticamu draugu, telefona saruna ar Sponsoru vai grupas biedru, laiks sev pašam vai vienkārši kārtīgi izraudāties. Varam būt droši, ka tad, ja lūgsim sev vadību, mūsu Augstākais spēks sniegs mums tieši to, kas mums nepieciešams.

Mūsu devīzes var nomierināt mūs, kad jūtam satraukumu. Tās var atturēt mūsu prātu no nekontrolējamas iešanas pa apli. Piemēram, viens no sadraudzības biedriem izmantoja devīzes kā mantru, skandējot katru frāzi starp elpas vilcieniem. Ja pēdējā laikā neesam pievērsuši devīzēm īpašu uzmanību, varam veltīt laiku, lai no jauna iepazītos ar tām. Gandrīz katrā no literatūras rakstiem ir plašāka informācija par devīzēm. Ierosinot kādu no devīzēm izmantot kā sanāksmes tēmu, varam dot sev iespēju uzzināt, kā devīžu izmantošana ir palīdzējusi citiem dalībniekiem.

Uz augšu

Sanāksmju apmeklēšana

Atnākot uz savu pirmo Al-Anon sanāksmi, daudzi no mums ir izjutuši milzīgu komfortu sajūtu. Kāda no dalībniecēm salīdzina šo sajūtu ar to, kāda rodas, kad tevi ietin siltā mīkstā segā. Bieži mēs konstatējam, ka varam pat elpot brīvāk, atrodoties kopā ar cilvēkiem, kuri saprot, kam ejam cauri. Pagātnē mēs varam būt centušies dalīties savās problēmās ar draugiem, kolēģiem vai kaimiņiem, lai vien konstatētu, ka mūs žēlo un pārprot. Al-Anon ar pārsteigumu un atvieglojumu saprotam, ka mums nevienam nekas par sevi nav jāpaskaidro. Tieši otrādi, mēs sajūtam unikālu vienotību ar citiem, kas mūs saprot, jo ir gājuši cauri tādām pašām cīņām. Apjausma, ka neesam vieni, daudziem no mums ir dziļš mierinājuma avots.

Sanāksme var kļūt par vienīgo drošo vietu, kur varam runāt no sirds. Ja mūsu mājas dzīve ir haotiska un stresa pilna, mums var būt bažas, ka pēc sanāksmes mums nāksies atgriezties mājās vēl sliktākā stāvoklī. Taču varam būt pilnīgi droši, ka būsim daudz labākā pozīcijā, lai cīnītos ar jebko, kas mūs sagaida mājās, ja būsim parūpējušies par sevi, apmeklējot sanāksmi.

‟Es uzcēlu krietnu mūri pret visu pasauli, domājot, ka manas bēdas ir pārāk personiskas, lai dalītos ar tām.”

Ja mums ir problēmas ar uzticēšanos un kauna sajūtu, mēs nejutīsimies ērti, uzreiz atklājot sevi svešu cilvēku priekšā. Tiem no mums, kas ilgstoši ir glabājuši savus alkoholisma noslēpumus, būs vajadzīgs vairāk laika, līdz jutīsimies gana komfortabli, lai izstāstītu savas problēmas citiem. Dažiem no mums, iespējams, ir dziļas pagātnes traumas no cilvēkiem, kas ir ignorējuši vai noniecinājuši mūsu jūtas. Rezultātā varam būt sev iegalvojuši, ka mūsos nav nekā uzmanības vērta. Tiem no mums, kam šāda pieredze ir, var būt īpaši grūti savas dziļākās jūtas paust sanāksmēs. Var paiet mēneši iekams daži no mums spēj pateikt kaut vai savu vārdu.

‟Atnākot uz Al-Anon biju tik salauzts un nomākts, ka nespēju izteikties mēnešiem ilgi.”

Mums nav jājūtas spiestiem sanāksmēs dalīties, ja nevēlamies vai neesam tam gatavi. Pat ja neizdvešam ne vārda, mūs klātbūtne var sniegt labumu grupai tādos veidos, kas mums līdz galam nekad nav izprotami. Aktīva klātbūtne un klausīšanās arī ir dalīšanās forma. Klausīšanās citos mums pašiem palīdz pilnīgāk apzināties savas jūtas. Kādu dienu arī mēs sajutīsimies pietiekami komfortabli, lai dalītos, pat ja vienīgais, ko spēsim pateikt ir, ka priecājāmies būt sanāksmē. Ar laiku mēs varbūt pat jutīsimies pietiekami droši, lai dalītos savā stāstā.

‟Man jāturpina dalīties pat tad, kad pati jau jūtos nogurusi klausīties sevī par saviem zaudējumiem un kad raizējos, ka citiem jau metas nelabi no klausīšanā manī.”

Bailes par to, ko citi nodomās par mums var atturēt mūs no atklātības sanāksmēs. Nav citu ziņā vērtēt mūs par to, kā mēs sērojam. Dažas sanāksmes mums būs piemērotākas nekā citas. Mūsu uzdevums ir atrast tieši to grupu, kas mums der vislabāk, kur jūtam atbalstu.

Ja mums ir zems pašvērtējums, mums var būt izveidojies uzskats, ka neviens nevēlas mūs dzirdēt, pat ja tam nav nekādu pierādījumu no grupas. Kad riskējam padalīties, pastāstot par sevi vairāk, ar pārsteigumu varam konstatēt, ka citi vēlas dzirdēt, kas mums sakāms. Atrodoties mātei uz nāves gultas, kāds no dalībniekiem bieži dalījās par to, cik ļoti mātes justās fiziskās sāpes ietekmē viņu: ‟Pēc katras sanāksmes man likās, ka nu gan kāds pateiks, ‟Vai tev nešķiet, ka nākamnedēļ tu varētu beigt runāt par savu māti?” Tā vietā es dzirdēju ‟Arī tas pāries” , ‟Arī es esmu juties tāpat. Te ir mans telefona numurs, zvani!” Atziņa, ka mūsu dalīšanās dod labumu arī citiem, palīdz mums atgūt pašvērtējumu.

Sanāksmes dod mums iespēju satikties ar citiem Al-Anon biedriem personiski. Mēs ierobežotu paši sevi, ja meklētu tikai tos cilvēkus, kuri izjūt tieši to, ko mēs šobrīd. Varam justies pārsteigti konstatējot, ka jaunatnācēju pieredze var mācīt mums tikpat daudz kā ilglaicīgo Al-Anon biedru dalīšanās. Pat tad, ja kāda cita biedra pieredze šķiet atšķirīga, varam atklāt, ka atmetot virspusējās detaļas, mūsu dzīvēs ir tik daudz līdzīga.

Regulāri apmeklējot sanāksmes, mēs dodam iespēju mūsu dzīvē ienākt izmaiņām. Dažkārt tas nozīmē piespiest sevi doties uz sanāksmi, pat ja to nevēlamies. Bieži vien tieši tad, kad vismazāk to vēlamies, mums tas visvairāk ir vajadzīgs. Tad ir noderīgi sev atgādināt, ka pēc sanāksmes parasti jūtamies labāk nekā pirms tās. Daždien varam justies tā, ka grūti ir pat izkāpt no gultas, kur tad nu vēl apģērbties un iet uz sanāksmi. Al-Anon mums nekad nav jāizliekas, ka jūtamies labāk nekā jūtamies. Varam būt droši, ka mūs uzņems ar prieku, neatkarīgi no tā, kā esam ģērbušies un kā jūtamies.

Uz augšu

Nāciet atkal

‟Tas ir kaut kas stiprāks par manu vārgo gribu, kas liek man atkal un atkal atgriezties pie Al-Anon.”

Daudzi no mums turpina apmeklēt sanāksmes ilgi pēc tam, kad problēmas, kas mūs pirmo reizi atvedušas uz Al-Anon, ir atrisinājušās vai mūs vairs neuztrauc. Daudzi no mums piekrīt – jo ilgāk esam Al-Anon, jo vairāk programma var mums palīdzēt itin visās mūsu dzīves jomās, ne tikai tajās, kas saistītas ar alkoholismu. Al-Anon nav mērķu izpildes vai sasniegumu programma. Instrumenti, ko šeit apgūstam, palīdz mums dzīvot veselīgāku dzīvi – mūsu darbā, attiecībās ar ģimeni un draugiem, mūsu intīmajās attiecībās. Sanāksmes ir iespējams apmeklēt visā pasaulē. Ja zinām, ka būsim ārpus savas dzīvesvietas, varam atrast grupu attiecīgajā vietā.

‟Vai nu esmu mājās vai tūkstošiem jūdžu tālu, ja dzīve kļūst pārlieku grūta, vienmēr varu rēķināties ar Al-Anon.”

Mūsu attiecības ar Al-Anon programmu visticamāk ar laiku mainīsies. Mūsu izaugsmes gaitā, mūsu vajadzības dabiski kļūs citādākas. Daži no mums apmeklē vienu un to pašu grupu gadiem ilgi. Citiem patīk apmeklēt dažādas grupas, lai dzirdētu atšķirīgus viedokļus. Tāpat kā nav viena pareizā sērošanas veida, nepastāv arī viens pareizais veids, kā būt par Al-Anon biedru. Kā sacīts ieteicamajā Al-Anon/Alateen sanāksmes noslēguma sveicienā, ‟Ņemiet sev līdzi to, kas jums derīgs, un pārējo atstājiet tepat”. Katram no mums ir tiesības atrast savu attiecību veidu ar Al-Anon – to, kas noderīgs tieši mums.

Uz augšu

Kā var palīdzēt sponsorēšana

Kad apmeklējam sanāksmes, mēs cenšamies būt uzmanīgi, lai dotu pietiekami daudz laika visiem, kas grib dalīties, tāpēc ne vienmēr mums var būt iespēja izteikt visu, kas mums prātā vai uz sirds. Tāpat var būt tādi mūsu dzīves aspekti, kurus nevēlamies darīt zināmus visiem. Tādos gadījumos noderīga var būt sponsorēšana.

Sponsorēšana dod mums iespēju personīgāk un dziļāk dalīties ar kādu, kam uzticamies. Īpaši vērtīgi ir, ja mums ir Sponsors, kad sērojam. Kad visvairāk jūtamies vientuļi, varam paļauties, ka mums līdzās būs Sponsors. Varam viņam piezvanīt, kad jūtamies apjukuši vai jūtu pārņemti, kad mums vajag papildus atbalstu un sapratni.

‟Sēras un zaudējums bija vienīgie vārdi manā leksikā, līdz mans Sponsors palīdzēja man tikt pāri mātes zaudējumam.”

Daudziem no mums Sponsora sniegtais iedrošinājums un atbalsts ir palīdzējis tikt pāri smagākajiem mūsu sērošanās brīžiem. Laikam ejot, daudzi no mums sajūt, ka Sponsors pazīst mūs labāk nekā jebkurš cits, varbūt pat labāk nekā mūsu ģimene. Lai arī Sponsors ne vienmēr sniegs atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, viņš vai viņa bieži var aizvest mūs pie atbildēm, kas ir mūsos pašos.

Kad paši piekrītam kādu sponsorēt, bieži nemaz neapzināmies, cik daudz beigu beigās paši no tā saņemam. Daudzi biedri ir atklājuši, ka sponsorējamā persona ļoti daudz ko atklāj arī mums pašiem par sevi. Ārkārtīgi bieži jautājumi, kas tiek uzstādīti mums kā sponsoram, ir tieši tie jautājumi, kurus esam gatavi risināt arī paši ar sevi. Neviens no mums nenonāk vietā, kur esam iemācījušies visu, ko varam iemācīties. Ja turam savu prātu atvērtu, mēs konstatējam, ka citu biedru atklāsmes var palīdzēt arī mums, lai cik ilgi mēs vai viņi jau būtu uz atlabšanas ceļa.

Ja darbojamies kā Sponsors, kamēr paši esam sērošanas procesā, mums jātiek skaidrībā pašiem ar sevi, vai spējam turpināt savu Sponsora lomu, vai mums nepieciešams uz laiku dot sev atelpu. Tas var būt visai grūts lēmums, jo īpaši, ja sponsorējamais ir jaunatnācējs. Te ir noderīgi sev atgādināt, ka atslēga uz kāda cita atlabšanu nav mūsu rokās. Patiesībā, parūpējoties par sevi, mēs rādām dzīvu piemēru kā Al-Anon principus piemērot praksē. Vai gan ir labāka dāvana, ko varam sniegt sevis sponsorētajai personai?

Uz augšu

Izaugsme caur kalpošanu

‟Es nezinu, kā palīdzēšana kādam citam palīdz man. Zinu tikai, ka tā tas notiek.”

Kalpošana nav obligāts Al-Anon biedru pienākums. Mēs to sniedzam tikai tad, kad patiesi vēlamies vai jūtamies aicināti to darīt – nevis vainas apziņas, pienākuma vai spiediena dēļ. Mēs esam viens otram nepieciešami, lai atveseļotos un Divpadsmitais solis tieši tā arī darbojas, ka esam programmā viens priekš otra, lai palīdzētu. Kalpošana ir iespēja ļaut savām sērām uz laiku atkāpties, kamēr uzklausām citu cilvēku vai koncentrējamies uz kādu uzdevumu.

‟Viens no veidiem, kā varu kalpot, ir godīgi daloties savās jūtās un pieredzē. Lai kas man būtu sakāms, pastāv iespēja, ka to dzird tieši tas cilvēks, kam tas visvairāk ir nepieciešams.”

Kalpošana var būt jaunatnācēju sponsorēšana, kafijas uzvārīšana, literatūras sakārtošana, apsveicināšanās ar cilvēkiem, kad tie ierodas uz sanāksmi, vai telpas nokopšana pēc sanāksmes. Sava telefona numura piedāvāšana kādam, kam tas vajadzīgs vai dalīšanās savā sērošanas pieredzē arī ir mierinājuma vēsts sniegšana citiem. Patiesība ir tāda, ka mēs nekad līdz galam nevaram zināt, kā mūsu iegūtā gudrība var palīdzēt kādam, kurš šobrīd cīnās. Pat ja šaubāmies, vai esam ko spējīgi dot citiem, kamēr sērojam, pat visnenozīmīgākā augstsirdība var sniegt neizmērojamu palīdzību kādam citam, un arī mums pašiem.

Daži no mums vēlas un spēj ieņemt amatus sadraudzībā, tādus kā grupas vai rajona pārstāvis, veltot tiem krietnu daļu sava laika un enerģijas. Lai gan ne visi kalpošanas veidi prasa vienādu ieguldījumu, visi tie ir vienlīdz svarīgi un vērtīgi priekš Al-Anon. Pat tik vienkāršs pienākums kā ierašanās pirmajam un durvju atslēgšana nodrošina to, lai sanāksme varētu notikt. Veltot nedaudz laika sanāksmju saraksta sagatavošanai, mēs atvieglojam situāciju jaunatnācējiem, kuriem varētu nebūt pietiekami drosmes uzdot jautājumus.

‟Kad jutos tā, ka vēl vienu dienu izturēt vairs nevarēšu, es pilnīgi dzirdēju savu Sponsoru sakām, ‟Ja nezini, ko darīt, vienalga dari kaut ko”. Es zināju, ka vienmēr varu darīt kaut ko Al-Anon labā.”

Tieši caur kalpošanu daudzi no mums ir raduši atveseļošanos un pateicību. Divpadsmitais solis ir devis mums iespēju pilnīgāk sajusties kā grupas un arī kā visas Al-Anon sadraudzības daļai. Tas mūs saista ar citiem, bieži izveidojot ilgstošas draudzīgas attiecības. Kalpošana var mums palīdzēt justies gribētiem, vajadzīgiem un mīlētiem. Tā var mums dot iespēju augt pašpārliecībā un pašnovērtējumā. Jo vairāk pazīstam sevi, jo vairāk mums ir ko sev sniegt. Daudziem no mums kalpošana dod iespēju tikt novērtētiem par to, kas mēs esam un par tiem unikālajiem talantiem, kurus varam piedāvāt. Lūk, kā kāds no sadraudzības biedriem dalījās par to, kā kalpošana viņam ir palīdzējusi justies mazāk vientuļam savās sērās.

‟Dažās nedēļās zaudējuma un tukšuma sajūtas manā dzīvē nomainīja tāda pilnasinīguma sajūta, kādu nekad nebūtu varējis iedomāties.”

Daži amati sadraudzībā prasa tik daudz laika un enerģijas, ka nespējam tos pildīt, kamēr sērojam. Tādos gadījumos varam sev atgādināt, ka mums ir izvēle. Daži no mums izvēlas turpināt pildīt savu lomu sadraudzībā, tā kā nevēlas sajusties izolācijā. Pienākumi sadraudzībā var mūs motivēt ierasties uz sanāksmēm, pat ja ne visai vēlamies to darīt. Kalpošana var arī dot mums iespēju atslēgties no savām domām un uz laiku novērsties no savām problēmām. Ja mūsu kalpošanas pienākumi kļūst pārāk apgrūtinoši, varam sev uz laiku dot atelpu, atgriežoties pie tiem, kad atkal jutīsimies gatavi tos pildīt. Ja neesam pārliecināti par sevi, varam turpināt tos pildīt, apzinoties, ka jebkurā brīdī iespējams pakāpties malā, kad pienākumi kļūst mums pārāk smagi.

Uz augšu

Literatūras lasīšana

Al-Anon konferences apstiprinātā literatūra satur tūkstošiem tās biedru no visas pasaules uzkrāto bagātīgo pieredzi un gudrību. Šī pieredze un zināšanas ir pieejamas dienu un nakti katram no mums. Tik daudzu biedru kolektīva dalīšanās pieredzē var kalpot kā cerības pilns atgādinājums, ka neesam vieni, ka arī mēs spēsim pārvarēt savus zaudējumus. Ja nevaram aizmigt vai ir pārāk vēls, lai zvanītu savam Sponsoram, varam pievērsties mūsu literatūrai. Kad neviens nav pieejams vai nevaram nokļūt uz sanāksmi, mierinājumu rodam šo grāmatu lappusēs. Dienās, kad negribas ne ar vienu pat runāt, literatūra var būt mūsu klusais draugs, kas neprasa no mums pretī pilnīgi neko.

Iespējams, visjaukākā lieta attiecībā uz mūsu literatūru ir tā, ka varam to visur ņemt sev līdzi. Varam arī izrakstīt atsevišķas frāzes un izvietot tās uz ledusskapja, spoguļa vai citur, kur tās paturēsim acīs katru dienu. Kad kādai no sadraudzības dalībniecēm atgriešanās darbā likās ļoti svarīga, viņa rada mierinājumu pirms katras darba dienas lasot ikdienas pārdomas no grāmatas ‟Tikai šai dienai” .

‟Katra diena likās kā pārlieku augsta barjera, kuru man nekad nepārvarēt. Šie vārdi man palīdzēja koncentrēties tikai uz šo vienu izdzīvojamo dienu. Tas bija tā, it kā ar šo ikdienas lasījumu mans Augstākais spēks sniegtu man garīgo vitamīnu devu katrai dienai. Var likties, ka tas skan pārāk dramatiski, taču es jutos tā, ka šie ikdienas citāti ir izglābuši man dzīvību šajā grūtajā laikā.”

Mūsu literatūrā varam atrast lasījumus faktiski par jebkuriem mūsu sērošanas aspektiem. Kāda biedra viedoklis: ‟Paldies dievam, Dieva griba nav atkarīga no manas iztēles, citādi es noteikti būtu iemanījies nepamanīt būtiskas dziedinošas vēstis.” Daži biedri lūdz savu Augstāko spēku parādīt viņiem tieši to nodaļu, kas palīdzēs. Citi uzticas savai intuīcijai, uz labu laimi atverot grāmatas lappuses. Ja neko uzreiz neizdodas atrast, varam turpināt meklēt, pievērsties citai grāmatai vai bukletam, līdz atrodam vārdus, kas sniedz mums mierinājumu.

Al-Anon literatūras izmantošanu daudzi no mums uzskata par svarīgu mūsu garīgās prakses sastāvdaļu. Sasniedzot zināmu progresu mūsu izaugsmē, varam konstatēt, ka atkārtota vienas un tās pašas literatūras lasīšana, sniedz arvien jaunas atklāsmes. Tādējādi literatūra arī kalpo kā instruments, kas atspoguļo mūs personīgo izaugsmi.

Kad esam sērojoši, pat vienas lappuses izlasīšana var paņemt visu enerģiju, ko spējam sakopot. Taču pat tāds mazs solītis ir būtisks, izpaužot rūpes par sevi. Atrodot un izvēloties lasīšanai kādu daļu arī no šīs grāmatas, mēs jau esam spēruši svarīgu soli savu sāpju mazināšanai un atlabšanai no savām sērām.

Uz augšu

Biedri dalās pieredzē, spēkā un cerībās

Kad pievienojos Al-Anon, biju nesen apprecējusies ar alkoholiķi. Biju tik ļoti fokusējusies uz savu vīru, ka pilnīgi ignorēju savu diabētu. Gribēju sev iegādāties glikozes līmeņa noteicēju, taču nespēju sev to atļauties, tajā pašā laikā priecīgi pirku visu, ko vajadzēja vīram vai ko viņš vēlējās.

Neilgi pēc tam, kad sāku apmeklēt Al-Anon, man sākās diabēta komplikācijas. Redze, kas arī līdz tam nebija nekāda labā, strauji pasliktinājās un es vairs nevarēju vadīt automašīnu. Man bija 28 gadi, taču man likās, ka mana dzīve ir cauri. Savās sērās jutos pilnīgi bezcerīga. Situāciju pasliktināja fakts, ka palūgt palīdzību man bija vesela problēma.

Nebiju tuva ne ar vienu no programmas draugiem un nespēju aptvert, kā lai tieku uz sanāksmēm. Galu galā nolēmu lūgt palīdzību. Sākumā man tās bija īstas mocības, taču ar laiku man kļuva vieglāk to darīt. Al-Anon palīdzēja man saprast, ka manu vērtību nenosaka spēja būt vientuļai salai.

Septītā tradīcija bija tas instruments, kas palīdzēja man saglabāt savu dzīvību un saprātu. Es atklāju, ka ‟atbalstīt pašai sevi”, kā teikts šajā tradīcijā, nenozīmē visu darīt vienai pašai. Tas nozīmē darīt tik daudz, cik es savu spēku ietvaros spēju, un lūgt palīdzību attiecībā uz pārējo. Tas nozīmē arī ļaut citiem palīdzēt sev.


Kad manam vīram diagnosticēja neārstējamu vēzi, es pametu darbu, ko biju darījusi 32 gadus, lai varētu rūpēties par viņu. Drīz pēc tam, kad nomira mans vīrs, mana māsa savu gadiem ilgo atkarību dēļ kļuva par invalīdi. Mūsu vecāki, kam tobrīd bija pāri 80, rūpējās par viņu, cik spēja. Patiesībā viņi bija tik aizņemti ar mēģinājumiem viņai palīdzēt, ka atstāja novārtā paši sevi. Mana vīra un darba zaudējums, raizes par māsu un vecākiem – tas viss nomāca mani. Jutos vainīga, jo neredzēju, kā atvieglot viņu dzīvi. Mani šausmināja nākotne, kas rēgojās kā bezgalīga aprūpēšanas, krīžu un smagu zaudējumu virkne. Es neredzēju iespēju, kā tikt ar to visu galā tagad, kad mana vīra vairs nav līdzās. Es pat iedomājos, ka varētu nošauties ar viņa bisi, vienīgi man nebija ne jausmas, kā to pielādēt.

Galu galā man ienāca prātā uzmeklēt kādu Al-Anon grupu. Gadiem ilgi tiku domājusi par to, taču attaisnojos sev ar laika trūkumu un nevēlēšanos citiem atklāt savas ģimenes problēmas. Šoreiz man beidzot bija jāatzīst, ka man dzīve bija kļuvusi nevadāma un es vairs nezinu, kur vēl varētu griezties.

Es ieraudzīju telpu pilnu ar cilvēkiem, kuriem tāpat kā man bija grūtības, bet likās, ka viņi cenšas atrast veidu, kā dzīvot labi par spīti visam. Viņi man lika justies gaidītai un uzklausīja mani bez tiesāšanas un padomu došanas. Šodien šie cilvēki ir man piemērs, kā virzīt savu uzmanību uz vienīgo personu, ar kuru reāli kaut ko varu darīt – uz sevi. Es mācos dzīvot ‟Vienu dienu vienā reizē”, tā vietā lai allaž raizētos ar nākotni un ilgotos pēc pagātnes. Es mācos, kā ar mīlestību norobežoties no savas ģimenes problēmām. Kad domāju par savas dzīves uzticēšanu Augstākajam spēkam, man beidzot šķiet, ka ir vērts dzīvot arī bez sava vīra. Lai gan joprojām esmu iesācēja Al-Anon, es jau tagad redzu, ka programma ir izglābusi manu dzīvi.


Iekams atnācu uz Al-Anon, es ienīdu savu tēvu, es nejutu neko citu kā vien nicinājumu par katru viņa elpas vilcienu. Viņš sagrāva mūsu ģimeni, izvēloties mūsu vietā alkoholu. Pēc manas mātes nāves, tēvs pilnīgi bija pazudis. Māte darīja viņa labā visu. Viņš negatavoja ēst, netīrīja, nemaksāja rēķinus, nemazgāja mašīnu un nepļāva zālāju. Viņas nāve iedzina viņu vainas pilnā depresijā, no kuras viņš tā arī nekad neatlaba.

Kādu vakaru es iegriezos pie tēva ievest viņam pusdienas. Iegājis māja, atradu viņu pilnībā piedzērušos guļam uz dīvāna. Noskaitīju Dvēseles miera lūgsnu un ieliku ēdienu ledusskapī. Kad gāju prom, viņš pamodās. ‟Esmu piedzēries,” viņš teica. Atbildēju, ka mīlu viņu. Kad pagriezos, lai ietu prom, viņš izkliedza: ‟Vai tu taisies mani šādi vienkārši atstāt?” Atbildēju, ka jā, klusi aizvēru durvis un braucu mājās. Nekad iepriekš nebiju tā darījis. Jutos nekomfortabli, nerūpēdamies par viņu. Raudāju visu mājupceļu, jūtoties vainīgs par to ,,cik briesmīgs dēls es esmu. Nonācis mājās, piezvanīju savam Al-Anon draugam un pastāstīju par notikušo. ‟Tu darīji tieši tā kā tev jādara,” viņš man apliecināja, ‟Lūdzies par to un ļauj sev atpūsties”.

Tikai vēlāk sapratu, ka esmu veicis Pirmo soli un nodevis savu tēvu Dievam. ‟Dzīvo un ļauj dzīvot citiem” man ienāca prātā, turklāt vienlaikus es arī izjutu intensīvu līdzjūtību pret savu tēvu. Šis vakars būtiski izmainīja attiecības starp mani un tēvu. Kad novilku šīs robežas starp mani un viņu, mēs kļuvām tuvāki, mēs sarunājāmies, kā nekad agrāk. Tikai piecus mēnešus pirms savas nāves viņš bija skaidrā. Taču ar Al-Anon palīdzību tie bija tādi pieci mēneši, kādus nekad ar savu tēvu nebiju cerējis piedzīvot.


Mana reakcija uz alkoholismu manā ģimenē bija tā, kas lika man meklēt Al-Anon palīdzību. Likās, ka nelaimīga esmu tikai es – nedz mana māte, ne tēvs, ne vecvecāki vai citi manas ģimenes alkoholiķi tādi nelikās. Ar laiku sāku praktizēt Al-Anon principus un veidot dzīvi, kas man likās piepildīta un apmierinoša. Manas mātes alkoholismam kļūstot arvien smagākam, kļuva skaidrs, ka tad, ja vēlos saglabāt mieru savā dzīvē, man vajag norobežot sevi no viņas. Dažus gadus mēs ar māti reti redzējām viena otru.

Kad uzzināju, ka māte mirst, mazā meitene manī uzreiz gribēja skriet pie viņas. Biju tādā iekšējā saviļņojumā, ka gandrīz pati kļuvu slima. Šajā laikā gāju uz sanāksmēm, godprātīgi lūdzos Dievu, kā es viņu sapratu un radu atbalstu savos draugos. Tomēr atbilde, ko man darīt, nenāca.

Tad kādu dienu, meditācijas brīdi, man pēkšņi viss kļuva skaidrs. ‟Galvenais pirmajā vietā”, manā prātā atbalsojās atkal un atkal. Apzinājos, ka manas mātes sagaidāmā nāve šobrīd ir daudz svarīgāka nekā visa viņas iepriekšējā, alkoholisma noteiktā uzvedība pagātnē. Paturēdama prātā šo devīzi, biju spējīga izvirzīt jaunas prioritātes. Izlēmu būt kopā ar māti un palīdzēt viņu aprūpēt pēdējās viņas dzīves nedēļās. Laikā, ko pavadījām kopā, izveidojām jaunas attiecības, kas balstījās uz godīgumu, samierināšanos un mīlestību. Es spēju rast piedošanu savā sirdī.

Esmu pateicīga par apskaidrību, ko saņēmu todien meditējot. Mans ikdienas Vienpadsmitais solis palīdzēja man saskatīt, kā varu piemērot Al-Anon principus šajā grūtajā un sarežģītajā situācijā. Tas palīdzēja man pieņemt lēmumu, kuru uzskatīju par pareizu.


Nesen es izvēlējos izšķirties no savas sievas, jo mūsu attiecības apdraudēja manu atveseļošanos, nemaz jau nerunājot par manu dvēseles mieru. Joprojām esmu ļoti bēdīgs par šķiršanos un sēroju par šīm zudušajām attiecībām, kas sākās tik daudzsološi.

Lai gan esmu aizgājis no mājām, joprojām pieķeru sevi raizējoties, kā man sieva reaģēs uz noteiktām situācijām. Citreiz jūtos skumjš par to, ka man bija jāpamet jauka māja, lai mitinātos noplukušā divistabu dzīvoklī. Kārdinājums krist sevis žēlošanā un satraukumā dažkārt ir tik spēcīgs. Tieši tādos brīžos iedarbojas programma. Es lūdzos, es rakstu dienasgrāmatu, es zvanu. Esmu pārsteigts, cik bieži tieši īstajā brīdī piezvana Al-Anon draugi. Klausīšanās citu biedru stāstos palīdz man izbrīvēties no domām savā galvā.

Bieži man tiek atgādināts, ka jūtas nav fakti un man ir izvēle. Viena no lietām, ko varu darīt, ir piemērot devīzes savām jūtām un domām. ‟Dari to saudzīgāk” ir devīze, kas palīdz izdzīvot šīs dienas man piemērotā tempā, nevis tā, kā kādam liktos. ‟Dzīvo un ļauj dzīvot citiem” dod manai sievai tiesības dzīvot savu dzīvi, neņemot vērā manu vērtējumu par to. ‟Vienu dienu vienā reizē” atgādina man nekavēties nožēlu pilnā pagātnē vai biedējošā nākotnē. Man jātiek galā tikai ar šo dienu. Kad sāpes, vientulība un nenoteiktība kļūst pārāk neizturamas, es maigi atkārtoju frāzi ‟Arī tas pāries”, lai atgādinātu sev, ka pat šis stāvoklis neilgs mūžīgi.


Manas lielākās sēras bija piecu gadu ilgu attiecību izbeigšanās rezultāts. Es jutos tā, it kā visa mana būtība būtu vienās brūcēs, kas nekad nesadzīs. Sāku apmeklēt Al-Anon sanāksmes pirmajā nedēļā pēc attiecību pārtraukšanas. Tajā brīdī man nebija ne jausmas, cik ilgi vajadzēs apmeklēt sanāksmes, lai atlabtu no savām sērām.

Pirmajā izmisuma pilnajā nedēļā mans glābējs bija devīzes. Es knapi varēju sadzirdēt līdzbiedru teikto, taču devīzes, kas katrā sanāksmē vienmēr bija uz galda deva man cerību – cerību, ka varbūt spēšu pieņemt šo zaudējumu un atbrīvoties no savas sagrāves sajūtas. Mans kauns sastāvēja no tā, ka biju lesbiete un no sociālā noraidījuma. Aiz šī kauna man bija ļoti grūti ieraudzīt un pieņemt sevi kā mīlošu personu. Devīzes, Al-Anon līdzbiedri un sanāksmju struktūra beigu beigās man palīdzēja sajusties pietiekami droši, lai atbrīvotos no saviem ārējiem aizsegiem un atklātu, ka esmu gan mīloša, gan mīlestības vērta.


Al-Anon pavadītais laiks man ir iemācījis, kā uzticēties saviem instinktiem. Visskaidrāk to sapratu, kad sēroju par sava brāļa pašnāvību. Viņa bēru dienas rītā, es zināju, ka man nepieciešama Al-Anon sanāksmes drošība un mierinājums. Tā nebija manas grupas sanāksmes diena, tāpēc es uzmeklēju citu.

Kad biju jau tur, sapratu, ka manai atnākšanai ir pavisam cits iemesls. Programmā pavadītie gadi man ir iemācījuši, ka bailes un sāpes var tikt mazinātas, daloties tajās. Zināju, ka man vajag dalīties par to, kas notiek manā dzīvē. Pagāja krietns brīdis, lai saņemtu drosmi un sāktu runāt. Tomēr beigās es spēju pārvarēju sevi un atklāju, ka esmu tur sakarā ar mana brāļa izdarīto pašnāvību, ka viņa bēres ir pēcpusdienā un es nespēju izturēt šīs sāpes.

Atbalsts un mierinājums, ko todien saņēmu ir kas tāds, ko grūti pat aprakstīt. Nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc dalīšanās ar uzticamu klausītāju par kaut ko šausminošu kaut kādā veidā padara to mazāk biedējošu, taču tieši tā ar mani notiek. Es mūžam būšu pateicīga tiem Al-Anon biedriem, kas torīt deva man spēku izturēt atlikušo dienu.


Apmeklēju Al-Anon sanāksmes katru nedēļu, taču neizmantoju programmu, lai palīdzētu sev tikt pāri zaudējumiem. Man nebija Sponsora un mana uzcītība programmā ar gadiem bija mazinājusies. Es cīnījos ar savām jūtām tā, kā biju to mācījusies savā alkoholisma ietekmētajā ģimenē – viena pati. Izolējos un distancējos arvien vairāk.

Palīdzība manās sērās nāca tur, kur to nebiju gaidījusi – caur kalpošanu. Gadiem ilgi mūsu mājas grupai nebija sava grupas pārstāvja. Kādu vakaru man lūdza uzņemties šo pienākumu. Es jutu, ka man ir jāaug savā programmā un ticēju, ka mans Augstākais spēks ved mani pa šo kalpošanas ceļu, tāpēc teicu – jā. Dažu nedēļu laikā no savas gandrīz pilnīgās sērošanas izolācijas nokļuvu plašā biedriskuma sajūtā. Ar laiku sāku dienesta aktivitātēs piedalīties arvien vairāk un beidzot kļuvu arī par Sponsoru. Kalpošana man ir iemācījusi, ka palīdzot citiem, es palīdzu arī sev. Mana dzīve šodien ir pilnvērtīgāka, nekā es jebkad būtu varējusi iedomāties.


Man patīk sponsorēt, taču kad nomira mana māte, sapratu, ka nespēju būt labs palīgs saviem sponsorējamiem. Cilvēks, kam uzticējos, ieteica man uz gadu paņemt atvaļinājumu no sponsorēšanas, lai varētu parūpēties par sevi. Biju ļoti noraizējusies par manis sponsorētajiem biedriem un domāju, kā viņi rīkoties tālāk. Galu galā man vienkārši nācās paļauties, ka par viņiem parūpēsies. Piezvanīju viņiem un pastāstīju ka ņemu uz gadu atvaļinājumu no sponsorēšanas, lai varētu parūpēties par sevi, kamēr sēroju.

Man vienmēr bija licies, ka Al-Anon sauklis ‟Kad esmu aizņemts, es jūtos labāk” ir piemērojams sērojot, taču attiecībā uz mani izrādījās gluži pretēji. Man kādu brīdi vajadzēja laiku sev pašai, lai varētu atlabt. Apmeklēju sanāksmes, dažkārt aizejot pirms beigām, lai nevajadzētu sarunāties ar citiem. Es pat gāju uz sanāksmēm, kurās nevienu nepazinu. Šajā sāpju pilnajā laika es nespēju būt līdzās saviem Al-Anon draugiem. Es gribētu teikt, ka šis gads bija laiks, ko pavadīju kā kūniņa kokonā.

Mans lēmums uz laiku atturēties no sponsorēšanas, iespējams, bija grūts, taču tas bija labākais, ko varēju priekš sevis izdarīt. Šis gads bija ļoti personisks, bēdīgs un dziedējošs laiks, kura nepieciešamību, es pirms tam neapzinājos. Esmu pateicīga, ka parūpējos par sevi un esmu pārliecināta, ka tas ir stiprinājis manas šā brīža attiecības ar manis sponsorētajiem biedriem. Katru dienu es saku paldies savam Augstākajam spēkam par šo programmu un par mūsu sadraudzības priekšgājēju viedumu. Es nezinu, kā citādāk es būtu guvusi dziedināšanu.


Jautājumi pārdomām un meditācijai.

Uz augšu