Pieņemt savas jūtas

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Šīs lapas saturs:

‟Lai izdziedinātos man vajadzēja spēt just”

Mūsu atlabšana no zaudējumiem lielā mērā ir atkarīga no mūsu gribas just. Mums visiem tas var būt īsts izaicinājums, bet jo īpaši tiem, kas audzināti pārliecībā, ka dažas jūtas ir ‟labas”, bet citas ‟sliktas”. Varam būt pielāgojuši sevi šādam uzskatam un iemācījušies nomākt jebkuras sāpīgas emocijas. Dzīvošana ar alkoholisma slimību mūs bieži vien noveda pie tālākas savu jūtu noniecināšanas.

Savu jūtu ignorēšana mums kādreiz varētu būt bijusi būtiska izdzīvošanas prasme, bet tā mums vairs neder. Al-Anon mēs uzzinām, ka mums ir tiesības uz savām jūtām. Izturēšanās labi pret sevi daļēji nozīmē, ka pieņemam visas savas jūtas, nepiešķirot tām vērtējumu. Kāds no biedriem saprata par savām sērām, ka ‟Man nebija nepieciešams tās apkarot vai labot, bet gan paciest un cienīt tās”. Ja runājam par mūsu emocijām, ir visai iespējams, ka ne vienmēr mums pašiem patiks, kā mēs jūtamies. Al-Anon mēs varam izteikt savas jūtas, nebaidoties, kā tiksim vērtēti.

‟Atceros, savā pirmajā Al-Anon sanāksmē pirmo reizi savā mūžā raudāju svešu cilvēku klātbūtnē. Tā vietā, lai reaģētu ar diskomfortu vai kritiku, viņi man piedāvāja savus telefona numurus un teica, ka mīl mani. Tas bija īsts brīnums tādam kā man, kam vienmēr bija teikts, ka asaras ir kaut kas neglīts.”

Kad sērojam, iespējams, vēlamies, kaut mums nebūtu jācieš visas šīs sāpīgās emocijas, taču pats fakts, ka tās jūtam, nozīmē, ka esam labāk sagatavoti tās izdzīvot nekā agrāk. Pamazām, augot ar Al-Anon, atklājam, ka spējam izdzīvot savas jūtas tiklīdz tās mūs ir skārušas, nevis mēnešiem vai gadiem vēlāk. Mēs nonākam pie atziņas, ka mūsu patiesais spēks ir nevis savu jūtu noniecināšanā vai noliegšanā, bet gan mūsu vēlmē izjust un izpaust savas emocijas.

Uz augšu

Atļauja just

Var gadīties, ka bērnībā mums tika stāstīts: ‟Labas meitenes nedusmojas” vai ‟Puikas neraud”. Rezultātā esam iemācījušies slēpt savas jūtas, atļaujoties kaut ko izjust tikai tad, kad esam vieni. Tiem no mums, kam nav bijis atļauts paust savas jūtas, tagad dot sev atļauju just ir svarīgs notikums.

‟Tēva bērēs mana ģimene dzēra un saviesīgi kontaktējās. Tā kā es raudāju, man tika pateikts, ka esmu traucēklis.”

Dzīvojot ar alkoholismu viens no efektiem ir tāds, ka runāt par savām jūtām bieži vien nav droši, vēl mazāk vēlams tās izpaust. Al-Anon mēs atklājam, ka pieņemamas ir jebkuras jūtas, ka emocijas nav ne labas ne sliktas.

Daži no mums ir pavadījuši tik lielu daļu savas dzīves, uztverot tikai citu apkārtesošo jūtas, ka mums var būt grūti atpazīt pašiem savējās. Mūsu jūtīgums pret apkārtējiem varbūt ir palīdzējis mums kļūt par iejūtīgiem cilvēkiem, taču var būt arī, ka tas mums licis ‟piesavināties” citu cilvēku emocijas. Rezultātā mēs varam būt apjukuši, kuras jūtas ir mūsējās un kuras – citu.

‟Dvēseles miera lūgšana man palīdz pieņemt savu jūtu identificēšanas lēno tempu. Tā ir palīdzējusi man apgūt pacietību, atzīstot, ka šis ir tikai viens no maniem esības aspektiem.”

Savu jūtu identificēšana nevienam nenākas viegli. Dažiem var būt nepieciešams vairāk laika nekā citiem, lai tiktu skaidrība, ko viņi jūt. Pat, ja zinām, ko jūtam, pretrunīgās sērošanas emocijas var radīt apjukumu. Vienu mirkli varam būt bēdīgi, bet nākamajā jau dusmīgi. Ir pilnīgi normāli piešķirt sev pietiekami laika, lai tiktu skaidrībā ar savām jūtām. Dažiem šajā nolūkā noder dienasgrāmatas rakstīšana. Citi atklāj, ka lūgšanām un meditācijai veltītais laiks atver sirdi slēptajām emocijām. Citu cilvēku jūtu izdzīvošanas pieredzes uzklausīšana, var palīdzēt nonākt kontaktā ar savējām.

Sāpīgu izjūtu apzināšanās var mūs satraukt un nobiedēt. Mūsu bailes no savām bēdām var būt tik stipras, ka dažkārt var likties drošāk apspiest savas jūtas nekā tās izdzīvot. Citiem savukārt vieglāk ir par jūtām runāt nekā tās izdzīvot. Tā, piemēram, mēs varam pamatot savas dusmas ar sev nodarītajām pārestībām, kamēr tas ko īstenībā jūtam aiz dusmām ir sāpes un skumjas. Savu emociju intelektualizēšana var liegt mums izdzīvot sāpes to dziļākajā līmenī. Lai izbēgtu no savām jūtām, daži no mums ir pārmērīgi pievērsušies narkotikām, alkoholam, ēdienam, seksam, sportam, uzkopšanai, iepirkšanās kārei vai citiem kompulsīvas uzvedības veidiem. Vai arī mēs ļaujam sev būt apsēstiem ar citu cilvēku problēmām, lai izvairītos no savējo risināšanas.

‟Ja apspiedīšu savas jūtas, tās nekad nepazudīs.”

Savu jūtu noniecināšana vai izvairīšanās no tām galu galā var kļūt par automātisku atbildi – patiesībā gandrīz par refleksu. Iespējams noteiktā mūsu dzīves posmā šāda izvairīšanās ir ļāvusi mums turēt mūsu sāpes pienācīgā attālumā, taču ilgtermiņā izvairīšanās no savām jūtām tikai rada vēl vairāk problēmu. Mums varbūt likās, ka turam savas jūtas iežogotas, bet, jo vairāk tām pretojāmies, jo lielāku spēku tās ieguva pār mums.

Kā ar katru jaunu izturēšanos veidu, mums sākumā var rasties grūtības atrast līdzsvaru starp savu jūtu ignorēšanu un pārlieku fokusēšanos uz tām. Ja lielāko daļu dzīves esam bijuši noslēgti pret savām jūtām, mums sākumā var gadīties krist galējībās.

‟Es tiešām mēdzu uzskatīt kurmju rakumus par kalniem, domāju, ka tas ir tāpēc, ka agrāk es centos noniecināt tiešām nopietnas lietas.”

Lai kompensētu tos laikus, kad skatījāmies uz lietām citādi, mums var rasties tendence katru incidentu aplūkot kā zem mikroskopa. Šāda katras sajūtas analīze var izsmelt mūsu spēkus. Tomēr varam būt droši, ka ar laiku iemācīsimies saredzēt atšķirību starp jūtām, no kurām jāatbrīvojas, un tām, kas prasa mūsu nedalītu uzmanību. Kad jūtamies jūtu pārņemti, varam sev piešķirt brīdi lai nomierinātu savas jūtas un atgrieztu sevi tagadnē. Ja sākam krist panikā, atgādināsim sev šajā brīdī, ka esam drošībā, pat ja tas, ko jūtam, biedē mūs.

Jo vairāk laika pavadām ar atlabstošiem cilvēkiem, kas uzņemas risku būt atklāti un godīgi par savām jūtām, jo drošāk jūtamies, izpaužot savējās. Ar laiku saprotam, ka viss, ko jūtam ir pelnījis mūsu uzmanību. Mēs nevēlamies ciest klusi vieni paši ar savām sērām.

Uz augšu

Tiekot galā ar visdažādākajām jūtām

Dažkārt mēs pieķeram sevi, vēloties izbēgt no savu jūtu intensitātes. Mūsu sērošanas laikā ir brīži, kad cenšamies sevi pārliecināt, ka dzīve, pirms ļāvām sev sērot, bija vieglāka, kad to, kas ar mums notika centāmies noliegt vai samazināt tā nozīmi. Tagad, kad esam atvēruši savu sirdi, lai izdzīvotu savas jūtas, mēs saprotam, ka nevaram palikt tādi paši. Tas ir gan dāvana, gan izaicinājums, kad atļaujamies just atklāti.

Pirms iepazinām Al-Anon, daudziem no mums nebija pat idejas, kā tikt galā ar savām sērām. Mēs spēlējām noniecināšanas spēli, cenšoties pārliecināt sevi un citus, ka viss nav nemaz tik slikti, ka esam stipri un varam turēties jebkurā vētrā, kas stājas mums pretim. Dažiem no mums bija izveidojies nosacījums, uzlūkot katru emociju izpausmi, kā vājuma izpausmi un emociju kontroles trūkumu. Pat, ja tikām atveseļojušies jau ilgu laiku, mēs varbūt vēl cīnāmies ar noteiktu jūtu pieņemšanu.

Al-Anon mēs mācāmies novērtēt visas mūsu jūtas, pat tās, kas liek mums justies nekomfortabli. Mūsu soļi dod mums instrumentus, kā atpazīt un dalīties savās jūtās, kā mīlēt un saudzēt pašiem sevi, kā paļauties, ka viss, ko jūtam reiz būs beidzies. Mums būs labas un sliktas dienas. Daždien mēs spēsim runāt par savām sērām. Citās dienas mūsu bēdas būs neaprakstāmas. Būs dienas, kad mēs negribēsim kāpt ārā no gultas. Kamēr sērojam, nereāli ir cerēt, ka spēsim funkcionēt tāpat, kā to esam darījuši parasti. Vienkāršu uzdevumu izpilde prasīs mums daudz vairāk laika un mēs nespēsim koncentrēties uz kaut ko ilgāk par dažām minūtēm. Daždien vienīgais, ko varēsim darīt ar savām sērām ir nodot tās Augstākajam spēkam.

Uz augšu

Sastingums un noliegums

‟Līdz brīdim kad atnācu uz Al-Anon biju kā sastingusi. Man teica, ka man vajag izsērot savus zaudējumus, taču es nezināju kā, un man arī nebija vēlēšanās to uzzināt.”

Mūsu impulss aizsargāt sevi no sērošanas sāpēm sākotnēji var likties gluži dabisks. Tomēr kad cenšamies sevi atturēt no jebkādām jūtām, mūsu dzīves ātri kļūst nevadāmas.

Noliegums ir veids, kā atturam sevi no realitātes, jo bieži šī realitāte mums ir pārāk neizturama. Tādā veidā noliegums palīdz mums tikt cauri sāpīgām situācijām, piešķirot mums laiku un telpu pierast pie patiesības. Lai gan noliegums var pasargāt mūs no sāpēm, tas var arī mūs ievainot. Palikšana noliegumā pārāk ilgu laiku var likt mums zaudēt kontaktu pašiem ar sevi. Izlikšanās, ka ar mums viss ir kārtībā, ne visai palīdz mums justies labāk. Ar laiku attālināmies no savām jūtām tik tālu, ka pat neatpazīstam, kad jūtamies sāpināti. Tāpat kā Pirmais solis palīdzēja mums atzīt savu bezspēcību pār alkoholisma slimību, tas var mums palīdzēt atzīt savu bezspēcību pret savām jūtām.

Al-Anon mēs uzzinām, ka nevaram izbēgt no savām jūtām; varam tās tikai atlikt. Tā kā pilnībā paslēpties no savām jūtām nevaram nekad, varam pieķert sevi, ka mūsu sēras izlaužas visnegaidītākajos veidos. Daži no mums kļūst nervozi un depresīvi. Kāda no sadraudzības biedrēm stāstīja, ka viņu pārņēma nemiers katru reizi, kad viņai kaut kas pazuda, vai viņa nevarēja atrast kaut ko īstajā vietā. Viņa nevarēja nomierināties, kamēr atrada meklēto. Citi cenšas allaž būt aizņemti, lai izvairītos no iespējas kaut ko just. Pašiem to nemanot, mūsu centieni kontrolēt savas sāpes ātri vien kļūst par dzīves veidu.

‟Ja man kļūmīgi gadās apstāties uz gana ilgu laiku, lai sajustu, kas manī notiek, viss, ko jūtu ir sāpes un zaudējums. Kāds gan brīnums, ka nevēlos just savas jūtas! Kāds man nesen ieteica noīrēt dažas skumjas filmas, lai varu izraudāties. Es pieņemu, ka vajadzētu tā izdarīt, bet esmu pārāk aizņemta, lai raudātu.”

‟Vienmēr esmu baidījusies, ka stipras jūtas vienkārši aprīs mani un es pazudīšu.”

Vienas no mūsu bailēm ir, ka ļaudami sev saskarties ar sava zaudējuma realitāti, pazaudēsim paši sevi. Pati doma par atbrīvošanos no sava nolieguma var likties mums biedējoša. Mums var būt bail, ka ļaujot sev just, mēs zaudēsim aizsardzību. Al-Anon mums māca, ka savu jūtu izdzīvošana nenozīmē, ka mums tajās jāiestrēgst. Ceturtais un piektais solis nodrošina mūs ar noteiktu struktūru, pamazām noņemot sev kārtu pa kārtai un sākot saskarties ar savām sāpīgajām izjūtām, no kurām esam bēguši. Šie soļi prasa no mums būt ievainojamiem – godīgi izanalizēt savus trūkumus un bailes.

Ceturtajā solī mēs veicam ‟dziļu un bezbailīgu sevis morālo inventarizāciju”. Izpētot savu pagātni, sākam saprast, kā esam nonākuši tur, kur esam šodien. Piemērodami šo Soli, apzināmies, kā mūsu noliegums ir mums kalpojis. Dažiem biedriem ir bijis noderīgi sākt ar baiļu uzskaitījumu. Kad nosaucam savas bailes, tās sāk zaudēt savu varu. Varam sev pajautāt, no kā mēs baidāmies – kas varētu notikt, ja ļausim sev izjust tās vai citas emocijas. Ceturtā soļa inventarizācija var sniegt mums svarīgas atklāsmes, ko citādi neiegūsim. Mēs izskatām savu personīgo vēsturi, mācības, ko saņēmām pagātnē un mūsu lomu tajā, kā esam ļāvuši šīm mācībām sevi kontrolēt tagadnē. Šī Soļa mērķis nav vainot sevi vai radīt kaunu, bet uzlūkot sevi ar iejūtību un sapratni.

Piektais Solis liek mums atzīt sevis, sava Augstākā spēka un kāda cita cilvēka priekšā ‟savu nodarījumu īsto dabu”. Sevis apzināšanās ir svarīga, taču šis Solis rosina mūs iekļaut šajā procesā citus cilvēkus. Vērsdamies pie sava Augstākā spēka un citiem cilvēkiem, atzīstam, ka mums nepieciešama palīdzība un ka nespējam atveseļoties vieni. Daži no mums iziet šo Piekto soli ar savu Sponsoru, kamēr citi izvēlas mācītāju vai garīgo skolotāju, terapeitu vai tuvu draugu. Pats galvenais, lai mēs atrodam uzticēšanās vērtu un līdzjūtīgu cilvēku – kādu, ar kuru jūtamies gana droši, lai atļautos būt atklāti un godīgi. Kad atzīstam, kā esam kaitējuši sev un citiem, slēpjoties no savām jūtām, varam sākt izveseļoties.

Uz augšu

Vaina un nožēla

Daudzi no mums, kas dzīvojuši ar alkoholismu, kļūst par sevis vainošanas ekspertiem. Mūsu dzīves alkoholiķi var būt mūs vainojuši par savu dzeršanu, vai arī paši sev esam iestāstījuši, ka tas ir mūsu dēļ. Vainas apziņa, vienalga vai sevis iedvesta vai citu uzlikta, ievelk mūs kā virpulī. Varam viegli iestrēgt ‟ja vien” minējumos, iegalvojot sev, ka dzīve būtu bijusi pavisam citāda, ja vien mēs šo vai to būtu darījuši citādi. Varam arī būt sevi pārliecinājuši, ka tad, ja būtu centušies vairāk, mēs būtu varējuši novērst alkoholiķa problēmas, slimību vai nāvi.

‟Pateicoties Al-Anon, es vairs neuzskatu par sliktām manas domas un jūtas vai ka Dievs liek notikt visam sliktajam manā dzīvē. Dažkārt kaut kas slikts vienkārši notiek un neviens tur nav vainīgs.”

Mums tiešām var gribēties, lai kaut kas mūsu dzīvē būtu noticis citādāk, bet tas nenozīmē, ka ir mūsu varā tur kaut mainīt. Al-Anon palīdz mums saskatīt, ka mūsu varā ir mainīt tikai sevi, savu izturēšanos un mūsu reakcijas. Mūsu rīcība dažkārt tiešām rada sekas un mēs varam uzskatīt sevi par atbildīgiem attiecībā uz tām. Taču mēs neesam atbildīgi par visu. Pat ja esam bijuši pasaulē vissliktākie dzīvesbiedri, vecāki, bērni vai draugi, mēs neesam atbildīgi par citu rīcību. Kad pieņemam, ka esam atbildīgi par citu cilvēku izturēšanos, mēs ļaujam viņiem pašiem neuzņemties atbildību par sevi.

Ja mums nav bijusi izdevība izlīgt savās attiecībās ar alkoholiķi, mēs varam justies vainīgi par neizteiktajām lietām. Citi jūtas vainīgi, ka ir vēlējušies, kaut alkoholiķis būtu miris. Var būt, ka jūtam nožēlu, nejuzdamies tik slikti, kā būtu jājūtas, kad alkoholiķis paliek slims vai nomirst. Tas, ka šodien nejūtamies bēdīgi par zaudējumu nenozīmē, ka tā tas paliks vienmēr un tas nenozīmē, ka joprojām nesērojam. Varam sev atgādināt, ka domas nav fakti. Tas, ka kaut ko jutām vai domājām, nenozīmē, ka likām tam arī notikt. Ja mums piemistu šāda vara, mēs jau sen būtu panākuši, ka alkoholiķis ir skaidrā!!!

Lai gan vārdus „nožēla” un ‟dusmas” bieži lietojam savstarpēji tos aizstājot, patiesībā tie apzīmē pavisam dažādas lietas. Nožēla ir vēlme, lai kaut kas būtu noticis citādi. Nožēla var mums likt sevi sodīt ar emocionāliem postījumiem un turēt sevi piesietu pie domas ‟kā viss būtu varējis būt”. Daudzi no mums nožēlo to, kā esam reaģējuši uz alkoholisma radītām situācijām savā dzīvē – laulībā, attiecībās, draudzībā vai kā vecāki. Vēlamies kaut būtu reaģējuši citādāk, pat ja tobrīd mums nav bijis ne jausmas – kā. Mums var likties nepieciešami labot kaut ko no tā, ko nožēlojam, īpaši ja mūsu atturēšanās no rīcības ir nodarījusi ļaunu citiem.

No otras puses, vainas sajūta ir sirdsapziņas pārmetumi par to, ko esam apzināti citiem darījuši sliktu. Vaina ir tā urdošā sajūta, kuru izjūtam, kad zinām, ka esam sāpinājuši kādu. Dažreiz mūsu radītie ievainojumi ir tikai virspusēji, dažkārt tie ir dziļi. Ja ilgu laiku to ignorējam, mūsu vainas sajūta par noteiktām lietām var mūs aprīt. Ja jūtam vainu vai nožēlu par kādām pagātnes lietām, varam pievērsties Soļiem un izlīdzināt savu vainu.

Tā kā esam cilvēki, mēs noteikti kļūdīsimies. Sevis kritizēšana par kļūdām, situāciju nekādi neuzlabos. Kad pieturamies pie augstiem perfektuma standartiem, bieži saskaramies ar grūtībām pieņemt savu cilvēcīgumu. Ja visu savu dzīvi esam vainojuši sevi par visu, kas jebkad ir nogājis greizi, sākumā var būt visai problemātiski atrast atšķirību starp pelnītiem un nepelnītiem vainas pārmetumiem. Tad var būt noderīgi izrunāt ar savu Sponsoru tos aspektus, kas mūsos rada neskaidrību. Kad esam noteikuši tieši par kurām kļūdām esam atbildīgi mēs, varam iet cauri Astotajam un Devītajam solim. Astotajā solī mēs sastādām to personu sarakstu, kam esam nodarījuši pāri un sākam gribēt izlīdzināt savu vainu. Daudzi no mums vairāk nekā citi kopā ir nodarījuši pāri paši sev, tāpēc jāatceras arī sevi iekļaut šajā sarakstā. Ja mums ir bijis ierasti nolikt sevi pēdējā vietā, šis var būt labs mēģinājums nolikt sevi pirmajā vietā. Sevis vainošana par visu un uzskats, ka esam darījuši pāri visiem, kas mūsu tuvumā, var būt tikpat postošs mūsu attiecībām, kā tad, ja uzskatām, ka neesam vainīgi nekur un nekad. Ja esam pieraduši uzlūkot sevi kā upuri, sākumā var būt visai grūti atzīt, ka patiesībā esam sāpinājuši citus. Mūsu Astotajā solī izteiktais nodoms būt, cik vien iespējams, godīgiem un atklātiem, nav tāpēc, lai mēs justos slikti, bet gan - lai mēs sāktu atbrīvoties no vainas sajūtas.

Devītais solis paver mums durvis, lai mēs varētu dziedināt sevi un mūsu attiecības. Solis nosaka, kā tieši atlīdzinām šiem cilvēkiem, kur vien iespējams. Šeit iet runa par to, kā sadziedēt savas attiecības, vēl vairāk nekaitējot. Ar tiešu atlīdzināšanu tiek saprasts, ka izlīgstam tieši ar tiem, kam esam darījuši pāri, ja vien tas iespējams. Dažkārt tomēr tieši labojumi nav iespējami. Iespējams, cilvēki, kam esam darījuši pāri ir likuši mums skaidri saprast, ka nevēlas ar mums kontaktēties, vai arī viņi vairs nav starp dzīvajiem. Tas tomēr nenozīmē, ka nevaram vairs neko labot.

Savu nodarījumu atlīdzināšana ne vienmēr notiek tā, kā esam gaidījušu un cerējuši, bet mums nav sev jāpārmet, ka neesam tam pievērsušies savlaicīgāk. Mēs vienkārši gaidījām, kamēr būsim tam gatavi. Ja mūsu tuvinieks vairs nav dzīvo vidū, mēs varam vēstulē izteikt visu, kas uz sirds un tad vēstuli sadedzināt vai aprakt. Varam mēģināt sarunāties ar savu dārgo aizgājēju, varbūt pie viņa kapa vietas.

Ja nespējam tieši kontaktēties ar personu, kam esam nodarījuši pāri, varam klusi pieminēt viņu savā sirdī lūgšanas vai meditācijas laikā. Tāpat varam labot nodarīto, mainot savu attieksmi. Galu galā tas, ko esam apguvuši Astotajā un Devītajā solī, var sniegt labumu visās mūsu attiecībās – ne tikai attiecībā uz personu, kam esam darījuši pāri.

Uz augšu

Dusmas

‟Neatkarīgi no tā, vai zaudēju kādu, kur mīlēju vai nicināju, tas vienalga bija zaudējums.”

Sēras izpaužas ne tikai asarās un skumjās. Pat ja uz brīdi nejūtam neko citu kā dusmas, tās tomēr var būt sēras. Lai gan sērojot just dusmas ir pilnīgi normāli, daudzi no mums jūtas neērti par šīm jūtām. Tikai saklausot vien vārdu „dusmas”, varam just negatīvu reakciju, jo sevišķi, ja mūs ir skāruši citu cilvēku nekontrolējami dusmu izvirdumi vai fiziska un emocionāla vardarbība. Vai varbūt šī tēma liek mums justies neērti, jo cīnāmies paši ar savām dusmām. Dusmas var būt svarīga mūsu sēru un dziedināšanas daļa. Ja mums ir bijusi tendence izvairīties no savām dusmām, varam nezināt, ko tās mums var iemācīt. Varam iemācīties atļaut sev just dusmas, tā vietā, lai tās noliegtu vai muktu no tām.

‟Pēc kāda laika tikai dusmas bija man vienīgais norādījums, ka esmu dzīvs”.

Dusmas varētu būt vienas no mulsinošākajām jūtām, ar kurām mums jāsaskaras, sērojot. Varbūt esam sev iegalvojuši, ka tad, ja esam labi cilvēki, vai ja esam pietiekami garīgi, ja strādājam ar labu programmu, mums nevajadzētu justies dusmīgiem. Dusmām nav nekāda sakara ar šīm lietām. Patiesībā, strādāt ar labu programmu nozīmē pieņemt visas savas jūtas – ieskaitot dusmas. Lai kādu kaunu mēs justu par savām dusmām, tas maz ko dod šo jūtu iznīcināšanā. Varam darīt visu, kas mūsu spēkos, lai pārliecinātu sevi, ka mums nevajag justies dusmīgiem, taču to neņemšana vērā vai apšaubīšana neliks tām pazust – tas var tikai intensificēt tās. Jebkurās jūtās var iestrēgt un dusmas nav izņēmums. Mums nav jāļauj mūsu dusmām mūs kontrolēt, bet tā var notikt, ja neļaujam sev tās just.

Ja mums nav veselīgu dusmu izpausmes modeļu, varam kļūt nobijušies un trauksmaini, kad vien mums ir apkārt dusmīgi cilvēki. Mūsu pašu dusmu jūtas arī, var mūs iebiedēt, kas var novest pie tā, ka apspiežam savas jūtas, vai izpaužam tās neadekvāti. Ikdienas dzīve ar vardarbīgu vecāku alkoholiķi, kādam no biedriem lika gadiem cīnīties ar to, kā tad ir veselīgi izpaust savas dusmas.

‟Vienīgais, kurš drīkstēja izpaust savas dusmas bija mans tēvs alkoholiķis. Gadiem dzīvoju ar pārliecību, ka dusmas, niknums un vardarbības ir nesaraujami saistītas. Jebkuras dusmu izpausmes biedēja mani, kā refleksu izraisot manī spriedzi strīdu un konfliktu laikā. Al-Anon es uzzināju, ka ne katrs, kas ir dzīvojis ar alkoholismu ir dzīvojis arī ar vardarbību. Pagāja ilgs laiks līdz sapratu, ka mana tēva dusmas bija atsevišķa problēma, kuru alkohols saasināja. Ar laiku sapratu, ka man nav jābaidās no dusmām, ja vien protu tās izteikt adekvāti.”

Kad runājam par dusmu izteikšanu, tas nenozīmē izplūšanu niknumā. Varam iemācīties, kā izteikt dusmas drošā un veselīgā veidā un pamatoti to varam cerēt sagaidīt ari no citiem. Lai gan citu personu dusmas var mums radīt diskomfortu, tas ne vienmēr nozīmē, ka esam bīstamā situācijā. Ja ļaujam citiem just un izteikt savs dusmas veidos, kas nesāpina mūs, tad tas var palīdzēt izprast, ka dusmas nav nekas tāds, no kā jābaidās. Ja kāda cita dusmas pārkāpj robežu un kļūst agresīvas vai varmācīgas, varam atbrīvoties no šīs personas klātbūtnes, lai garantētu sev drošību.

Ko nozīmē izteikt dusmas veselīgā veidā? Pirmkārt tas nozīmē saprast, ka esam dusmīgi. Otrkārt tās ļauj saprast, kāpēc esam dusmīgi. Dažkārt mūsu dusmas liek saprast, ka esam sāpināti. Var būt pat tā, ka nemaz neapjaušam, ka esam sāpināti, iekams paliekam dusmīgi. Al-Anon mēs iemācāmies, ka mums vairs nav jāslēpjas no savām sāpēm. Ja mūs sāpina citu vārdi vai rīcība, varam pastāstīt viņam, kā mēs jūtamies.

Ja esam iesaistīti strīdā, kas turpina saasināties, varam sev piešķirt laiku, lai nomierinātos. Nebūtu visai gudri sēsties pie mašīnas stūres, kad esam uztraukušies, bet varam iziet ārā, izdarīt dažas dziļas ieelpas, pastaigāt pa kvartālu, atkārtot Dvēseles miera lūgsnu, pārdomāt par kādu devīzi. Dažiem no mūsu biedriem jūtu saspringumu izkliedēt palīdz pārrunas ar savu Sponsoru vai citu Al-Anon draugu. Kad esam nomierinājušies, varam sev pajautāt, kāpēc jūtam dusmas. Vai kaut kas mūs ir sāpinājis? Vai esam pārguruši un stresā? Vai varam kaut ko darīt sevis labā, lai parūpētos par sevi un justos labāk?

Daži no mums nes sev līdzi neatrisinātus pāri darījumus, kas turpina uzkurināt dusmas. Dažkārt jūtamies dusmīgi uz sevi vai citiem. Daži no mums ir vienkārši dusmīgi uz alkoholisma slimību.

‟Biju dusmīga uz tēvu par to, ka savas ģimenes vietā viņš izvēlējās pudeli, dusmīga uz ģimenes pagātni, kas noteica mana dēla nonākšanu līdz alkoholismam, dusmīga uz to, ka tiku ieslodzīta šajā pretīgajā slimībā.”

Daždien mēs mostamies jau dusmīgi uz visu pasauli, nespēdami saprast, kā gan esam te nokļuvuši. Tāpat mēdz būt dienas, kad dusmojamies uz savu Augstāko spēku. Tā, kādu no sadraudzības dalībniecēm uztrauca viņas pašas izjustās dusmas, kad viņas meita gāja bojā autoavārijā: ‟Es biju tik dusmīga uz Dievu, ka to nespēju izturēt. Biju tik smagi strādājusi, lai izveidotu mīlošas attiecības ar Dievu, tagad biju nobijusies, jo biju ārkārtīgi dusmīga uz to pašu Dievu. Kāds sanāksmē man pateica, ka Dievs spēj saprast manas dusmas. Tas līdzēja. Ar laiku manas dusmas mazinājās un es sāku atlabt.” Lai gan mūsu dusmas uz mūsu Augstāko spēku var pašiem likties mulsinošas, tās var izrādīties līdzeklis vēl ciešāku attiecību izveidošanai.

‟Es izslēdzu Dievu. Es vairāk nespēju ne lūgties ne meditēt. Ar sava Sponsora, Al-Anon draugu un ar palīdzību no malas, es atklāju, ka dusmoties uz Dievu nav nekas nosodāms. Pamazām spēju atbrīvoties no savām dusmām. Šodien manas attiecības ar Augstāko spēku ir pat vēl ciešākas nekā iepriekš.”

Atbrīvošanās no savām dusmām nenozīmē, ka attaisnojam to, ka pret mums ir izturējušies slikti, un tas nenozīmē arī, ka vairs nejūtam sāpes par zaudēto. Mums varētu būt vēl diezgan daudz darāmā pirms esam gatavi atlaist savas dusmas. Ar laiku daudzi no mums ir atklājuši, ka jo labprātāk mēs pieņemam mācību, ko mūsu dusmas var sniegt, jo mazāk ticams, ka mēs no tām baidīsimies.

Uz augšu

Depresija un izolācija

Kad emocijas paliek neizteiktas, mēs varam kļūt depresīvi, viegli aizkaitināmi un emocionāli nepieejami saviem mīļajiem un sev pašiem. Kad jūtamies sāpināti, mūsu pirmais impulss mēdz būt attālināties no citiem līdz jutīsimies labāk. Dažkārt depresija un vientulība nomāc tik smagi, ka mums var likties, ka neviens nespētu saprast, kam mums jāiet cauri. Tādos brīžos mums var būt grūti kontaktēties ar savu Augstāko spēku vai tuviem draugiem. Ir dienas, kad tikai doma vien par to, ka ar kādu jārunā mums liekas nepanesama.

Ir starpība starp laika veltīšanu sev un izolāciju. Dažkārt šī atšķirība ir visai nemanāma. Pārāk ilgi uzturēdami savu izolāciju, rakņājoties pa savām domām un kļūstot apmātiem ar tām, mēs sev sagādājam nevajadzīgas ciešanas.

Kā dalās kāds no ilglaicīgiem programmas biedriem: ‟Es domāju, ka mana ilglaicīgā dalība programmā būs pietiekams faktors, lai es tiktu pāri savām bēdām. Iekams pamanīju, biju jau uzcēlis ap sevi sienu. Es nelūdzu palīdzību un tāpēc arī nesaņēmu tādu.” Dažkārt mēs uzceļam tādas sienas, paši to nemaz neapzinoties. Bailes no tā, ka tiksim vērtēti, attur mūs no atklātas izteikšanās sanāksmēs vai pat no to apmeklēšanas vispār. Tas mūsu izolācijas sajūtu tikai saasina. Kad jūtamies depresijā, sanāksme tiešām var likties pēdējā vieta, ko vēlamies apmeklēt, tomēr sanāksmē pavadītais laiks var sniegt mums mierinājumu tieši tad, kad mums tas visvairāk ir vajadzīgs. Ja nokļūšana līdz sanāksmes vietai šķiet prasām nepārvaramas pūles, varam atļauties piezvanīt draugam un palūgt sevi aizvest līdz turienei. Ja nevēlamies rādīties pazīstamos cilvēkos, varam izmēģināt citas grupas sanāksmi. Ja mums trūkst enerģijas runāt, mums nav sevi jāspiež to darīt. Dažkārt mēs gūstam sev nepieciešamo tieši tad, kad ļaujam sev vienkārši klausīties. Lai gan depresija ir dabiska sērošanas daļa, ja nespējam no tās atbrīvoties, ir vērts izmantot arī profesionālu palīdzību. Lai gan Al-Anon neatrisinās visas mūsu problēmas, tas var mums palīdzēt ieraudzīt, ka lūgt palīdzību nav nekas nepareizs. Mums nav jājūtas apkaunotiem, ja mums ir depresija. Depresija nenozīmē, ka mēs nesērojam vai neesam kārtīgi pieturējušies pie savas programmas. Tas nozīmē tikai to, ka mums šajā grūtajā pārbaudījumu laikā vajag nedaudz vairāk palīdzības.

Uz augšu

Kāpēc es?

Esot izolācijā un depresijā, ir viegli iestrēgt pie jautājuma ‟Kāpēc es?”. Varbūt mūs audzināja pārliecībā, ka mums paredzētas tikai briesmīgas lietas, ka Augstākais spēks vai visums mūs soda par kaut ko. Vai, iespējams, esam ticējuši, ka citu cilvēku rīcība stāv ceļā mūsu laimei. Ar laiku esam ļāvuši mūsu sāpīgajai pagātnei mūs pārliecināt, ka nekas labs ar mums notikt nevar. Šāds domāšanas veids mūsos ir dziļi iesakņojies un iekams mēs paši to pamanām, jau esam sev piešķīruši upura lomu. Nav nekas slikts laiku pa laikam sevi pažēlot, taču ilgstoša turēšanās pie šādas nostājas, var mums traucēt atveseļoties un virzīties uz priekšu.

„Pirmos atveseļošanās gadus, es pavadīju bieži slimīgi domādama, cik ļoti slikti man ir bijis dzīvot ar aktīvu alkoholiķi. Es meklēju citus Al-Anon biedrus, kas joprojām dzīvoja ar aktīvu slimību un neņēmu vērā to biedru pieredzi, kuru dzīve bija citādāka nekā manējā. Es biju atklājusi, ka uzturēt sevi upura stāvoklī ir izdevīgi, jo tas nozīmēja, ka man nav jārīkojas.”

Daži no mums var būt iemācījušies, ka upura lomas tēlošana, demonstrējot pasaulei, cik briesmīga ir mūsu dzīve, ir vienīgais veids, kā varam saņemt uzmanību un mīlestību, ko esam pelnījuši. Varbūt šo pārliecību uzturēja spēkā fakts, ka konkrēti cilvēki pievērsa mums vairāk uzmanības tad, ja mēs cīnījāmies. Tomēr, daudzi no mums galu galā ir sapratuši, ka šī nav tāda veida uzmanība, kādu patiesi vēlamies saņemt. Varbūt pagātnē mēs netikām saņēmuši mīlestību, ko tā vēlējāmies, taču tas nenozīmē, ka esam nemīlami. Al-Anon mēs iemācamies, ka mums nav jābūt pastāvīgās sāpēs, lai būtu uzmanības un mīlestības vērti. Jo veselāki kļūsim, jo vairāk piesaistīsim sev cilvēkus, kas mūs mīlēs par to, kas esam mēs paši, nevis par to, cik gauži esam cietuši.

Lai gan ar mums var būt notikušas patiesi baismīgas lietas, Al-Anon mēs mācāmies, ka neesam upuri. Atbrīvoties no vecajiem uzskatiem nav viegli, bet tas ir izdarāms. Kāds no biedriem mēģināja atbrīvoties no savas upura lomas vienkārši vērojot savas darbības. Viņa pieeja bija tāda, ka viņš iztēlojās sevi kā objektīvu reportieri, kurš uzmanīgi vēro, kā pats stāsta par savu dzīvi. Tas ļāva viņam redzēt, cik bieži viņš savu pieredzi ataino negatīvi. Ja cīnāmies par to, lai „atlaistu” savu upura mentalitāti, iespējams, ka atveseļošanās atslēga slēpjas tajā, ka pievēršam mīlošu uzmanību paši sev.

‟Atlabšanas gaitā es aptvēru, ka citu cilvēku darbība vai bezdarbība nav noteikti vērsta uz mani. Uztvert sevi upura lomā, ir ērts veids, kā turpināt fokusēt savu uzmanību uz citiem. Kad beidzot es pieņēmu atbildību pats par sevi, tad biju spējīgs ieraudzīt, ka biju tikai pats savs upuris.”

Uz augšu

Viņpus sērām

Var būt visai grūti iztēloties mūsu dzīvi pēc bēdām. Ejot uz priekšu, mēs varam baidīties pamest savus mīļos, mūsu sapņus, mūsu pagātni vai varbūt, mūsu sāpes. Doma par to, ka mēs turpinām dzīvot savu dzīvi, var likt mums justies vainīgiem un sliktiem. Atteikšanās ļaut sev doties tālāk nedod nevienam nekādu labumu, un galu galā nodara pāri mums pašiem un citiem. Mēs varam joprojām dzīvei pateikt ‟jā”, nenoliedzot savus zaudējumus. Iespējams, došanās tālāk nemaz nenozīmē kādu pamest, varbūt tas vienkārši nozīmē izvēlēties nepamest pašam sevi.

Daudzi no mums būs vienisprātis, ka nav viegli tikt galā ar jūtām. Sērojot, mums var būt īpaši grūti paturēt prātā, ka jūtas ir laicīga parādība. Lai kā mēs justos šajā brīdī, tas neļauj mums paredzēt, kā mēs jutīsimies rīt vai pat tikai pēc stundas.

‟Es nevaru uzlikt iežogojumu savām jūtām. Iežogot var māju, nevis jūtas.”

‟Arī tas reiz pāries” ir doma, kas palīdzējusi daudziem no mums tikt galā ar savām jūtām laikā, kad sērojam. Kad krīzes situācijas noved mūs panikā, vai esam bēdu pārņemti, visai noderīgs var būt atgādinājums, ka, lai kādas arī būtu mūsu jūtas, ar laiku tās mazināsies. Citus šāds atgādinājums kaitina. Daži to uzskata vienkārši par nevērīgu, it kā mūs kāds vienkārši pamācītu, tā teikt, „tev jātiek tam pāri”. Ja citus biedē mūsu sāpes, viņi var izmantot šo izteicienu, lai atvieglotu paši savu diskomfortu. Dažkārt biedri vienkārši piedāvā mums šo izteicienu kā instrumentu, kas palīdzējis pašiem. Ja atgriežamies pie mūsu literatūras, varbūt, varam atrast mierinājumu šā izteiciena sākotnējā nolūkā. Tomēr nekur nav teikts, ka mums jāpieņem ikviens un visi šās programmas aspekti. Al-Anon katrs no mums var brīvi paņemt to, kas patīk un pārējo atstāt. Al-Anon instrumentu nolūks ir palīdzēt, nevis kaitēt. Ja atklājam, ka attiecībā uz mums kaut kas nestrādā, mums ir iespēja meklēt līdz atrodam ko citu, kas mums der.

„Ļauj visam iet savu gaitu un paļaujies uz dievu” atgādina mums, ka mums nav jāļauj katrām pārejošām jūtām apmesties sevī uz pastāvīgu dzīvi. Lai ko arī mēs justu, mēs varam tam atļaut iznākt virspusē un tad izdzist. Apzināšanās, ka mums nav jājūt sāpes ikkatru mirkli var sniegt mūsu prātam nedaudz miera. Kad esam pārņemti ar kādām jūtām, devīze ‟Vienu dienu vienā reizē” atgādina, ka mums jātiek galā tikai šodien. Varbūt būs arī dienas, kad mums būs jāmēģina dzīvot dzīvi uz priekšu vienā reizē pa stundai, vai tikai pa minūtei. Pat, ja šodiena noslēdzas pilna ar neko citu kā vien skumjām, mums nav nekāda pamata uzskatīt, ka rītdiena būs tāda pati. Mūsu jūtas var būt spēcīgas, bet mums nav jāļauj tām sevi kontrolēt.

Ja esam iestrēguši jūtās vai apjukuši, varam uzrakstīt par to. Daudzi no mums ir atklājuši, ka domu izlikšana uz papīra, noved pie atklāsmēm un skaidrības. Savu jūtu aprakstīšana daudziem no mums ir bijusi dziedinoša. Kad jūtas drūzmējas mūsos, to pierakstīšana var ieviest kaut kādu kārtību šajā jūklī, kas mums šķiet kā īsts haoss. Rakstīšanai par savai jūtām nav jākļūst par formālu procesu, un mums pilnīgi noteikti nav jāuzskata sevi par ‟labiem” rakstniekiem, lai to darītu. Varam sev atgādināt ‟Darīt to vienkārši”. Tāpat tikai mūsu ziņā ir izvēlēties, vai paturēt savus pierakstus vien sev vai dalīties tajos ar Sponsoru vai kādu tuvu draugu.

Neatkarīgi no tā vai esam atveseļošanās procesā desmit dienas vai desmit gadus, mums visiem laiku pa laikam nākas cīnīties ar savām jūtām. Kāda ilglaicīga programmas dalībniece pati bija pārsteigta, cik ļoti atturīga ir runājot sanāksmēs par savām bēdām. Viņa baidījās jaunatnācējiem radīt sajūtu, ka programma nestrādā. Šo impulsu – pasargāt citus no savām jūtām - ir sajutuši ļoti daudzi no mums. Kad dodam sev atļauju izdzīvot savas jūtas bez vainas vai kauna, mēs aktīvi piedalāmies savas emocionālās dziedināšanas procesā. Tā vietā, lai sargātu citus no savām jūtām, mēs esam kā piemērs, kā spēj strādāt Al-Anon programma.

‟Es jūtos labi, zinot - manas bēdas nozīmē to, ka patiesi strādāju ar savu zaudējumu un esmu atbrīvojusies no nolieguma”

Stājoties aci pret aci ar savam jūtām, mēs pārstājam bēgt no sevis. Lai gan mūsu emocijas ir bijušas mums smaga nasta, šodien mēs ticam, ka viss ar mums būs kārtībā, lai kā mēs arī justos šobrīd. Mēs pat varam sākt izjust pateicību par savām jūtām kā dāvanu. Galu galā, ja jau mēs nespējam paust skumjas, dusmas vai sāpes, kā gan mēs pazīsim prieku, laimi vai dvēseles mieru, kad tos sajutīsim?

‟Es atklāju ceļu uz patiesu laimi, vēloties tikt galā ar savām jūtām, tā vietā, lai tās vienkārši apspiestu”

Uz augšu

Biedri dalās pieredzē, spēkā un cerībās: pieņemt savas jūtas

Man nācās piedzīvot īstu zaudēšanas un sērošanas pārbaudījumu dažus gadus pēc pievienošanās Al-Anon. Mans 16 gadus vecais kaķis bija smagi slims un es pieņēmu lēmumu viņu iemidzināt. No 13 gadu vecuma viņš bija mans atbalsts, bija kopā ar mani grūtos un vientulīgos brīžos, kad nācās pārciest ģimenes alkoholisma slimības izraisītās jukas. Iekams atradu Al-Anon, mans kaķis bieži bija mans vienīgais draugs.

Viņa zaudējums man bija briesmīga nelaime un es pametu veterināra kabinetu ar salauztu sirdi. Es zināju, ka man nepieciešama mīlestība un atbalsts, bet baidījos, ka sākot runāt nespēšu valdīt asaras. Galu galā man taču bija mācīts, ka ‟zēni neraud”. Es aizgāju uz atklāto spīkera sanāksmi, kur zināju, ka varēšu klausīties iedrošinājumā un cerībā, pats nerunājot. Pēc sanāksmes sāku raudāt un tik vien kā spēju pastāstīt vīram man blakus, kas noticis. Tas priekš manis bija liels solis. Vienmēr atcerēšos viņa atbildi. Viņš teica: ‟Lai kā arī nebūtu, nekad neļauj nevienam sevi pārliecināt, ka tas bija ‟tikai” kaķis.”

Caur šiem vārdiem es atklāju, ka manas jūtas ir īstas un svarīgas. Šis vienkāršais teikums deva man atļauju, just to, ko jutu, vai nu citi saprot mani vai nē. Kad esmu sēroju un mokos, ne katrs spēj saprast mani, un pat tiem, kuri spēj, var būt pārāk sāpīgi to darīt. Tovakar es sapratu, ka citu cilvēku reakcija nav mana darīšana. Nav tik svarīgi, kā uz manām jūtām reaģē viņi, daudz svarīgāk ir, kā uz tām reaģēju es pats. Es allaž būšu pateicīgs par šo atklāsmi.


Esmu savā dzīvē pieredzējis daudz un dažādus zaudējumus – savas mātes nāvi, emocionālu distancēšanos no saviem brāļiem un māsām, sava pusaudža dēla atsvešināšanos. Ar savām jūtām tiku galā tās vienkārši apspiežot un drīz vien biju pilnīgā sastingumā. Es vienkārši dzīvoju tālāk savu dzīvi, neapzinoties savu sēru neatpazīšanas, neatzīšanas un izdzīvošanas uzkrāšanās efektu. Vienkārši sakot, es nezināju to, ka es nezinu.

Kopš atnākšanas uz Al-Anon, manas sēras ir kļuvušas reālākas. Ar Al-Anon sapulcēm un biedriem mans Augstākais spēks man ir devis drošu patvērumu, kurā varu dziedināties. Man ne vienmēr var patikt tas, ko jūtu, bet tagad es spēju atpazīt jūtas, kas tik ilgi manī ir bijušas apspiestas.

Pirms Al-Anon mana dzīve bija tikai izdzīvošana. Tagad es vēlos dzīvot. Todien, kad pirmo reizi atnācu uz Al-Anon, man tika iedoti visi instrumenti, kas man varētu būt vajadzīgi. Fokusēšanās uz sevi, iedrošina mani vairāk iepazīt sevi tādu, kāda īstenībā esmu. Zinu, ka esmu tieši tur, kur man jābūt, un esmu mūžīgi pateicīga par skaisto dāvanu – spēju just savas jūtas.


Es vēlos kaut būtu uzzinājis par Al-Anon 30 gadus atpakaļ. Mana māte gāja bojā autoavārijā pēc tam, kad tika dzērusi. Visus šos gadus es dzīvoju ar domu, ka tas kaut kādā veidā ir mana vaina. Tajā laikā es nesapratu alkoholisma slimību un tās ietekmi uz savu dzīvi. Es biju izaudzis ģimenē, kurā tikai alkoholiķis drīkstēja paust savas jūtas. Es tik ļoti biju attālinājies no savām emocijām, ka pagāja 30 gadi līdz es spēju sērot un raudāt par savu māti. Es mēdzu teikt, ka vienudien man nomira māte, bet jau otrā dienā es turpināju savu dzīvi. Es ļoti stingri kontrolēju savu dzīvi, noliedzot, ka kaut kas tajā varētu būt nepareizs.

Tomēr beigu beigās es vairs nespēju kontrolēt savu dzīvi vai noliegt savas jūtas, es biju pārpilns ar niknumu, dusmām, aizvainojumu un rūgtumu. Es absolūti nebiju gatavs tikt galā ar šādām emocijām. Kāds man ieteica Al-Anon. Jau pēc divām sanāksmēm notika visbrīnumainākās lietas. Es sapratu, ka ir arī citi cilvēki, kam ir tāda pati pieredze kā man. Viņi pieņēma mani ar visiem maniem trūkumiem, nenosodot mani. Pēdējo astoņu mēnešu laikā Al-Anon man ir devis tik daudz! Esmu iemācījies kontaktēties ar citiem un lūgt palīdzību. Es veidoju ciešas attiecības ar savu Augstāko spēku un mācos nodot kontroli pār savu dzīvi viņam. Al-Anon man ir palīdzējies atvērt durvis uz piedošanu sev pašam un savas dzīves alkoholiķiem. Esmu milzīgi pateicīgs par to visu.


Es zaudēju tēvu, kad man bija 19, bet nespēju sākt par to sērot līdz pievienojos Al-Anon desmit gadus vēlāk. Pirms tam manas sēras mēdz izpausties netieši. Mans tēvs iecēla mani par ģimenes biznesa vadītāju gadu pirms savas nāves. Pēc viņa nāves, es bieži vadīju vēlus vakarus valdes sanāksmēs, rupjš pret darbiniekiem un vispār biju persona, kuras klātbūtne nebija patīkama. Al-Anon es iemācījos nonākt saskarē ar savām jūtam un apspriest lietas ar vēl kādu – kā piemēram, ar savu dārgo Sponsoru. Ar viņas palīdzību es sapratu, cik ļoti man pietrūkst mana tēva, par spīti grūtībām, ko radīja viņa alkoholisms. Valdes sanāksmes darīja šo zaudējumu aktuālu, jo tajās tik ļoti pamanāmi pietrūka viņa.

Es sāku rakstīt par savām jūtām, daloties tajā ar Sponsoru un sanāksmēs, īpaši parūpējoties par sevi valdes sanāksmju dienās. Šo instrumentu izmantošana ļāva man atzīt savas sēras, skumjas un dusmas, neļaujot manām jūtām pārņemt mani vai likt man rīkoties neadekvāti. Esmu tik pateicīgs programmai, par to ka man tika dotas iemaņas rūpēties par sevi un labāk iepazīt sevi. Tagad esmu lepns, ka labi daru savu darbu, kā sava tēva veidotās firmas direktors. Es jūtu, ka būdams labs un atbildīgs viņa mantojuma pārvaldnieks, es godinu gan viņu gan sevi.


Nesen sanāksmē kāds aizskāra tēmu par sērām un zaudējumiem. Es acumirklī izjutu nosodījumu. Uz to, ka citi dalījās savās jūtās, es visiem klātesošajiem paziņoju, ka sēras bieži ir sevis žēlošana, tāda kā vingrināšanās iekš ‟man, man, man”. Kad aizgāju no sanāksmes, iekšēji skaidri zināju, ka esmu bijis pārāk nosodošs, spriežot par visiem citiem.

Par laimi dzīve ir skolotājs un tā sniedza man mācību, kuru acīmredzami līdz tam nebiju saņēmis. Nomira mans suns. Tad nu es varēju ieraudzīt un sajust sēras tuvu un personiski. Es redzēju, ka tās nav prāta vingrinājums vai analizējama problēma. Tā vietā šī pieredze noveda mani saskarē ar manām jūtām. Paldies Dievam, es varēju padalīties ar šīm jūtām tajā pašā ģimenes grupā, kur biju izteicies tik nosodoši. Godīgi daloties savos pārdzīvojumus, es spēju veikt labojumus attiecībās ar grupas dalībniekiem. Tagad zinu, ka uz sanāksmēm līdzi jāņem ne tikai prāts, bet noteikti arī jūtas.


Strādājot ar soļiem sapratu, ka man jāveic labojumi un jāizlīgst ar savu audžumeitu. Es kalu plānus, kā aizvedīšu viņu pusdienās, cerēdama, ka tas būs jaunu attiecību sākums.

Nedēļu pirms nodomātajām pusdienām viņa gāja bojā automašīnas katastrofā. Es biju vienkārši nikna uz Dievu, ka man tika atņemt iespēja izlīdzināt mūsu attiecības ar viņu.

Savas sērošanas laikā saņēmu no Al-Anon draugiem atbalstu un mīlestību. Kādā brīdī sapratu, ka varu veikt labojumus kalpojot un strādājot ar jaunajiem Alateen biedriem. Varu viņiem dot mīlestību, iedrošinājumu un sapratni, pat ja nevarēju to sniegt savai audžumeitai.

Esmu sapratusi, ka manam Augstākajam spēkam ir savi plāni attiecībā uz mani. Tas var nebūt tas, ko es vēlos un ne pēc maniem noteikumiem, bet varu paļauties, ka tieku vesta tieši turp, kur man jābūt.


55 gadus es dzīvoju noliegumā. Noliegumā, ka esmu izaudzis alkoholiķu ģimenē. Noliegumā, ka mani vecāki izturējās pret mani nevērīgi. Noliegumā, ka esmu apprecējis cilvēku, kurš tāpat ir nācis no alkoholiskas ģimenes. Kad mana sieva uzsāka ārstēšanos no alkoholisma, viņa izaicināja arī mani paskatīties uz manu daļu mūsu disfunkcionālajā laulībā. Vispirms es izvairījos. Galu galā visu mūžu biju dzīvojis ar savu noliegumu. Taču visu to gadu biju pavadījis dziļā depresijā un es meklēju atbildes.

Kad sāku apmeklēt Al-Anon sanāksmes un strādāt ar programmu, sapratu, ka savus uzvedības defektus, kurus man bija iemācījuši mani vecāki, esmu nodevis tālāk saviem bērniem. Es biju kritisks un nosodošs pret savu sievu, allaž ticot, ka es tikai nedaudz pajokoju par viņu. Al-Anon man palīdzēja tikt galā ar dziļo vainas izjūtu, kas bija manī par visu, ko biju nodarījis savai sievai, bērniem un citiem, kas man apkārt.

Es nonācu pie atziņas, ka mana depresija bija saistīta ar faktu, ka viss, ko tiku darījis, lai izdzīvotu pēdējos 55 gadus, vairs nestrādā. Kad beidzot to atzinu, es izjutu milzīgu zaudējumu. Es nemaz nebiju tāds cilvēks, kā man pašam likās – tāds, kurš var nokārtot visu ar visiem. Patiesībā biju aprūpētājs, kas ieslīdzis citu cilvēku dzīvēs, definē savu laimi izejot no savas ģimenes labsajūtas. Man likās, ka man vairs nav identitātes. Kā gan es biju spējis melot sev tik ilgus gadus? Pēc Al-Anon bukleta izlasīšanas, es sapratu, ka pienācis laiks parūpēties pašam par sevi. Kā es to varēju izdarīt? Mans enerģijas rādītājs bija uz nulles. Buklets norādīja, ka viens no veidiem, kā parūpēties par sevi, ir apmeklēt sanāksmes. To es spēju. Jo vairāk sanāksmes es apmeklēju, jo labāk jutos. Joprojām esmu jaunatnācējs Al-Anon, taču esmu jau iemācījies tik daudz. Joprojām manī ir dusmas, kas man pašam ir jāapzinās, lai atlabtu. Zinu, ka Al-Anon ir šeit un atbalstīs mani šajā ceļā.


Mans tēvs alkoholiķis nomira, kad man bija pieci gadi. Viņa nāves 25. gadadienā, es atjaunoju viņa ģimenes portretu. Mans patēvs dzērumā greizsirdības dusmu uzplūdā bija izgriezis mana tēva seju no ģimenes fotogrāfijas. Atjaunojot attēlu, es spēju rast piedošanu savam patēvam. Tagad, īstenojot labojumus un samierināšanos, man ir tēva attēls, uz kuru varu nolūkoties. Beidzot es spēju sērot. Es pastāstīju savam tēvam, cik ļoti man viņa pietrūka un kā vēlējos, kaut viņš būtu bijis te un redzējis mani izaugam. Es piedevu viņam, ka viņš bija bijis tik tālu no pilnības, jo gadiem ritot tiku sapratis, ka viņš bija tikai cilvēks.

Mans sponsors man pastāstīja, ka savas bezspēcības atzīšana nozīmē, ka ir sācies sērošanas process. Beidzot es biju gatavs pieņemt, ka man nekad nav bijis tēva, kādu es būtu vēlējies, un tas, kurš man bija, nekad netika mani mīlējis tā, kā man būtu gribējies. Zaudētais sapnis par perfektu ģimeni joprojām liek man sērot.

Kāds no programmas biedriem man pastāstīja, ka sēras uznāk kā viļņi, un es tam varu tikai piekrist. Katru nedēļas nogali es piešķiru sev laiku pabūt vienatnē, just, raudāt, rakstīt un sarunāties ar savu tēvu. Beidzot atļauju sev izjust to, ko 25 gadus tiku iedzinis pagrīdē. Mani ģimenes grupas dalībnieki turpina man sniegt pārliecību, ka ar mani viss būs labi, neatkarīgi no tā, kā jūtos šobrīd - ‟Arī šis pāries” un manas sēras neilgs mūžīgi.


Jautājumi pārdomām un meditācijai.

Uz augšu