Pieredzes stāsti

No brošūras “Al-Anon līdzdalība pieaugušo alkoholiķu bērnu dzīvē”


Šīs lapas saturs:

Tēvs - noslēpums

Es nedzīvoju mājās nu jau 10 gadus, bet mājas atstāšana ir kaut kas vairāk nekā tikai ģeogrāfiska distance. Es aizvien vēl nevaru runāt par dažiem notikumiem, kurus es piedzīvoju pirms kādiem 15 gadiem. Manas negatīvās izjūtas saistītas ar sajūtu, ka mans tēvs mani nemīlēja un atgrūda.

Kad es paaugos, viņš kļuva man par noslēpumainu personu. Viņš strādāja līdz vēlai naktij un negribēja, lai viņu traucē, kad viņš atgriezās. Mēs visi no viņa baidījāmies, baidījāmies no viņa garastāvokļa. Es tagad atklāju, ka viņš ir pavisam citāds nekā tad, kad dzēra. Bet man nav iespējams viņu iepazīt tagad, jo es dzīvoju 1500 jūdžu attālumā no viņa.

Es paliku tajās negatīvajās emocijās, kuras es piedzīvoju mājās. Lai tiktu galā ar dusmām un sasprindzinājumu, es tos apspiedu sevī. Tagad beidzot ir laiks kaut ko sākt darīt ar šīm vecajām apslēptajām izjūtām. Man ieteica apmeklēt dažas Al-Anon sapulces.

Es šaubījos, vai tas ir atbilstoši, jo mans tēvs vairs nedzer un es vairs nedzīvoju ar viņu vienā pilsētā. Es tiku pārliecināta, ka es varētu iemācīties, kā tikt galā ar tām negatīvajām izjūtām, kuras aizvien vēl ir manī. Es ieplānoju aiziet uz dažām Al-Anon sapulcēm un iemācīties, cik daudz es varēšu. Kaut kas ar mani notika.

Manam tēvam vienmēr bija dzeršanas problēma. Tad, 1977.gadā, mana māte nomira, un pēc tam viņš nekad nebija skaidrā.

Pirms diviem gadiem es sāku iet uz Al-Anon sapulcēm. Es gribēju uzlabot sava tēva stāvokli, bet tā vietā kaut kas notika ar mani. Es kļuvu gatava "likties mierā un ļauties Dieva vadībai".

Kad sapulces vadītājs, runājot par Piekto soli, aizrādīja, ka ģimenes dzīvē mēdz būt "baltie plankumi", es sapratu, ka 12 gadu garumā esmu izstūmusi no atmiņas šausminošas lietas. Šīs atmiņas mani biedēja; es gribēju viņas atkal apspiest, bet tās nelikās mierā.

Līdz ar to, kad es strādāju pie Piektā soļa, es iznesu gaismā savas atmiņas -pašnāvības mēģinājumu; šausmīgo tēva vardarbību pret mani; to, kā es slēpos zem gultas, lai izbēgtu no tēva.

Beidzot es sajutu savu sāpju asaras, kā arī attīrīšanās asaras. Es nācu mājās no sapulces dusmīga uz tēvu, ienīstot viņu, bet tad kāds man pateica, ka viņš ir slims cilvēks. Tagad es varu "likties mierā" attiecībā uz savu tēvu.

Es esmu atveseļošanās procesā. Es pateicos Dievam, ka varēju atrast Al-Anon un ka esmu spējīga dzīvot savu dzīvi, zinot, ka varu strādāt vienīgi pie savas izaugsmes un ne pie viena cita.

Uz augšu

Četras attiecības ar alkoholiķiem

Tajā neaizmirstamajā dienā, kad es pirmo reizi atnācu uz Al-Anon sapulci, es biju saistīta ar ceturto alkoholiķi manā dzīvē.

Es piedzimu alkoholiķa ģimenē, kas bija pirmās attiecības ar alkoholiķi, jo mans tēvs bija alkoholiķis. Uzaugot alkoholiķa mājā, manī izveidojās modelis, kas vēlāk lika man izvēlēties dzīves biedru.

Otrās attiecības ar alkoholiķi man izveidojās tad, kad es apprecēju vīrieti trīs mēnešus pēc tam, kad es viņu satiku, jo es gribēju pēc iespējas ātrāk tikt prom no mājām. Pēc diviem gadiem un divu bērnu piedzimšanas laulība izjuka. Pēc gada es iesaistījos citās attiecībās, kas ilga desmit gadus. Pēdējie gadi bija pilni vardarbības, un mani bērni ļoti cieta no visa šī ārprāta. Kad šīs attiecības beidzās, es biju tik emocionāli nestabila, ka pati sagādāju saviem bērniem elli zemes virsū.

Vienu vakaru es satiku ārzemnieku, kas ciemojās mūsu pilsētiņā. Tā sākās manas ceturtās attiecības. Šīs laulības arī bija posts.

Beidzot mans Augstākais Spēks iejaucās un ieveda mani Al-Anon kopībā. Pateicoties Al-Anon kopībai, esmu atguvusi ne tikai sevi, bet arī savus bērnus. Esmu nolīdzinājusi savu vainu viņu priekšā, un mums tagad ir vislabākās attiecības, par kādām es varēju tikai sapņot.

Es beidzot kļūstu par nesadalītu personu. Pirmo reizi mūžā man ir īsti draugi, un es esmu pilnībā veltījusies Al-Anon kopībai. Es esmu atradusi Dievu, kā es pati viņu izprotu. Es strādāju slimnīcā un sabiedriskā institūcijā, un es esmu Alatīn grupas garīgais sponsors, aizvien atklājot jaunas dimensijas savā dzīvē.

Uz augšu

Pārvarot noliegšanu

Uzaugt alkoholiķu ģimenē, kur neviens neizrāda pret tevi mīlestību, neviens nerunā par savām jūtām, ir specifiska situācija. Ilgu laiku es vienkārši noliedzu savas emocionālās un seksuālās vajadzības.

Dažas situācijas lika man apstāties un padomāt. Pievilcīga svešiniece uz ielas man uzsmaidīja un uzsāka sarunu. Es kaut ko atņurdēju un turpināju savu ceļu. Tad cita jauna sieviete lūkojās uz mani un uzsmaidīja man. Es uz to neatbildēju un turpināju iet. Tādas lietas turpinājās, kamēr gandrīz neapzināti Al-Anon programma sāka strādāt pie šīs problēmas.

Tad es atcerējos Sendiju - jauku, pievilcīgu, jūtīgu meiteni. Es satiku viņu ik pa laikam, un kaut kas manī iekšā gavilēja. Līdz nesen šādās reizēs es apskāvu viņu un apjautājos, kā viņai iet. Tad viņa apjautājās, kā man iet. Es atvadījos, jūtot šo kluso kaislību, šo vēlmi - jā, to es jutu. Es domāju par to, cik pievilcīga viņa izskatās, un ka es varētu viņai nepatikt. Es turpināju būt pretrunīgs un iekšēji izsalcis.

Nesen mēs atkal saskrējāmies. Mēs apskāvāmies ilgāk nekā parasti. Viņa pat noskūpstīja mani. Es lūdzu drosmi un dzirdēju sevi sakām, ka esmu noguris no noliegšanas. Es ieturēju pauzi un uzaicināju viņu uz tikšanos. Kad es to izdarīju, es jutos satraukts, nobijies, bet dzīvs.

Tagad es uzmanīgāk ieklausos tajās klusajās gavilēs, kas ir manī. Es rīkojos saskaņā ar tām biežāk. Tas ir kaut kas par noliegšanu un tās pārvarēšanu.

Uz augšu

Vai tas bija piemēroti?

Beidzot es biju ceļā uz savu pirmo Al-Anon sapulci. Es biju mazliet atvieglots, tomēr nobažījies.

Es biju jau pieaudzis cilvēks, kad mana māte sāka pārmērīgi dzert. Es domāju, ka viņa un mans tēvs juta, ka esmu pāri tam vecumam, kad alkoholisms varētu mani ietekmēt, tādēļ viņi iesaistīja mani ar daudzu tālsarunu un raudāšanas vai dusmu pilnu svētku pusdienu palīdzību.

Es brīnījos - kā gan manas ģimenes slimība varētu mani iespaidot? Vai mana situācija ir tik pat bēdīga kā citiem? Kāda ir mana pašreizējā atbildība manu vecāku priekšā? Vai manas atmiņas un pagātnes šaubas ir pietiekamas, lai es būtu piemērots Al-Anon sadraudzībai?

Sajūtas, kurās dalījās citi dalībnieki, izklausījās pēc manām - neuzticēšanās, dusmas, agresija, aizvainojumi, pretrunīgums un aizsargāšanās. Šiem cilvēkiem bija pazīstamas nervus bendējošas grūti pieņemamas emocijas. Es sajutos daudz mierīgāks un mazāk neatbilstošs.

Es turējos pie sevis iedrošināšanas un aicinājumu pieņemt sevi, un es ievēroju, ka ar mani notiek zināma garīga izaugsme

Uz augšu

Pagrieziena punkts manā izaugsmē

Dzīvošana ar alkoholismu bija dzīvošana it kā pastāvīgā nolemtības stāvoklī. Slimības dēļ es zaudēju tik daudz, ieskaitot arī daļu no savas bērnības. Es pieaugu pārāk ātri, zaudēju savu dabisko uzticību citiem, zaudēju cieņu pret savu māti, kad viņa pilnīgi piekāpās pudeles priekšā, atmetot jelkādu pašcieņas un pašvērtības sajūtu. Nekad es nejutos viņai tuva vai patiesi mīlēta.

Es izbēgu no savas dzīves mājās, kad man palika 17 un es apprecējos. Man laulība beidzās ar pilnīgu ārprātu, ko nevarēja pat salīdzināt ar manas mātes dzeršanu. Es nevarēju vairs tā īsti domāt par viņas dzeršanu, kad sapratu, ka manam vīram problēmas ar alkoholu ir vēl daudz ļaunākas nekā viņai. Dzeršanai mājās progresējot, es zaudēju nākotnes sapņus un jelkādu cerību uz „dzīvoja ilgi un laimīgi”.

Es nezinu, kā es atradu Al-Anon programmu, bet, paldies Dievam, es to atradu. Es daudz ko iemācījos, vispirms par ģimenes alkoholisma slimību, tās varu un savu bezspēcību. Tā bija viena no pirmajām lietām, kas palīdzēja atvieglot sāpes. Tā man sniedza arī tādu kā atspēriena punktu - vietu kur nedaudz pakāpties atpakaļ un ieraudzīt savu dzīvi no malas. Programmā es iemācījos rāpot iekams sāku staigāt un rāpoju es diezgan ilgi.

Pagrieziena punkts manā izaugsmē bija Sponsora atrašana. Tā kā nu man bija kāds kam jāatskaitās, man vairs nebija tik daudz laika sevis žēlošanai, paštaisnumam un sevis attaisnošanai. Ar viņas palīdzību es uzsāku savu ceļojumu cauri soļiem. Strādājot ar pirmo līdz trešajam solim, tika atvērtas manas sirds un prāta durvis. Bet ceturtais līdz devītais solis bija tie, kas mani atbrīvoja no visām šīm sāpēm, dusmām, rūgtuma un apjukuma. To darot es ieguvu izpratni par sevi un savu lomu alkoholisma vājprātā. Es sāku saskatīt savu māti pilnīgi citā gaismā. Es biju spējīga izlabot savus nodarījumus pret viņu un izveidot ciešas mīlošas attiecības ar viņu, kādu man kā bērnam nekad nebija bijis. Es ierobežoju savu laiku ar viņu, kad viņa dzēra, un pavadīju vairāk laika kopā, kad viņa bija skaidrā.

Mūsu attiecības tika dziedinātas veidā, kādu es nekad netiku uzskatījusi par iespējamu, ļaujot mums pavadīt kopā daudzus jaukus brīžus vairāku gadu garumā. Mana māte nomira vairākus gadus atpakaļ, un viņas zaudējuma sāpes pārsniedza visas sajūtas ko es būtu varējusi iedomāties. Ironiski, bet es nedomāju, ka būtu varējusi izjust sāpes tik dziļi, ja nebūtu bijusi programmā un mums nebūtu bijušas šīs jaunās attiecības. Katrā ziņā Al-Anon gūtais miers, prieks, mīlestība un biedriskums un tur rastās attiecības ir palīdzējušas man tik cauri manām sērām. Es vienkārši zinu, ka, lai cik slikti vai bēdīgi justos, es jutīšos labāk, ja aiziešu uz sanāksmi, piezvanīšu vai izmantošu kādu no mūsu programmas instrumentiem. Šāds dzīves veids man ir iemācījis, ka nekad man vairs nav jābūt vienai.

Uz augšu

Mums nebija striktu robežu

Kad nomira mana māte, mana sabrukuma sajūta pārsteidza mani pašu. Laiki, kad mēs sapratāmies bija sen aiz muguras, turklāt tie nekad nebija bijuši ilgi. Mani māte veidoja mani kā sevis aizstājēju mūsu ģimenē. Viņa strādāja garas grūtas stundas, lai mums būtu ko likt uz galda, savukārt mans pienākums bija gādāt, lai māja būtu tīra un bērni aprūpēti. Ja kaut kas nogāja greizi, vainīga biju es. Par nelaimi mums ar viņu tā arī nebija iespējas atrisināt un sadziedēt mūsu vētrainās attiecības. Mani brāļi un māsas drīz vien pēc mātes nāves atrada aizstājēju, kam uzvelt savas neatrisinātās problēmas – mani. Tas bija modelis, kas stingri tika ieaudzināts jau bērnībā. Visa mūs ģimene joprojām cieta no tēva alkoholisma. Lai gan viņš bija miris jau sen atpakaļ, mēs visi bijām cieši slimības skavās. Mums nebija striktu robežu. Mani tuvinieki cīnījās ar savām sērām vienīgajā veidā, ko pazina – ar apmelošanu un vārdiskiem aizvainojumiem attiecībā uz mani un maniem bērniem. Es kritu izmisuma un vientulības bezdibenī. Cenšoties tikt galā ar savu dzīvi, es savā prātā „apglabāju” savus brāļus un māsas kopā ar māti un uzsāku jaunu dzīvi bez viņiem.

Es ieguvu mierinājumu Al-Anon sanāksmēs vienkārši apzinoties, ka tieku bez nosacījumiem mīlēta un pieņemta. Mana Al-Anon ģimene saprata, kam eju cauri, jo arī viņi bija gājuši cauri savām cīņām. Viņi atbalstīja mani šajā sēru izraisītajā vientulībā. Pirms Al-Anon mana dzīve bija alkoholisma radītā apjukuma pilna, saplosīta gabalos un izārdīta. Manas mātes aiziešana atbrīvoja mani, ļaujot fokusēties uz savu dzīvi, lai ietu tālāk un dziedinātu sevi. Šodien es spēju saskatīt, ka mani vecāki bija parasti ļaudis, kas cīnījās ar alkoholisma slimību.

Tagad senās atmiņas vairs nedominē manā dzīvē, kā tas bija agrāk. Es nevaru izmainīt to, kas bijis, bet varu mainīt sevi un ar prieku sagaidīt to, ko dzīve man sniedz. Es vairs neļaušu alkoholisma slimībai laupīt sev dzīves notikumus.

Uz augšu

Iegūt sev ģimeni Al-Anon

Es pieņēmu lēmumu attālināties no savas ģimenes uz kādu brīdi, lai tiktu cauri savām sāpēm. Man noliegums tika liedzis man saskatīt, cik dziļi mūs visus bija ietekmējusi šī slimība. Manas sarunas un ģimeni un apmeklējumi šajā laikā bija īsi. Es sapratu, ka mana ģimene nespēj man sniegt atbalstu un beznosacījumu mīlestību, kas man tik loti bija nepieciešama un apraudāju savu sapni par ģimeni, kādu man būtu gribējies.

Al-Anon parādīja man citu iespēju – beigt meklēt savādāku rezultātu tajā pašā vietā un atrast cilvēkus, kas spēj man sniegt to, kas man nepieciešams. Ejot uz Al-Anon sanāksmēm, konferencēm un semināriem, es varēju iegūt sev ģimeni Al-Anon, turklāt tādu, kas sniedza beznosacījumu cieņu un mīlestību. Mani programmas līdzbiedri ir mīlējuši mani, kad biju dusmīga un nezināju, kā mīlēt pati sevi. Viņi mani ir pieņēmuši un priecājušies par manu prieku un veiksmi. Viņi ir iemācījuši man mīlēt sevi un citus.

Al-Anon esmu atradusi daudzas jaunas un skaistas draudzības. Esmu spējusi atbrīvoties un savām ilūzijām par sapņu ģimeni un priecāties par ģimeni, kas man dota. Es tagad varu vairāk apciemot savu ģimeni un priecāties par būšanu kopā ar viņiem, sniegt viņiem beznosacījumu mīlestības, cieņas un atbalsta dāvanu, ko pati dāsni esmu saņēmusi Al-Anon.

Uz augšu

Es spēju piedot

Mana māte nomira, kad man bija deviņi gadi un mans patēvs kļuva par manu likumīgu aizbildni. Gadu pēc tam, kad viņa bija mirusi, viņš sāka mani ļaunprātīgi fiziski, seksuāli un emocionāli izmantot. Gadiem ilgi es pūlējos saprast - kāpēc. Kāpēc mana māte tika devusi viņam tik lielu varu pār mani? Es biju tik ļoti uz viņu dusmīga. Es nekad neliku puķes uz viņas kapa.

Pēc vairākiem gadiem Al-Anon, es atgriezos mājās, lai apmeklētu savas mātes kapu. Tur stāvot mani pēkšņi pārņēma atklāsme par viņas dzīves realitāti. Viņa bija smagi slima alkoholiķa meita. Viņai bija 32, kad viņa nomira, un kopš 27 gadu vecuma viņa bija slima ar vēzi. Viņa bija jauna, slima un nobijusies sieviete, kas rūpējās par savu bērnu. Ja nebūt bijis Al-Anon, es vēl joprojām justu aizvainojumu pret viņu. Stāvot pie viņas kapa, es jutu līdzjūtību pret viņu un sapratu, ka viņas dzīves apstākļi bija lieguši viņai pieņemt man labvēlīgākus lēmumus. Tajā brīdī es sapratu, ka es un mana māte nemaz nebijām tik atšķirīgas. Arī viņa, tāpat kā es, bija cietusi no ģimenes alkoholisma slimības. Es spēju piedot savai mātei lēmumus, kas manu dzīvi bija padarījuši tik smagu. Pirms aiziešanas es noliku ziedu pušķi uz viņas kapa.

Uz augšu

Dāvanas, ko man sniedza māte

Pagāja ilgs laiks līdz sapratu, ka vairāk nekā alkoholiķis mūsu ģimenē, mani bija ietekmējusi mana māte. Kopā ar šo izpratni nāca dziļa zaudējuma sajūta par to, kā viss būtu varējis būt, ja māte būtu nonākusi uz atlabšanas ceļa. Pagājuši jau trīs gadi kopš viņa mirusi un mums nebija iespējas izlabot mūsu attiecības.

Manai atlabšanai Al-Anon būtu jābūt cieši saistītai ar manu māti. Viņa bija par iemeslu manai pirmajai atnākšanai uz sanāksmi. Nē, viņa neiepazīstināja mani ar šo programmu, es vienkārši sapratu, ka sāku izturēties kā viņa. Pusaudža gados es devu sev solījumu, ka nekad, nekad nebūšu kā mana māte, un te nu es biju – izturoties tieši tāpat kā viņa! Es redzēju sevi kā upuri. Man bija eksplozīvi gara stāvokļi. Kad dzīvē kaut kas nebija man pa prātam, es bozos un kliedzu. Pēc šādiem dusmu izvirdumiem, es kļuvu depresīva un iztukšota un miegs kļuva mans glābiņš.

Ar Al-Anon palīdzību es ieraudzīju savu māti citā gaismā. Kad sapratu, ka arī viņu bija skārusi alkoholisma slimība (viņas vectēvs un mans patēvs abi bija alkoholiķi), es sajutu līdzjūtību pret viņu. Tagad es spēju novērtēt arī dāvanas, ko man sniedza mana māte. Viņa man parādīja, kā būt viesmīlīgai. Viņa bija atjautīga, viņai patika apgūt jaunas lietas un izpētīt pasauli. Kas es paskatos uz to, kas esmu šodien, es redzu savu attēlu, ko veido gan mātes, gan Al-Anon sniegtās veltes. Un es esmu pateicīga.

Uz augšu