Džozefs Kellermens

Alkoholisms kā nolieguma karuselis

Drāma par noliegšanas lomu

Brošūru variet lejupielādēt šeit

Šīs lapas saturs:

Ievads

Luga “Alkoholisms kā nolieguma karuselis” ir traģēdija trijos cēlienos, kurā piedalās vismaz četri aktieri. Neviens nevar kļūt par alkoholiķi bez vismaz viena cita cilvēka līdzdalības. Šī slimība nevar nedz rasties, nedz progresēt, nedz turpināties vientulībā.

Kāda cilvēka dzeršanas veids atšķiras no parastās sociālās iedzeršanas. Citi cilvēki reaģē uz šo dzeršanu un tās sekām. Tas, kurš dzer, savukārt reaģē tādējādi, ka turpina dzert. Tas viss iekustina noliegšanas karuseli, kur iesaistītās puses norobežojas viena no otras. Tāpēc, lai saprastu, kas ir alkoholisms, nevar apstāties tikai pie tās personas, kura dzer. Šī slimība jāuztver tā it kā mēs sēdētu teātrī un uzmanīgi vērotu katra aktiera spēli šajā drāmā.

Kad izrāde sākas, mēs redzam alkoholiķi skatuves priekšplānā. Viņš tēlo galveno lomu pirmajā cēlienā, un visi pārējie ir pakļauti viņa rīcībai. Viņš ir vīrietis vecumā no 30 līdz 55 gadiem, apdāvināts vairāk par vidusmēru, spējīgs dažos priekšmetos un, iespējams, panākumiem bagāts savā profesijā, lai gan viņam lielākoties nav izdevies realizēt sevi tā, kā viņš to būtu gribējis. Izrādes gaitā mēs apjaušam, ka šis vīrietis ir ļoti emocionāls, vientuļš un sasprindzināts. Viņš ir arī nenobriedis cilvēks, kas viņu savukārt padara par nepastāvīgu personu. Taču alkoholiķa rīcībai ir raksturīga ārkārtīga pastāvība tajos gadījumos, kad viņam nākas slēpt vai noliegt savu nepastāvību. Un tieši šī tipiskā alkoholisma īpatnība ir devusi lugai nosaukumu „noliegšanas karuselis”.

Tīri nejauši vai arī izmēģinājuma ceļā alkoholiķis ir nācis pie secinājuma, ka alkohola lietošana psiholoģiskā ziņā iedarbojas uz viņu labvēlīgi. Var teikt, ka alkohols mazina bailes, noņem sasprindzinājumu, vientulības sajūtu un uz brīdi atrisina visas problēmas.

Ja alkoholiķis nonāk nepatīkamā vai neizturamā situācijā, viņš zina, apzināti vai neapzināti, ka pāris glāzītes palīdzēs. Tas ļoti palīdz viņam psiholoģiskā plāksnē, un, neskatoties uz iespējamām negatīvām sekām, alkohola lietošana viņam šķiet kā vissvarīgākā lieta dzīvē, jo tā taču dod tik daudz tiešu un pozitīvu efektu.

Uz augšu

Pirmais cēliens

Luga sākas ar to, ka alkoholiķis aizstāv savu patstāvīgumu dažādos veidos, īpaši attiecībā uz ģimeni. Viņam ir grūti kontaktēties un saprast citu cilvēku viedokļus. Alkoholiķis neuztver neko, kas viņam tiek teikts par viņa alkoholismu. Tāda saruna drīzāk ir vienvirziena komunikācija, nekā domu apmaiņa. Taču tas, ko alkoholiķis saka vai domā, ir daudz mazāk svarīgs nekā tas, ko viņš pats vai citi dara izrādes laikā. Tieši tāpēc lai saprastu, kas ir alkoholisms, šī izrāde ir jāredz. Redzēt alkoholiķi kā tādu, izlasīt objektīvu analīzi vai arī uzklausīt sūdzības – tā ir tikai neliela drāmas daļiņa.

Lugas nosaukums un galvenais vārds slimības ainā ir noliegšana. Viss, kas notiek un tiek teikts izrādes laikā, tiek patstāvīgi noliegts. Ja šo lugu izrādītu kā pantonīmu, tā būtu labāk saprotama.

Pirmā cēliena sākumā rodas situācija, kuras rezultātā alkoholiķis paceļ pirmo glāzīti. Kad viņš dzer, mēs redzam, ka viņš to dara īpašā veidā. Viņš dzer ātri un strauji un īsā laika sprīdī uzņem lielu daudzumu alkohola. Varētu padomāt, ka viņš dzer pilnīgi atklāti, bet visticamāk tomēr viņš savu dzeršanu slēpj, dzerot aiz skatuves un reti atļaujas to darīt citu trupas locekļu klātbūtnē.

Tā ir pirmā noliegšanas fāze: viņš slēpj to, cik daudz viņš dzer.

Ja viņš neapzinātos, ka lieto pārāk daudz alkohola, viņš dzertu atklāti un nemēģinātu slēpt - kur, kad un cik daudz viņš dzer. Viņš saka, ka nedzer vairāk par citiem, taču īstenībā viņa alkohola patēriņš ir daudz lielāks par sociālo normu. Viņš dzer biežāk nekā citi un alkohols viņam ir svarīgāks nekā citiem cilvēkiem.

Alkoholiķis dzer par daudz, taču ne no brīvas gribas, bet piespiedu kārtā – pirmā alkoholisma pazīme ir tā, ka cilvēkam neizdodas dzert ar mēru. Ja kāds noliedz savus dzeršanas paradumus, tos slēpjot, tas norāda cik psiholoģiski milzīgs efekts ir alkohola pastiprinātai lietošanai.

Mēs redzam, ka alkoholiķis pēc dažām glāzītēm pilnīgi izmainās. Tagad viņš jūtas kā veiksminieks, viņš jūtas labi un ir apmierināts ar sevi. Viņš ir pavēlnieks un jūtas visvarens. Tagad viņam ir taisnība, bet visi pārējie maldās, gadījumā, ja domas dalās vai arī kāds izdara piezīmi par viņa alkohola lietošanu.

Alkoholiķa uzvedība reibumā var būt dažāda, taču parasti tā ir iracionāla, bezatbildīga un antisociāla, bez tam dažreiz tā var kļūt pilnīgi nepieņemama vai pat krimināla kā, piemēram, automašīnas vadīšana reibuma stāvoklī.

Ja alkohola pastiprināta lietošana turpinās pietiekami ilgi, alkoholiķis nonāk krīzes situācijā. Lai gan ir bezgalīgi daudz dažādu variantu, pirmā cēliena galvenā tēma vienmēr ir viena un tā pati - nepatstāvīgā persona uzvedas ļoti patstāvīgi, lai pārliecinātu pati sevi par savu neatkarīgumu. Alkoholisms padara viņu atkarīgu no citiem, kuriem jārūpējas par viņu un jārisina viņa radītās problēmas. Kad pienāk krīze, viņš tikai gaida, ka kaut kas notiks, pēc tam viņš par notikušo vairs neliekas ne zinis un aizbēg vai arī sauc pēc palīdzības.

Pirmajā cēlienā Patstāvīgais piedzeras un kļūst par ļoti Nepatstāvīgu personu, kura nespēj paredzēt savas dzeršanas sekas. Alkohols, kurš sākumā sniedza viņam veiksmes sajūtu, tagad sagrauj visu viņa bijušo patstāvību un visvarenību. Mēs redzam viņu kā bezpalīdzīgu bērnu.

Uz augšu

Otrais cēliens

Otrajā cēlienā alkoholiķis ir pilnīgi pasīvs, un iniciatīva pāriet lugas trīs pārējo darbojošos personu rokās.

Atļāvējs

Pirmo darbojošos personu, kura uznāk uz skatuves, mēs varam nosaukt par Atļāvēju. Tā ir labu vēloša, bet ar vainas apziņu pārņemta persona. Viņas pašas nemiers un sirdsapziņas pārmetumi neļauj tai pamest alkoholiķi nelaimē. Viņa ir apņēmusies izglābt alkoholiķi no akūtas krīzes un tikt galā ar ārkārtīgi saspringto situāciju. Patiesībā šī persona alkoholiķa problēmu vietā risina pati savējās. Atļāvējs parasti ir vīrietis, kurš nav radinieks, taču reizēm šo lomu spēlē arī kāds no radiniekiem. Dažreiz atļāvējs ir sieviete.

Šo lomu profesionāli spēlē personas, kuras pārstāv palīdzības sniedzošās profesijas – mācītāji, ārsti, advokāti, sociālie darbinieki. Diemžēl daudzi no viņiem nezina pietiekami daudz par alkoholismu un alkoholiķiem un tāpēc rīkojas tādā pašā veidā un pieļauj tādas pašas kļūdas kā neprofesionālie Atļāvēji. Tas noved pie tā, ka alkoholiķis nekad nerod iespēju mācīties no savām kļūdām un tiek pavedināts ticēt, ka vienmēr būs kāds, kas nāks un viņam palīdzēs. Un tā arī notiek, neskatoties uz to, ka šī persona nopietni apgalvo, ka vairs nekad nenāks alkoholiķi glābt. Bet tā kā viņi vienmēr agrāk ir nākuši palīgā, alkoholiķis domā, ka viņi darīs to pašu atkal. Palīdzības sniegšana rada tādu pašu pieradumu kā alkohols.

Upuris

Nākošo personu, kura uznāk uz skatuves, mēs saucam par Upuri. Tas var būt darba devējs, priekšnieks, augstāk stāvošs virsnieks armijā, kompanjons vai arī svarīga persona uzņēmumā. Upuris ir tas, kurš uzņemas uz sevi atbildību par alkoholiķa darba veikšanu, ja alkoholiķis nav atnācis uz darbu vai arī, ja viņš nav spējīgs to paveikt paģiru dēļ. Kad alkoholisms sāk ietekmēt kāda cilvēka darbu, viņš var būt jau nostrādājis uzņēmumā desmit vai piecpadsmit gadus un varbūt kļuvis labs draugs šefam. Tāpēc upurim šķiet dabiski aizstāvēt alkoholiķi un viņš vienmēr var cerēt, ka šī reize būs tā pēdējā. Bet, kad dzeršana attīstās un kļūst par slimību, upura aizstāvība kļūst par alkoholisma priekšnosacījumu. Upuris glābj alkoholiķa darbu tieši tāpat kā Atļāvējs glābj viņu no krīzes. Šajā ainā mēs saprotam, ka tas tā notiek ne jau pirmo reizi un droši vien ne pēdējo.

Nolīdzinātājs (Izaicinātājs – Provocētājs, Galvenais Atļāvējs)

Trešā persona, kas iesaistās otrajā cēlinā ir galvenā persona lugā - tā ir alkoholiķa sieva vai māte, tā, kura spēlē galveno lomu viņa ikdienā. Parasti tā ir sieva un mēs redzam, ka viņa savu lomu ir spēlējusi ilgi - daudz ilgāk nekā pārējie aktieri. Labāku terminu trūkuma dēļ sauksim viņu par Izaicinātāju jeb Provocētāju.

Viņu pašu provocē dzeršanas periodi, kas pastāvīgi atkārtojas, taču viņa satur ģimeni kopā, neraugoties uz alkoholisma graujošo ietekmi. Savukārt arī viņa sāk izaicināt - kontrolē, piespiež, pielāgojas un nekad nepadodas, taču nekad arī neaizmirst. Alkoholiķim šķiet, ka viņam ir tiesības kļūdīties, bet viņa nekad nedrīkst to nodot. Viņš var darīt to, ko viņš grib, bet viņai jādara tieši tā, kā viņš saka. Viņai jābūt mājās, kad viņš atnāk, ja viņš atnāk.

Šīs personas otrs vārds ir Nolīdzinātājs. Viņa pastāvīgi pielāgojas visām alkoholisma izraisītajām krīzēm un nolīdzina visus tos negludumus, kuri rodas mājās un laulībā. Līdzās tam, ka viņa ir sieva, kopj māju un varbūt ir pat ģimenes apgādnieks, viņa kļūst arī par slimo kopēju, ārstu un terapeitu. Viņa nav spējīga spēlēt visas šīs lomas, nekaitējot pati sev un savam vīram. Taču mūsu sabiedrība gaida, ka sieva spēlēs Nolīdzinātāja lomu. Ja viņa to nedara, viņa pārkāpj sabiedrībā pieņemtos noteikumus. Un, lai kāds būtu alkoholiķis, beigu beigās viņš atgriežas mājās, ja tikai viņam nav citur kur iet.

Tagad mēs redzam otro cēlienu. Bezpalīdzīgais alkoholiķis ir atkal izglābts, novietots atkal darba vietā un atgriezts ģimenē. Tagad viņam atkal būtu jāfunkcionē kā pieaugušam cilvēkam ar atbildības sajūtu. Taču šis process ir padarījis viņu vēl nepatstāvīgāku, jo citi cilvēki ir uzņēmušies uz sevi viņa dzeršanas sekas.

Alkohola lietošanas negatīvās konsekvences nav ietekmējušas pašu alkoholiķi, un tāpēc dzeršana viņam liekas ļoti labs personīgo problēmu atrisināšanas veids. Alkohols ir apspiedis viņa bailes, un otrajā cēlienā darbojošās personas ir likvidējušas dzeršanas negatīvās sekas. Ar visu šo izveidojušos situāciju ir tikuši galā citi, bet ne tas, kurš to ir radījis.

Uz augšu

Trešais cēliens

Trešais cēliens sākas aptuveni tāpat kā otrais, tikai šeit nāk klāt vēl viens faktors. Tā kā alkoholisms ietver sevī atkarības noliegšanu un galvenā persona ir kļuvusi vēl atkarīgāka nekā agrāk, tā sāk noliegt savu alkoholismu pārāk acīmredzami. Alkoholiķis kategoriski noliedz to, ka viņam ir problēmas ar alkoholu. Viņš noliedz to, ka viņam kāds ir palīdzējis, ka viņa darbam draud briesmas un stūrgalvīgi apgalvo, ka viņš ir visspējīgākais savā darba vietā. Visdedzīgāk viņš noliedz to, ka ir radījis problēmas ģimenei. Visas grūtības un nepatikšanas viņš noveļ uz ģimeni. Viņš apgalvo, ka viņa sieva ir jukusi un ka viņai būtu pašai jāgriežas pie psihiatra. Gadās, ka viņš pilnīgi bez jebkāda pamata apvaino sievu neuzticībā, lai gan pats labi zina, ka tā nav taisnība.

Lielākā problēma ir tā, ka alkoholiķis apzinās patiesību, lai gan skaļi to noliedz. Viņš apzinās savu dzeršanu un neveiksmes. Viņa vainas sajūta kļūst nepanesama. Viņš atceras savu pilnīgo atkarību, kura izpaudās pirmā cēliena beigās, un šīs atmiņas ir vairāk nekā pazemojošas, tās ir pilnīgi neciešamas tādam cilvēkam, kurš cieš no visspēcības neirozes.

Daļa alkoholiķu izvairās diskutēt par kaut ko, kas ir saistīts ar alkoholismu. Tas ir pārāk sāpīgi. Ir tādi, kuri pieprasa, lai ģimene ciestu klusu. Bet ir arī citi, kuri ļauj ģimenei atklāti runāt par viņu kļūdām un neveiksmēm - lietām, kuras nedz alkoholiķis, nedz Izaicinātājs nekad neaizmirst.

Pamazām ģimene pielāgojas noteiktam rituālam. Alkoholiķis apsolās vairs nekad nedzert un arī pārējie uzstājas ar savām deklarācijām - Atļāvējs vairs nekad nebūs tas, kas palīdzēs nelaimē, Upuris vairs necietīs nekādu dzeršanu un Izaicinātāja apliecina savam vīram, ka viņa vairs nespēj dzīvot pa vecam.

Šie izteikumi ir krasā kontrastā ar īstenību. Atļāvējs, Upuris un Izaicinātājs arī agrāk ir teikuši to pašu, taču nekad tas nav piepildījies īstenībā. Visa tā rezultātā alkoholiķis jūtas vēl vairāk vainīgs, viņš sāk šaubīties par savu visspēcību un kļūst arvien nervozāks un vientuļāks. Ja viņa psihiskās ciešanas kļūst neizturamas, sevišķi, ja iejaucas kāds no pārējiem aktieriem, paliek tikai viens drošs veids, kā pārvarēt vainas un neveiksmes sajūtu, mazināt bailes un atgūt pilnvērtības sajūtu.

Ja otrais cēliens tiek izspēlēts mūsu aprakstītajā veidā, kaut kad trešā cēliena laikā alkoholiķis neizbēgami atkal ķersies pie pudeles. Tas ir kļuvis par vienīgo drošo veidu, kā pārvarēt bailes un radīt labsajūtu. Viņš zina, ka atvieglojuma sajūta iestāsies nekavējoties un tas spēlē svarīgāku lomu nekā atmiņas par neizbēgamajām sekām. Bez tam viņš cer, ka šo reizi jau nu viņš spēs kontrolēt savu alkohola patēriņu un tikai baudīt pozitīvās emocijas. Tā sākas neizbēgamais un alkoholiķis atkal sāk dzert.

Luga nebeidzas ar to, ka viņš paceļ savu glāzi. Publikai ir tāda sajūta, ka viņi skatās nevis teātra izrādi, bet filmu, kuru atkal un atkal sāk rādīt no jauna, jo pēkšņi lugas darbība atgriežas atpakaļ pirmajā cēlienā, priekškaram nemaz nenolaižoties. Ja skatītāji paliek zālē pietiekami ilgi, viņi var noskatīties visus trīs cēlienus vēlreiz. Izrāde turpinās gadiem ilgi. Darbojošās personas kļūst vecākas, bet lugas saturs un darbība nemainās.

Ja pirmos divus cēlienus nospēlē mūsu aprakstītajā veidā, arī trešais cēliens nemainīsies. Ja nebūtu pirmā cēliena, luga „Alkoholisms” nekad nebūtu sākusies un drāma kā tāda neeksistētu. Otrais cēliens ir vienīgais moments, kurā alkoholisma traģiskā drāma var tikt izmainīta. Tas ir vienīgais cēliens, kurā darbojošās personas var tikt galā ar alkoholismu un palīdzēt alkoholiķim kļūt pilnīgi skaidram. Būtiskais otrajā cēlienā ir tas, ka ne jau pats alkoholiķis virza darbību uz priekšu, viņš drīzāk ir citu cilvēku darbības objekts. Tikai šajā cēlienā ir iespējams saraut noliegšanas apburto loku.

Uz augšu

Atveseļošanos iespējams sākt otrajā cēlienā

Lai alkoholismu varētu izārstēt, šim procesam jāsākas otrajā cēlienā. Personām, kuras darbojas lugā, jāiepazīstas ar slimības dinamiku, lai ar šo zināšanu palīdzību varētu rīkoties pavisam citādi.

Jaunās lomas var iemācīties tikai saņemot palīdzību no neitrālām personām, kuras saprot lugu. Tās var dot ieskatu un sapratni, kuru pēc tam var īstenot praksē. Ja otro cēlienu uzraksta citādi un nospēlē savādāk, ir visas iespējas cerēt, ka alkoholiķis varēs saraut savu atkarību. Viņš ir iestrēdzis savā pretestībā pret jebkādu ārstēšanos, taču viņa atveseļošanās atslēga atrodas otrajā cēlienā darbojošos personu rokās. Ja alkoholiķis tiks vilkts ārā no jebkuras krīzes, ja darba devējs katru reizi padosies un, ja sieva turpinās spēlēt Nolīdzinātāja lomu, atveseļošanās iespējas nebūs lielas. Pats viņš ir bezpalīdzīgs. Vienīgā iespēja ir tā, ka pārējie drāmas aktieri iemācīsies izmainīt attieksmi pret savstarpējo atkarību starp sevi un alkoholiķi. Alkoholiķis pats nav spējīgs uzturēt karuseli griežamies, ja vien pārējie viņam nepalīdz to griezt.

Otrajā cēlienā darbojošās personas prasa alkoholiķim, kāpēc viņš nebeidz dzert? Lai gan viņi paši ar savu rīcību pamudina viņu dzert, ko alkoholiķis arī dara. Ir gluži aplami apgalvot, ka alkoholiķim nevar palīdzēt, ja viņš pats to nevēlas. Gluži otrādi, ir tiesa, ka alkoholiķis nekad nebeigs dzert, ja pārējie cilvēki nogludinās viņa nodarījumus vai arī tos slēps.

Upurim un Atļāvējam jāiegūst informācija un izpratne, lai viņi spētu izmainīt savas lomas. Izaicinātājam nepieciešams saņemt regulāru atbalsta terapiju vai konsultācijas, vislabāk grupā, lai varētu radikāli izmainīt savu dzīvi. Lai labāk izprastu šo triju personu lomas, mums jāatceras, ka viņi nav tās iemācījušies katrai dienai. Šīs personas spēlē tās lomas, kuras pēc viņu domām, no viņiem šajā dzīvē tiek gaidītas. Viņi pilnīgi nopietni tic, ka palīdz alkoholiķim un nesaprot, ka tikai veicina slimības turpināšanos.

Atļāvējs domā, ka viņš nevar pieļaut, lai alkoholiķis pats izdarītu secinājumus par savas dzeršanas sekām, jo ir taču tik viegli viņu no tā paglābt. Tas ir tas pats, kas glābt slīcēju - to gluži vienkārši jādara piespiedu kārtā. Taču šāda glābšanas akcija mazina Atļāvēja vainas sajūtu un dod signālus alkoholiķim par to, ko glābējs īstenībā domā: „Bez manas palīdzības tu netiksi galā!” Tas atsedz uzticības trūkumu alkoholiķa spējām parūpēties pašam par sevi un ir vienkārši aizspriedums.

Profesionālie Atļāvēji

Visdestruktīvākais moments profesionālo Atļāvēju - mācītāja, ārsta, advokāta, kuratora – spēlē ir tas, ka viņi pieradina ģimeni notušēt krīzi tā vietā, lai kaut kādā veidā to atrisinātu. Jau piecus līdz desmit gadus ģimenei ir zināms, ka alkoholiķim ir milzīgas problēmas, taču apkārtējiem tas nav bijis skaidrs. Ja ģimene griežas pie profesionāliem konsultantiem pirms alkoholiķa uzvedība ir kļuvusi izteikti antisociāla, tā parasti izdzird, ka problēma nav alkoholā un ka nekas nav izdarāms pirms pats alkoholiķis nelūgs pēc palīdzības. Kad alkoholisms sasniedz to punktu un par to kļūst zināms ārpus ģimenes loka, un alkoholiķis sāk meklēt speciālistus, viņš mēģina notušēt krīzi, izmantojot šos speciālistus kā Atļāvējus. Tādā veidā karuselis turpina griezties. Ģimene, kurai sākumā teica, ka nav konstatējamas nekādas acīmredzamas alkoholisma pazīmes, tagad uzzin, ka atklāti norisoša alkoholisma gadījumā visdrīzāk jāārstē simptomi, nevis pati slimība.

Tie paši cilvēki, kuriem neizdevās konstatēt alkoholismu tā agrīnajā stadijā, tagad ārstē simptomus, palīdzot alkoholiķim ierāpties atpakaļ karuselī. Tas vēl vairāk nostiprina ģimenes ticību alkoholisma neizārstējamībai. Pēc tam kad ģimenes locekļi sāk saprast savu problēmu un meklēt palīdzību sev vai alkoholiķim, šis konsultants parasti rīkojas kā Atļāvējs tā vietā lai palīdzētu ģimenei un alkoholiķim saņemt ilglaicīgu palīdzību. Tā kā Atļāvējs parādās uz skatuves pirmais, viņš ietekmē otrā cēliena darbību, vadot to zināmā virzienā. Profesionālie palīgi bieži vien uztur karuseļa griešanos.

Pirms Upuris ielec karuselī, viņš ir pazinis alkoholiķi jau vairākus gadus. Lielos uzņēmumos bieži var konstatēt, ka alkoholiķis ir nostrādājis tur desmit - divdesmit gadus, pirms viņa alkoholisms ir sācis ietekmēt tā darba spējas. Priekšnieks aizstāv alkoholiķi, zinādams, ka viņa atlaišanas gadījumā cietīs ģimene. Priekšnieks īsti nezina, kā viņam uzvesties un rīkoties šajā situācijā. Un atkal Upuris, izejot no sava posteņa uzņēmumā vai arī savām personīgajām attiecībām ar alkoholiķi izdara kaut ko tādu, kas tikai pastiprina atkarību un liek alkoholiķim vēl lielākā mērā noliegt savu alkoholismu.

Uz augšu

Atbalsts Nolīdzinātājai

Nolīdzinātājs ir tas, kurš pirmais izlec no alkoholiķa karuseļa. Ja viņa lūdzās un cieš, norij visus pazemojumus, akceptē visus lauztos solījumus, cieš neveiksmi savos mēģinājumos tikt galā ar radušos situāciju un pretī saņem naidu, viņa neizbēgami uz to reaģēs ar naidīgumu, dusmām un bailēm. Sieva kļūst slima, spēlējot palīdzošo Izlīdzinātāja - Glābēja lomu. Viņa nav slima sieviete, kura padarījusi savu vīru par alkoholiķi. Visbiežāk viņa ir gluži parasts cilvēks, kurš ir iespiests starp vīra pieaugošo alkoholismu un tām kauna un pazemojuma izjūtām, kuras viņā rodas no apkārtējo cilvēku attieksmes. Viņai ir nepieciešama informācija un terapija ne jau tāpēc, ka viņa ir izraisījusi sava vīra slimību, bet gan tāpēc, ka viņu šī slimība ir jau gandrīz sagrāvusi.

Cits iemesls tam, ka sievai ir nepieciešama palīdzība, ir tas, ka viņa, mainot savu lomu, ieraudzīs, ka ir pilnīgi vientuļa. Citi trupas locekļi izturēsies pret viņu kā pret aktieri, kurš pēkšņi atsakās spēlēt jau iestudētā lugā, labi zinot, ka dubliera viņam nav. Tas ir sevišķi raksturīgi tad, ja viņa šķiras no sava vīra, brīvprātīgi vai arī apstākļu spiesta.

Dažas sievietes ir spējīgas mainīt savu lomu pēc pāris sarunām ar terapeitu - speciālistu alkoholisma jautājumos vai arī saņemot palīdzību alkoholisma klīnikā. Citām tas izdodas piedaloties Al-Anon grupu sapulcēs. Visraksturīgākā šādu sieviešu kļūda ir tā, ka viņas grib zināt kā var piespiest vīru atmest dzeršanu, neizprotot, ka tikai pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem viņas pašas būs emocionāli gatavas spēlēt jaunu lomu savā laulībā. Minimums ir sešu mēnešu ilga regulāra piedalīšanās terapijās, vislabāk grupas terapijas seansos.

Ja pārējie grupas locekļi neizmaina savas lomas, sievai jāpiedalās atbalsta grupas nodarbībās divus-trīs gadus, līdz viņas jaunā loma viņai derēs. Taču jāatceras, ka sieviete meklē palīdzību, lai tiktu galā pati ar savu stāvokli, nevis lai ārstētu vīra alkoholismu. Viņas pašas reakcija uz alkoholismu var pilnīgi izmainīties un daudzos gadījumos tas noved pie alkoholiķa atveseļošanās. Tikai nedaudzi vīri spēj mierīgi noskatīties uz savu sievu radikālām izmaiņām, nepielāgojoties jaunajai situācijai.

Ja ģimenē ir bērni, sievai jāmeklē palīdzība ārpus ģimenes un draugu loka, lai bērni nejustos nelaimīgi. Izaicinātājs novieto bērnu starp slimu tēvu un slimu māti. Ja sieva saņem palīdzību agrīnajā stadijā, viņa var izvairīties no tā, ka bērns stipri cieš laulāto draugu attiecību dēļ. Sieva, kura spēlē Izaicinātāja lomu bērnu dēļ, nodara tiem vairāk ļauna nekā palīdz.

Morāliskais aspekts

Nedrīkst aizmirst morālisko aspektu. Nevienam nav tiesību spēlēt Dieva lomu un pieprasīt, lai alkoholiķis atmet dzeršanu utt.

Kad alkoholiķis pārdzīvo savu visspēcības neirozi, savas lomas izpildīšanai viņam nepieciešami pārējie aktieri, un sievai ir visas tiesības atteikties spēlēt lomu. Viņa nevar rīkoties, kaut ko sakot savam vīram. Viņas vienīgais efektīvas izteiksmes veids ir - iemācīties rīkoties patstāvīgi, pilnīgi neatkarīgi no vīra vēlēšanās dominēt. Daļai sievu tas izdodas dažu nedēļu laikā, taču lielākajam vairumam nepieciešami mēneši vai pat gadi.

Ir faktori, kuri apgrūtina perspektīvus pasākumus, domātus sievām. Vīra attieksme var variēt no nopelšanas līdz tiešiem draudiem vai varmācības. Mājsaimniecība vai darbs var apgrūtināt sievai dienas terapeitisko seansu apmeklēšanu. Bez tam vīri-alkoholiķi nav nekādas labās bērnu aukles gadījumos, ja sieva grib vakaros apmeklēt Al-Anon sapulces.

Ja vīrs ir apprecējies vidējā vecumā, kad slimība vēl ir agrīnā stadijā, sieva ir pirmais cilvēks, kurš iekāpj atklātā alkoholisma karuselī. Dažus gadus vēlāk arī Atļāvējs un Upuris sāk spēlēt savas lomas. Lai vīrs atveseļotos, pirms slimība ir kļuvusi akūta vai kritiska, sievai ir jāuzsāk šis process. Bet tā kā mūsu sabiedrība nelabprāt akceptē domu, ka alkoholisms ir slimība vēl pirms tas sasniedz hronisko stadiju, sievai var rasties grūtības ar palīdzības saņemšanu. Ja viņas mācītājs tikai nosoda alkoholismu un viņas ārsts neuzskata, ka šinī gadījumā runa iet par alkoholismu, viņas kauna sajūta tikai pastiprinās, un griezties pēc palīdzības viņai kļūst vēl grūtāk. Ja situācija kļūst nepanesama un viņa griežas pie advokāta, viņai piedāvā tikai tāda veida risinājumus kā seperācija vai šķiršanās. Viņa jūtas vēl nelaimīgāka un izjūt šausmas šādas perspektīvas priekšā. Tāpēc arī vairums sievu atkal iekāpj atpakaļ karuselī.

Kamēr mūsu kulturālā un sociālajā attieksme pret dzeršanu un alkoholismu neizmainīsies pašos pamatos, ir jāsaprot, ka alkoholisma ārstēšanas mēģinājumi var kļūt par ilgstošu un sarežģītu procesu. Taču, ja sieva vai kāds cits vēlas apmeklēt kursus vai piedalīties terapijas seansos katru nedēļu veselu pusgadu, daudz kas var izmainīties. Ne tikai viņas pašas dzīve, bet arī alkoholiķa attieksme un rīcība sāk mainīties.

Nekādas izmaiņas ar sievu nenotiks, ja viņa pati tam neticēs. Viņai jābūt pietiekoši spēcīgai un drosmīgai, lai stātos pretī alkoholiķa mēģinājumiem sabotēt viņas pūliņus. Nevar prasīt no viņas brīnumus, taču ja viņa piedalīsies terapijas programmā dažus mēnešus vai arī varbūt divus - trīs gadus, viņa būs spējīga atrisināt problēmu, kura līdz šim ir šķitusi absolūti bezcerīga.

Nav nekādu vienkāršu paņēmienu, lai apturētu karuseli. Nav iespējams dot skaidras instrukcijas, kuras derētu vienam vai visiem trupas aktieriem. Ģimenes locekļi bieži vien redz visu notiekošo, taču nesaprot, ka viņi paši palīdz karuselim griezties. Vissarežģītākais moments ir tas, ka ģimene baidās, ka alkoholiķis bez palīdzības pats netiks galā. Un tā arī ir, neskatoties uz to, ka tieši viņu palīdzība ļauj alkoholiķim turpināt lietot alkoholu kā universālu līdzekli pret visām problēmām.

Atveseļošanās sākums

Griezties pie laba drauga pēc palīdzības ir labs veids kā iesaistīt alkoholiķi un viņa ģimeni strukturētā slimības ārstēšanā.

Profesionālam palīgam, kuram alkoholiķi ir pacienti un klienti, jāiemācās apieties ar alkoholismu. Speciālajā literatūrā tiek sniegta informācija par dažādiem ārstēšanās veidiem. Tāpat tiek organizēti dažādi īsi intensīvie kursi personām, kurām viņu profesijas dēļ būtu derīgi uzzināt vairāk par alkoholismu.

Ja kādai sievai šķiet, ka viņas vīram ir problēmas ar dzeršanu vai arī viņa domā, ka viņš dzer pārāk daudz, viņai vajadzētu meklēt kompetentu palīdzību situācijas analīzei. Ja sieva zina, ka vīram ir problēmas ar alkoholu, viņai jāmēģina iesaistīties kādā grupas terapijas formā. Viņai jāpiedalās grupas sanāksmēs vismaz reizi nedēļā vairākus mēnešus, jo pieredze rāda, ka rezultāti sāk parādīties tikai pēc vismaz sešiem mēnešiem.

Tas var izlikties grūti, taču mūsdienu apstākļos sievai ir tikai viena izvēle - vai nu viņa pati meklēs palīdzību vai arī ļaus alkoholiķim iznīcināt sevi un ģimeni.

Anonīmie Alkoholiķi ir vispopulārākā alkoholiķu palīgorganizācija mūsu dienās, un Al-Anon ir vispieejamākā palīdzības forma sievām, citiem ģimenes locekļiem un tuvākajiem draugiem. Ir arī alkoholisma informācijas centri, mentālās veselības centri, kā arī profesionāli kompetentas personas ģimenes konsultāciju jautājumos. Meklēt palīdzību ir vienīgais veids, kā apstādināt noliegšanas karuseli alkoholisma agrīnajās stadijās. Tā ir vienīgā iespēja kā ģimenei iesaistīties ārstēšanas programmā.

Kad tas ir izdarīts, ģimenes locekļiem jāturpina izmantot visu pieejamo palīdzību un strādāt pie situācijas atrisināšanas, vislabāk piedalīties grupas nodarbībās. Aktīva situācijas ietekmēšana sākumā var padziļināt konfliktus un ciešanas, taču pēc laika tas ir daudz mazsāpīgāk nekā ļaut alkoholiķim turpināt dzeršanu, veicinot to ar savas palīglomas tēlošanu šajā lugā.

Sieva alkoholiķe

Nav grūti pārveidot šo drāmu tā, lai tajā runa būtu par sievu alkoholiķi. Tādā gadījumā otrajā cēlienā visas trīs lomas spēlē vīrs. Ja viņš grib, lai sieva atveseļotos, viņam jāpārveido šīs trīs lomas. Lai to izdarītu, viņam nepieciešama lielāka palīdzība, nekā alkoholiķa sievai. Visticamāk, ka vīrs noliegs šādas palīdzības nepieciešamību. Bet luga jau tāpēc arī saucas „Nolieguma karuselis”.

Ģimenes vadlīnijas

  1. Iegādājieties papildliteratūru patstāvīgām studijām.
  2. Uzziniet, kāda veida palīdzība jums ir pieejama jūsu apkaimē. Izmantojiet to, kas ir derīgs jūsu ģimenei, un esiet informēti par to, kas ir domāts alkoholiķiem.
  3. Regulāri apmeklējiet Al-Anon sapulces.
  4. Jums varētu būt noderīgi apmeklēt arī Anonīmo Alkoholiķu atklātās sapulces.
  5. Atcerieties, ka ģimene var gan paildzināt slimību, gan arī uzsākt atveseļošanās procesu. Mēģiniet palīdzēt alkoholiķiem atveseļoties, pārveidojot jūsu lomas šajā drāmā.

Uz augšu