Mūsu dzīvesstāsti

Visa Al-Anon Konferences apstiprinātā literatūra atspoguļo mūsu sadraudzības dalībnieku kolektīvo gudrību. Šeit publicētie stāsti, atspoguļo simtiem mūsu biedru izdzīvoto pieredzi, spēku un cerību.

No grāmatas „Dienu pa dienai kopā ar Al-Anon”
7.februāris

Kad es Al-Anon sapulcēs dzirdu cilvēku likteņstāstus, tad mana pašas nasta kļūst vieglāka. Ja cilvēks dalās savā dzīves pieredzē, gara spēkā un cerībās, uz citiem tas iedarbojas kā zāles, palīdz atrast savu ceļu, izeju no kritiskām situācijām. Dažkārt redzot, cik daudz reiz vairāk cieš citi cilvēki, mēs tiecamies viņiem palīdzēt, uzklausot viņus un daloties ar viņiem dvēseles spēkā, kuru mēs iegūstam ar Al-Anon palīdzību. Dažādu cilvēku un redzes viedokļu apvienošana, savstarpējās palīdzības atrašana caur Al-Anon filozofiju - tas viss kalpo dvēseļu dziedināšanai. Kad esmu "pārāk nogurusi", lai ietu uz Al-Anon sapulci, man būtu jāaizdomājas par to, ka es liedzu sev pieeju zināšanām un enerģijai. Es varu palaist garām to vienīgo iespēju izdzirdēt kaut ko man ļoti svarīgu tieši tagad, tādu, kas no jauna izgaismotu manu problēmu, bet varbūt es palaižu garām iespēju kādam izrādīties vajadzīga.

"Es lūdzu, lai katru dienu es spertu soli uz priekšu sevis apzināšanās ceļā, lai nekad nepalaistu garām iespēju izdarīt kaut ko, kas mainītu manu dzīvi uz labo pusi".

No brošūras ”Alkoholisms-ģimenes slimība”

Šīs lapas saturs:

Ģimene, kurai nepieciešama Al-Anon palīdzība

Braunu ģimenei ir grūtības.

Brauna kungs agrāk varēja pārvarēt savu tieksmi pēc dzeršanas. Viņš joprojām domā, ka ir uz to spējīgs, bet, sākdams dzert, viņš vairākas dienas neierodas darbā. Pirms pāris dienām viņa priekšnieks ir paziņojis, ka viņam jāpārtrauc dzert vai arī jāmeklē cits darbs.

Brauna kundze mokās ar bezmiegu un izskatās nomocīta. Viņa uztraucas par neapmaksātajiem rēķiniem un par bērniem, bet tā arī nespēj izrunāties ar vīru.

Viņu vecākā meita Nensija vienmēr ir bijusi stūrgalvīga. Viņai apnika vecāku pārmetumi, un viņa apprecējās sešpadsmit gadu vecumā. Bet ar savu vīru viņa nespēj saprasties.

Džonam nepatika iet skolā, un viņš to pameta četrpadsmit gadu vecumā. Viņš pārrodas mājās vēlu, un viņam ir draugi, kas Brauna kundzei nemaz nepatīk.

Rutai ir divpadsmit gadu. Viņa tāpat kā māte ir nervoza. Skolotāji apgalvo, ka viņa spēj ātri apgūt mācību vielu, kad cenšas, bet viņai ir grūtības ilgstoši koncentrēties uz vienu jautājumu.

Visai Braunu ģimenei ir grūtības. Viņi visi ir nelaimīgi. Viens no viņiem ir alkoholiķis. Vai šeit ir kāda saistība? Jā.

Alkoholiķim var palīdzēt. Var palīdzēt arī alkoholiķu ģimenēm, kuras bieži tiek aizmirstas. Palīdzēt var visai Braunu ģimenei.

Al-Anon ģimenes grupas veido pārmērīgu alkohola lietotāju ģimenes un draugi. Alatīn grupas ir domātas alkoholiķu bērniem.

Tālāk sekos to cilvēku stāsti, kas atveseļojas no alkoholisma kā ģimenes slimības izraisītajām sekām. Daudzi cilvēki ir saskatījuši līdzīgas problēmas tām, kas atspoguļotas šajos stāstos. Šie stāsti mūs iedrošina – stājoties pretī alkoholisma problēmai, mēs neesam vieni.

Uz augšu

Tas sākās ar mūsu laulību

Gandrīz trīs gadus es esmu precējusies ar alkoholiķi. Pirmajos trijos mūsu laulības mēnešos mēs iznomājām mājas laukos. Pirms pusdienām mēs regulāri iedzērām glāzi vermuta. Tajā vasarā mans vīrs nekad nebija ne pilnīgi skaidrā, ne piedzēries; viņš bija nožēlojams. Kļuva skaidrs, ka tā nevar turpināties. Atgriežoties Ņujorkā Darba svētku nedēļas nogalē, mēs apstājāmies apciemot manu māsu. Tikko bijām ieradušies, mans vīrs sāka stipri dzert. Nākamos astoņus mēnešus viņš katru vakaru bija piedzēries.

Tā kā mūsu ģimenes lēmumus nācās pieņemt man, man bija jāsameklē mums dzīvoklis. Es nolēmu, ka gadījumā, ja vīrs turpinās dzert, tad būs jāatrod dzīvoklis sev, bet vīram jāatgriežas savā nelielajā dzīvoklī, kurā viņš dzīvoja pirms laulībām. Izņemot vasaras un atsevišķas tikšanās, mēs vairs nedzīvojam kopā. Lai gan tā nav ideāla situācija nevienam no mums, bez Al-Anon arī tā nebūtu iespējama.

Pirmajā mūsu laulības rudenī es atradu darbu un – kas mums bija pat vēl svarīgāk – es atklāju Al-Anon. Viens no labākajiem ieteikumiem, ko es saņēmu no Al-Anon attiecībā uz dzīvi ar aktīvu alkoholiķi, bija dienu pēc dienas atrast sev nodarbošanos. Lai gan mans darbs pats par sevi nebija interesants un beigu beigās es to pametu, tas tomēr bija veids, kā aizpildīt laiku.

Pirmais, ko es iemācījos Al-Anon, bija izvairīties no tiešas sadursmes. Visu pirmo vasaru, ko es ar vīru pavadīju kopā, mēs katru dienu iesaistījāmies vārdu kaujās. Reiz es tā saniknojos, ka viņa priekšā aizcirtu durvis; citā reizē es izlēcu no braucošas mašīnas; un vienreiz es pat viņam iesitu, lai gan viņš ir daudz lielāks par mani. Jāatzīst, ka fiziskie uzbrukumi nāca no manas puses. Es nekavējoties reaģēju uz apkārt notiekošo kā aizvainots bērns. Al-Anon es pamazām iemācījos vispirms padomāt, pietiekoši ilgi sevi nošķirt no notikuma vietas un atcerēties, cik ļoti nepieciešams ir saglabāt mieru, lai kāds būtu izaicinājums.

Varbūt vissvarīgākais, ko es iemācījos Al-Anon, ir princips “Ļaujies un ļauj Dievam.” Mūsu dzīve nav mūsu pašu rokās. Ja mēs paļaujamies un iegūstam ticību, tad atklājam, ka pamats zem kājām ir daudz stingrāks, nekā pastāvīgi cīnoties.

Viens no grūtākajiem apgūstamajiem principiem bija: “Dzīvo un ļauj citiem dzīvot.” Es esmu sapratusi, ka tādā veidā var pārvarēt dusmas. Nav nepieciešams uzspiest savus uzskatus citiem cilvēkiem, nedz arī jāļauj citiem uzspiest viņējos.

Dažādos laika periodos šķiet svarīgas dažādas Al-Anon programmas daļas. Es ceru pakāpeniski apgūt to visu. Avilas Terēze reiz rakstīja, ka Dievs viņai teicis: “Neuzskati sevi par aizmirstu, jo Es tevi nekad nepametīšu, bet tev jādara viss, kas ir tavos spēkos, lai sev palīdzētu”. Četrus gadsimtus vēlāk mēs sākam saprast viņas teikto.

Uz augšu

Glābšanas trose no izmisuma

Es iestājos Al-Anon pirms trīs ar pusi gadiem. Neticamie sasniegumi, piedzīvotās pārmaiņas un apspiesto emociju atbrīvošana ir tikai daži no pieredzējumiem, ar kuriem es vēlētos dalīties ar citiem.

Sākot apmeklēt grupu, es biju fiziski un garīgi slima. Vīra alkoholisms bija padarījis manu dzīvu par ārprātīgu apsēstību. Mani biedēja tas, ka biju pametusi novārtā sevi un bērnus. Bailes ir lipīgas, un mūsu mājās to netrūka. Es to apzinājos, bet neko nespēju iesākt. Bija kauns un bailes no nākotnes, tas man nav tuvāk jāpaskaidro.

Galējā izmisumā es devos uz pirmo Al-Anon tikšanos. Tur bija sapulcējušies cilvēki, kas mani saprata, uzlaboja manu noskaņojumu, deva man cerību, mīlestību un ticību. Viņi mani nomierināja, atgādinot principu – “lēnām, bet dari”. Viņi man izskaidroja alkoholisma slimības būtību, un – tas bija vislabākais – viņi man iemācīja nošķirt sevi no tās. Es dedzīgi apguvu viņu divdesmit četru stundu filozofiju un iemācījos no šīs problēmas atbrīvoties veselīgā un saprātīgā veidā, saprotot, ka tās priekšā esmu pilnīgi bezspēcīga.

Pakāpeniski apgūstot šo brīnišķīgo mīlestības un sapratnes filozofiju, es pamanīju pārmaiņas savos bērnos. Emocionālo enerģiju, kuru biju tērējusi, lai atturētu vīru no dzeršanas, es tagad varēju veltīt bērniem. Viņi burtiski uzziedēja – kā puķes, kad tās ieliek ūdenī. Atskatoties es saprotu, ka, pateicoties Al-Anon, viņi saņēma pašu labāko. Tas netika panākts ar mācīšanu vai moralizēšanu, bet ar manu piemēru. Ar šeit iegūtās izglītības palīdzību, bērniem pieaugot, viņu jautājumi tika atbildēti patiesā un normālā gaisotnē bez uztraukumiem un izvairīšanās. Bērniem patīk citus atdarināt. Gaidot uz mana vīra atveseļošanos, viņi atdarināja to veidu, kādā es izturējos pret viņu - kā pret pacientu. Paldies Dievam, Al-Anon sniedza mums vērtīgu risinājumu. Tagad mēs spējām risināt ar vīru saistītās problēmas un mācījāmies ar tām sadzīvot.

Pastāstīšu par vienu no brīnumiem, kas notika, man to nemaz neapzinoties. Kad mēs ar bērniem pieņēmām alkoholismu kā slimību un sākām attiecīgi mainīt savu dzīvi, arī viņš ar šaubām un bailēm tomēr sāka pieņemt AA.

Pirmajās nedēļās, kad viņš bija skaidrā, valdīja nervoza atmosfēra un mēs staigājām kā pa plānu ledu. Un atkal Al-Anon nāca palīgā. Šo laiku man palīdzēja pārdzīvot dalīšanās pieredzē ar citām sievām, kurām bija tā pati problēma. Es nekad neizrādīju bailes, neticību vai aizdomas. Tā man tika mācīts. Tajā laikā manā vietā domāja mana grupa. Bērni nodarbojās ar savām lietām skolā un spēlējās ar draugiem, kas ir katra bērna neatņemamas tiesības. Viņi dzīvoja mūsu mājā bez bailēm. Man drosmi un spēku deva Al-Anon grupa.

Tad, par laimi, mans vīrs sāka intensīvi apmeklēt AA. Tas viņam palīdzēja noturēties skaidrā. Mēs viņu mājās redzējām reti, bet es nejutos ne vientuļa, ne pamesta. Es aktīvi piedalījos savā grupā. Arī es centos iegūt to pašu skaidrību. Laikā, kad viņš piedalījās AA, bez Al-Anon es būtu jutusies ļoti vientuļa, varbūt pat vientuļāka kā jebkad agrāk, jo es nepiedalītos lielākajā no piedzīvojumiem – atdzimšanā!

Al-Anon ir devusi man dzīvi, bez kuras es laikam nevarētu iztikt, bet pats labākais ir tas, ka citu dzīvi es nemaz nevēlos. Es cieši un neatlaidīgi turos pie glābšanas troses, kas tika izmesta man pretī, jo tieši to simbolizē Al-Anon: dzīvības glābšanas trosi, kas izglābj no izmisuma un izvelk normālas dzīves krastā.

Uz augšu

Kādas mātes stāsts

Es esmu alkoholiķes māte un arī bijusī alkoholiķa sieva. No viņa es izšķīros, bet, pat ja būtu gribējusi, es nebūtu varējusi šķirties no savas meitas. Un es to negribēju. Vairāk par visu pasaulē es vēlējos palīdzēt viņai būt skaidrā, bet es to nespēju.

Es lietoju visas labi zināmās un bezjēdzīgās metodes, kuras ir izmēģinājuši tie, kuru ģimenēs ir alkoholiķi. Es raudāju, rāju viņu, mēģināju apspriesties un pat piekukuļot. Es izdomāju dažādus aizliegumus. Vienreiz es pat viņai iesitu. Galu galā es pilnīgi zaudēju pamatu zem kājām.

To dienu es atceros. Es nedomāju, ka Rita bija dzērusi vairāk nekā parasti, bet es sapratu, ka vairs nezinu, ko iesākt. Es gulēju gultā un raudāju. Pamazām es sāku atcerēties: pirms dažiem mēnešiem kādā žurnālā biju lasījusi rakstu par kādu alkoholiķu ģimeņu grupu, bet nevarēju atcerēties, kur tas bija. Biju dzirdējusi par AA un zvanīju viņiem. Mani uzrunāja sirsnīga un draudzīga sievietes balss. Viņa saprata, ka es vēlos Al-Anon, un savienoja mani ar kādu jauku sievieti, kura man visu paskaidroja un pastāstīja par grupas tikšanos nākošajā vakarā.

Šajā sanāksmē es gandrīz neko nerunāju. Mani pārsteidza grupas locekļu dzīvesprieks. Kāda sieviete pastāstīja vienkāršu stāstu par savu dzīvi ar alkoholiķi; citi to komentēja, sniedzot ieteikumus un daloties arī savā pieredzē.

Kad pienāca laiks doties projām, ikviens mani mudināja atnākt arī nākamnedēļ. Neviens man nesita uz pleca un neteica, lai es turos un nepieļauju, ka mans bērns turpina tik bezjēdzīgu dzīvi. Viņi man teica, ka mana meita ir slima – tikpat slima kā tad, ja viņai būtu diabēts, tuberkuloze vai jebkura cita slimība.

Es reti palaidu garām kādu sanāksmi. Es tūlīt iesaistījos diskusijās. Es lasīju visu, ko varēju atrast par alkoholismu, un pat nolēmu apmeklēt AA sanāksmi. Es biju tik ļoti pārliecināta, ka AA būs risinājums manas meitas problēmai, ka nekavējoties to viņai pateicu. Izrādījās, ka meitas reakcija ir tāda pati kā parasti. Viņa kļuva vēl mazrunīgāka, pārtrauca mani un atsacījās klausīties.

Pēc tam, kad vairākus mēnešus biju apmeklējusi Al-Anon sanāksmes, es beidzot sapratu, ka šī programma ir domāta man, neatkarīgi no tā, vai mana meita sāks apmeklēt AA, vai nesāks. Tā bija domāta, lai mācītu man izpratni un iecietību – lai katrā sanāksmes reizē es iemācītos mierīgi pieņemt milzīgo nastu.

Arī nedzērājiem ir labi apmeklēt atklātās AA sanāksmes. Es dzirdēju, kā alkoholiķi aizvien stāsta to pašu stāstu: tikai tad, kad viņiem bija zudis pamats zem kājām un nebija vairs, kur palikt, viņi beidzot vērsās pie Dieva un pie AA un meklēja jebkādu palīdzību. Man ienāca prāta doma, ka es meitai esmu kā nevajadzīgs “kruķis”, kas viņu balsta, un par savām šaubām runāju ar viņas psihiatru, ar dažiem no AA, ar Al-Anon locekļiem un ar ārstiem, kas uzskatīja, ka nebūtu lietderīgi vēlreiz ievietot Ritu slimnīcā. Viņi visi piekrita, ka meita ir pārāk atkarīga no manis. Tad es nekavējoties pieņēmu lēmumu turpmāk meitu finansiāli neatbalstīt.

Kādu rītu pēc viņas kārtējās pamatīgās dzeršanas (man teica, ka tieši tādā brīdi par to ir vislabāk runāt) es nokāpu lejā uz viņas istabu un pateicu viņai par savu lēmumu. Es teicu, ka, manuprāt, esmu kļūdījusies, uzņemdamās atbildību viņas vietā, un ka no šā brīža es viņai ļaušu pašai tikt galā ar savu dzīvi.

Viņa sēdēja, lauzīdama pirkstus, līdz beidzot pajautāja: “Ko lai es daru? Kā es tagad dzīvošu?”

“Tas tev jāizlemj pašai,” – es teicu, klusībā lūgdamās, kaut spētu palikt nelokāma. “Tu zini, ka es tevi mīlu, un vienmēr vari man piezvanīt. Tev tikai jāpaceļ telefona klausule.” Tad es devos projām.

Es tomēr devu norādījumus pazīstamiem cilvēkiem, lai viņu uzmana un pastāsta man, kas ar viņu notiek. Redziet, es vēl īsti nebiju aptvērusi principu “ļaujies un ļauj Dievam”. Bet pēc Al-Anon sanāksmes šajā nedēļā es atnācu mājās ar lielu atvieglojuma sajūtu. Es domāju, ka tagad es tiešām uzticējos Dievam.

Otrā dienā pēc sanāksmes man piezvanīja paziņa un teica, ka nav varējusi Ritu sazvanīt. Es skrēju pie viņas un pie durvīm atradu divas dienas vecas avīzes. Kad slēdzu vaļā durvis, viņas sunītis izmisīgi rēja. Citādi dzīvoklī bija pārāk kluss. Es steidzos caur dzīvojamai istabai uz guļamistabu. Un tur viņa gulēja uz grīdas, salikusi rokas virs galvas, tāpat kā viņa to darīja bērnībā. Viņa nekustējās, un, kad es pieskāros, viņa bija auksta.

Kopš tā laika ir pagājuši trīs gadi, bet es joprojām sēroju. Es nebiju sapratusi, ka ne jau katrs tiek līdz AA, ka viņa laikam netika ar to galā un ka Dievs pasniedza savu roku un aizveda viņu uz mājām; ka man ir jāpieņem šī atbilde uz manām lūgšanām, lai gan tā nebija tāda, kādu es gribēju.

Es vēl vairāk satuvinājos ar saviem Al-Anon draugiem, jo tikai viņi varēja saprast manas bēdas. Al-Anon principi ir palīdzējuši man pieņemt, ka to es nevaru mainīt, un tagad es sāku atgūt mieru. Lai cik būtu grūti pieņemt šo traģēdiju, bez Al-Anon es to vispār nespētu izdarīt.

Uz augšu

Mēs apgūstam programmu kopā

Kad es devos uz savu pirmo Al-Anon sanāksmi, es biju baiļu pilna, bez cerības raudzījos nākotnē un izmisīgi meklēju risinājumu sava vīra dzeršanas problēmai. Šajā vakarā man nācās dzirdēt tādus vārdus kā “alkoholiķis”, “ticība”, “dvēseles miers”, un tādus izteikumus kā “emocionālā nošķiršanās”, “tikai šo vienu dienu” un “ļaujies un ļauj Dievam”. Šis vakars bija pagrieziena punkts manā personīgajā un laulības dzīvē, lai gan toreiz es vēl neapzinājos, cik lielā mērā. Es turpināju piedalīties sanāksmēs un pakāpeniski mans skatījums uz pasauli mainījās.

Manuprāt, lielākais izaicinājums, ko sieviete var piedzīvot, ir būt precētai ar alkoholiķi. Viņš cieš no slimības, ko medicīniski nevar izārstēt. Šī slimība garīgi un emocionāli ietekmē visu ģimeni. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku pievienojas AA, pirms ir nonākuši līdz pašai “apakšai”, jo viņi ir ieguvuši zināšanas par šo slimību.

Apmeklējot Al-Anon sanāksmes, es iemācījos pieņemt faktu, ka mans vīrs ir alkoholiķis. Es iemācījos, ka mēs abi esam bezspēcīgi alkohola priekšā un ka arī es esmu slima. Kad es sāku vairot savu apņēmību un mainīt savu attieksmi pret šo slimību, situācija sāka uzlaboties. Nav viegli iemācīties jaunu dzīves veidu un turēties pie tā katru dienu. Īpaši tas attiecas uz kritiskiem brīžiem, kas pārbauda visu mūsu Al-Anon iegūto gudrību. Tomēr, dzīvojot tikai šo vienu dienu, paņemot no vakardienas labo un aizmirstot slikto, pamazām zem kājām veidojas stingrs pamats.

Al-Anon dod mums iespēju pacelties pāri tam postam, kas agrāk mūs turēja savā varā. Mēs varam izkāpt no šī “karuseļa” un iet tālāk pa taisnu ceļu. Daudzu mūsu dzīvē tas ir kā mazs brīnums.

Pēdējos mana vīra dzeršanas mēnešos man bija grūti saglabāt emocionālu nošķirtību no viņa. Toreiz mūsu dēls vēl bija zīdainis, un es bieži gāju ar ratiņiem jūdzēm tālās pastaigās, lai tikai nebūtu mājās. Man neizmērojami palīdzēja tas, ka varēju fiziski tikt no turienes projām. Es to iemācījos Al-Anon.

Dažkārt, lai īstenotu Al-Anon programmu, mums ir jākļūst par aktrisēm. Mums nākas rādīt mierīgu sejas izteiksmi, kad iekšēji esam satriektas. Un, pietiekami ilgi to praktizējot, tas sāka izdoties dabiski.

Pirms piedalīšanās Al-Anon es ienīdu mūsu māju, un man likās, ka dzīve uzlabotos, ja mēs pārvāktos uz citu vietu. Tagad es zinu, ka pārmaiņām ir jānāk no iekšienes. Mēs joprojām dzīvojam tajā pašā mājā, un tā man patīk.

Tagad, kad mans vīrs ir skaidrā, pateicoties AA, mēs esam atraduši brīnišķīgu savstarpēju saikni, cenšoties dalīties tajā, ko esam iemācījušies. Tajā pašā laikā es joprojām mācos. Mūsu sanāksmēs arvien parādās jaunas problēmas un jauni ieskati. Katru dienu mums ir iespēja virzīties uz priekšu vai atpakaļ. Laiks mums neļauj stāvēt uz vietas. No mums katra ir atkarīga mūsu attīstība un emocionālā un garīgā izaugsme.

Es zinu, ka tagad esmu kļuvusi par citu cilvēku, jo esmu labāk iepazinusies ar alkoholismu. Šī pieredze ir mani ļoti bagātinājusi. Es esmu atklājusi dzīves veidu, kas ir piemērojams jebkurai situācijai. Esmu atradusi atbalstu, daloties ar tiem, kas mani saprot, kā arī nenovērtējamu prieku palīdzēt citiem.

Uz augšu

Iepazīsti sevi

Mans vīrs jau reiz bija laulājies baznīcā, kurai mēs abi jaunībā piederējām. Kad es viņu apprecēju, viņam jau bija divi dēli, desmit un divpadsmit gadus veci. Toreiz ticības jomā mēs abi bijām agnostiķi. Mans vīrs uzskatīja, ka vislabākais risinājums bērnu problēmai būtu dzīvot pilnīgi šķirti no tiem. Pie tā mēs arī vairāk vai mazāk turējāmies, un alkoholisms bija mūsu vienīgā smagā problēma piecpadsmit gadu garumā. Lai gan man bija medicīnas māsas izglītība, es tomēr nezināju, cik milzīga problēma ir alkoholisms.

Slimībai kļūstot arvien smagākai, es lietoju visas nepareizās metodes. Mēs kopā izmēģinājām praktiski visu, lai šo problēmu atrisinātu, tas no mums ļoti daudz prasīja kā finansiālā, tā emocionālā ziņā. Es domāju, ka ārstu neveiksmīgie mēģinājumi izārstēt manu vīru savā veidā palīdzēja, jo tikai pēc daudzām neveiksmēm viņš beidzot spēja pievērsties AA. Esmu pārliecināta, ka viņam tas bija pēdējais glābiņš. Viņš sev uzstādīja ultimātu – “vai nu AA, vai arī man ir beigas”.

Vairākus mēnešus mēs ar vīru baudījām patīkamu, enerģisku dzīvi skaidrā. Viņš veiksmīgi uzstājās vairākās AA sanāksmēs. Viņš nezaudēja darbu, kurā pret viņu tika izvirzītas augstas prasības, lai gan viņš diezgan bieži bija pieļāvis smagas kļūdas, kas tomēr viņam tika piedotas.

Es sāku aktīvi piedalīties Al-Anon programmā un domāju, kas tas ir labākais, ko esmu piedzīvojusi. Šīs programmas ietvaros bija nepieciešams pamatīgi apgūt Divpadsmit soļus. Man likās, ka man tas viss ir skaidrs, pirms vēl biju tuvāk iepazinusi šo programmu. Tomēr es atklāju, ka šī apmācība man nāca par labu tieši tad, kad man pašai tā bija visvairāk vajadzīga. Un es to silti iesaku katram, kas jūtas tik viszinošs, kāda es toreiz jutos.

Pēc vairākiem mēnešiem, kurus mans vīrs bija pavadījis skaidrā, viņam tika paziņots, ka viņa vecākais dēls, kurš dzīvoja diezgan tālu no mums, ir nopietni slims. Tad viņš ilgāku laiku reizi nedēļā apmeklēja savu dēlu slimnīcā kopā ar bijušo sievu. Es šajās vizītēs netiku ņemta līdzi. Man paskaidroja, ka tas ir manis pašas un zēna interesēs. Man diemžēl jāatzīst, ka es tam pilnībā neticēju, īpaši jau tad, kad mans vīrs, būdams ļoti runīgā un dzīvespriecīgā noskaņojumā, atgriezās no “slimā dēla apmeklējuma”, kurš pat nevarēja parunāt.

Kad es ar viņu par to runāju, viņš teica, ka man tikai rādās. Man neatlika nekas cits kā domāt, ka tagad, kad viņš ir skaidrā, viņu atkal piesaista bijusī sieva. Viņa bija sieviete ar veiksmīgu karjeru un nebija apprecējusies vēlreiz. Tā kā es nevarēju dzīvot ar šādām domām, es pieprasīju, lai nākamajā reizē viņš ņem mani līdzi. Ar to es savu situāciju tikai pasliktināju. Nevienam pret to nebija iebildumu – mani vienkārši ignorēja.

Es biju izbrīnīta un dusmīga, ka esmu sev ļāvusi nonākt šādā situācijā, bet es centos to racionāli izskaidrot un iegrimu sevis žēlošanā. Kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka es vairs ilgāk nespēju kontrolēt savas jūtas, un, kad man tika pateikts, ka šie apmeklējumi turpināsies, neskatoties uz to, kā es jūtos, es biju pilnīgi nomākta.

Tam sekoja trīs moku pilni mēneši, kuru laikā es raudādama mēģināju saprast un atrisināt šo, manuprāt, neiespējamo situāciju. Es mēģināju Al-Anon locekļiem prasīt padomu tik piesardzīgi un, paliekot tik godīgai pret sevi, cik es tajā laikā spēju. Es neveiksmīgi mēģināju lietot Divpadsmit soļus; es mēģināju Dvēseles miera lūgšanu, es lūdzu Dievam glābiņu.

Kādu laiku šie līdzekļi palīdzēja, bet galu galā nekas nebija mainījies, jo es biju nesatricināmi pārliecināta, ka vainīgi ir citi. Es mēģināju būt godīga, bet nespēju. Es lūdzu gudrību, lai varētu saprast, vai es te kaut ko varu mainīt, bet toreiz vēl neko jaunu neatklāju.

Vēlāk, kad es vēl jutos pilnīgi atstumta un satriekta un biju pateikusi vīram, ka mums vajadzētu šķirties, mēs kopā apmeklējām Al-Anon gadadienas atzīmēšanu. Tovakar sapulcē bija brīnišķīgs, iedvesmojošs runātājs. Viņš stāstīja par vienpadsmit pirmajiem soļiem, bet es lielāko daļu palaidu garām. Tomēr es saausījos, kad dzirdēju viņa vārdus par to, ka “garīgā atmoda”, par ko runāts Divpadsmitajā solī, nebūt nenāks vienā mirklī un ka viss, kas mums ir vajadzīgs, lai to sasniegtu, ir pamatīgi iepazīt sevi. Tas man likās ļoti nozīmīgi, bet tā īsti es to sapratu tikai vēlāk – jau būdama gultā un pārdomājot šī vakara notikumus. Doma par “sevis iepazīšanu” man nelika mieru, līdz, nonākusi izmisumā, es sev prasīju, vai es tiešām sevi pazīstu; varbūt, ka man nav taisnība, nevis ar mani ir rīkojušies netaisnīgi? Pirmo reizi es biju sākusi par to šaubīties un lūdzu Dievu, lai viņš man palīdz sevi iepazīt. Ar lielu apņēmību es pabīdīju malā visus ierastos argumentus un prātošanu un, atzīdama iespēju, ka esmu kļūdījusies, bez kādām atrunām teicu: “Tavs prāts lai notiek.” Es ieguvu neticamu mieru, drošību un domu skaidrību attiecībā uz visu šo situāciju un ar to saistītajām problēmām. Viss nostājās savās vietās – neiespējamās lietas vairs nebija neiespējamas. Es tagad skaidri sapratu, ka mans vīrs juta prieku par to, ka viņš pēc tik ilgiem gadiem atkal var būt tēvs. Saikne, kuru es saredzēju starp viņu un zēna māti šo apmeklējumu laikā, bija vienkārši rūpes, kurās viņš dalījās ar sava dēla māti. Kopš tā laika manas jūtas pret šo sievieti ir pilnīgi izmainījušās. Tagad es pret viņu varu būt labvēlīga.

Es ticu, ka tas, ko saņēmu, bija īsta Dieva žēlastība, un tā bez grūtībām darīja iespējamu manu atgriešanos pie manas iepriekšējās reliģijas, kā arī veikt dažas nozīmīgas izmaiņas manā dzīvē. Es domāju, ka ar Al-Anon palīdzību vairums cilvēku daudz vieglāk un pakāpeniskāk tiek vesti pretī patiesam garīgumam, nepiedzīvojot tik smagus pārbaudījumus. Tomēr uzskatu, ka es biju tik tālu projām un man tik izmisīgi bija nepieciešama žēlsirdīga Dieva kā personas palīdzība, ka man bija vajadzīga sava veida šoka terapija, lai tā man parādītu ceļu. Protams, mums vienmēr ir nepieciešama Dieva palīdzība, bet dažkārt mums ir vajadzīga Dieva ķirurģiska iejaukšanās, lai viņš izoperētu nepamanītās vainas, kas turpina augt augumā un var ietekmēt visu cilvēku. Ja ar mani atkal notiks kas līdzīgs, es ceru, ka man pietiks zināšanu, lai pielietotu Septīto soli un nekavējoties pazemīgi lūgtu par savu trūkumu novēršanu. Es tagad bez šaubīšanās zinu, ka mūsu trūkumi var tikt novērsti un tie tiks novērsti ar īpašas Dieva žēlastības palīdzību. Ar mani tas notika, pateicoties Al-Anon.

Uz augšu

Kāda vīra stāsts

Cik bieži gan ir nācies dzirdēt vārdus: “Es neapzinājos, cik ļoti viņa ir izmainījusies! Viņa vairs nav tas cilvēks, kuru es apprecēju!” Cik reizes jūs pats esat tā teicis? Mani iemesli tā teikt ir daudz svarīgāki par faktu, ka esmu to teicis.

AA izpratnē alkoholisms ir slimība, kas var tikt apturēta, bet ko nekad nevar pilnībā izārstēt. Agrāk es to nezināju un vērsos pret ārējiem simptomiem, neapzinoties, kādu iespaidu mans izpratnes trūkums atstāj uz manu sievu.

Vīram ir sajūta, ka viņš ir atbildīgs par ģimenes labklājību, un, parādoties kam tādam, ko viņš nespēj kontrolēt, tas viņā izraisa spēcīgu reakciju. Viņa pašlepnums ir ievainots, redzot sabrūkam ģimenes laimes, ko viņš tik ļoti pūlas saglabāt.

Galu galā es pametu ģimeni, draugus un kolēģus un kļuvu ļoti savtīgs. Es domāju, ka alkohola problēma ir vainojama gandrīz pie visa, kas man nepatīk, un, pašam neapzinoties, es to izmantoju kā attaisnojumu sevis žēlošanai.

Kad mana sieva iestājās AA, viņas stāvoklis, pateicoties viņas pūlēm un citu palīdzībai, ievērojami uzlabojās, bet man bija sajūta, ka manas grūtības kļūst tikai vēl lielākas.

Šajā laikā es nonācu saskarē ar Al-Anon, ko es sākumā uztvēru visai ironiski, bet pakāpeniski piederības izjūta šai grupai un citu cilvēku izpratne sāka uz mani iedarboties.

Es biju vientuļš un gandrīz pilnīgi atsvešinājies no ģimenes, un vēl ļaunāk bija tas, ka es ātri zaudēju spēju komunicēt ar apkārtējiem. Es biju mainījies ne uz labāko pusi un sapratu, ka man ar sevi ir kaut kas jādara.

Apmeklējot Al-Anon un mēģinot dzīvot saskaņā ar Divpadsmit soļiem, es sapratu, ka citiem cilvēkiem biju piemērojis savus standartus un kritērijus. Es iemācījos atzīt, ka manai sievai ir tiesības uz citādu viedokli, kā arī uz viņas pašas cerībām un vilšanos.

Divpadsmit soļu praktizēšana ne vienmēr ir viegla. Esmu atklājis, ka man palīdz, ja tos īstenoju pa vienam. Dažreiz es savā ceļā nepamanu ceļazīmes, bet tad mani draugi no Al-Anon palīdz nostāties atpakaļ uz ceļa un saredzēt ceļa rādītājus.

Pacietība, izpratne un pārdomāti draugu ieteikumi palīdzēs ikvienam, kas grib klausīties, kā arī vēlas sevi mainīt. Visgrūtākais darbs ir jādara pašam. Manuprāt, tāda ir Al-Anon būtība.

Kad es Divpadsmit soļus biju ieviesis savā dzīvē gan mājās, gan darbā, tas tiešām atmaksājās. Kad es varu aizmirst pagātni un uzņemt katru dienu kā jaunu pieredzi, tas man palīdz vairāk darīt citu labā, kā arī dīvainā kārtā tas man sniedz labsajūtu un piepildījumu. Aktīvi darbojoties Al-Anon un mēģinot būt godīgam pret sevi, es cenšos neaizmirst, ka, lai iegūtu un paturētu savu pašcieņu, ir nepieciešams cienīt citu cilvēku tiesības un priekšrocības.

Tagad es zinu, ka mana sieva var mainīties vai nemainīties, – tur es neko nevaru darīt – bet, vai mainīšos es pats, ir atkarīgs tikai no manis.

Uz augšu