Kopdzīve skaidrībā

No grāmatas „Al-Anon ģimenes grupas”

Šīs lapas saturs:

Atskats pagātnē

Padomā vēlreiz īsumā par to spēka patēriņu, ar kādu Tu reiz esi lūdzies, ubagojis un skaitījis lūgšanas, lai kāds piederīgais iegūtu skaidrību. Vai Tu atceries, cik laika esi patērējis, meklējot loģiskus argumentus, jaukus pamatojumus, centies atrast gudrus plānus, ar kuru palīdzību Tu sirgstošo varētu aizvest līdz skaidrībai?

Kā gan, ievērojot iztērēto laiku un pūliņus, var justies citādi, ja ne pateicīgs, atvieglots un apmierināts, kad alkoholiķis beidzot ir kļuvis brīvs no alkohola? Kāpēc pēc visiem postījumiem, kurus piespiedu dzeršana izraisījusi alkoholiķi pašā un viņa apkārtnē, nepietiek vienkārši ar skaidrības brīnuma pieņemšanu zināšanai? Kāpēc pēc visiem gadiem, kuri aizpildīti ar dusmu izvirdumiem un bailēm, apvainojumiem un vainas apziņu, pēc veselības traucējumiem un finansu grūtībām, dvēseliskas saskaņas trūkuma un zaudētas uzticības - kāpēc pēc visa tā skaidrība nav beigu punkts meklējumu ceļā tiem, kuri mīl alkohola atkarīgu cilvēku?

Al-Anon ģimenes grupu piederīgie, kuri savās sanāksmēs dalās pieredzē, spēkā un cerībās, zina, ka dzīve skaidrībā nav pietiekoša, lai tiktu vaļā no alkoholisma iedarbības. No pieredzes mēs zinām, ka alkoholisms ir ģimenes slimība, ka piespiedu dzeršana skar visus alkoholiķa tuvumā esošos - gan draugus, gan piederīgos. Tai laikā, kad alkoholiķis paliek skaidrā, mēs pārāk labi atceramies pagātni, mūsu jūtas ir pārāk noslogotas ar pagātnes dusmām un aizvainojumiem. Mūsu noskaņojums ir nomākts daudzo neizpildīto solījumu un pazaudētās uzticības dēļ. Gandrīz viss mūsos ir mainījies, reaģējot uz konkrēto situāciju - dzerošo alkoholiķi. Gadu gaitā šīs gandrīz nemanāmās iedarbības pārmainījušas mūsu izturēšanos un nepazudīs tādēļ vien, ka kāds ir pārtraucis dzert. Mēs visi kopā priecājamies, ka mūsu piederīgais vairs nedzer un mums ir dota iespēja jaunam sākumam. Tāpat mēs zinām arī, ka neskatoties uz prieku, skaidrību un ar to saistītajiem patīkamajiem pārsteigumiem, var rasties arī grūtības. Mums var būt nepieciešamība pēc palīdzības šā jaunā ceļa sākumā.

Arī alkoholiķis, ir pagātnes upuris. Lai labāk saprastu šo slimību, jāatceras, ka ar dzīvošanu skaidrā prātā alkoholismu izārstēt nevar, to var tikai pārtraukt. Ja alkoholiķis atkal sāks dzert alkoholu - vienalga ko - šī progresējošā slimība var pilnībā uzliesmot par jaunu. Tāpat izturēšanās veidi, kas bija raksturīgi dzeršanas laikā, reti pazūd tādēļ, ka ķermenis vairs nesaņem alkoholu. Mūsu AA draugi māca mums, ka alkoholisms dzērāju ietekmē trīs veidos: garīgi, miesīgi un dvēseliski. Alkoholiķiem, kuri grib saglabāt skaidru prātu, vajadzētu to turēt par visu augstāk, jo ejot citu ceļu ir iespējams vājprāts vai nāve. Tie ir ļoti spēcīgi argumenti alkoholiķim, kas liek viņam koncentrēt visu uzmanību uz atturību. Lai to spētu, droši vien viņam nepieciešama palīdzība.

Alkoholiķim nebūt nav viegli sākt visu no jauna. Jau mēģinājums vien var prasīt pārāk daudz pūļu cilvēkam, kurš vēl cieš no iepriekšējās pieredzes grūtībām. Visai ģimenei, ieskaitot atveseļojošos alkoholiķi, pirmkārt ir nepieciešams, lai katrs, kopīgi ar citiem vai viens pats atrastu ceļu, kā viņš var atstāt pagātni mierā, lai būtu iespējama jauna un laimīga dzīve.

Ne jau katrs to vēlas un spēj. Daži no mums noraida iespēju uzlūkot piederīgā dzīvošanu skaidrā prātā par iespējamību jaunam sākumam. Sāpes sēž par dziļu un pārņēmušas visu būtību - jūtas, kas kādreiz bijušas pret alkoholiķi, ir atsalušas. Daži no mums dzīvo kopā ar atveseļojušos alkoholiķi tikai tādēļ, ka finansiāli ir no viņa atkarīgi. Taču ir daudz arī to, kas vēlētos vēlreiz mēģināt, daži ar uzticību un paļāvību, citi uzmanīgi un piesardzīgi.

Nereti pat tie, kuri bijuši cerību pilni, zaudē drosmi jauno problēmu priekšā, kuras nāk līdz ar atturību. Mēs kļūstam nedroši attiecībā pret milzīgajām pārmaiņām, kas tiek prasītas no mums pašiem, ja mēs dzīvojam kopā ar kādu, kurš nedrīkst dzert. Mums ir sajūta, ka alkoholiķim viņa atveseļošanās, AA sanāksmes un draugi ir svarīgāki par mums. Mēs sajūtam jaunas bailes, jaunu vainas sajūtu. Mēs domājam, ka nevaram alkoholiķim pilnīgi uzticēties, ka nezinām, kā vai ko mums vajadzētu viņam teikt. Daži vēl vienmēr dzīvo mokošās bailēs, ka tas, ko viņi saka vai dara, ir nepareizi un varētu alkoholiķi atkal novest pie pirmās glāzītes.

Dabīgi, ka nav nekādas jēgas uzskaitīt vaimanas par dzīvi ar skaidrā prātā dzīvojošu alkoholiķi. No otras puses - mēs neko neiegūstām, ja melojam, ka problēmu nav, vai arī nevēlamies par tām runāt. Tieši mūsu piederība Al-Anon/Alatīn palīdz mums īpašā veidā, jo varam runāt par savām grūtībām un būt droši, ka mūs nenosodīs par mūsu atklātību. Tieši otrādi, mēs regulāri dzirdam, kā citi izmanto programmas instrumentus, devīzes, soļus un tradīcijas, lai pārvarētu līdzīgas sajūtas un situācijas. Tieši domu apmaiņā mēs iegūstam spēku mainīt mūsu izturēšanos un mūsu dzīvi.

Uz augšu

Skats tagadnē

Mēs izdarām secinājumus no pieredzes, ka daudzi Al-Anon/Alatīn grupu piederīgie spēj tikt galā ar lielāko daļu grūtību, kas rodas alkoholiķim dzīvojot skaidrā prātā, un dzīvot laimīgi. To visu var sasniegt šādā veidā:

Uz augšu

Pārmaiņu pieņemšana

Dažreiz mūsu spēja sajūsmināties par dzīves pārmaiņām ir atkarīga no tā, cik stipri mēs tiecamies pēc kaut kā nākotnē, riskējot tā dēļ ar to, kas mums pieder šodien. Bieži vien šī gatavība ir atkarīga no mūsu attiecībām, nodarītā zaudējuma apmēriem dzeršanas laikā. Stimuls mūsu jaunam mēģinājumam varētu sakņoties cerībā uz labāku dzīvi, pēc tam kad esam cietuši no drosmes zaudēšanas solījumu neturēšanas dēļ un nelietīgi izmantotas uzticēšanās dēļ. Dažiem risks varbūt šķitīs par lielu. Taču visiem, kas grib mēģināt, vajadzēs rēķināties ar pārmaiņām.

Daudziem no mums dzīvošana skaidrā prātā ir karsti ilgotā alternatīva aktīvai dzeršanai, atmosfēra ir atraisītāka, strīdu mazāk, ēdienreizēs visi ir kopā un rēķini savlaicīgi nomaksāti, sarunas ir cerību pilnas un atkal var sākt dzīvi plānot.

Citiem turpretī dzīve ar nedzerošu piederīgo ir nedaudz sarežģītāka. Daži ir pazaudējuši vairāk nekā alkoholiķis.

Bieži mēs varam novērot pašapziņas zudumu. Ģimene un draugi ir mūs uzlielījuši par mūsu varonības pilno mīlestību un neatlaidīgo apņēmību arī vissliktākajās situācijās izturēt līdz galam kopā ar alkoholiķi - tagad mēs tikai drīkstam noskatīties, kā nedzerošais piederīgais ievāc augļus par to, ko viņš vairs nedara. Skaidrā prātā esošais alkoholiķis šķiet turpinām būt par galveno personu, par to, kurš piesaista sev visu uzmanību un tiek uzskatīts par varoni.

Ir vēl arī citas lietas, kuru zaudējumu izjūtam. Dzīvei šķiet kļuvis mazāk satura, jauni draugi saista mūsu skaidrā prātā dzīvojošā piederīgā uzmanību, kuru mēs labprāt gribētu prasīt sev. Citi cilvēki tagad pārņem dzīves glābēja, drauga, dvēseles mierinātāja lomu. Tai laikā, kad mūsu mīļie sanāksmēs pastāvīgi strādā pie savas atveseļošanās, mēs jūtamies izslēgti no tā visa un droši vien tādēļ vientuļi. Varbūt mums ir arī sajūta, ka nu darba ir mazāk. Ja agrāk katra brīva minūte tika veltīta sasprindzinātai cīņai pret alkoholu, pēkšņi mums radies daudz brīva laika. Alkoholiķis pilnībā ir nodarbināts ar savu atveseļošanos un mēs esam vienas un jūtam vajadzību aizpildīt savu dzīvi ar kaut ko citu, nevis pastāvīgo nodarbošanos ar dzeršanu. Iespējams, ka mēs garlaikojamies.

Varbūt mēs zaudējam arī savu grēkāzi, dzeršanu - tātad ieganstu tam, ka vienmēr bijām niknas, nespējām veikt savu darbu un nevarējām gūt personīgus panākumus, kā arī atstājām novārtā draugus. Nu esam atstātas vienas pašas ar neatrisināto konfliktu mantojumu, un nav neviena, kuru mēs varētu padarīt atbildīgu par savām izjūtām.

Var būt arī tā, ka mēs vairs nezinām, kādu izturēšanos varam sagaidīt. Viss šķiet maināmies attiecībā uz alkoholiķi, kas kādreiz sēdēja mājās, tagad dodas projām. Iepriekš nedrošas sievas kļūst neatkarīgas, miegamices kļūst mundri, agnostiķi skaita lūgšanas, ieradumi, tieksmes, izturēšanās - viss mainās.

Arī ar mums var notikt pārmaiņas. Daži uz šīm pārmaiņām varbūt reaģē ar dusmām vai bailēm. Reizēm mēs prasām sev, kā mums vajadzētu izturēties dažādajos augšanas un atveseļošanās ceļa posmos un pakāpēs. Pārmaiņas šķiet biedējošas, ir gandrīz nevēlamas un mūsu izjūtas ir sajukušas, jo mēs taču patiešām tiecamies uz labāku dzīvi, gribam justies droši un atviegloti, mīlēt un tikt mīlēti. Iespēja tikt galā ar šīm pārmaiņām tiek dota kā palīdzība no ārpuses. Apziņa, ka neesam vieni, bieži mazina mūsu bailes un palīdz mums iegūt jaunu skatu uz lietām. Izzūdot bailēm, mēs varam koncentrēties uz to ļaunumu, ko dzeršana nodarījusi mums pašiem, un ļaut alkoholiķim bez īgnuma un naida iet savu ceļu uz dzīvošanu skaidrā prātā. Iegūstot garīgo spēku, mums pakāpeniski izdodas atzīt un pat apsveikt tās pārvērtības, kas nāk līdz ar atturību no dzeršanas.

Uz augšu