Garīgā izaugsme, ko sniedz bēdas

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Šīs lapas saturs:

„Atrodot Al-Anon, nemainījās nekas cits kā vien es”

Dzīve sniedz mums neskaitāmas iespējas garīgai izaugsmei. Daudziem no mums tieši bēdas var dot šādu iespēju. Tomēr mēs varam arī nepamanīt garīgas izaugsmes dāvanas, ko sniedz skumjas, it īpaši ja atrodamies pašā šī procesa dziļumā. Šo dāvanu apzināšanās bieži nāk daudz vēlāk. Vai skumstam par mīļoto, par laulību, tuvām attiecībām, mūsu bērnību vai saviem sapņiem, atlabšana no tik dziļām bēdām mums savulaik ir šķitusi neiespējama. Tomēr tieši caur skumjām daudzi no mums ir nonākuši pie daudz dziļākas un jēgas pilnākas dzīves.

Garīguma dāvanas, ko gūstam no skumjām un sāpēm bieži ir grūti uztveramas, taču tās kļūst pamanāmākas, kad pārdomājam, kā esam izauguši un mainījušies. Pat ja mūsu dzīves neizskatās dramatiski atšķirīgas, mēs atklājam, ka jūtamies citādāk, jo paši esam mainījušies. Fokusējoties uz sevi un atbrīvojoties no savām gaidām, mēs vairs nereaģējam veidos, kādos to darījām agrāk. Kādā brīdī mēs pamanām, ka esam mierīgi situācijā, kas kādreiz mūs būtu uztraukusi dienām ilgi. Tā vietā, lai gaidītu, ka citi rūpēsies par mums, mēs nu skatāmies uz sevi. Kad lūdzamies, tā vietā, lai prasītu kādu konkrētu rezultātu sev, mēs lūdzam spēku, drosmi un gudrību.

„Esmu bijis svētīts būt ar savu sāpi un bēdām tā, lai tas mainītu mani dzīvi”

Al-Anon, cenšoties atlabt no savas sāpīgās pagātnes, mēs kļūstam griboši uzzināt vairāk par sevi. Pats galvenais, mēs savā izmisumā atrodam cerību. Šī cerība atnāk caur Al-Anon. Apziņa, ka mums nav jāstāv ar savām bēdām aci pret aci vieniem pašiem, daudziem no mums dod drosmi dzīvot tālāk. Mēs atklājam, ka ir iespējama atlabšana no mūsu bēdām, jo esam redzējuši to notiekam ar citiem. Atlabšanas procesā mūsu dzīves nekļūst brīva no problēmām. Tomēr mēs varam justies komfortablāk, zinot, ka ar Al-Anon palīdzību, esam labāk sagatavojušies tikt galā ar jebko, kas nāktu mūsu ceļā.

Uz augšu

Augstāka pašapziņa un pašvērtība

Mūsu darbs Al-Anon ir palīdzējis daudziem no mums labāk saprast sevi. Apņemoties padziļināt un spēcināt savas attiecības ar Augstāko spēku ikdienu, mēs ātri vien atklājam, ka augam un garīgi maināmies. Mums ir tik daudz ar ko lepoties. Esam smagi strādājuši un izturējuši, pat tad, ka likās ka padosimies. Pielietojot programmas instrumentus dzīvē, mēs atbrīvojāmies no nastām un bailēm, kas reiz mūs turēja savā varā. Daudziem šī no jauna atgūtā brīvība deva iespēju jaunam skatījumam uz dzīvi.

Pagātnē fokusēšanās uz citiem, ignorējot savas vajadzības, lika mums zaudēt sevi, padodoties alkoholisma slimībai. Kur kādreiz mēs būtu jutušies iesprostoti savas dzīves situācijās, šodien saprotam, ka mums ir izvēle. Tagad, tā vietā, lai fokusētos uz to, kā mainīt alkoholiķi, mēs fokusējamies uz to, lai mainītu sevi.

„Bez programmas, es vēl joprojām būtu vainojusi un pārmetusi alkoholiķim, manipulējot un piespiežot viņu darīt to, kas manuprāt būtu vispareizākais.”

Pirms Al-Anon mēs nebūtu zinājuši kā tas ir – rūpēties par sevi, kad iet grūti. Mācoties fokusēties uz sevi mēs pieaugam pašapziņā un pašvērtībā. Mēs saprotam, ka esam pelnījuši uzmanību no sevis paša un esam mīlestības un cieņas vērti. Mācoties fokusēties uz sevi, kāds no biedriem pamanīja cik ļoti ir mainījies: „Šodien, tā vietā lai lūgtos par aktīva alkoholisma izbeigšanos savās mājās, es lūdzu, lai alkoholiķi manā dzīvē iepazīst sirdsmieru un iekšējo pārliecību, kas ir sasniegusi mani”. Daudziem no mums bēdas ir devušas iespēju iepazīt sevi pilnīgāk. Tiecoties noslēgt mieru ar savu pagātni, mēs varam sākt veidot jaunas attiecības un spēt atrast piedošanu alkoholiķiem, mūsu ģimenēm un pašiem sev.

Šodien mēs varam uzticēties paši sev, saprotot kas mums der vislabāk un nepūloties atbilst citu uzspiestajiem standartiem. Pieaugot mūsu pašapziņai, mēs sākam novērtēt to, kas padara mūs unikālus. Ikviens no mums atved uz Al-Anon to, ko nevar dot neviens cits – pats sevi. Ja mēs visi būtu pilnīgi vienādi, mums nebūtu nekas daudz, ko gūt vienam no otra pieredzes. Tieši mūsu unikālā individualitāte ļauj mums mācīties vienam no otra.

Uz augšu

Atlaist un iet uz priekšu

Pieredze māca, ka skumšana nenorisinās lineāri. Tās drīzāk līdzinās viļņiem okeānā, kas uzplūst un aiziet. Kad runa iet par skumjām, iedomātā finiša līnija nav sasniedzama. Ja mūsu mīļais cilvēks ir miris, mums var šķist ka atļaušanās dzīvot tālāk ir sava veida nodevība pret viņu. Mums var būt bail, ka ļaujot aiziet savām iepriekšējām cerībām un sapņiem, mums nebūs nekā, ko likt to vietā. Tās ir pilnīgi dabiskas bailes. Atlaiduši savus senos sapņus, mēs varam apstāties uz brīdi neziņā. Šis starpstāvoklis var likties ne visai jauks, tomēr bieži vien tā ir vieta un laiks, kur varam sākt radīt jaunus sapņus. Tieši šī neziņas vieta ir tā, kas daudziem no mums, kļūst par neaizstājamu garīgās izaugsmes daļu.

„Es vēl joprojām sēroju, bet izmisums ir pagājis”.

Ejot uz priekšu, varam pieņemt savus zaudējumus un sadzīvot ar savām bēdām. Sasniedzot šo punktu, daudzi no mums saprot garīgās izaugsmes mācību stundas, ko sniedz bēdas. Dzīvošana tālāk nenozīmē, ka aizmirstam savus zaudējumus vai esam beiguši sērot. Attiecībā uz konkrētiem zaudējumiem mēs, iespējams, allaž jutīsim kādu daļu skumju un sāpju, bet to pieņemšana ar laiku samazina izjūtu skaudrumu. Ar laiku mēs būsim gatavi ļaut tām iet un dzīvot tālāk. Mēs droši varam uzticēties sev, ka zināsim, kad šis laiks būs pienācis.

„Es mācos, ka, lai gan manas laulības un manu bērnu tēva zaudējums, ir neticami sāpīgs, man nav jānoslīkst šajās sāpēs.”

Uz augšu

Atskatoties uz savu izaugsmi

„Skatoties atpakaļ, es vēl joprojām varu izjust sāpes, ko reiz izdzīvoju, bet tieši šis skats atpakaļ man arī parāda, cik ļoti esmu izaugusi".

Ir viegli fokusēties uz nākamo dzīves mācību, nākamo pieredzi. Lai gan mēs varētu allaž tikai virzīties uz priekšu, mums var arī nākt par labu reižu reizēm ieturēt pauzi, lai palūkotos uz savu izaugsmi. Divpadsmitais solis vēsta „Ieguvuši garīgo atmodu, ko deva šie soļi...”. Tas var dot mums iespēju atskatīties uz to, kā esam mainījušies. Varam atsaukt atmiņā, kur bijām, kad sākās mūsu bēdas un apzināties, kur esam tagad.

Divpadsmitajā solī nav runa tikai par mūsu pārmaiņām. Divpadsmitais solis nozīmē arī iedrošināt un palīdzēt citiem. Kad dalāmies savā cīņas pieredzē un panākumos, mēs iedvesmojam citus un dāvājam cerību, ka ir iespējama atlabšana no mūsu skumjām.

„Pateicoties Al-Anon esmu izdarījusi daudz vairāk nekā tikai izdzīvojusi, esmu izgājusi tam cauri, kļūstot par stiprāku, mīlošāku un daudz līdzjūtīgāku cilvēku.”

Uz augšu

Pateicība

„Pēc akūtām sērām un sāpēm, vienīgās jūtas, kas ir priekšplānā tagad ir pateicība – milzīga, visaptveroša pateicība.”

Kad pirmo reizi atnākam uz Al-Anon, grūti ir iedomāties, ka mēs varētu just ko vairāk par nicinājumu par slimību, kas sagādājusi mums tik daudz ciešanu un bēdu. Tomēr daudziem no mums alkoholisms kļūst par katalizatoru izmaiņām un izaugsmei, novedot mūs vietā, kur varam sākt just pateicību. Varam pat sākt justies pateicīgi alkoholiķim mūsu dzīvē, bez kura mēs varbūt nekad nebūtu nonākuši Al-Anon.

„Bija nepieciešama aktīva alkoholisma pieredze, lai es iepazītu mieru, ko sniedz programma. Šodien dzīve ir daudz citādāka, nekā es jebkad būtu varējusi gaidīt.”

Varētu pat teikt, ka pateicība ir mūsu atlabšanas stūrakmens. Bez tās, mēs, visticamāk, būtu atmetuši cerības uz labāku dzīvi. Lai gan reiz varbūt esam bijuši šausmās par savu nākotni, tagad sākam just patīkamu satraukumu par iespēju mainīt savu dzīvi un pieredzi, kas palīdzēs veikt šīs pārmaiņas. Kad atkrītam atpakaļ agrākajos uzvedības modeļos vai kļūdāmies, varam uzlūkot to nevis kā iespēju sevi vainot, bet kā iespēju iepazīt sevi.

Pateicība nenozīmē, mums jājūtas laimīgiem par visu, kas notiek mūsu dzīvēs. „Es nevaru teikt, ka jūtos pateicīga par savas laulības izjukšanu,” teica viena no dalībniecēm, „bet varu teikt, ka esmu pateicīga par mācību, ko tā man ir sniegusi”. Kāds cits dalībnieks ir teicis „manas acis ir atvērušās, lai novērtētu daudzās dzīves sniegtās dāvanas, ko citādāk es nebūt saskatījis. Jā, es esmu zaudējis savu mīļoto sievu, bet esmu ieguvis Al-Anon sniegto mieru.” Līdzīgi, kā cits programmas dalībnieks, mēs varbūt esam pateicīgi vienkārši par iespēju just: „Esmu tik pateicīgs par skumjām ko izjūtu. Tas pilnīgi noteikti ir labāk nekā tolaik, kad pilnīgi sastindzis klumburēju caur dzīvi”.

Lai gan ir svarīgi atzīt savus zaudējumus, kamēr skumstam, pateicība var palīdzēt mums atpazīt to, kas mums jau vai vēl pieder. Kā norāda kāds no biedriem: „vienmēr varu atrast kaut ko, par ko būt pateicīgam, kaut vai tikai par saviem īkšķiem.”

Kā mēs praktizējam pateicību? Dažiem programmas dalībniekiem ir bijis noderīgi regulāri sastādīt pateicību sarakstu. Citi ir izveidojuši ikdienas paradumu pateikties par sīkām lietām, pat par grūtiem mirkļiem un tajos gūtajām mācībām. Esam iemācījušies uzticēties, ka esam tieši tur, kur mums jābūt šajā mirklī. Sāpes un prieks bieži sadzīvo cieši blakus. Pateicība nenozīmē ignorēt dzīves grūtības un problēmas. Drīzāk tas nozīmē atzīt, ka dzīvē viss nav dalāms pēc „visu vai neko” principa.

„Al-Anon ir atvēris manas acis, ausis un sirdi brīnišķīgajai pasaulei, kurā dzīvoju.”

Pateicība var paplašināt mūsu skata punktu un padziļināt pasaules uztveri. Tā var ļaut mums pilnīgāk novērtēt savu dzīvi. Kad esam mazāk apjukuši un mazāk fokusējamies uz alkoholiķi, vairāk spējam novērtēt mazās, bet jaukās lietas ap mums. Pat skumstot un esot nemierā, varam justies vienoti ar savas sirds balsi. Varam pēkšņi apzināties, cik lieliski ir saullēkti un saulrieti, putnu dziesmas mijkrēslī, bērnu smaidi vai dzīvnieku siltā pieglaušanās. Lietas, kuras reiz uztvērām kā pašas par sevi saprotamas vai pat nepamanījām kļūst tieši par tām lietām, kas atveldzē mūsu garu.

„Es nebiju spējīga ietekmēt pilnīgi neko attiecībā uz sava vīra nāvi, bet man bija izvēle attiecībā uz to, ko darīt ar savu dzīvi pēc tam. Es varēju izvēlēties būt dusmīga un rūgtuma pilna par to ka viņa vairs nav un varēju būt pateicīga par laiku, ko pavadījām kopā. Es varēju izvēlēties, vai lūkoties uz dzīvi kā uz kaut ko tādu, kas jāpacieš vientulībā vai arī varēju priecāties par katru skaisto mirkli. Varēju izvēlēties lūkoties nākotnē ar bailēm vai arī varēju uzskatīt to par aizraujošu piedzīvojumu, kam tūlīt jāsākas”.

Katra diena ir iespēja jaunam sākumam. Varam ļaut savām skumjām atvērt mūsu sirdis dzīves noslēpumiem. Lai gan mēs varam nebūt spējīgi kontrolēt savus zaudējumus, mūs joprojām ir izvēle, kā mēs pret tiem izturamies. Mēs varbūt nekad nespēsim saprast to jēgu, bet varam iegūt brīvību apziņā, ka mums nav noteikti viss jāsaprot.

„Iespējams, es nekad nespēšu saprast, kāpēc daži cilvēki spēj atlabt, bet citi – nē. Tomēr esmu pārsteigta atklājot, ka ne vien par spīti saviem zaudējumiem, bet tieši to dēļ, daudz skaudrāk apzinos katra dzīves mirkļa trauslumu, smalkumu un skaistumu.”

Uz augšu

Cerība šai dienai

„Al-Anon es esmu iemācījusies, ka par spīti visiem saviem zaudējumiem man joprojām ir cerība”

Ļoti daudz kas mūsu atlabšanā Al-Anon ir saistīts ar cenšanos dzīvot tagadnes mirklī. Kad varam fokusēties uz šo dienu, atklājam, ka mūsu bailes par nākotni un bažas par pagātni vairs nedominē mūsu dzīvē tik ļoti kā agrāk. Iemācoties kā vadīt tikai šo dienu, mēs apņemamies būvēt sev labāku dzīvi. Pārdomas par grāmatzīmi „Tikai šo dienu” ir palīdzējušas, centienos maksimāli turēties pie tagadnes mirkļa.

„Dvēseles miers neiestājas, izvairoties no grūtībām manā dzīvē, bet gan izejot tām cauri ar sava Augstākā spēka un atlabstošo draugu palīdzību”.

Atlabšanas mērķis nav pilnībā iznīcināt visas grūtības. Kā jau visi cilvēki, mēs laiku pa laikam ar tām sastapsimies. Tomēr pat mūsu apjukuma vidū, mēs spēsim atrast dvēseles mieru. Ejot pretī nezināmajam, Al-Anon var kļūt par mūsu komforta un atbalsta avotu.

„Šodien esmu absolūti pārliecināts - lai kādas sirdssāpes dzīve man nesīs, mana dārgā Al-Anon programma būs blakām, lai turētu manu roku un iejūtīgi ietu līdzās.”

Kad piekrītam veikt šo ceļojumu skumjās, mēs sakām „jā” daudz pilnvērtīgākai dzīvei. Kad sākam uzticēties Al-Anon un savam Augstākajam spēkam, mums tiek dots spēks apzināties savus zaudējumus – un vismaz dažiem no mums – to ir krietni daudz. Mēs uzzinām, ka dziedināšanās no saviem zaudējumiem prasa laiku, un mēs dodam sev atļauju skumt, cik ilgi tas mums nepieciešams. Mēs turpinām nākt atkal, pat ja nejūtamies spējīgi vai griboši to darīt. Mēs atveram savas sirdis, mēs dalāmies un mēs klausāmies – un maz pamazam, mēs sākam atlabt.

Uz augšu

Biedri dalās pieredzē, spēkā un cerībās

Alkoholisms tiek saukts par laupītāju un zagli, jo tas mums, alkoholisma skartajiem, atņem tik daudz. Izaugot ar šo ģimenes slimību skartā vidē esmu saskāries ar daudziem zaudējumiem. Pirmais un galvenais – alkoholisms laupīja manu spēju sajust savas emocijas. Tāpēc, kad mani vecāki izšķīrās, es centos nejust neko. Kad mans tēvs aizgāja, es nobloķēju savas bēdas. Gadiem ejot, katrreiz, kad saskāros ar zaudējumiem, es veiksmīgu tos apraku.

Tikai daudzus gadus vēlāk es ienācu Al-Anon telpās un pamazītēm sāku atkust no sava emocionālā sasaluma stāvokļa. Laikam ejot, šķiršanās, ģeogrāfiska attālināšanās un nāve ienesa zaudējumus manā dzīvē. Pie katra zaudējuma Al-Anon instrumenti un līdzbiedri bija klāt, lai mani atbalstītu, bet tikai līdz pakāpei, kuru es pieļāvu. Es joprojām baidījos, ka manas skumjas var aprīt mani un jutos drošāk nevis tās izjūtot, bet nogrūžot kaut kur dziļumā. Es raizējos, ka tad, ja sākšu raudāt, es to nebeigšu nekad. Kad nomira mana māte, es raudāju maz un vairākus mēnešus biju depresīvs.

Galu galā kāds zaudējums noveda mani līdz punktam, kur patiesi varēju izjust savs bēdas. Manam tuvam draugam diagnosticēja smadzeņu vēzi. Viņš bija optimistiska attiecībā uz ārstēšanu un cerēja uz ātru un pilnīgu atveseļošanos. Tomēr ķirurģiskā operācija neizdevās kā plānots un radās smagas komplikācijas. Lai gan joprojām dzīvs, viņš vairs nebija tā personība, ko mīlēju un pazinu. Nokļūstot sava drauga aprūpētāja lomā, es jutos kā emocionālā karuselī. Lielā mērā tas bija tāpat kā esot attiecībās ar aktīvu alkoholiķi.

Es pilnīgi zaudēju līdzsvaru. Katrreiz kad domāju, ka zinu, ko gaidīt, viss mainījās. Al-Anon bija ar mani neskaitāmos kāpumos un kritumos. Es biežāk apmeklēju sapulces un lūdzos ar jaunatnācēja degsmi. Es atgādināju sev ikdienu par drosmi „mainīt lietas, ko spēju mainīt” . Atklāju, ka daru lietas, par kurām visu mūžu tiku zinājis, ka nespēšu to darīt.

Visu mana drauga smago medicīnisko pārbaudījumu un tiem sekojošo nāvē aiziešanas laiku, es augu emocionāli un garīgi tādos veidos, kas man agrāk nebūtu ienākuši pat prātā. Pirmo reizi es jutu intensīvas sāpes, zaudējot kādu ko mīlu. Es zināju, ka vairs nespēju ciest klusībā un vientulībā. Es atklāti dalījos savās jūtās un raudāju. Man jāsaka paldies Al-Anon par to, ka tas palīdzēja man saskatīt izvēli - beigt nomākt savas jūtas un sākt tās izdzīvot.


Mana pieredze ar zaudējumiem man ir parādījusi, cik ļoti esmu izaudzis Al-Anon. Esmu zaudējis trīs tuvus ģimenes locekļus. Kontrasts, kā es jutos katrā no šiem nāves gadījumiem, parāda man, cik ļoti esmu izmainījies.

Mana māte nomira divus gadus pirms es atklāju sev Al-Anon, kad vēl cīnījos ar savas sievas aktīvu alkoholismu. Es nejutu nekā, kad nomira mana māte un es nevarēju saprast, kāpēc. Mums ar māti bija bijušas labas mīlošas attiecības, tad kāpēc es nespēju raudāt? Tad mana sieva ieguva skaidrību un es atklāju Al-Anon. Kad pienāca mana tēva nāves brīdis, es jau astoņus gadus biju ar Al-Anon. Pēc viņa nāves es jutu fiziskas sāpes sirdī, kāds netiku izjutis aizejot mūžībā savai mātei. Tajā laikā man nebija ne jausmas, kas īsti bija noticis, lai liktu man justos citādi. Mans jaunākais brālis, alkoholiķis, nomira vēl pēc sešiem gadiem. Uz to brīdi es jau biju Al-Anon 14 gadus. Kad nomira mans brālis, es izjūtu jo dziļākas bēdas .

Esmu pārliecināts, ka tieši Al-Anon ir pārveidojis mani no cilvēka bez jebkādām redzamām jūtām par cilvēku, kas spēj just. Es nelietoju vārdu „normāls”, jo nezinu, ko tas nozīmē. Pirms Al-Anon manas emocijas vienkārši nefunkcionēja. Tagad manas sajūtas ir ļoti īstas. Šie trīs nāves gadījumi, kā ceļa zīmes, norāda man uz manu izaugsmi Al-Anon, par ko esmu bezgalīgi pateicīgs.


Es jau astoņus gadus biju Al-Anon, kad nolēmu, ka parūpēties par sevi, nozīmē izbeigt savu laulību. Man bija Sponsors un es strādāju pie Soļiem, bet jutos arvien vairāk un vairāk attālinājies no sevis. Visu šo laiku domāju, ka esmu Al-Anon sevis dēļ. Tagad, kad mana laulība bija beigusies, sapratu, cik lielā mērā tas bijis saistīts ar manu vēlēšanos, lai vīrs atveseļotos. Es sēroju par saviem sapņiem. Ilgu laiku es nespēju to pat pateikt, lai nesāktu raudāt.

Mans sponsors un Al-Anon līdzbiedri izteica domu, ka man nepieciešams izjust skumjas. Viņi pastāstīja man, ka skumjas – tas ir process un, ka kādu dienu es atklāšu, ka esmu izgājusi tam cauri. Tajā laikā pat iešana uz sanāksmēm prasīju milzu piepūli. Atceros, ka sēdēju sanāksmēs un pat īsti nedzirdēju, kas tika teikts. Taču es turpināju apmeklēt tikšanās, es sāku dalīties un radu paļaušanos, ka šī programma palīdzēs man tikt pāri manām sāpēm. Un tā notika. Arī skumjām reiz pienāk gals un tas ir brīnišķīgs. Tā ir pieredze un sajūtas, ko nekad nebūtu iepazinusi, ja nebūtu uzturējusi savu uzticēšanos Al-Anon programmai. Šodien manī nav nekādas nožēlas, toties ir milzu pateicība.


Jautājumi pārdomām un meditācijai.

Uz augšu