Dalāmies pieredzē

No grāmatas „Al-Anon ģimenes grupas”

Šīs lapas saturs:

Tālāk sekos domas un pārdomas par dzīvi skaidrā prātā no šodienas Al-Anon ģimenes redzes viedokļa - laulāto draugu, vīriešu, sieviešu, precēto un neprecēto bērnu viedokļa.

Savās pārdomās dalīsies gan cilvēki, kuri uzskata, ka viņu pūles ir bijušas sekmīgas, gan arī tādi, kuri jūtas vīlušies. Viņu viedokļi ir tikpat daudzveidīgi kā viņu pieredze.

Ja viņi izsaka savus uzskatus, tad ne jau tādēļ, lai citiem dotu receptes, kā rīkoties - viņi vienkārši apraksta, kā viņi paši noteiktā situācijā rīkojušies. Visi ir dzīvojuši kopā ar skaidrā prātā esošu alkoholiķi, lielākā daļa pie tam ar dzerošu partneri. Daudzi no viņiem vispirms cerēja ar savu līdzdalību Al-Anon vai Alatīn palīdzēt atrast savam piederīgajam ceļu uz dzīvi skaidrā prātā, lai pēc tam tomēr atzītu, cik vērtīgi ir kopīgi, viens otram palīdzot, iemācīties dzīvot šodienā. Viņi secināja, ka viņu personīgā laime nav atkarīga tikai no otra dzīvošanas skaidrā prātā, bet daudz vairāk no tā, ka viņi paši neatlaidīgi nodarbojās ar programmas instrumentiem, lai sasniegtu paša izveseļošanos, jūtu dzīves brieduma un dvēseles mieru.

Uz augšu

Jauna skaidrība

Es biju ļoti sajūsmināta, kad viņš pārnāca mājās no savas pirmās AA sanāksmes un mēģināju darīt visu, ko ierosināja viņa ārsts, padomdevējs un AA aizbildnis. Es nepiesējos un nežēlojos, un necilāju veco naidu no dzeršanas laika. Es ticēju un ticu vēl joprojām, ka viņš cieš no slimības un ka viņa atveseļošanās tiktu atvieglota, ja es varētu būt uzticības pilna, jautra un draudzīgi noskaņota. Es ļoti nopūlējos, lai nebūtu vairs pastāvīgi viņam ceļā un atdotu viņam atbildību, līdzko viņš šķita esam tam gatavs. Es nepiespiedu viņu doties viesībās vai apmeklēt pasākumus un atstāju viņa ziņā izvēli, vai mums vajadzētu mājās turēt alkoholu vai nē. Es gatavoju ēdienus ar īpašu mīlestību un pievērsu uzmanību tam, lai mana balss skanētu klusu un maigi. Tā es izturēju dažus mēnešus, līdz kādu dienu es gandrīz eksplodēju. Viņam klājās labi - man turpretī arvien sliktāk. Beidzot es devos uz Al-Anon, lai palīdzētu sev tikt galā ar savām nemitīgajām bailēm un uzkrātajām dusmām. Tas bija liels atvieglojums, tur satikties ar cilvēkiem, ar kuriem es pārmaiņus varēju runāt par SEVI.

Uz augšu

Īpaša uzmanība

Manas izjūtas līdz ar skaidra prāta iestāšanos alkoholiķei, prasīja man pārāk daudz spēka. Es biju pieļāvis, ka mana alkoholiķe dzeršanas laikā bija manas uzmanības centrā, un to pašu kļūdu es pieļāvu, kad viņa sāka dzīvot skaidrā prātā. Es viņu lutināju un veltīju viņai ļoti daudz laika un īpašu ievērību, tā, ka mana meita teica: ,, Šeit tiešām ir vērts kļūt slimam!” Ar to viņa gribēja pateikt, ka katram, kurš nonāk alkohola ietekmē, ir nepieciešama īpaša mīlestības pilna attieksme. Al-Anon man parādīja, cik svarīgi ir tādu pašu uzmanību veltīt visiem, lai tādējādi mazinātu slimības ietekmi uz katru no mums.

Uz augšu

Rozā mākoņi

Es biju augstākā mērā laimīgs par skaidra prāta iestāšanos manai sievai. Tas bija lieliski, sēdēt savā birojā un zināt, ka man nevajag uztraukties par to, kas notiek mājās. Es jau sāku atbrīvoties no sasprindzinājuma. Bērniem es paskaidroju, ka viņu mātei šajā jaunajā skaidrā prāta stāvoklī ir nepieciešama sapratne, un ar katru jautājumu es drāzos uz Al-Anon. Šajā posmā, kad es peldēju uz sārta mākonīša, Al-Anon biedri bija ar mani ļoti pacietīgi, pavisam ne tā, kā es ar tiem, kas sūdzējās par grūtībām ar skaidrā prātā esošu partneri. Es teicu: ,, Cik jūs varat būt nepateicīgi! Vai tad viņš vai viņa nedzīvo skaidrā prātā? Viss ir labāk nekā dzīvot kopā ar piedzērušu, vai ne?” Mans aizbildnis pievērsa manu uzmanību tam, ka katram ir tiesības izteikt savu viedokli. Viņi mēģināja kļūt veseli, godīgi atzīstot savas šaubas un pūlējās tikt galā ar savu vilšanos. Tie paši cilvēki man palīdzēja arī tad, kad mani rozā mākonīši izzuda. Noguris no mūžīgās nepieciešamības savai nedzerošajai taču jūtīgajai sievai teikt ,, vajadzīgos” vārdus, vaicāju katram, cik tad ilgi gan vilksies šis atveseļošanās process. Tikai tad es sāku saprast, ko viņi man visu laiku bija mēģinājuši iestāstīt - Al-Anon man jāatveseļojas pašam.

Uz augšu

Mainītā nostāja

Man bija sajūta, ka esmu kaut ko pazaudējusi, kad mana māte sāka dzīvot skaidrā prātā. Man nekad nebija paticis būt par dzērājas bērnu, taču neko citu es nepazinu. Strīdi, kliedzieni, vienmēr kaut kas, par ko jālauza galva, pat apziņa, ka uz manis gulstas visi mājas darbi, bija pierastas lietas, ar kurām varēju rēķināties. Man nekad nebija garlaicīgi: man šķita labāka man pazīstamā viņas izturēšanās dzeršanas laikā, nekā nu dzīvot neziņā kā viņa izturēsies skaidrā prātā.

Es sāku justies labāk, kad sāku pieņemt apgalvojumu, ka dzīvei ar nedzerošu piederīgo jābūt citādai nekā ar dzerošu alkoholiķi. Neviens Alatīn man nevarēja apgalvot, ka nu kļūtu labāk, taču visi bija vienis prātis, ka nu būtu jābūt savādāk. Ja es gribētu labāku dzīvi, man vispirms vajadzētu būt gatavai orientēties uz pārmaiņām.

Uz augšu

Dzīvot pašam un ļaut dzīvot otram

Es vēlējos, lai mana sieva dzīvotu skaidrā prātā. Es zināju, ka viņa ir labs, jūtīgs cilvēks, kas varētu ļoti daudz citiem dot, ja tikai nedzertu. Viņa jau kādu laiku dzīvoja skaidrā prātā, kad es reiz kādā strīdā dzirdēju sevi kliedzam: ,,Tu varētu tikpat labi turpināt dzert tālāk, skaidrā prātā tu esi neciešama.” Es runāju ar savu aizbildni par to, ka viņa nevēlējās darīt to, ko es atzinu par prātīgu. Droši vien es gribēju, lai viņa dzīvo skaidrā, taču es gribēju, lai viņa būtu tāda, kā es to biju iedomājies. Šī jaunā, brīvdomīgā sieva nebija vairs tā pati biklā, viegli ietekmējamā būtne, ko kādreiz tiku apprecējis. Kad mans aizbildnis atbildēja ar skaļu ,,dzīvo pats un ļauj dzīvot otram”, man vajadzēja pārdomāt. Manai sievai ir tiesības iet pašai savu ceļu. Man vajadzēja atzīt šo domu, ja mēs kopīgi gribējām veidot jaunu dzīvi.

Uz augšu

Aizmirst pārmetumus

Zaudēt visas ģimenes problēmu grēkāzi bija liels trieciens. Ilgu laiku es nevarēju samierināties ar domu, ka arī es varu būt par iemeslu kādām grūtībām. Vai tad galu galā viņš nedzēra? Kad viņš sāka apmeklēt AA, viņš kļuva pieaudzis - es paliku stāvam, paštaisna un nelaimīga. Vairs nebija neviena, kuru es varēju padarīt atbildīgu par savām izjūtām.

Uz augšu

Atkal uzticoties

Attiecības ar nedzerošu alkoholiķi varbūt nav vienkāršākas, taču katrā ziņā labākas par izskaidrošanos ar piedzērušu. Skaidrā prātā dzīvojošie var celt iebildumus pret mūsu plāniem un nodomiem, un var aizstāvēties, ja viņi tiek vainoti par kādu negadījumu. Tas, kurš iepriekš gulēja kaktā, tagad staigā apkārt un redz lietas, kādas tās ir, dod padomus un norādījumus. Bet ko tad mēs esam ieguvuši, ja šī jaunā noskaņa mūsu mājās neienāk. Neko! Mana personīgā dzīve kopā ar tēvu tikai tad kļuva labāka, kad es atzinu, ka uz nedzerošu cilvēku var paļauties un paļāvība ir uzticības pamats. Es ticēju, ka tēvs patiešām grib laboties un izmantoju savu spēku, lai novērstu ļaunumu, ko slimība bija nodarījusi man.

Uz augšu

Atbrīvošana

Vispirms es priecājos par to, ka varu izbeigt tēlot savu dzīves glābēja mocekļa lomu. Vēlāk es vairs nebiju tik drošs. Es biju dusmīgs uz vīriešiem, kuri ieradās, lai pavadītu manu sievu uz AA sanāksmēm. Vēlāk, kad es biju pārliecinājies par to, ka viņas atveseļošanos labāk atstāt nedzerošu alkoholiķu, ārstu un citu ,,ekspertu” ziņā, man beidzot bija laiks koncentrēties uz sevis paša atveseļošanās plāniem un ļaut savai sievai darīt to, kas viņai pašai nepieciešams.

Uz augšu

Dot brīvību

Kad mana jaunākā māsa vēl dzēra, es viņu ļoti labi varēju "likt mierā, atbrīvot". Es domāju, ka esmu sapratusi to, ka viņai vajag izdzīvot pašai savu izjūtu pacēlumus un kritumus, un es nedrīkstu iejaukties viņas rīcībā. Turpretī ar nedzerošu alkoholiķi man nav nekādas pieredzes. Es spēlēju īstu ,,lielo brāli” un visu laiku uzturējos viņas tuvumā. Kad es atzinu savas atbildības robežas, es spēju atrast izejas punktu jaunai un vērtīgai draudzībai, kura bija vajadzīga mums abiem.

Uz augšu

Pirmā soļa pielietošana

Tikai tad, kad es sev pastāvīgi atgādināju, ka es neesmu atbildīga par visu notiekošo, tikai par savu personīgo dzīvi un izturēšanos, es varēju paciest sava vīra izturēšanos. Al-Anon locekļi, kuri dzīvoja programmā, mācīja mani, ka vīra atveseļošanās esot vienīgi viņa paša uzdevums, un es varot izšķirties vai pieņemt viņa prasības, bet man nav jāļauj tām sevi uzveikt. Viņš dzēra milzīgus daudzumus kafijas un sodas ūdeni, viņš vēlējās apmeklēt sanāksmes un darīja to desmit reizes nedēļā. Viņš vēlējās uzņemties rēķinu apmaksu, bet ļāva tiem sakrāties tādā daudzumā, ka kaudze apgāzās, viņš bija nedzirdīgs attiecībā uz pilošu ūdens krānu un akls pret saplīsušo loga rūti, viņš gribēja runāt, runāt, runāt, kamēr es klausījos, klausījos viņā ...es nezināju, vai es drīkstu iebilst, ja tas, ko viņš vēlējās, nebija tas, kas tieši man bija nepieciešams vai arī es to negribēju. Kā izveseļošanās ir svarīgākā? Vai pirmais rindā ir visslimākais? Un kurš ir vairāk slims? Vai tas, ko es teicu vai darīju, bija mazāk svarīgi? Tad es nolēmu rīkoties un sāku strādāt pie savas atveseļošanās. Es darīju to, kas man bija jādara vispirms. Es nebiju rupja vai nedraudzīga, taču noteikti izteicu savu viedokli. Tagad katru dienu pielietojot dzīvē pirmo soli, es strādāju, lai attīstītu savu pašas raksturu un labklājību, un ļauju viņam darīt to pašu.

Uz augšu

Par jaunu saprast atbildību

Tas, ko es daru vai no kā atsakos, nepadara citu cilvēku par alkoholiķi.

Tas, ko es daru vai atmetu, nevienu citu cilvēku nepadara skaidru.

Tas, ko es daru vai atmetu, nevienu citu cilvēku nepadara skaidru uz ilgu laiku.

Tas, ko es daru vai atmetu, padara mani par to, kas es esmu, un man ir būtiska atbildība pašam savā priekšā - no sevis izveidot iespējami labāko cilvēku. Tad un tikai tad es iegūšu ko tādu, ko ir vērts dalīt ar citiem.

Uz augšu

Palīdzēt

Ja vienam cilvēkam klājas labāk, uzlabojas arī visa ģimenes situācija, un pat alkoholiķis no šīs mainītās izturēšanās ģimenē var gūt labumu. Tāpat visa ģimene gūst labumu, ja alkoholiķis saņem palīdzību. Jo vairāk ģimenes locekļu strādā pie atveseļošanās, jo labāk! Visai ģimenei ir izdevīgi izprast alkoholiķa izvēlēto atveseļošanās ceļu un to atbalstīt, tomēr ģimene nedrīkst pieņemt ne atbildību, ne uzslavu vai nopēlumu par sasniegtu rezultātu.

Mana ģimene ir attīstījusi taktiku ,,rokas nost” attiecībā pret alkoholiķi, kas atveseļojas. Mēs mēģinām viņu atbalstīt un strādāt ar viņu kopā, bet tad atstājam viņu vienu savu ceļu ejot. Ja atveseļošanās prasīs ilgu laiku, mēs esam gatavi gaidīt. Mana sieva nekļuva alkoholiķe vienā naktī - tāpēc arī tūlīt viņai nekļūs labāk, tāpat kā mums. No otras puses, es esmu nonācis pie secinājuma, ka droši vien nekad nepienāks tāds brīdis, kad ar viņu kopā dzīvot būs viegli, kaut arī viņa saglabā skaidrību. Man ir pašam jātiek galā ar savām lietām, jāpieņem savi lēmumi. Al-Anon neviens man nesaka, lai es palieku pie viņas vai lai es viņu atstāju, un par to es esmu pateicīgs.

Uz augšu

Koncentrēšanās uz sevi pašu

Es jautāju: "Ja jau alkoholiķis koncentrējas vienīgi uz savu atveseļošanos no alkoholisma un nedzerošais ģimenes loceklis uz savu atpūtu no šīs slimības ietekmēm - kā tad mēs kādreiz satiksimies? Ja tomēr tas notiks - vai mēs spēsim viens otru paciest? Vai mēs mīlēsim viens otru? Ja jau dzīvošana skaidrā prātā no ģimenes un draugiem prasa tik daudz pūļu - pieņemšanu, attieksmes maiņu, atbildības atdošanu, tad kāpēc nevajadzētu visu šo balastu vienkārši nomest un iet katram savu ceļu?" Uz šiem jautājumiem sanāksmē man atbildēja kāds Al-Anon biedrs, vaicājot: "Vai Tu vari aiziet prom, nepaņemot līdzi sevi pašu?"

Tad es sapratu, ka aiziešana man nozīmētu katastrofu. Es pati biju tik ļoti cietusi, pirms ierados Al-Anon, ka es to nebūtu varējusi izdarīt ne kopā, ne viena pati nesaņemot palīdzību.

Uz augšu

Draugi

Es biju nobažījusies par to, ko stāstīt saviem draugiem. Lielākajai daļai es tiku stāstījusi, cik slikti man klājās dzeršanas laikā un gribēju stāstīt, ka mana māte tagad apmeklē AA sapulces, taču tiku dzirdējis par to, ka jānodrošina viņas anonimitāte. Es nezināju, ko man vajadzētu darīt. Viņiem taču vajadzētu zināt, ka mātes stāvoklis vairs nav bezcerīgs, ka viņa strādā atveseļošanās programmā. Es gribēju būt brīvs no vainas sajūtas, kuru es izjutu tādēļ, ka draugiem biju izstāstījis visus mūsu ģimenes noslēpumus. Mani jaunie draugi Alatīn man norādīja uz to, ka tas, ko esmu domājis un runājis pagātnē, nav izdzēšams, ja es tagad visu izstāstu. Taču es varot mācīties, visas nejaukās lietas, ko tiku teicis par savu māti, piedot un aizmirst, tā kā tas ticis teikts grūtā laikā un smagos apstākļos. Tad es atradu ceļu, kā varēju pasargāt viņas un savu anonimitāti. Es sacīju saviem draugiem, ka esmu atradis atveseļošanās programmu Alatīn. Viņi varēja brīvi jautāt man par mani, ko viņi vēlējās, taču man nebija tiesību atbildēt uz jautājumiem, kas attiecās uz manu māti.

Uz augšu

Vecāki

Es ļoti vēlējos, lai maniem vecākiem būtu izpratne par mana vīra dzīvošanu skaidrā prātā. Es izmēģināju visu iespējamo, lai viņi mācītos novērtēt AA un Al-Anon, taču šķita, ka viņu ausis ir kurlas. Atkal un atkal viņi atgriezās pagātnē, viņi pastāvēja uz to, ka "tikai vienu glāzīti" vai arī viņi tam vispār nepiedāvāja iedzert un teica: "O, es taču aizmirsu, ka Tu nedzer". Šķita, ka viņi gaida to dienu, kad uzzinās, ka viņš atkal dzer.

Sanāksmēs es runāju par viņu pretošanos pārmaiņām mūsu dzīve. Citi stāstīja, kā viņi iemācījušies pielietot programmu attiecībās ar piederīgajiem, kuri neslimo ar alkoholismu. Daži Al - Anon biedri man atgādināja, ka es nespēju mainīt savus vecākus, taču varu mācīties atzīt, ka viņi varētu labāk attiekties pret mūsu agrākajām darbībām. Es varēju atbrīvoties no tā un tomēr mīlēt viņus, nedaloties ar viņiem šaubās par mūsu programmu. Es viņiem piedāvāju lietot Al-Anon iespējas un vairs necentos viņus pierunāt to darīt. Ar laiku viņi sāka ievērot pārmaiņas mūsos abos un arī bez maniem apgalvojumiem piekrita, ka ir kļuvis labāk.

Uz augšu

Jaunas pazīšanās

Lielākā daļa mūsu draugu bija atteikušies no mums smago un mokošo attiecību dēļ. Mēs vairs nesaņēmām ielūgumus viesos, un sākumā es domāju, ka dzīvošana skaidrā prātā attiecības tikai pasliktina. Nedaudzajās viesībās, kur mēs tikām piedalījušies, es dzēru vairāk, nekā gribētu. Apjukusi un bikla es domāju, ka vismaz vienam no mums vajadzētu nedaudz iedzert, lai mūs neuzskatītu par nepareiziem, jo mana sieva nedzēra nemaz. Reiz viņa pastāvēja uz to, lai es sev vienu glāzīti atļaujos, un es darīju to, lai gan negribēju. Vēlāk es uzstādīju jaunus noteikumus savās attiecībās ar citiem. Man nav jādzer, ja es to negribu, man nav jāpieņem viņu atvainošanās un jāatbild uz viņu jautājumiem par dzeršanu vai nedzeršanu - es vienkārši varu pievienoties nedzērājiem. Tā kā mēs dzīvojām kopā, mēs kopīgi nolēmām, vai mēs piedāvāsim alkoholu vai ne, kad ielūdzām viesus pie sevis, taču es turpināju pieturēties pie saviem likumiem, kad biju sabiedrībā. Šodien mums ir jauni draugi, vairāk nekā es būtu varējis gaidīt. Daudzi no viņiem dzīvo programmā, un viņiem ir vairāk ko mums dot nekā es jebkad uzdrīkstējos gaidīt.

Uz augšu

Pārmaiņas

Es atceros, ka reiz tiku teikusi, cik brīnišķīgi gan būtu, ja atveseļosies alkoholiķis, ar kuru es dzīvoju kopā, intensīvi strādātu AA piedāvātajā garīgajā programmā. Ja viņš to dara, es domāju, viņš redz atturībā jaunu sākumu - aizmirst veco naidu, piedod kļūdas. Saprot, ka arī es esmu alkohola slimības upuris, saprot, ka man nepieciešama palīdzība, lai atveseļotos no dzīves ar dzerošu alkoholiķi. Viņš izturas pret mani pieklājīgi, draudzīgi un pacietīgi, vienmēr ir korekts, augstsirdīgs un mīļš - pretojas dusmām, blēdībām, bailēm un garastāvokļa noskaņojumam, izvairās no paštaisnības, žēlošanās un ievainojošas kritikas, ir atklāts, godīgs un līdzjūtīgs, novērtē manu uzticību, kļūs pilnīgi vesels – tūlīt, vienmēr, ātrāk un ar mani drīz viss ir kārtībā. Kas par sarakstu! Zini, ko man teica mana aizgādne? Viņa teica, ka būtu brīnišķīgi, ja mēs paši būtu tādi kā to gaidām no pārējiem, tas būtu labi attiecībā uz mani, pieņemt izaicinājumu un koncentrēties uz pašas atveseļošanos. Man nevajadzētu nevienu manas vērtīgās dzīves mirkli nelietderīgi izmantot, lai vēlētos to, ka alkoholiķim jāpārvēršas tādā, ar kuru kopā dzīve man liktos laimīga, vai arī tikai tādā, ar kuru es varētu dzīvi izturēt. Mūsu rūpes nebeidzas, kad beidzas dzeršana.

Uz augšu

Drosme

Bailes ir dabīga izjūta. Lielākā daļa cilvēku piekritīs, ka ir prātīgi baidīties no dažām lietā, auto un lauvas nogalina pat drosmīgus upurus, taču vienmēr baidīties nav labi. Daži cieš no pārguruma, nervozas raustīšanās, ādas izsitumiem, nemiera un neizskaidrojamām sirds sāpēm, kas parasti parādās tad, kad pastiprinās mūsu sasprindzinājums. Spiediens un bailes nepazūd vienkārši tikai tāpēc, ka tagad dzīvojam kopā ar nedzerošu alkoholiķi.

Daži no mums, kas dzeršanas laikā varēja tikt galā ar savām rūpēm, bija pārsteigti par veselu rindu jaunu baiļu kā skaidra prāta pavadoni. Bailes bieži izpaužas tādos jautājumos kā:

Ir nepieciešams zināms laiks un pūles, lai iegūtu uzticību pret sevi pašu un iemācītos izklīdināt savas šaubas.

Uz augšu

Pārdomas par svarīgāko vispirms

Kad dzeršanas laikā manas bailes man traucēja priecāties, mani draugi sacīja, ka man nepieciešams darīt visu to, lai labi izskatītos un izdzīvotu: ēst, tīrīt zobus, ķemmēt matus. Es atceros, ka vienkāršākie paveiktie uzdevumi man palīdzēja atbrīvoties no dažām šaubām. Vēlāk es pakāpeniski atguvu ticību sev - jo vairāk es varēju sevi cienīt, jo mazākas kļuva manas bailes. Es biju patiešām pārsteigta par daudzajām jaunajām bailēm, ko atnesa dzīve ar atturību. Lai tās pārvarētu un rastu mieru, es atkal ķēros pie devīzēm. Kad jutu, ka mani atkal sagrābj vecās bailes, es mēģināju darīt to, kas man bija nepieciešams, lai tiktu galā ar ikdienas darbiem. Ar vai bez atturības, man bija jātiek galā ar savām bailēm.

Uz augšu