Dzīvojot ar ģimenes alkoholisma slimību

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Šīs lapas saturs:

Zaudējumu slimība

"Kad pirmoreiz piespiedos atnākt uz Al-Anon, atklāju, ka alkoholiķim ir trīs iespējas: iestādes, nāve vai atlabšana. Arī man bija tieši tās pašas trīs iespējas. Es izvēlējos atlabšanu. Alternatīvas man nepatika.”

Dzīvošana ar alkoholismu var likties kā konstants sēru stāvoklis. Mēs varam tā pierast pie dzīvošanas ar zaudējuma sajūtu, ka pavadām savas dienas to neapzinoties. Kad atzīstam, ka kāda cilvēka dzeršana ietekmē mūsu dzīvi, atzīstam arī savs sēras. Tā kā alkoholisms ir ģimenes slimība, tiek ietekmēta visa ģimene, ne tikai alkoholiķis. Katra persona uz alkoholisma skarto vidi reaģē pa savam. Kāds mēģina kontrolēt, cits var noliegt, ka problēma vispār pastāv, kamēr vēl citi vaino sevi.

Pirms Al-Anon mēs nodarbinām sevi, meklējot risinājumus alkoholiķim. Kad tas, ko cenšamies panākt, neizdodas, mēs sev liekam piestrādāt pie problēmas centīgāk vai izmēģināt, ko citu. Varam sev arī iestāstīt, ka tā ir mūsu vaina, ja nevaram pārliecināt alkoholiķi panākt skaidrību. Ja vien mums izdotos atrast īstos vārdus, pateiktus pareizajā balss tonī, varbūt mums izdotos panākt, ka alkoholiķis saskata lietas, kā mēs to redzam. Izmisīgi vēloties sasniegt savus sapņus par laimīgu ģimenes dzīvi, mēs domājām, ka visas savas enerģijas veltīšana problēmai ir atbilde. Mums gan nebija ne jausmas, ka patiesībā, cenšoties ar varu panākt risinājumus, mēs tikai saasinām šo problēmu.

Al-Anon mēs uzzinām, ka ne jau mēs izraisījām alkoholismu savā dzīvē, mēs to nevaram kontrolēt un nevaram izārstēt. Ja mēģinām panākt risinājumus ar varu, varam sev atgādināt „Ņem to vieglāk”. Mēs nevaram cerēt, ka mūsu dzīves allaž būs vieglas, tomēr šī devīze atgādina, ka visu laiku visam nav jābūt tikai grūti. „Ņem to vieglāk” atgādina mums būt iejūtīgiem pašiem pret sevi. Mums nav jāpūlas centīgāk un labāk. Esam gana ilgi un daudz jau pūlējušies. Kaut arī nevaram izmainīt alkoholiķi, mēs atklājam, ka varam mainīt kādu citu – sevi.

„Mans pirmais vīrs nomira, būdams alkoholiķis, taču es sēroju ne tik daudz par viņa nāvi, kā par mūsu caurkritušajām attiecībām un saviem neīstenotajiem sapņiem par mīlestību un laimi „līdz nāve mūs šķirs”. Gadiem ilgi es sēroju ar dusmām, aizvainojumu un jautājumu „kāpēc es”, neaptverot, ka īstā problēma bija alkoholisma slimība. Slimība izbeidza mūsu attiecības ar mana vīra nāvi.”

Alkoholisma ietekme iespiežas mūsu attiecībās un sarežģī mūsu skumjas. Mēs sērojam par sevi, par saviem sapņiem un savām ģimenēm. Ja mums ir mazi bērni, iespējams, arī viņi jau izjūt alkoholisma skartas ģimenes iespaidu. Pat ja mūsu bērni vairs nav aktīva alkoholisma ietekmē, tas turpina ietekmēt viņu dzīvi. Viņi var attālināties, vainot sevi, cīnīties skolā vai izpaust sevi kādos negatīvos veidos. Mūsu pieaugušie bērni savā patstāvīgajā dzīvē tāpat nes līdzi sāpīgu ģimenes slimības nastu. Tās pašas īpašības, kas reiz ir palīdzējušas viņiem izdzīvot, var vēlāk radīt problēmas attiecībās ar ģimeni, draugiem un kolēģiem. Viņiem var būt problēmas pieņemt lēmumus. Viņi var cīnīties ar bailēm un nervozitāti un viņiem var būt problēmas uzturēt intīmas attiecības. Viņi bieži apprecas ar alkoholiķi vai paši kļūst par tādiem.

Dzīvošana dienu pa dienai ar alkoholismu iedragā mūsu pašvērtējumu. Līdz laikam, kad atnākam uz Al-Anon varam justies pilnīgi pazuduši. Ir apbrīnojami būt uzmanīgam un iejūtīgam pret citu vajadzībām, bet ne uz savas labbūtības rēķina. Pamazām mēs esam sākuši ignorēt savas vajadzības, tā vietā sniedzot visu savu mīlestību, rūpes un uzmanību citiem. Mēs varbūt pat neesam pamanījuši, kā esam nonākuši līdz šādam stāvoklim.

„Atzinu, ka esmu zaudējusi ne tikai to mazumiņu kontroles, kurš, kā domāju, man ir, bet esmu pazaudējusi pati sevi. Atkarību, kuru vēlējos pārtraukt, mana uzvedība tieši stimulēja. Al-Anon palīdzēja man saskatīt savu lomu šajā murgā, kurā dzīvoju, un sniedza man instrumentus, lai palīdzētu man atmosties un sākt dzīvot ar noteikumiem, kurus izvirza pati dzīve, nevis es. Šodien varu paskatīties spogulī un apzināties, ka pieprasu atpakaļ to, ko esmu reiz pazaudējusi – pati sevi.”

Uz augšu

Mainot savu attiecību dinamiku

Al-Anon mēs mācāmies noteikt robežas, teikt jā, kad mēs domājam „Jā” un nē, kad mēs domājam „Nē”. Mēs vairs nesniedzam citiem kaut ko aiz pienākuma, kontroles vai bailēm, bet gan tāpēc, ka vēlamies dot. Ja reiz sākam vairāk rūpēties par sevi, varam sākt dot citiem daudz veselīgākā veidā.

Savas lomas atzīšana alkohola ietekmētās attiecībās ir būtisks mūsu atlabšanas elements. Iekams panākam pozitīvas izmaiņas, mums vispirms ir jāsaprot attiecību dinamika un loma, ko tajā spēlējam. Iespējams, bijām izdabātāji, kuri glāba un atvainojās par alkoholiķi. Vai arī redzējām sevi kā upuri, kurš nespēj mainīt apstākļus. Varbūt mūsu loma bija uzņemties vainu par alkoholiķa dzeršanu vai sliktu uzvedību, atvainoties par visu, kas nogājis greizi. Dažkārt mūsu uzvedība sliktu situāciju padarīja vēl sliktāku.

Mēs pētām savu lomu šajā ģimenes slimībā nevis, lai sevi vainotu, bet gan, lai padziļinātu izpratni par to savas personības daļu, kuru vēlamies mainīt. Bez šādas izpratnes mēs nevaram mainīt savus vecos uzvedības modeļus. Tā vietā, lai turpinātu just atbildību par citiem, mēs sākam just atbildību paši par sevi un savu rīcību. Savulaik, ar sev pieejamajiem resursiem mēs darījām labāko, ko varējām, taču ar savu tagadējo izpratni mēs redzam labāku ceļu. Pielietojot programmas principus savā ikdienas dzīvē, mēs sākam reaģēt uz situācijām citādāk nekā agrāk. Mēs padodamies un atmetam savas ilūzijas par kontroli, par mūsu pārliecību, ka varam mainīt alkoholiķi vai ar varu panākt skaidrību.

Kad sākam mainīties, mainās arī mūsu attiecības - ne tikai ar alkoholiķi, bet ar visiem, kas mums apkārt. Jebkurās attiecībās mainoties vienai no personām, mainās arī visas attiecības. Tieši tāpat, kā mēs mainījāmies ģimenes alkoholisma slimības ietekmē, arī mūsu atveseļošanās ietekmēs cilvēkus ap mums. Taču jāņem vērā, ka, lai arī mēs vēlamies izmaiņas attiecībās, šīs izmaiņas pašas par sevi var būt zaudējums.

Ne visi būs laimīgi par izmaiņām mūsos, dažkārt pat ne mēs paši. Mēs kavēsimies dažādās atmiņās un varbūt pat mēģināsim paši sevi pārliecināt, ka nemaz jau tik slikti pirms izveseļošanās nebija. Šajā laikā varam sagaidīt laicīgu satraukuma periodu un krīzes saasināšanos. Tas nenozīmē, ka mums jāatgriežas pie vecās lietu kārtības, lai gan varam sajust spiedienu to darīt. Pozitīvas izmaiņas sākumā ne vienmēr šķiet labas. Tajos brīžos, kad atgriešanās atpakaļ šķiet vieglāka nekā iešana uz priekšu, varam paļauties, ka līdz šim dzīves punktam mūs ir atvedis mūsu Augstākais spēks. Mēs esam tieši tur, kur mums jābūt.

Uz augšu

Tiekot galā ar nenoteiktību un krīzi

Dzīvojot ar aktīvu alkoholismu, dzīve dažkārt var likties tikai kā krīžu savirknējums. Patiesībā mēdz būt tā, ka varam tik ļoti pierast pie dzīvošanas krīzes režīmā, ka jūtamies neomulīgi, neatrodoties haosā. Daudzi no mums ir izveidojuši lieliskas prasmes, saskaroties ar krīzi vai traumatisku notikumu, nolikt savas jūtas „nogaidīšanas režīmā”. Bieži vien mūsu izjūtas ir bijis otršķirīgi svarīgas attiecībā pret krīzes situācijas risināšanu. Rezultātā, pamazām esam attālinājušies no savas spējas cienīt savas izjūtas. Mūsu pirmais impulss var būt reaģēt nekavējoši tā vietā, lai ieturētu pauzi un izskatītu citas iespējas. Mums var būt izveidojusies tendence mazus gadījumus uztvert kā milzu katastrofas.

Vairāk iepazīstot sevi, Al-Anon sanāksmēs mēs mācāmies reaģēt citādāk nekā agrāk. Pat krīzes brīžos drīkstam dot sev mirkli laika, lai saprastu savas jūtas. Mūsu devīze „Domā!” atgādina mums, ka patiesībā ir ļoti maz situāciju, kas prasa rīkoties nekavējoši. Varam atļauties piešķirt sev nedaudz laika, pat ja tās ir tikai dažas minūtes, lai pārdomātu, kā mēs gribētu risināt šo situāciju. Tā vietā, lai vienkārši reaģētu ieraduma dēļ, mēs atklājam, ka izpētot savas izjūtas, varam labāk tikt galā ar krīzes situācijām savā dzīvē. Kad apstājamies, iekams rīkojamies, lai atgādinātu sev „Domā!”, ir daudz lielāka iespēja, ka mūsu pieņemtie lēmumi būs mūsu pašu interesēs.

Ja mūsu mājas dzīve šķiet brūkam, mazākais ko varam darīt ir apmeklēt sanāksmi, kā miera ostu, kur no citiem dalībniekiem saņemsim mīlošu atbalstu un mierinājumu. Pati došanās uz sanāksmi var būt kā apliecinājums rūpēm par sevi un atļaušanās piešķirt laiku sev var sniegt ilgstošu labumu.

„Dienu pa dienai, nedēļu pa nedēļai, pa kripatiņai vien es meklēju dvēseles mieru, kas tik daudzus gadus man nav bijis sasniedzams. Es ticu, ka ar laiku, piemērojot Al-Anon principus savā dzīvē, šīs druskas kļūs lielākas. Esmu gana redzējusi un uzzinājusi, lai paļautos, ka šī programma aizvedīs mani turp, kur man jābūt, atbrīvojot mani no mana posta un atjaunojot manu mīlestību uz dzīvi.”

Pirmajā solī atzīstot savu bezspēcību, mēs kļūstam gatavi ļaut savam Augstākajam spēkam iejaukties mūsu dzīvē mūsu pašu labā. Otrajā solī, mēs nonākam pie ticības, ka tikai par mums Augstāks spēks var atgriezt mums veselo saprātu. Šie soļi piedāvā cerību pat izmisumā.

Lai kā katrs no mums definētu Augstāko spēku, viena lieta, kas kopīga mums visiem, ir mūsu vēlme pēc miera pilnākas dzīves. Katram no mums tas var nozīmēt kaut ko citu. Dažiem tas nozīmē izkāpt no savas pierastās lomas un iemācīties citādāk reaģēt uz savu alkohola ietekmēto ģimeni. Citiem tas varētu nozīmēt apņemšanos labāk rūpēties par sevi un kultivēt veselīgākas attiecības ar cilvēkiem, kas mūs mīl un pieņem mūs kādi nu esam.

Saskaroties ar katru nākamo krīzi, varam justies nedroši par savu lēmumu reaģēt citādi. Ja mēs fokusēsimies uz rūpēm paši par sevi, kas gan rūpēsies par visu citu? Tad varam sev atgādināt, ka praktizējot jebkuru jaunu izturēšanās veidu, sākumā varam justies neizlēmīgi, taču jo vairāk praktizējam, jo tas vieglāk tas kļūs. Galu galā mēs saprotam, ka patiesībā vienīgais ar ko varam sākt esam mēs paši.

Uz augšu

Atbrīvojoties no haosa

Daži no mums tā ir pieraduši dzīvot haosā, ka nevar savu dzīvi iedomāties bez tā. Tieši tāpat kā alkoholiķis ir kļuvis atkarīgs no alkohola, mēs esam kļuvuši atkarīgi no haosa. Līdz šim brīdim mums, iespējams, nav bijis nekādas lielas pieredzas ar dvēseles mieru. Pat tad, kad viss ir labi, mēs varam neapzinīgi meklēt veidu, kā paši sev kaitēt, radot kādu krīzi. Pat ja tikai nosacīti jūtamies mierīgi, mēs uztraucamies, ka tas ir miers pirms vētras. Bažīgās nojautās mēs gaidījām, ka kaut kas tūlīt noies greizi. Jā - tās varbūt nav patīkamas, toties pazīstamas un ērtas sajūtas. Pēdējais, ko vēlamies piedzīvot, ir atkal tikt pieķertiem nesagatavotiem, jo esam savai uzmanībai ļāvuši atslābt. Mūsu konstantā fokusēšanās uz krīzes situācijām – neatkarīgi no tā, vai tās ir reālas, tikai paredzamas vai pašu radītas – galu galā novērš mūs no fokusēšanās pašiem uz sevi.

Dažiem no mums vienīgais veids, kā mēs saņēmām jel kādu uzmanību no savām ģimenēm vai draugiem bija tad, kad atradāmies krīzes stāvoklī. Tas varētu būt nostiprinājis mūsu pārliecību, ka esam kaut kāda mierinājuma vērti tikai tad, kad esam emocionāli grausti. Tieši šāda atkārtotu krīzes haosa situāciju izdzīvošana un ir atvedusi mūs uz Al-Anon. Daudzi no mums ierodas mentāli, emocionāli, fiziski un garīgi iztukšoti. Al-Anon var likties kā pēdējais glābiņš. Tomēr tieši šeit mēs iemācāmies, ka mums nav jāgaida līdz esam pilnīgi izsmelti vai viss mums ir līdz kaklam, lai atļautos sniegt sev uzmanību, ko esam pelnījuši.

Ja izjūtam kaunu par haosu savās dzīvēs, varam atklāt, ka ir grūti dalīties pārdzīvotajā ar citiem cilvēkiem, it īpaši, ar tuvākajiem. Ne katrs cilvēks, ar ko savā dzīvē saskaramies, zina, kāds ir alkoholisma iespaids. Dažkārt cilvēki mums apkārt var izteikt savu izbrīnu, kāpēc nedarām kaut ko radikālāku, lai mainītu savus apstākļus. Al-Anon mēs jūtamies atviegloti, atklājot, ka citi var uzklausīt mūsu sāpi, neliekot uzklausīt padomus.

Mācoties fokusēties uz sevi, ļoti noderīgas var būt mūsu attiecības ar Sponsoru. Mūsu sponsors ir cilvēks, kurš ir uzņēmies būt mums blakus mūsu ceļā uz atlabšanu, kāds kurš var palīdzēt mums iemācīties pielietot programmas principus savā dzīvē. Šīs uz savstarpēju cieņu balstītās divpusējās personiskās attiecības ļauj mums detalizētāk dalīties savā pieredzē.

Daudzus no mums lūgšanas un meditācijas ir pasargājušas no apsēstības un raizēm, kas bieži pavada krīzes situācijas. Kad esam dziļi haotiskajā situācijā, var būt visai grūti apstāties un atrast laiku meditācijai. Vienkārša lūgšana, kas palīdzējusi mums daudziem, ir lūgšana par dvēseles mieru. To ir viegli atcerēties un tās atkārtošanai var būt nomierinošs iespaids, jo īpaši, ja esam krīzes apstākļos:

Dievs, dod man dvēseles mieru pieņemt to, ko es nespēju mainīt,
drosmi mainīt to, ko spēju un gudrību atšķirt vienu no otra.

Šajā vienkāršajā lūgšanā, pirmais, ko mēs lūdzam savam Augstākajam spēkam, ir dāvāt mums dvēseles mieru. Mēs nelūdzam lai mūsu situācija mainītos, bet lai mums būtu gana spēka mainīt savu reakciju uz situāciju. Šis mūsu lūgums norāda uz mūsu vēlmi pēc prāta nosvērtības, mēs lūdzam, lai mūsu Augstākais spēks parāda mums citu veidu kā reaģēt. Atvēlot laiku šīs lūgsnas noskaitīšanai, mēs dodam iespēju savam prātam fokusēties uz kaut ko citu, lai arī tikai uz īsu brīdi. Ir iespējams atrast dvēseles mieru pat haotiskā situācijā. Mums nav jādzīvo pastāvīgā modrībā. Šodien ar Al-Anon palīdzību mums ir izvēle.

Uz augšu

Sadzīvojot ar alkoholisma izraisītām hroniskām slimībām

Alkoholisms ir trīspusēja slimība: fiziska, emocionāla un garīga. Ilglaicīga alkohola lietošana nepaliek bez sekām un var izraisīt alkoholiķim hroniskas saslimšanas. Taču hroniskās saslimšanas, kas radušās, ilgstošas alkohola lietošanas dēļ ietekmē ne tikai aktīvo alkoholiķi. Ilgi pirms mūsu tuvinieka slimība kļūst par realitāti, daudzi no mums ir baidījušies, ka kuru katru dienu var saņemt šādu vēsti. Veselības stāvokļa pasliktināšanās var būt alkoholiķim kā modinātāja zvans un bieži kalpo par motivāciju rast atveseļošanos. Turpretī, citos gadījumos medicīnas darbinieku atkārtotie ir brīdinājumi mūsu tuviniekiem alkoholiķiem ir bijuši gluži veltīgi.

Ir sāpīgi redzēt sev tuvo cilvēku turpinām dzeršanu, neskatoties uz brīdinājumiem par draudošo slimību vai pat nāvi. Katru dienu mēs baidāmies par savu mīļo cilvēku veselību, reizēm sajūtoties arī tā, it kā vērotu lēnu pašnāvību. Var izrādīties diezgan grūti nedomāt par to, kas gan slikts var atgadīties rīt, vai arī par to, kas mūs sagaida, ja mūsu tuvinieks kļūs fiziski slims. Daži no mums apsola paši sev, ka aizies, ja dzeršana kļūs pārāk neizturama, taču, ja tuvinieks saslimst, mēs varam just, ka mēs nevēlamies vai nedrīkstam aiziet.

Daudzi no mums pirms piebiedrošanās Al-Anon nesaņem nekādu atbalstu. Pastāvīgas rūpes par alkoholiķi mums, iespējams, ir atņēmušas laiku uzturēt attiecības ar savu ģimeni vai draugiem. Tāpēc, kad iestājas situācija, kurā mums jātiek galā ar slimību, mums var likties, ka nav pie kā griezties. Al-Anon var mums sniegt atbalstu un iedrošinājumu, kura mums dzīvē nekad nav bijis.

„Al-Anon es uzreiz sajutos kā mājās. Atbalsta sajušana man bija jauna pieredze. Tas bija kā ietīšanās mīkstā siltā segā. Biju pārsteigts, konstatējot, ka citi dalībnieki ir tādi paši kā es.”

Veltot tik daudz laika alkoholiķim, mums pašiem sev paliek maz laika vai nepaliek vispār. Nepārtraukta citu vērošana var padarīt mūs slimus. Neapzināti mēs varam sākt ignorēt savas pamatvajadzības, kā savlaicīgu ēšanu, vingrošanu, laika pavadīšanu vienatnē vai iesaistīšanos aktivitātēs, kas dara mums prieku. Al-Anon mēs iemācāmies, ka esam pelnījuši tādu pašu aprūpes kvalitāti, kādu sniedzam citiem.

Ja rūpējamies par tuvinieku, kurš ir hroniski slims, mums var būt nepieciešams ikdienā atgādināt pašiem sev parūpēties arī par sevi. Aiziešana uz papildus sanāksmēm, vakara atvēlēšana pašiem sev, lai tiktos ar Sponsoru vai Al-Anon draugu, ir tikai daži no veidiem, kā mēs varētu saņemt kādu gādību un atbalstu. Kad nevaram aiziet uz sanāksmi vai satikties ar Sponsoru, varam pievērsties savai literatūrai, kas mums vienmēr ir pieejama. Iespējams, ar pārsteigumu atklāsim, ka vienas vai divu lappušu izlasīšana liek mums justies mazāk vientuļiem. Lai gan hroniska slimība var izrādīties mūsu ikdienas kompānija uz ilgu laiku, varam sev atgādināt, ka Al-Anon programma - gluži tāpat.

Uz augšu

Gaidot sēras

Tiem no mums, kas ir dzīvojuši vai dzīvo ar alkoholismu, ir pavisam parasta lieta gaidīt, kad notiks nākamā sliktā lieta. Mēs baidāmies, ka nakts vidū var atskanēt zvans, kas pavēstīs, ka mūsu mīļais tuvinieks ir cietis autoavārijā. Raizējamies, vai atgriežoties mājās, alkoholiķim būs kārtējā dusmas trakuma lēkme. Burtiski katru dienu mūsu galvā griežas visa veida traģisku scenāriju virtenes. Mēs baidāmies, ka dzeršana varētu turpināties, radot mums ciešanas un sirdssāpes.

Mums izveidojas emocionāls pieradums dzīvot bailēs no tā, kas varētu notikt. Tas pārņem mūsu prātu un kavē virzīties uz priekšu. Mēs varam būt liecinieki tam, kā mums mīļais cilvēks lēnām mirst mūsu acu priekšā. Pat ja mūsu tuvinieks sasniedz skaidrību, mēs ar pārsteigumu varam konstatēt, ka mūsu satraukums un bailes nav mūs pametuši. Neatrisinātie aizvainojumi un jaunas bailes, ka alkoholiķis „norausies” ātri vien nomaina iepriekšējās.

„Uztver to vienkāršāk” atgādina mums koncentrēties uz to, kas patiesi notiek, nevis uz to kas varētu notikt. Dažkārt īsta krīze var prasīt visu mūsu uzmanību un likt mums rīkoties nekavējoši. Tomēr biežāk mēs savu urdošo neatliekamības sajūtu varam likt pie malas. Varam reizi vai vairākas ieelpot, lūgt sava Augstākā spēka vadību un mierīgi izlemt, kāds tad varētu būt nākamais solis.

Bailes ir instinkts, kas bieži brīdina mūs par briesmām. Al-Anon mēs mācāmies, kā praktizēt dzīvošanu tagadnes mirklī, atlaižot savas bailes par nākotni. Iekams mēs spējam to izdarīt, mums jāapzinās, kā mūsu iepriekšējais dzīves veids ir ietekmējis mūs. Daudziem no mums gaidīšana uz to, kas tad var noiet greizi ir palīdzējusi izdzīvot. Modrība pret apkārtējo pasauli un alkoholiķa noskaņojumiem, ir bijusi mūsu aizsardzība no bīstamām situācijām.

Pastāvīga nākamās vardarbības epizodes izpausmes gaidīšana laupa mums laiku pārdomāt savas iespējas. Daži no mums ir atklājuši, ka laiks, ko pavadām šķirti no alkoholiķa ir palīdzējis mums apsvērt, kādi soļi mums ir jāveic, lai pagrieztu savas dzīves uz labo pusi. Ja dzīvojam ar vardarbību, mums var nākties meklēt profesionāļa palīdzību vai jāveic nekavējošas izmaiņas, lai nodrošinātu savu labbūtību un mūsu bērnu drošību. Ja nepieciešams, mēs varam aiziet. Lai kā mēs izlemtu Al-Anon būs tur, lai mūs atbalstītu. Daudzi no mums ir atklājuši, ka pielietojot Al-Anon principus, mums atklājas risinājumi, kurus neesam varējuši ieraudzīt vieni paši – lai cik ilgi arī netikām par to domājuši.

Kad atklājam savu tieksmi uz bailēm un raizēm, varam sākt veikt soļus, lai mainītu savu attieksmi. Ceturtajā solī mēs veicam „dziļu un bezbailīgu sevis morālo inventarizāciju”. Piemērojot šo Soli savām bailēm un raizēm, mēs varam gūt atklāsmes, kas citādi paslīdētu garām neievērotas. Šajā solī varam pārdomāt, kas mums ir traucējis atbrīvoties no sava nemiera un bažām. Varam pateikties savām bailēm, ka tās ir mūs sargājušas un lūgt savu Augstāko spēku atbrīvot mūs no tām.

Kā daudzi no mums var apstiprināt, padošanās stresam, nemieram un raizēm nepadara mūsu dzīvi vieglāku. Devīze „Vienu dienu vienā reizē” atgādina mums, ka ar vairumu situāciju 24 stundas mēs spējam tikt galā. Cenšoties tikt galā ar savām bailēm un raizēm, šī devīze var būt īpaši noderīga. Ja mēs domājam par kaut ko, kā par kaut ko mūžīgu, tas šķitīs nepārvarams – bet „Tikai šodien” mēs varam tikt galā ar gandrīz jebko.

Mūsu atlabšanas kvalitāte ļoti lielā mērā ir atkarīga no mūsu attieksmes maiņas. Mūsu tuvinieks alkoholiķis var nonākt un var nenonākt līdz skaidrībai. Viņi var turpināt dzert par spīti brūkošajai veselībai un par spīti mūsu pūlēm pārliecināt viņu nedzert. Taču mēs nedrīkstam nodot sevi. Al-Anon mums atgādina, ka mums ir izvēle, pat tad, kad liekas, ka tādas nav. Lai gan varbūt nespējam atmest savas bailes uz visiem laikiem, mums nav jāļauj tām sevi kontrolēt. Mums vairs nav jāpadodas baiļu pilnai dzīvei, drūmām nojautām un nemieram.

Uz augšu

Norobežošanās dāvana

Al-Anon mēs daudz dzirdam par norobežošanos ar mīlestību. Tomēr kamēr vēl izdzīvojam zaudējumu sajūta, tieši tas var mums izrādīties visai grūts uzdevums. Mēs varam būt tā pieraduši sasprindzināt savu gribu un enerģiju, cenšoties uzlabot lietas, ka nu mums var likties – no mums tiek prasīts nedarīt neko vai pārtraukt rūpēties. Te nu var būt noderīgi atcerēties, ka norobežojoties, mēs nododam savam Augstākajam spēkam to personu vietu vai lietu, ko kontrolēt nespējam un kas patiesībā nekad arī nav bijusi mūsu kontrolē.

Norobežošanās var vienkārši nozīmēt piešķirt sev mirkli laika, lai izlemtu, kā reaģēt, nevis reaģētu automātiski. Tas var arī nozīmēt neuztvert personiski alkoholiķa teikto vai darīto. Norobežošanās ar mīlestību nozīmē, ka varam ienīst alkoholisma slimību, joprojām jūtot līdzi alkoholiķim. Varam darīt viņiem zināmu, ka mīlam viņu, kaut arī nemīlam viņa rīcību. Sākot praktizēt norobežošanos ar mīlestību, mums var palīdzēt devīze „Atlaid un ļauj Dievam”. Atzīšanās, ka esam bezspēcīgi nenozīmē, ka esam nevarīgi. Mēs joprojām varam paveikt ko derīgu – lūgties par sevi un alkoholiķi, cienīt sevi un nospraust robežas. Norobežošanās ar mīlestību nenozīmē, ka pārtraucam mīlēt alkoholiķi, tāpat tas nenozīmē, ka mums jāieslīgst pasivitātē. Gluži pretēji – norobežošanās ir pārliecinošs mīlestības izpaudums – gan attiecībā uz mums gan uz alkoholiķi.

„Es ieliku savu vīru Dieva rokās, kur viņam ir daudz lielākas izredzes uz atbrīvošanos no alkohola”

Uz augšu

Biedri dalās pieredzē, spēkā un cerībās

Uz savu pirmo Al-Anon sanāksmi es atnācu, jo dzīvoju vienās bailēs, ka mans dzīvesbiedrs nomirs no alkoholisma slimības. Es nebiju spējīga naktīs gulēt, jo tas bija vienīgais ko redzēju domās un sapņos. Jebkurā diennakts laikā man mēdza uznākt skumjas un es attapos raudam. Tas mani uztrauca, jo vienmēr biju bijusi laimīga un pozitīva noskaņota. Slimības rezultātā es sāku kļūt noraidoša un izolēta. Es nevēlējos ne ar vienu draudzēties vai runāt.

Al-Anon mainīja manu dzīvi. Kad dalījos savās bailēs par alkoholiķa nāvi, cilvēki klausījās. Drīz vien atklāju, ka man vairs nav ko teikt par savām bailēm. Es sāku klausīties citos. Cilvēki likās laimīgi. Sanāksmēs skanēja smiekli. Es turpināju nākt uz sanāksmēm atkal un atkal. Es sāku iziet programmu un lūgt palīdzību savam Augstākajam spēkam. Pamazām manas dusmas un bailes par dzīvesbiedra zaudēšanu attālinājās. Mana mīļākā devīze ir „Atlaid un ļauj Dievam”. Tas palīdz man fokusēties uz sevi un paturēt prātā savas pašas darīšanas. Kas attiecas uz manu zaudējumu izjūtu, es zinu, ka varu izjust šīs jūtas, bet varu turpināt arī dzīvot.


Es atnācu uz Al-Anon pamēģināt atturēt savu māti no nodzeršanās līdz nāvei. Kā viņas pirmais bērns un vienīgais dēls, es jutu milzu atbildību par viņu. Ar mana Augstākā spēka žēlsirdību un palīdzību, ko saņēmu programmā līdz laikam, kad viņa nomira, es biju Al-Anon jau 20 gadus. Neviens no mums vairs nebija tāds, kā tad, kad pievienojos Al-Anon.

Pēdējie manas mātes dzīves gadi tika pavadīti skaidrā, bet ne bez veselības problēmām. Daudzas no tām tika izraisījuši vai pasliktinājuši viņas dzeršanas gadi. Es kļuvu par viņas galveno aprūpētāju. Par laimi līdz tam es jau biju apguvis atšķirību starp gādību par kādu un aprūpēšanu Tik un tā bija reizes, kad cīnījos ar savu lomu. Kāpēc tieši es biju tas, uz kuru visi paļāvās. Kāpēc mani brāļi un māsas neuzņēmās savu daļu atbildības. Vai man nevajadzēja labāk gādāt pašam par sevi nevis atkal nodarboties ar savas mātes aprūpēšanu, kā to jau tiku darījis bērnībā viņas dzeršanas laikā?

Atbilde, pie kuras galu galā nonācu, bija tā, ka tā bija mana izvēle rūpēties par viņu. Nemaz nebija svarīgi, vai kāds cits to darīs, jo kad no tiesas aizdomājos par to, es zināju, ka gribēju būt pie viņas un ar viņu. Sniedzot viņai savas rūpes – sanatorijās, slimnīcu vizītēs, atlabšanas laikā mājās – es tās sniedzu arī sev. Es zināju, ka galu galā pienāks diena, kad būšu ar mieru atdot jebko uz pasaules, lai pavadītu ar viņu kopā vismaz vēl vienu minūti, bet tas vairs nebūs iespējams.

Šis laiks kopā ar māti, ko pats sev piešķīru, man ir īpaša dāvana, ko atminoties, es izjūtu pateicību un mīlestību. Pateicoties Al-Anon es varēju pievērst uzmanību savam izmisumam un apjukumam brīžos, kad ikdienas aprūpēšanas pienākumi kļuva pārlieku grūti, un piešķirt sev nelielus pārtraukumus, kad tas kļuva nepieciešami. Tajā pašā laikā varu priecāties par katru mirkli – ko tikām pavadījuši kopā. – „Vienu dienu vienā reizē” Tā visa rezultātā, man nav nekādas nožēlas, jo zinu, ka savā rīcībā esmu bijis godīgs gan pret sevi, gan savu mammu.


Kad mans vīrs uzsāka atveseļošanās programmu, man pirmo reizi 27 gadu laikā vajadzēja dzīvot vienai. Viss likās daudz, daudz grūtāk – staigāt vienai ar suni, maksāt rēķinus, pļaut zālienu. Vienmēr tiku uzskatījusi sevi par kompetentu sievieti, taču šie vienkāršie darbiņi lika man justies nekompetentai un nedrošai. Man bija bail, ka gadījumā, ja neatgriezīšos no savas pastaigas, neviens pat nejutīs manis trūkumu. Kad maksāju rēķinus, jutos satriekta, cik daudz naudas mēs tērējam katru mēnesi. Kādu dienu, pēc neskaitāmiem mēģinājumiem iedarbināt zāles pļāvēju, es stāvēju garāžā, cīnīdamās ar izmisuma asarām. Tas bija brīdis, kad sapratu ka man jālūdz palīdzība.

Kad mans vīrs atgriezās mājās, viņš bija pilnīgi cits cilvēks – trausls un nervozs – un es sapratu, ka mūsu attiecībām jāmainās. Es raizējos par to, ka varētu viņam radīt vēl papildus slogu ar savām problēmām. Viņš man pastāstīja, ka ārstniecības centrā dzeršanu ir aizstājis ar smēķēšanu. Izjutu šoku un šausmas. Viņš bija atmetis smēķēšanu 15 gadus atpakaļ, kad ārsts viņu tika brīdinājis, ka 50 gadu vecumu viņš var nepiedzīvot, ja turpinās smēķēt. Atkal jutos satriekta par viņa lēmumu.

Al-Anon esmu iemācījusies palikt tikai šajā dienā. Katru dienu atgādinu sev, ka man jābūt pateicīgai par labo, kas ir manā dzīvē. Man ir vīrs, kurš ir skaidrā un mīl mani, un man ir šodiena, kas ir tieši tik laba, cik es izvēlos to tādu padarīt. Ja mitīšu baiļu un drūmu nojausmu pakrēslī, es palaidīšu garām iespēju priecāties.


Manas sēras un zaudējumi sākās trīs gadus pirms mana vīra nāves, kad viņš kļuva par ”izveidojušos” alkoholiķi. Es izjutu zaudējumu par reiz kopā jauki pavadītajiem brīžiem, par to, ka mūsu dzīve vairs nebija tāda, kā agrāk. Tas, ka tiku vainota pilnīgi visā, jo īpaši, ka esmu „novedusi viņu līdz dzeršanai”, padarīja mani pilnīgi traku. Ko es varu darīt, lai to pārtrauktu? Mans vecākais dēls aizvilka mani uz Al-Anon un es piedzīvoju īstu atmodu. Es uzzināju, ka es neesmu sava vīra alkoholisma cēlonis. Viņš bija ļoti slims cilvēks, kuram es nevarēju ne palīdzēt, nedz arī viņu izdziedināt. Ar Al-Anon palīdzību es atguvu kaut ko no tā, ko varētu uzskatīt par laimi. Es atklāju, ka šajā bēdīgajā situācijā neesmu viena. Mans vīrs nomira no plašas sirdstriekas, kamēr es pastaigājos ar suni. Man tas bija smags trieciens, taču ar Al-Anon es kaut kā tiku tam pāri. Tagad es pat varu atcerēties mūsu kopā pavadītos laimīgos brīžus un es zinu, ka nu mans vīrs ir labākā vietā.


Līdz brīdim, kad atnācu uz Al-Anon, biju pazaudējis vairumu no tā, kas man bija mīļš un dārgs. Manas sievas dzeršana bija kļuvusi sliktāka un sliktāka. Viņa bija atkārtoti ārstējusies tikai, lai atkal un atkal norautos. Es neredzēju nekādu izeju no šīs situācijas. Es nespēju saskatīt savu lomu šajā haosā un man likās, ka man nevajag nekādu palīdzību šajā situācija, kas kā šķita man, bija viņas problēma. Es nespēju saskatīt, cik slims biju kļuvis pats – aizvainojuma un trauksmes pārpilns. Kad mana sieva piekrita doties uz rehabilitācijas iestādi ārpus pilsētas, domāju, ka manas problēmas ir beigušās.

Kad viņa bija prom, sajutu milzīgu zaudējumu. Nebiju drošs, vai viņa vispār kādreiz atgriezīsies un man vairs nebija par ko rūpēties. Biju pavadījis tik daudzus gadus, fokusējies uz viņas glābšanu, ka pilnīgi biju zaudējis sevi. Drīz pēc tam mana māte izdarīja pašnāvību. Arī viņa tika cīnījusies ar alkoholismu un beidzot viņai tā visa bija par daudz. Zaudējums pārspēja visas sāpes, ko varēju iedomāties. Man vairs nebija atbilžu.

Tad atcerējos, ka man sieva man dažreiz tika ieteikusi aiziet uz Al-Anon. Es beidzot padevos un aizgāju uz savu pirmo sanāksmi – noraidošs, bet gribēdams uzklausīt. Kāds pārsteigums! Cilvēki smējās un smaidīja, bet dažiem no viņiem problēmas bija pat smagākas nekā man. Es apņēmos apmeklēt sešas sanāksmes, un no tā laika es turpinu apmeklēt tās līdz šim. Kad sāku lasīt literatūru un runāt ar biedriem, es sāku aptvert, ka neesmu atbildīgs par savas sievas dzeršanu. Viņai ir pašai savs Augstākais spēks un pašai savs ceļš ejams.

Devīze, kas man palīdzēja saglabāt veselo saprātu un apmeklēt sanāksmes bija „Progress, nevis pilnība”. Iepriekš es parasti uzskatīju, ka man jābūt perfektam, taču Al-Anon neviens no manis negaidīja, ka būšu perfekts. Šodien es griežos pie sava Augstākā spēka, atzīstot, ka vairs neesmu par to atbildīgs. Man ir Sponsors un es strādāju ar Soļiem, cik vien labi spēju. Mana dzīve ir kļuvusi labāka un mana sieva ir atgriezusies. Šobrīd mūsu ģimenē ir atlabšana. Trīs gadus atpakaļ es pat iedomāties nevarēju, ka varētu būt tur, kur esmu tagad. Par to man jāpateicas Al-Anon un savam Augstākajam spēkam. Šī slimība atņēma man māti un gandrīz arī sievu, taču esmu ieguvis prāta rāmumu un dvēseles mieru .


Jautājumi pārdomām un meditācijai.

Uz augšu