Ceļvedis alkoholiķa ģimenei

Brošūru variet lejupielādēt šeit

Šīs lapas saturs:

Aizsardzība pret alkoholisma emocionālo iedarbību

Labākā aizsardzība ģimenei no alkoholisma emocionālās iedarbības ir – iegūt zināšanas un sasniegt tādu emocionālā brieduma un vīrišķības pakāpi, lai tās pielietotu dzīvē.

Personas, kuras spējīgas alkoholiķim palīdzēt, ja tas neskar viņu ģimeni, apjūk un pat vēl saasina situāciju, kad par aktīvu alkoholiķi kļūst pašu ģimenes loceklis. It īpaši tajos gadījumos, kad sieva, vīrs vai kāds no bērniem ir alkoholiķis.

Ja sāk īstenot atveseļošanās programmu, tad "tuvākajam asinsradiniekam", tam, cilvēkam, kurš uzņēmies atbildību par alkoholiķi, daudz vairāk ir vajadzīga palīdzība un padoms nekā pašam alkoholiķim. Alkoholisms ir slimība, kurai piemīt milzīga emocionāla iedarbība uz ģimeni. Visvairāk šai iedarbībai pakļautās personas ir vīrs, sieva, vecāki, māsa, brālis, bērni. Jo aplamāka kļūst šo cilvēku emocionālā reakcija, jo mazāk efektīva izrādās viņu palīdzība. Savstarpējā iedarbība vienam uz otru (nealkoholiķim uz alkoholiķi) var kļūt un bieži vien jau ir kļuvusi drīzāk kaitīga nekā derīga.

Piemēram, alkoholiķa sieva var nonākt līdz situācijai, kad uz viņu vienu tiek uzvelta vaina par slikto laulībā. Var aiziet tik tālu, ka viņai sāk likties, ka tā patiešām arī ir. Tomēr alkoholisms ir slimība. Sieva nav vainojama šajā vīra slimībā vairāk nekā tad, ja vīram būtu diabēts vai tuberkuloze. Neviena sieva nav pārvērtusi vīru par alkoholiķi, tāpēc neviena sieva nevar būt atbildīga par viņa atveseļošanos. Un tomēr zināšanu trūkuma dēļ viņa, iespējams, ļauj slimībai nepamanītai ieperināties. Nepietiekoši izprotot situāciju un tāpēc, ka pietrūkst drosmes rīkoties, viņa var veicināt slimības attīstību. No sievas nevar prasīt atbildību par to, ka pastāv tāda slimība, bet viņa var gan palīdzēt vīram izvairīties no ārstēšanās, gan arī palīdzēt kaut ko darīt, lai viņš ātrāk kļūtu vesels (atveseļošanos gan neviens nevar garantēt).

Šis princips attiecināms arī uz visiem pārējiem ģimenes locekļiem, īpaši uz to tuvo cilvēku, no kura alkoholiķis ir atkarīgs visvairāk. Šis alkoholiķim vistuvākais cilvēks nevar "ārstēt slimību". Nevienam ārstam neklājas ārstēt pašam savu smago slimību un tikai daži dziedinās savus ģimenes locekļus, īpaši laulāto draugu, vecākus vai bērnus. Atkarībā no alkoholisma attīstības stadijas tuvinieki arvien vairāk un vairāk tiek emocionāli iesaistīti šajā procesā. Vislabākā palīdzība, kuru viņi pirmkārt var sniegt, ir - meklēt atbalstu, ārstēšanās metodes un palīdzību sev, lai nenokļūtu visās tajās alkoholisma attīstības standartsituācijās, kad tuvinieki drīzāk veicina slimības padziļināšanos nekā slimnieka atveseļošanos. Kļūdas, kuras vislabāko nodomu vadīti pieļauj ģimenes locekļi, ir pilnīgi neticamas un bieži vien nopietni aizkavē atveseļošanās procesu.

Jau sākumā jāsaprot, ka pat tad, ja ģimene paveiks visu, kas uzskatāms par pareizu, slimība būs spējīga netraucēti attīstīties tālāk. Un tomēr, ja ģimene tieksies izpētīt faktus par slimības dabu un izmantos šīs zināšanas dzīvē, izredzes atveseļoties ievērojami pieaugs. Īstenībā vislabākais veids, kā palīdzēt alkoholiķim atlabt, ir - būt saprātīgam, sākt kaut ko darīt, pieņemot uz zināšanām pamatotu viedokli, būt drosmīgam saskarsmē ar alkoholiķi un - ievērot šos principus dzīvē. Ja jūs (ģimenes locekļi) atsāksit uzvesties ierastajā manierē un spiedīsit alkoholiķi pārstāt dzert, pirms tam neizpētot un neizmainot savu "es ", nodarīsit vēl lielāku kaitējumu.

Vispirms mums jāsaprot, ka alkoholisma problēma ir saistīta nevis ar pudeli, bet ar cilvēku. Tomēr atveseļošanās sāksies tikai tad, kad alkoholiķis būs spējīgs galīgi saraut attiecības ar pudeli un būs skaidrā ilgāku laiku. Un vēl - atveseļošanos var salīdzināt ar gotiskas arkas būvi. Pastāv neredzams pamats un daudzi cilvēki var ieguldīt tajā savu akmeni, bet galvenais akmens (pamatakmens) šajā konstrukcijā ir jāiemūrē alkoholiķim pašam, citādi visa celtne sabruks. Neviens cits nevar alkoholiķa vietā izdarīt to, kas jāveic viņam pašam. Nevar cits lietot zāles slimnieka vietā un gaidīt, ka slimais atlabs. Alkoholiķim pašam pēc savas brīvas gribas ir jāizdara izvēle un attiecīgi jārīkojas, un tikai pēc tam varēs runāt par pakāpenisku atveseļošanos.

Tas ir vienkārši briesmīgi, cik lielā mērā alkoholiķis spējīgs uzkundzēties savai ģimenei, it īpaši sievai, vīram vai mātei. Alkoholiķis tik dzer vienā dzeršanā. Ģimenes locekļi - kliedz, raud, vaimanā, lūdz, piesauc, raida lūgsnas uz debesīm, draud vai pārstāj sarunāties ar viņu. Bet ģimene arī - piesedz, aizstāv un norobežo alkoholiķi no dzeršanas sekām. Ja alkoholiķis turpina uzvesties kā mazs dieviņš, tad tas ir arī tādēļ, ka ģimene neizrāda vajadzīgo pretsparu šādai rīcībai un tā ļauj viņam saglabāt visvarenības ilūziju. Alkoholiķim ir divi pamatieroči, kas uztur spēkā šo neirozi. Ģimenes locekļiem ir jāmācās aizsargāties no tiem, lai nekļūtu par šīs slimības upuriem un paši sev neizraisītu ievērojamus emocionālus un psihiskus traucējumus.

Uz augšu

Alkoholiķa ieroči

Pirmais alkoholiķa ierocis ir - spēja izraisīt dusmas vai spēja provocēt citus zaudēt savaldīšanos. Ja ģimenes loceklis vai draugs kļūst nikns vai naidīgs, viņš vairs nevar sniegt palīdzību alkoholiķim. Apzināti vai neapzināti alkoholiķis iedomājas, ka viņš ir cilvēks, kuru pārējie neieredz. Ja viņam nākas saskarties ar dusmīgu vai naidīgu attieksmi, tas vēl vairāk nostiprina šo pieņēmumu un alkoholiķim ir iemesls attaisnoties savā priekšā par iepriekšējo dzeršanu, kā arī viņš gūst svarīgu papildus ieganstu turpmākai dzeršanai. Dievi vispirms iesēj dusmas tajos, kurus viņi grib iznīcināt, un alkoholiķis ir pieradis uzvesties kā mazs dieviņš. Ja jūs zaudējat pašsavaldīšanos, tad jums zūd izredzes palīdzēt, - vismaz tajā brīdī.

Otrs alkoholiķa ierocis ir - spēja radīt satraukumu dažos ģimenes locekļos. Bažas liek viņiem rīkoties un darīt to, kas būtu jāveic tikai alkoholiķim pašam, ja mēs vēlamies slimību apturēt un gribam, lai sāktos atveseļošanās. Brīnišķīgs piemērs šim principam ir t.s. "nederīgais čeks". Čeks var būt izrakstīts gan pirms dzeršanas, gan dzeršanas laikā, gan pēc tās. Alkoholiķim bankā nav naudas, ar ko parādu dzēst. Kad ģimenes locekļu satraukums par to, kas notiks, ja čeks (rēķins, kredīts) netiks apmaksāts, kļūst īpaši liels, viņi ņem savu naudu un apmaksā šo parādu. Tas atslābina gan ģimenes, gan alkoholiķa spriedzi, bet vienlaikus iedibina jaunu alkoholiķa uzvedības modeli un jaunu pieeju problēmu risināšanai. Alkoholiķis saprot, ka viņa vietā ģimene cietīs no dzeršanas sekām, viņš to gaida un ar to rēķinās katru nākamo reizi, kad no jauna tiek izrakstīts „nederīgais čeks”- paņemts kredīts, ko pats nevar apmaksāt.

Tomēr pats svarīgākais - ja ģimene apmaksā šo parādu, tad alkoholiķis to vairs nespēj dzēst, un ar šo brīdi tiek "iemūžināta" viņa nevarēšana. Alkoholiķis nevar atšķetināt mezglu, kuru jau atraisījuši citi. Tas alkoholiķī pastiprina vainas apziņu un paša nevarības sajūtu, bet ģimenē saasinās naidīgums un nosodījums pret viņu. Tādējādi alkoholiķis tiek traumēts dubulti. Kritika, rāšanās un notācijas ir kā piedeva viņa vainas sajūtai un vairo dusmas pret sevi un ģimenes locekļiem. Stāvoklis tikai pasliktinās. Ģimene nav tā, kas aizņēmās, bet - nolīdzinot parādu alkoholiķa vietā - formāli atbalstīja to, ko vārdos nosodīja.

Alkoholiķis saņem spēcīgu impulsu slimības attīstībai, ja ģimene nav spējīga tikt galā ar alkoholisma radīto satraukumu. Šī trauksme būtībā ir slimības pamatpazīme. Ne alkoholiķis, ne viņa ģimene nespēj pievērsties realitātei. "Nederīgais čeks", ko uzrāda alkoholiķis, un tā apmaksa, kuru organizē ģimene, ir vienas un tās pašas problēmas divas puses. Alkoholiķis nekad neiemācīsies ar pilnu atbildību tikt galā ar sarežģījumiem, ja satraukums liks ģimenei atrisināt problēmu, pirms tā vēl nav reāli skārusi viņu, pirms viņš to vai nu atrisina vai samierinās ar tās izraisītām sekām. Šāds "mācību kurss" mājās noved pie tā, ka pieaug alkoholiķa bezatbildība un līdz ar to pieaug spriedze, pāridarījuma sajūta un naidīgums ģimenes un slimnieka savstarpējās attiecībās.

Ja ģimenes locekļi ļausies naidam un satraukumam, viņi veicinās slimības attīstību. Ģimenes locekļiem jāiemācās tikt galā pašiem ar savām problēmām vēl pirms tam, kad kaut kas labvēlīgi ietekmēs alkoholiķi. Un viņiem ir vajadzīga palīdzība no malas tāpat kā tad, kad to saņemam no ārstiem, māsiņām u.c. jebkuras citas nopietnas slimības gadījumā. Alkoholiķis turpinās noliegt pastāvošo dzeršanas problēmu un to, ka viņam nepieciešama palīdzība, tik ilgi, kamēr ģimene automātiski ļaus izvairīties no dzeršanas sekām.

Alkoholiķim un viņa ģimenei jāgriežas pēc palīdzības ārpus radu, draugu un kaimiņu loka. Priekšroka dodama palīdzībai, ko sniedz attiecīgā jomā sagatavots cilvēks vai arī pieredzējuši "Anonīmo Alkoholiķu" vai "Al-Anon" biedri. Pašmāju līdzekļi pret alkoholismu tikai kaitē, nedodot nekādu labumu. Šī nopietnā slimība var saīsināt cilvēka mūžu par desmit līdz divdesmit gadiem, ja ļauj tai ritēt bez traucējumiem.

Mīlestība un līdzjūtība

Viena no lielākajām kļūdām savstarpējās attiecībās ar alkoholiķi ir nespēja izprast mīlestības patieso būtību un lomu. Ja kāds ģimenes loceklis saka: "Ja tu mani mīlētu, tu nedzertu," tad tas ir tikpat kā teikt: "Ja tu mani mīlētu, tu neslimotu ar tuberkulozi. "Pārmērīga dzeršana norāda uz slimības esamību. Un par slimību liecina kopējais stāvoklis nevis rīcība vai uzvedība atsevišķos gadījumos. Nemaz jau tik maldīgs nav apgalvojums, ka alkoholiķis (un ne bez iemesla) jūtas nemīlēts un nevēlams. Mīlestība nevar pastāvēt bez taisnīguma. Tāpat mīlestībai jābūt līdzjūtīgai - tas nozīmē līdzpārdzīvojumu un līdzcietību. Bet līdzcietība nenozīmē, ka jācieš no netaisnības, ko pieļāvis kāds cits. Un tomēr tieši netaisnību bieži un atkārtoti piedzīvo alkoholiķu ģimenes.

Uz augšu

Alkohols ir anestezējošs līdzeklis

Kad alkoholiķis dzer, sāpes pazūd. Ar alkohola palīdzību viņš aizbēg no realitātes. Un alkohols viņam kļūst par līdzekli, ar kuru var atrisināt visas problēmas - mīkstināt nepatikšanas, novērst satraukumu, mazināt spriedzi un neapmierinātību. Kad alkoholiķis dzer, viņa sāpes uz kādu brīdi pierimst, toties ģimenē sāpes, spriedze, satraukums un aizvainojums strauji pieaug. Kad alkoholiķis atskurbst, viņš neizjūt īpašu vēlēšanos ciest no dzeršanas sekām. Nožēla un vainas sajūta vai nu liek viņam ģimenes priekšā krist uz ceļiem, lūgt piedošanu un solīties, ka nekas tāds vairs neatkārtosies, vai arī var novērot pretējo - pilnīgu nevēlēšanos apspriest notikušo. Katram alkoholiķim ir viens vienīgs mērķis - izvairīties no dzeršanas sekām. Ja viņam to kaut kādā veidā izdodas panākt un sāpes mazināt vai arī no tām pilnībā izvairīties, tad par dzeršanas sekām atkal jānorēķinās ģimenei.

Iet bojā mīlestība

Ja pastāv šādas savstarpējas attiecības un viss notiek tā, kā iepriekš minēts, mīlestība nevar pastāvēt. Alkoholiķis lieto alkoholu, lai pasargātu sevi no sāpēm, un mācās, kā izmantot ģimeni, lai pats neciestu no dzeršanas sekām. Ģimene cieš, kamēr alkoholiķis dzer, bet vēlāk mokoši pārdzīvo dzeršanas sekas. Ja ģimene panes visus grūtumus un vēl mīkstina sekas, tad līdzjūtība pamazām pazūd. Ja ģimene ļaus, ka viss turpinās tādā garā, tad mīlestība būs nolemta pakāpeniskai bojāejai un tās vietu ieņems bailes, aizvainojums un naids. Vienīgais ceļš, kā mīlestību varētu saglabāt, - ja ģimenes locekļi iemācītos atteikties no ciešanām tajā laikā, kamēr alkoholiķis dzer, un atteiktos no paraduma pēc tam nokārtot visas nepatikšanas, ko izraisījusi viņa dzeršana. Katra atkāpšanās no šī principa - tā vairs nav līdzjūtība un vispār, savstarpējās attiecības bez taisnīguma un līdzjūtības - tā nav mīlestība.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka alkoholisms ir slimība, un spēt no šīm zināšanām izrietošās atziņas drosmīgi īstenot dzīvē, ja vien mēs nevēlamies, ka mūsu laulībā tāpat kā citās tuvās attiecībās mīlestības vietā iemājo bailes. Diemžēl daudzi alkoholiķu ģimenes locekļi atkal un atkal cieš no dzeršanas un tās sekām, domājot, ka tā tam arī jābūt, ja jau reiz viņi mīl alkoholiķi. Traģiski, ka galu galā šādi tiek atbalstīts alkoholisms, kamēr pa to laiku bailes un sašutums kļūst par dominējošajām emocijām ģimenē. Tādēļ ģimenes locekļiem un it īpaši tuvākajiem alkoholiķa radiniekiem, ja tie vēlas, lai slimība tiktu apturēta un sāktos atveseļošanās, pašiem ir vajadzīga palīdzība. Ja viņi to nemeklēs, emocionālās attiecības ģimenē kļūs neciešamas, un šāds stāvoklis pats par sevi liecinās par slimības tālāku attīstību un būs viens no slimības simptomiem.

Pirms sākam runāt par ko citu, jāpiebilst, ka gadās sievas, kurām ir nepieciešami vīri - alkoholiķi, un ir vīri, kuriem vajadzīgas sievas - alkoholiķes. Tādā veidā viņi izdabā savām personiskajām neirotiskajām nosliecēm. To var attiecināt arī uz vecākiem vai citiem ģimenes locekļiem. Ģimenei jābūt skaidrībā par savām attiecībām, lai būtu pārliecība, ka nevienam tās loceklim nepiemīt šādas neirotiskas tieksmes. Nepieciešamība ciest, lai celtu dzīves vai savu pašvērtību, ir mazohisms. Diemžēl pārlieku bieži tas piemīt alkoholiķu mātēm un sievām, kuras izmanto alkoholiķi, lai ciestu pašas. Dažiem cilvēkiem savukārt piemīt sadistiskas tieksmes un viņiem nepieciešams, lai būtu pa rokai kāds, ko sodīt. Šim mērķim labi der alkoholiķis. Ir arī tādi, kam patīk uzkundzēties un kontrolēt citu rīcību. Labs pakļaušanas un kontrolēšanas vingrinājumu objekts ir tieši alkoholiķis. Ja nealkoholiķim piemīt kaut viena no šīm trijām pazīmēm, tad viņš, iespējams, ir vēl slimāks nekā alkoholiķis. Un viņa slimību vajag ārstēt un censties apturēt, lai šis cilvēks spētu rīkoties, nepadarot vēl smagāku arī alkoholiķa saslimšanu.

Pirms sākt kaut ko darīt cīņā pret alkoholu, sievai, vīram vai citam ģimenes loceklim rūpīgi jāizanalizē savas personiskās attiecības ar alkoholiķi. Vairumā gadījumu, pirms cerēt, ka mainīsies alkoholiķis, vajag mainīt situāciju ģimenē. Nedrīkst nedarīt neko. Tas nozīmē, ka situācija kļūs vēl smagāka: nealkoholiķis ļausies apstākļu varai, kļūs nomākts un tiks izmantots, viņa pretošanās kļūs klusa un pasīva. Starp ģimeni un alkoholiķi vienmēr pastāv kaut kādas attiecības. Svarīgi ir izprast, tieši kuras no tām situāciju pasliktina, bet kuras to varētu vērst uz labu. Un tad drosmīgi un radoši ķerties pie šo pēdējo izmantošanas.

Pārmaiņas jāsāk ar sevi. Alkoholiķis nemeklēs palīdzību tikmēr, kamēr ģimenē tiks apmierinātas viņa vajadzības.

Uz augšu

Ilgstošs skaidrības periods

Kļūda, ko pieļauj visbiežāk, ir centieni pasargāt alkoholiķi no dzeramā, veltot visas pūles tam, lai alkoholiķi noturētu tālāk no pudeles, bet pudeli - tālāk no alkoholiķa. To varētu varbūt panākt, ja viņu ieliktu cietumā vai pieliktu apsardzi, bet arī šādās situācijās daži pamanās tikt pie dzeramā. Ģimenes locekļiem ir ļoti grūti iemācīties ļaut alkoholiķim dzert. Ja to neiemācās, tad kauja, kas šodien beidzas ar uzvaru, rīt var atsākties no jauna. Galvenais mērķis jau ir - gūt uzvaru pār slimību vispār. Daudz efektīvāk nekā atņemt alkoholiķim pudeli ir izraisīt viņā vēlmi atmest dzeršanu un pieņemt palīdzību no kāda šajā cīņā.

Vienīgais veids, kā to atrisināt, ir - atļaut alkoholiķim dzert (ar visām no tā izrietošajām sekām) tik ilgi, kamēr viņam kļūs tik neizturami grūti, ka viņš pats meklēs glābiņu no neciešamajām sāpēm, kuras sagādā dzeršana.

Šādi izturēties nozīmē - sniegt mīlestību un sapratni skaidrības posmā, kā arī atteikties no nodoma pasargāt alkoholiķi no pudeles vai dzeršanas sekām. Jums tas nozīmēs - ciešanas, sāpīgus pārdzīvojumus dzeršanas izraisīto seku dēļ, tomēr neļaus alkoholiķim izmantot jūs par līdzekli, lai viņš izvairītos no šīm sekām. Tas nozīmē, ka tuviniekiem jābūt vīrišķīgiem, lai spētu izturēt pārdzīvojumus, ko sagādā neveiklas situācijas, mazāki vai lielāki finansiāli zaudējumi, alkoholiķa atlaišana no darba un dažreiz tāda vai citāda tuvo attiecību pagaidu pārtraukšana. Mums jāiedveš lielāks prieks alkoholiķī, kad viņš ir skaidrā, bet arī jāļauj vēl vairāk saasināties slimības sekām, ja reiz mēs ceram, ka pienāks galīgās skaidrības periods.

Atkopšanās pēc jebkuras nopietnas slimības var būt ilgstoša, un ir iespējami arī slimības recidīvi. Tas vēl nav pasaules gals, ja pēc ilgstoša skaidrības perioda alkoholiķis atkal atsāk dzert. Ja ģimene neļausies panikai un neatgriezīsies pie vecajiem stereotipiem šīs problēmas risināšanā, tad šo "noraušanos" var izmantot pozitīvi kā papildus apstiprinājumu tam, ka alkoholiķim ir jāizvairās no pirmās glāzītes. Atveseļošanās procesā nevar cerēt, ka visas svārstības no vienas galējības otrā acumirklī izzudīs. Alkoholiķis var kļūt tikpat apsēsts ar ārstēšanos un atveseļošanās procesu kā pavisam nesen bija aizrāvies ar dzeršanu, īpaši to var attiecināt uz gadījumiem, kad viņš sev atklājis un pieņēmis Anonīmo Alkoholiķu programmu. Tagad viņš var visus vakarus pēc kārtas pavadīt ar citiem alkoholiķiem, kuri arī atveseļojas.

Labākais līdzeklis, kas ģimenes locekļus pasargās no dusmošanās šajā sakarā, ir viņu iestāšanās Al-Anon ģimeņu grupās, Al-Anon un AA atklāto sapulču apmeklēšana. Ģimenes emocionālajai atlabšanai Al-Anon ir tikpat nepieciešams kā AA alkoholiķim. Šī organizācija tiecas analizēt un saprast savu biedru problēmas. Atveseļošanās no alkoholisma ietver sevī arī visu ģimenes locekļu emocionālo rētu sadziedēšanu. Ja alkoholiķis emocionāli būs atguvies, bet ģimenes locekļi nē, tad ģimenes struktūrā var izveidoties nopietnas plaisas. Arī ģimenei garīgi jāaug gan pirms alkoholiķa atlabšanas, gan atveseļošanās laikā, gan arī pēc tam, citādi ģimenē var sākties nopietna atsvešināšanās. Negaidot, vai alkoholiķis nonāks pie skaidrības vai nē, ģimenes locekļiem tieši tagad ir īstais brīdis sākt emocionāli atveseļoties.

Uz augšu

Sāciet ar sevi

Nākas sākt ar sevi, lai palīdzētu ģimenes loceklim atveseļoties no alkoholisma. Izziniet visu, ko spējat. Izmantojiet to dzīvē, ne tikai vārdos vien. Tas būs daudz efektīvāk nekā tas, ko jūs centīsieties darīt alkoholiķa labā.

Nobeigumā minēsim dažus praktiskus padomus.

  1. Studējiet faktus par slimību un izmantojiet tos savā dzīvē. Atmetiet mēģinājumus mainīt alkoholiķi.
  2. Apmeklējiet Al-Anon, AA sapulces un, ja iespējams, griezieties psihoneiroloģiskā dispansera nodaļā, alkoholisma informatīvajā centrā, pie zinoša konsultanta vai mācītāja.
  3. Iegaumējiet, ka jūs esat iesaistīti šajā procesā emocionāli. Jūsu citādā attieksme un jauna pieeja šai slimībai var veicināt atveseļošanos.
  4. Atzinīgi novērtējiet visus alkoholiķa paveiktos garīgās darbības centienus un veiciniet viņa veiksmīgos iesākumus.
  5. Ziniet, ka mīlestība spēj pastāvēt tikai līdzjūtības, disciplīnas un godīguma klātbūtnē un ka mīlēt vai būt mīlētam bez šīm īpašībām beigu beigās nozīmē zaudēt mīlestību.

Vienkāršāk ir ieteikt to, ko nevajadzētu darīt saskarsmē ar alkoholiķi, jo tā ir vieglāk izprast neveiksmju cēloņus. Turpmākais saraksts nav pilnīgs, bet derīgs iesākumam.

  1. Beidziet lasīt morāli un pamācības, rāt, vainot un strīdēties ar piedzērušos vai skaidrā esošu alkoholiķi. Pārtrauciet liet ārā alkoholu, saglabājiet mieru un ļaujiet alkoholiķim izbaudīt dzeršanas sekas. Iespējams, ka darot pretējo, jūs varētu justies labāk, bet vispārīgo stāvokli tas tikai pasliktinās.
  2. Saglabājiet pašsavaldīšanos, lai saudzētu sevi. Saglabājiet iespēju sniegt palīdzību.
  3. Izbeidziet raizēties un darīt alkoholiķa labā to, kas viņam jāpaveic pašam.
  4. Pārtrauciet pieņemt viņa solījumus, jo tas ir tikai veids, kā izvairīties no sāpēm. Lai paliek spēkā visas norunas. Stingri palieciet pie tā, par ko esat vienojušies.
  5. Mitējieties mānīt sevi un ticēt alkoholiķa meliem. Šādi jūs atbalstāt to, ka viņš melo. Patiesība bieži ir sāpīga, bet pieņemiet to.
  6. Ja alkoholiķim izdosies jūs piemuļķot, viņš iemācīsies izvairīties no atbildības un reizē zaudēs cieņu pret jums.
  7. Ja ļausit alkoholiķim, lai viņš manipulē ar jums vai izmanto jūs savu mērķu sasniegšanai, kļūsit līdzvainīgs viņa centienos izvairīties no atbildības.
  8. Šie padomi nav likuma panti. Tie vienkārši ir ieteikumi, kuri jāpiemēro ar apdomu un pēc apstākļiem. Apmeklējiet Al-Anon sapulces un, ja jūtat vajadzību, griezieties pēc palīdzības pie laba speciālista. Jūs sapratīsiet, ka šāda palīdzība jums vajadzīga ne mazāk kā alkoholiķim.
  9. Pieņemiet realitāti, ka alkoholisms ir progresējoša slimība, kas, atkarībā no dzeršanas biežuma, arvien saasinās. Sāciet jau tagad izzināt, plānot un izprast, kā panākt atveseļošanos. Neko nedarīt ir vissliktākā izvēle, kādu vien jūs spētu pieņemt.

Daudzi ģimenes locekļi, kuri šobrīd vairs nedzīvo kopā ar alkoholiķiem, tomēr jūt, ka arī viņu dzīvi dziļi skārusi šī slimība vai emocionālā reakcija uz to. Viņi pamazām atklāj, ka brieduma gados pašu dzīve dažkārt kļūst nevadāma, jo turpinās dziļa emocionāla sasaiste ar pagātni. Arī šie cilvēki var atrast mierinājumu un atgūt emocionālo līdzsvaru Al-Anon sadraudzībā.

Uz augšu

Kā palīdzēt?

Manai palīdzībai jāizpaužas nevis rīcībā, darbībā, bet man ir vienkārši jābūt. Nevajag kontrolēt cilvēku, kam gribu palīdzēt, un nevajag mainīt vai ietekmēt viņa rīcību, bet jāmēģina izprast, situāciju, novērot pašam sevi un mainīt savu reakciju.

Es mainīšu savu negatīvo attieksmi pret pozitīvu, bailes - pret ticību, nicināšanu par viņa rīcību - pret cieņu par viņa labajiem darbiem, naidīgumu - pret sapratni, manipulācijas vai aizstāvēšanu - pret atbrīvošanu un mīlestību, nemēģinot viņu iespiest kādos rāmjos vai veidot pēc kāda parauga, bet ļaujot viņam pašam sekot savam liktenim, lai kādu viņš to arī izvēlētos.

Savus mēģinājumus viņu ietekmēt es mainīšu pret mēģinājumiem viņu iedrošināt un uzmundrināt, savu paniku - pret sirdsmieru, paradumu krist izmisumā - pret mēģinājumiem attīstīt savu personību, sevis attaisnošanu - pret mēģinājumu sevi saprast.

Žēlums pret sevi traucē efektīvi rīkoties. Jo vairāk es sevi žēloju, jo vairāk man šķiet, ka manas problēmas jāatrisina citiem, ka jāmainās viņiem un sabiedrībai, tikai ne man pašam. Tā es kļūstu par bezcerīgu cilvēku.

Izšķiežot enerģiju pagātnes nožēlošanai un meklējot iespēju izvairīties no nākotnes, kuras vēl nav, rodas pārgurums. Nākotnes iztēlošanās un nemitīgs satraukums un bažas par to, kas notiks vai nenotiks, atņem visu enerģiju, nekā neatstājot šodienas dzīvei. Bet vienīgais veids, kā vispār dzīvot - ir dzīvot šodienai.

Es atturēšos domāt par citu cilvēku turpmāko rīcību un gaidīt, ka viņi rīkosies labāk vai sliktāk, jo tā es patiesībā mēģinu kontrolēt citus cilvēkus. Es dzīvošu un ļaušu viņiem dzīvot.

Visi cilvēki vienmēr mainās. Ja es mēģinu par viņiem spriest vai viņus tiesāt, es to varu darīt tikai pamatojoties uz to, ko es domāju un ko es zinu par viņiem, neņemot vērā, ka galu galā viņos ir daudz kā tāda, par ko man nav ne jausmas. Es cienīšu cilvēkus par to, ko viņi mēģina darīt, kā arī par viņu daudzajiem sasniegumiem, kas man nav zināmi.

Es arī mainos un varu mainīties uz labo pusi, ja to vēlos.

Es varu mainīt tikai sevi, citus es varu vienīgi mīlēt.

Uz augšu