Alkoholiķes vīram

No grāmatas „Dilemma laulībā ar alkoholiķi”


Atziņa, ka sieva ir alkoholiķe, viņas vīram, protams, ir liels trieciens. Viņš taču izvēlējās savu dzīvesbiedri, visai pasaulei pavēstīdams, ka viņam ir sieva, ar kuru var lepoties un kura pilnībā atspoguļo viņa labo gaumi un pierāda viņa paša gudrību. Kad viņš ir nostājies aci pret aci ar faktu, ka viņa sievai nav varas pašai pār savu dzeršanu, vīrs jūtas kā zaudētājs, viņam šķiet, ka daļa kauna kaut kādā ziņā jāuzņemas viņam - vīrs jūtas atbildīgs par sievas atkarību.

Vīrieša lepnums, savukārt, liedz viņam atklāt savu problēmu, vēršoties pie kāda pēc palīdzības, pat, ja viņš zina, ka šāda palīdzība ir nepieciešama. Sievas dzeršanu viņš uztver kā personīgu neveiksmi, kas, kā viņš saprot, pārkāpj sabiedrībā pieņemtās normas.

Patiesībā šīs „normas” ir tikai pieņēmumi, kas turklāt pastāvīgi mainās. Pieņēmums, ka vīrs ir dominējošais spēks laulībā un tādējādi – atbildīgs par itin visu, kas notiek ģimenē, ātri ir ticis aizvietots ar daudz reālistiskāku skatījumu, proti, ka vīrs un sieva ir divas neatkarīgas personības ar vienādu statusu un spējīgas atbildēt katra par sevi.

Lai arī daudziem joprojām ir smagi atzīt, ka: „manai sievai ir problēmas ar alkoholu,” palīdzības meklēšana tomēr ir pats prātīgākais solis, ko tādā gadījumā spert, un – vislabākā palīdzība alkoholiķim. To apliecinātu tūkstoši vīru, kas jau ir Al-Anon biedri.

Alkoholiķim neviens nevar palīdzēt, kamēr viņš vai viņa pati nevēlas palīdzību. Savukārt, laulības problēmu var risināt, ja vismaz viens no laulātajiem saprot, kur slēpjas problēma, un sāk to risināt. Risināt var tikai tas, kurš apzinās risināšanas nepieciešamību.

Laulībā ar alkoholiķi vīrs var būt spiests pakāpeniski pārņemt visus sievas pienākumus un atbildību – viņam jābūt reizē tēvam un mātei, iztikas pelnītājam un saimniecei. Apmulsušā vīra emocijas var svārstīties no žēluma pašam pret sevi līdz niknumam uz sievu, kura nesaprot, ko viņas alkohola atkarība nodara ģimenei. Viņš var sievieti pierunāt, draudēt, slēpt dzērienus, nedot naudu un dažkārt par nonākt līdz pļaukām un sitieniem – tas neko nemaina. Vīra bezspēcīgie mēģinājumi panākt, lai sieva ir tāda, kādu viņš to vēlas redzēt, sakāves apziņa situācijas priekšā, savienojumā ar praktiskās dzīves problēmu smagumu acīmredzami liecina par vienu – krīze ir neizbēgama. Ja vīrs izmisumā vēršas Al-Anon, viņš tur sastop daudzus, kas atraduši izeju no līdzīgām grūtībām.

Al-Anon nesola, ka alkoholiķis pārstās dzert un nesniedz risinājumu kā uz burvja mājienu. Tas, ko Al-Anon piedāvā, ir – iegūt pārliecību, ka viss var iet uz labo pusi. Raižu nomāktais vīrs var ieraudzīt, ka citi ir atraduši ceļu, kā vērst savu dzīvi labāku.

Pirmais, par ko vīrs tiek pārliecināts, ir sekojošais – lai ko arī neteiktu viņa sieva, viņš nevar būt vainīgs, ka viņa dzer. Noņemot šo nastu vien jau ir vieglāk tikt uz priekšu.

Tad viņš uzzina, ka ir arī labāki veidi, kā apieties ar alkoholiķi, un ka vairums ceļu, ko viņš ir mēģinājis, ved strupceļā. Vīrs iemācās, kurš attieksmes veids var palīdzēt un kurš ir destruktīvs. Viņš uzzina, kā panākt, lai viņa vilšanās nepārvēršas riebīgos aizvainojumos. Vīra šaubas tiek kliedētas, racionāli izskaidrojot problēmas būtību un sniedzot vajadzīgo informāciju. Pamazām, mainoties vīra skatu punktam, arī grūtības, kas sākumā šķitušas nepārvaramas, sāk ieņemt aptveramāku lielumu.

Kad dzerošā sieva ir sākusi dzīvot skaidrā, vīrs, iespējams, pieļauj tipisko kļūdu un uztver šīs pārmaiņas kā brīnumu, kas tūdaļ izmainīs sievas uzvedību, rīcību un personību. Ja vīrs turpina ar Al-Anon atbalstu strādāt ar sevi, viņš saprot, ka alkoholiķim pielāgošanās jaunajai dzīvei, kas brīva no pudeles cilāšanas, prasa ilgu laiku.

Var būt arī tā, ka vīram pārmaiņas nemaz nepatīk: sieva pievērš pastiprinātu uzmanību savam izskatam, sāk par sevi rūpēties, viņai vajag apmeklēt AA sapulces, tādēļ vakaros viņas nav mājās, vīru var ērcināt arī sievas jaunie AA draugi, kas palīdz viņai dzīvot skaidrā. Sievai tagad ir kaut kas, kur viņš nepiedalās, un neapmierinātībai, ko rada šī apziņa, piemīt krietna deva skaudības un greizsirdības.

Uz augšu

Kādas Al-Anon sapulces dalībnieks stāstīja klātesošajiem par šādu pieredzi pirmajos sievas nedzeršanas mēnešos.

Katru vakaru viņa gāja uz sapulcēm, viņas AA garīgais aizbildnis bija teicis, ka tā vajagot. Sākumā es uzskatīju, ka vienatnē mājās pavadīti vakari ir maza cena par viņas skaidrību. Taču, sākoties citām problēmām, es sāku ar nožēlu domāt par situāciju kopumā un ar laiku stipri saīgu par AA nozīmi viņas dzīvē. Viņa katru vakaru gāja laukā no mājas, izskatīdamās labāk, nekā visos dzeršanas gados, un es netiku aicināts sastādīt viņai kompāniju! Nezinu, kas būtu noticis ar mūsu laulību, ja es nebūtu saticis Henku, kurš bija apmeklējis šīs grupas sapulces jau trīs gadus. Viņš pierunāja mani atnākt un pamēģināt, un es sastapu kaut ko, par ko pat nebiju sapņojis – savu paša dzīvi, draugus ar kopīgām interesēm un veselīgu domu apmaiņu par mūsu problēmām. Al-Anon ir aizpildījis tukšo vietu manā dzīvē un atklājis man jaunu perspektīvu skatījumā uz laulības dzīvi. Mana un sievas jaunā pieredze pieaug paralēli, vienlaicīgi, un tas, kā mēs Al-Anon mēdzam sacīt, satuvina mūs vēl ciešāk kopā.”

Uz augšu

Un šeit seko kāda cita vīra sacītais – viņš atklāja nepieciešamību pēc Al-Anon pēc tam, kad viņa sieva sāka dzīvot skaidrā.

Tā kā nenovērtēju Al-Anon iespējas laikā, kad mana sieva dzēra, varu spriest tikai par to, ko Al-Anon man nozīmējis lēnajā un bieži sāpīgajā atlabšanas procesā, un par to, cik ļoti tas palīdz kopdzīvē ar nedzerošu alkoholiķi.

Kad biju sācis apmeklēt Al-Anon sapulces, es ilgu laiku domāju, ka esmu pieņēmis Pirmo Soli: atzinis, ka „esmu bezspēcīgs alkohola priekšā”, kā arī alkoholisma māktās personas priekšā. Es izmisīgi centos iet uz priekšu pēc Divpadsmit Soļu noteiktās programmas, taču kā biju, tā paliku uz vietas. Visu laiku kaut kur aizķēros un nesapratu, kāpēc. Kādā vakarā pēc garām sarunām pie neskaitāmām kafijas krūzēm viens gudrs vīrs, kurš Al-Anon pavadījis jau daudzus gadus, norādīja man uz to, kurā brīdī biju pieļāvis kļūdu – es nekad nebiju pa īstam pieņēmis Pirmo Soli. Es joprojām turpināju visu vainu par to, kas bija noticis un joprojām turpināja notikt, uzvelt tieši tam, kura priekšā es biju bezspēcīgs – alkoholam. Un tieši tāpēc es netiku tālāk – man prātā bija uzcelts pamatīgs mūris, kas nekādi neļāva pieņemt otro un svarīgāko soļa daļu: „mūsu dzīves ir kļuvušas nevadāmas”. Es biju gatavs atzīt, ka manas sievas un citu alkoholiķu dzīves ir kļuvušas nevadāmas, bet ne jau manējā – kur nu!

Viņas dzeršanas gados es jau biju izveidojis tādu dzīvesveidu, kas zemapziņā balstījās pārliecībā, ka man būs jādzīvo ar dzerošu alkoholiķi visu turpmāko dzīvi. Ja kāds man būtu jautājis, es ar nelielu žēluma pieskaņu balsī būtu atbildējis, ka, labi saprotot apstākļus, ar kādiem man jārēķinās, es veiksmīgi tieku galā ar savu dzīvi. Patiesībā es biju tā noslēdzies sevī, ka vienīgā komunikācija, uz ko biju spējīgs, bija paši neatliekamākie biznesa kontakti.

Kad mana sieva sāka dzīvi skaidrā un nostiprināja to tālāk dienu pa dienai, es vēl nebiju gatavs tādām pārmaiņām. Biju domājis par to, lai viņa nedzertu, biju centies panākt, vēlējies, cerējis un lūdzies par visu vairāk, un ticēju, ka tas būs atrisinājums visām mūsu problēmām. Taču īstenībā dzīve skaidrā nebija ne atrisinājums, ne gals – tas bija tikai jauns sākums. Lai cik tas dīvaini nebūtu, nedzeršana radīja tādas problēmas un situācijas, ar kādām nebijām saskārušies sievas dzeršanas laikā. Tikai tad, kad sieva dzīvoja skaidrā un apmeklēja AA sapulces, man sāka atklāties manis paša slimības daba, taču, lai to izprastu un atzītu bija nepieciešams ļoti ilgs laiks.

Es gribu vienmēr paturēt prātā, ka nedzerošs alkoholiķis tik un tā ir un vienmēr būs alkoholiķis. Kad sākas dzīve skaidrā, mēs no tās gaidām pārāk daudz, gaidām, ka tūdaļ notiks lielas pārmaiņas – faktori, kas liek tā domāt, ir mūsu pašapmierinātība, nepacietība, kā arī iejūtības un sapratnes trūkums. Mūsuprāt alkoholiķim ir jāuzvedas „normāli”, lai ko tas arī nenozīmētu. Persona, kas dzīvo laulībā ar alkoholiķi, arī ir slima, un pret dzeroša alkoholiķa uzvedību attiecas citādi nekā pret tāda rīcību, kurš nedzer. Protams, ka laulātais izjūt nepatiku pret problēmām, ar ko nav nācies saskarties dzeršanas laikā.

Pats to neapzinādamies, es patiesībā jutu nepatiku pret tikko sākušos dzīvi skaidrā. Man nepatika, kā alkoholiķe cenšas iegūt sev atbilstošo vietu mājās un laulībā, mūsu komandā, pēc tik daudzu gadu pasivitātes. Vienkārši sakot, alkoholiķe kļuva jo dienas jo stiprāka cīnīties ar savu slimību, bet es joprojām biju slims un kļuvu aizvien slimāks.

Pārmaiņas, kas iestājas, sākot dzīvot skaidrā pēc dzeršanas gadiem, visticamāk, ir viskrasākās pārmaiņas, kādas jāpieredz. Bet tikai tas, ka alkoholiķis pārstāj dzert, nenozīmē, ka viņa dzīvesbiedrs automātiski mainās līdzi.

Es nekādā gadījumā nedomāju, ka dzīve skaidrā būtu sliktāka vai ka man klājās labāk laikā, kad sieva dzēra. Laikam ejot un ar Al-Anon palīdzību es ik dienas mācos skatīt lietas pareizā, nevis greizā perspektīvā, un daudz skaidrāk ieraudzīt to, kas ar mani notika un kā es izturējos. Tikai tagad es spēju saskatīt to, ka manas sievas nedzeršana uzreiz neuzlaboja manu situāciju - nedz arī būtu varējusi uzlabot. Pieņēmums, ka tā varētu notikt, ir viena no lielākajām kļūdām, kādas mēdz pieļaut cilvēks, kurš dzīvo laulībā ar alkoholiķi. Mēs pārāk cieši attiecinām uz sevi to, ko dara un ko nedara alkoholiķis, un ļaujam tam visam ietekmēt mūsu domāšanu, darbību un reakciju pret apkārt notiekošo.

Tagad man ir skaidri saskatāms mērķis un programma, pēc kuras vadlīnijām strādāt, lai to sasniegtu. Tā ir mans pamats ceļā uz izaugsmi, garīgo komfortu un labāku veidu, kā dzīvot.

Es ceru kādu dienu atlīdzināt visiem, kam esmu nodarījis ļaunu, tai skaitā savai alkoholiķei sievai un sev pašam. Es varu tikai censties”.

Uz augšu