Alkoholiķa vecākiem

No brošūras „Alkoholiķa mātei un tēvam”

Šīs lapas saturs:

Atklājot alkoholismu

Alkoholisma problēma bieži vien tiek saistīta tikai ar alkoholiķu vīriem un sievām. Pārāk reti kāds iedomājas par apjukušo un nobēdājušos alkoholiķa vecāku nožēlojamo stāvokli.

Vecākiem ir īpašas attiecības ar bērniem. Viņu emocionālās saites tiek dubultotas ar atbildības izjūtu. Vecāki laiž bērnus pasaulē un ar lielu mīlestību noraugās viņu attīstībā. Visas viņu nākotnes cerības tiek satricinātas, kad viņi nojauš, ka viņu bērns varētu nonākt grūtībās alkoholisma dēļ.

Ja mūsu bērns dzīvoja mājās, mēs nespējām izturēt ikdienas nepieņemamu uzvedību. Mēs tramīgi ieklausījāmies, vai nedzirdēsim nedrošos soļus kāpņu telpā, krītošas atslēgas pie durvīm, un mēs baidījāmies no telefona zvana, kas varētu vēstīt par nelaimi un traģēdiju. Tie, kuru bērni jau ir pieauguši, un viņiem pašiem ir savas ģimenes, uztraucās par alkoholisma ietekmi uz mūsu mazbērniem. Daži no mums pat upurējās, lai tikai mūsu bērnu ģimenes nejustu kādu trūkumu.

Mūs pavadīja ne tikai bailes un apjukums, bet arī dusmas. Kā gan mūsu bērni, par kuriem mēs tā bijām rūpējušies, varēja mums sagādāt tik grūtus laikus? Daži no mums bija dusmīgi uz citiem vecākiem, īpaši tad, ja kāds no viņiem bija alkoholiķis. Mūsu dusmas vērsās pret mūsu bērnu draugiem, skolotājiem un līdzstrādniekiem, jo mums likās, ka iespējams viņi ir vainojami mūsu bērnu alkoholismā. Mūsu lielākās sāpes nāca no mūsu vainas sajūtas. Tās parādījās mūsu jautājumos:

Mūsu jautājumiem nebija atbilžu. Uz mūsu pašu sabrukuma sliekšņa mēs izdvesām mūsu sirds dziļāko jautājumu: “Ko gan es varu darīt?” Al-Anon kopībā mēs atradām atbildi.

Uz augšu

Atrast palīdzību Al-Anon kopībā

Kopība ir atrodama grupas sapulcēs, kur katram tiek dota iespēja klausīties un dalīties pieredzē. Ar šādas savstarpējas dalīšanās palīdzību, dalībnieki saņem grupas atbalstu, lai beigtu domāt un darīt lietas, kas ir bijušas bezpalīdzīgas, un sāktu darīt lietas, kas tiešām var palīdzēt. Mēs varējām satikt un runāt ar citiem, kuri bija atraduši drosmi un spēku iemācīties jaunu veidu, kā tuvoties dzīvei. Al-Anon programmā, mēs apguvām principus, kas darbojas mūsu atveseļošanās labā un palīdz saprasties ar citiem. Klausoties mīlošā domu apmaiņā starp dalībniekiem, mēs atradām:

Uz augšu

Ko tālāk?

Alkoholisms ir tikpat reāla slimība kā diabēts vai tuberkuloze. Viens no simptomiem ir nekontrolējama vēlme dzert. Tik ilgi, kamēr alkoholiķis turpinās dzert, slimība progresēs, un dzeršana kļūs vēl ļaunāka. Ja slimība netiek apturēta, tā var beigties ar neprātu vai nāvi. Vienīgā alkoholisma ārstēšanas metode ir pilnīga atturība.

Alkoholiķis var tikt ārstēts jebkurā vecumā, ja viņam ir vēlēšanās atmest dzeršanu. Kā alkoholiķa vecāki, mēs varam daudz ko mācīties no citiem, kuri Al-Anon kopībā iegūst spēku un sapratni ar Al-Anon atveseļošanās programmas palīdzību.

Uz augšu

Vai tas nozīmē, ka mums ir jāpārtrauc rūpēties par saviem bērniem?

Kā vecāki Al-Anon programmā mēs iemācāmies, ka mums nav jāpārtrauc rūpēties par citiem, tikai tāpēc, ka esam sākuši rūpēties paši par sevi. Lielākā daļa no mums atzīst, ka esam bijuši apsēsti ar alkoholiķa problēmām. Mēs esam atstājuši novārtā visas citas attiecības mūsu dzīvē – mūsu laulību, citus mūsu bērnus, draugus, bet jo īpaši paši sevi, tāpēc, ka esam bijuši tik ļoti nobijušies par mūsu bērnu dzīvi. Al-Anon kopībā mēs mēģinām atgūt līdzsvaru, sākot mīlēt arī paši sevi.

Uz augšu

Vai tad vecāki nav atbildīgi par saviem bērniem?

Visi no mums ir atbildīgi, pat mūsu bērni alkoholiķi. Tas, ko mēs mēģinām darīt Al-Anon, ir iemācīties uzņemties to atbildību, kas tik tiešām ir mūsu, un mēģināt atteikties no tās, kas pieder citiem. Šī atteikšanās ļauj mūsu bērniem piedzīvot savas rīcības sekas, un palīdz mums pārstāt būt tik aizsargājošiem.

Uz augšu

Ja alkoholiķis manā ģimenē ir pusaudzis, tad kā es varu atteikties no atbildības, ja es jūtos morāli atbildīgs un es arī esmu juridiski atbildīgs?

Mēs neatsakāmies no mūsu vecāku atbildības. Mēs atsakāmies no mūsu ciešanām dēļ mūsu bērna slimības. Mēs atsakāmies, pārtraucot uzbāzties, bārties un kritizēt. Mēs sākam saprast slimības dabu. Mēs pārtraucam reaģēt uz nepieņemamu uzvedību. Mēs nenoliedzam mūsu pašu problēmas, un mēs neuzņemamies citu cilvēku problēmas uz sevis. Mēs neatvainojamies alkoholiķa vietā un neslēpjam viņa rīcības sekas. Mēs iemācāmies atšķirību starp “būt atbildīgam kāda priekšā” un “būt atbildīgam par kaut ko”. Mēs esam atbildīgi likuma priekšā, bet mēs neesam atbildīgi par alkoholisma slimību.

Uz augšu

Vai abiem alkoholiķa vecākiem vajadzētu iet uz Al-Anon?

Tas palīdz, ja arī citi ģimenes locekļi ir Al-Anon programmā. Ja katrs ģimenes loceklis kļūst veselāks, tad visa ģimene kļūst veselāka. Dažiem liekas, ka labāk, ja katrs apmeklē citu Al-Anon grupu, jo tad viņi jūtas brīvāki dalīties ar citiem kā individuālas personas. Dažiem piedalīšanās vienā grupā šķiet kā labs izaicinājums abiem vecākiem dzirdēt tās pašas idejas kopīgi. Izvēle ir jūsu ziņā.

Uz augšu

Kā ar citiem bērniem ģimenē?

Ir vajadzīga pamatīga palīdzība, lai saprastu un tiktu galā ar šo ģimenes slimību. Daudziem ģimenes pieaugušajiem locekļiem palīdz Al-Anon sapulču apmeklēšana, bet jaunākiem ģimenes locekļiem - Alatīn sapulces.

Uz augšu

Vai Al-Anon man sniegs arī kādu padomu bērnu audzināšanā?

Al-Anon grupas nedarbojas kā padomdevēji. Mēs nedodam viens otram padomus - mēs dalāmies savā pieredzē. Pat ja mēs izšķiramies sekot kāda cita grupas dalībnieka paraugam, vai pielietot kādu jaunu programmas instrumentu, programma ir kaut kas vairāk nekā tikai tehnika. Tā patiešām piedāvā mums jaunu dzīves veidu. Tie, kuriem ir bijusi vajadzīga arī cita veida palīdzība, ir meklējuši to papildus Al-Anon programmai.

Uz augšu

Mūsu stāsti

Ar Al-Anon dalībnieku atbalstu mēs mācamies un praktizējam drosmīgo mīlestību - mēs ļaujam, lai mūsu bērni kļūst atbildīgi par savas slimības sekām. Mēs pastāvīgi paturam prātā, ka mūsu bērni ir arī Dieva bērni. Ar šādu izpratni mēs varam likties mierā un piedāvāt citiem to, par ko mums kādreiz likās neiespējami runāt. Kā Al-Anon dalībnieki un savu alkoholiķu dēlu un meitu vecāki mēs piedāvājam savus stāstus.

Uz augšu

Attiecību uzlabošana ar saviem pieaugušajiem bērniem

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Neatkarīgi no tā, vai alkoholiķis sasniedz skaidrību, vai mēs paliekam vai nepaliekam attiecībās ar viņu, mums joprojām būs jāsaskaras ar alkoholisma ietekmi uz mūsu bērniem. Kamēr viņi bija mazi, mēs varbūt ticējām, ka varam atvairīt viņu ciešanas, cenšoties kompensēt uzmanības trūkumu no alkoholiķa puses. Daži no mums centās izglītot savus bērnus par alkoholismu, mudinot viņus apmeklēt Alateen. Pat ja šīs pūles nebija veltas, mēs nevarējām pilnībā pasargāt mūsu bērnus no alkoholisma slimības ietekmes.

Alkoholisma skartā ģimenē pavadītā bērnība vairumu bērnu ietekmē arī pieaugot. Viņi cieš no nemiera, depresijas un zema pašvērtējuma. Daudziem ir problēmas ar uzticēšanos cilvēkiem. Viņi var izvēlēties attiecības ar citiem alkoholiķiem vai arī cīnīties paši ar savām atkarībām. Kā vecākiem mums varbūt ir nācies sūtīt savus pusaudžus bērnus uz alkoholisma rehabilitācijas centriem, vai arī likt viņiem pamest mājas. Mums nācās nospraust robežas un tad atrast drosmi tās ieviest dzīvē.

Al-Anon mēs iemācāmies, ka mēs nevaram kontrolēt savu pieaugušo bērnu izvēli. Kā vecākiem mums ir īpaši grūti to pieņemt. Galu galā kad mūsu bērni bija mazi, mēs bijām atbildīgi par viņu labbūtību un pieņēmām lēmumus viņu interesēs pēc savas vislabākās sirdsapziņas. Kad mūs bērni pieaug, var gadīties, ka ir diezgan grūti ļaut viņiem pašiem pieņemt lēmumus, it īpaši, ja redzam, ka lēmumi ir nesaprātīgi vai bīstami. Tas nenozīmē, ka mēs ignorējam viņu problēmas. Mēs joprojām varam izpaust savas rūpes, ja mums to lūdz, bet mums nav jārisina ikkatra problēma, kas uzrodas.

„Es mācos atbrīvoties no rūpēm par sava dēla labbūtību, lai viņš pats varētu griezties pie sava Augstākā spēka pēc palīdzības.”

Mūsu impulss glābt savus bērnus patiesībā var traucēt viņiem pašiem atrast risinājumus. Tas, ko mēs varam darīt – ir nodot savus bērnus viņu Augstākā spēka gādībā.

„Kad mani pieaugušie bērni nerīkojas tā, kā manuprāt viņiem būtu jārīkojas, es mēģinu pielietot „Dzīvo un ļauj dzīvot citiem”. Kad domāju ka viņi ir grūtībās, atgādinu sev, ka es nevaru izcīnīt viņu vietā viņu cīņas. Lai gan ir sāpīgi redzēt viņus klūpam, man „Jāatlaiž un jāļauj Dievam”. Man ir gana grūti pašai noturēties uz savas takas un viens no veidiem, kā varu cienīt savus bērnus ir ļaut viņiem iet pa viņu takām.”

Ir viegli vainot sevi bērnu problēmās, jo sevišķi, kad apzināmies, cik graujošu efektu atstāj dzīve ar alkoholismu. Mēs šaubāmies, vai kā vecāki esam darījuši visu pareizi, jautājot sev, vai aizsargājām viņus nepietiekami vai par daudz, vai bijām ar viņiem pārāk stingri vai pārāk pieļāvīgi. Tā kā tik daudz laika tikām pavadījuši fokusējoties uz alkoholiķi, mēs jautājam sev, vai veltījām pietiekami daudz enerģijas arī bērniem. Mūsu bažas kļūst jo lielākas, ja mūsu bērni savās problēmās vaino mūs.

Vainas sajūta par pagātnes kļūdām var turēt mūs kā slazdā. Ir labāk, ja būsim līdzjūtīgi pret sevi un saviem bērniem. Ja arī pagātnē pieļāvām kļūdas, mēs nebijām par iemeslu tam, lai kāds būtu kļuvis par alkoholiķi, pat ja tas attiecas uz mūsu bērniem. Mums vienkārši nav tādas varas. Mums jāatceras piedot sev. Mēs varam pieņemt, ka darījām visu, ko tobrīd spējām ar sev tobrīd pieejamajiem resursiem. Šodien mēs varam apņemties rīkoties citādi.

Kā gan varam palīdzēt saviem bērniem šodien? Varam piedāvāt savu mīlestību, atbalstu un iedrošinājumu. Varam veidot veselīgāku dzīves veidu. Varam atklāti runāt ar viņiem par kļūdām ko pieļāvām. Ja viņi vēlas runāt par savu bērnību, varam klausīties, cenšoties neaizstāvēties uzbrūkot. Varam ļaut viņiem just un gūt pieredzi pašiem, pat ja mēs skatāmies uz lietām citādi.

Iespējams mūsu bērnu dzīves nav izveidojušās, kā cerējām, taču mēs nevaram pasargāt viņus no to mācību gūšanas, kas viņiem paredzētas. Lai ar kādām problēmām viņi sastaptos, tās ir viņu uzdevums. Viņiem ir savs ceļš, savs ceļojums. Lai gan dotajā brīdī mums tas nav skaidrs, iespējams, ir kāds iemesls, kāpēc mūsu bērniem jāpiedzīvo tieši tas, ko viņi piedzīvo.

Uz augšu

Kā apzinoties zaudējumu pieņemt bezspēcību?

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Lai gan mans vīrs bija ieguvis skaidrību, mūsu bērni sasnieguši pusaudža gadus sāka izpausties visos iespējamos veidos. Viss beidzās ar to, ka pieņēmu lēmumu sūtīt savu 17 gadus veco dēlu uz internātskolu, kas atradās ārpus pavalsts, no kurienes viņu drīz vien padzina par atkārtotu alkohola lietošanu. Viņam viss bija kārtībā, viņš dzīvoja pie drauga, bet ar mani gan nekas nebija kārtībā.

Pēc asaru plūdiem un garām sarunām ar Sponsoru, viņa izteica pieņēmumu, ka varbūt es sēroju. Biju pārsteigta par šādu pieņēmumu, bet pārdomājot to, sapratu, ka viņai taisnība. Biju „zaudējusi” savu dēlu ne tikai fiziski, daudzie alkohola lietošanas gadi bija man viņu atņēmuši emocionāli, iekams biju tam gatava. Es sāku to atzīt pati sev un dalījos arī sanāksmēs par savām sērām. Tas man deva iespēju sākt atlabt.

Kas attiecas uz manu dēlu es situāciju raksturoju šādi: „Es nenokļuvu kopā ar viņu līdz finišam”. Ar to es gribēju teikt, ka viņš neizgāja cauri parastajam procesam – pieaugšana, aiziešana no mājām, savas dzīves izveidošana. Viņš tika izgrūsts no savas bērnības un projām no mājām savas rīcības rezultātā. Tagad es saprotu, ka, lai cik tas viss arī nebūtu sāpīgi, tā tam bija jānotiek. Al-Anon esmu dzirdējusi daudz sāpīgākus vēstījumus par manējo. Kādai draudzenei dēls bija miris, citai jau gadiem ilgi nebija ne jausmas, kur viņš atrodas. Es vismaz varēju būt pateicīga, ka zinu, kur ir mans dēls un ka viņa Augstākais spēks rūpējas par viņu. Tomēr manas sēras bija īstas un bija tām jāiziet cauri tā, it kā viņš būtu miris.

Šodien es zinu, ka Al-Anon ir tas, kas mani izglāba. Manas sēras bija panesamākas, jo man nebija tām jāiet cauri vienai pašai.

Uz augšu

Kad alkoholisma slimība skāra mūsu ģimeni, es nezināju kā to sauc. Es zināju tikai, ka lietas ļoti strauji mainās, turklāt uz slikto pusi. Skatoties atpakaļ, saprotu, ka tas bija laiks, kad sāku sērot. Kopš esmu Al-Anon, esmu pieredzējis daudzas izmaiņas – visnesenāk – attiecībās ar savu meitu. Saņēmu no viņas zīmīti, kurā bija teikts: „Nekontaktējies ar mani, tēt”. Ja šādu zīmīti būtu saņēmis pirms 10 gadiem, būtu nekavējoties mēģinājis ar viņu sazināties, lai pajautātu, kas nav kārtībā, šodien vairs neesmu glābējs un samierinātājs.

Nezinu, kas manai meitai ir licis šādi rīkoties, taču zinu, ka nevaru kontrolēt viņas izvēli. Viss ko varu darīt, ir lūgt savu Augstāko spēku palīdzēt mums abiem tikt pāri šim periodam. Tāpat nezinu, kā rīkošos, ja nākotnē mana meita mēģinās sazināties ar mani. Mans Augstākais spēks man atgādina ik pa brīdim, ka man ir izvēle, kā reaģēt tādā gadījumā – no baiļu vai no mīlestības pozīcijas, bet tā ir nākotnes izvēle. Pagaidām man palīdz sarunas ar Sponsoru un sanāksmes. Tāpat palīdz ikdienas Al-Anon literatūras lasīšana. Paldies Dievam, man vairs nav jāsēro vienam, kā tas bija agrāk.

Uz augšu

Kad šķīros, es jau biju Al-Anon programmā. Kad runa gāja par laulību, mans viedoklis bija viennozīmīgs – es uzskatīju, ka cilvēkiem jāpaliek kopā. Kad mana laulība beidzas, es domāju, ka es nomiršu.

Manas meitas klātbūtne ģimenes kopā būšanas reizēs bija jau vairāk nekā es spēju panest. Es nevēlējos brīvdienās dalīt viņu ar otru vecāku, kas dzīvoja kaut kur citā pilsētā. Es gribēju viņu tikai sev. Kad viņa 15 gadu vecumā aizgāja no mājām, es domāju, ka nekad nepārdzīvošu šīs bēdas, kaunu un vientulību. Biju zaudējusi arī savu paplašināto vīra radu ģimeni, un lai gan man pat sapņos nenāca prātā, ka mani tuvākie draugi pēc šķiršanās pārtrauks kontaktēties ar mani, tomēr tā notika. Ar aizvainojumu sapratu, ka, acīm redzot, vairs neiederos precēto pāru sabiedrībā, ar kuru kādreiz mēs ar vīru kontaktējāmies. Likās, ka viss, kas manās acīs bija kaut kā vērts man ir zudis. Redzēju sevi kā pilnīgu zaudētāju, jo biju zaudējusi tos, ko mīlu.

Turpināju iet uz sanāksmēm un sāku apgūt jaunu dzīves modeli

Al-Anon. Sāku atrast savu zudušo ģimeni jaunās mīlošas draudzības pilnās attiecībās ar Al-Anon biedriem. Maz pamazām es sāku atkal justies dzīva, nedaudz vairāk pārliecināta un mīlestības cienīga. Mana iepriekšējā šaurā pasaule paplašinājās, apgūstot jaunas lietas un satiekot jaunus cilvēkus. Manai dzīvei kļūstot pilnasinīgākai, es gandrīz aizmirsu, cik ļoti tiku sāpināta. Tad mana meita atkal pārnāca mājās, lai pabeigtu pēdējo vidusskolas klasi. Un tas bija jauns sākums kopā.

Esmu atradusi jaunu mērķa sajūtu caur kalpošanu. Man pieredze ļauj man piedāvāt līdzjūtību un iedrošinājumu citiem, kas iet cauri līdzīgiem zaudējumiem. Al-Anon man ir sniedzis dārgas garīgas dāvanas, kas man ir ļāvušas atgūt viengabalainību un dziedināšanos no savas šķiršanās sāpēm. Šodien varu teikt, ka esmu brīva no sāpēm, kurās reiz dzīvoju.

Uz augšu

Mans dēls bija izdarījis nopietnu pašnāvības mēģinājumu, un es slīku sāpju un šausmu jūrā. Mana dzīve mainījās uz visiem laikiem pēc tam, kad apmeklēju savu pirmo Al-Anon sanāksmi pēc kāda sava laipna drauga neatlaidīga lūguma. Al-Anon sadraudzībā es atradu gādību, atbalstu un informācijas pārpilnību par jaunu dzīves veidu. Nākamā gada laikā es iemācījos pieņemt atkarības realitātes un ieguvu spēju just līdzjūtību pret savu alkohola un narkotiku atkarību izmocīto dēlu. Es sēroju par zaudētajām cerībām un sapņiem attiecībā uz manu dēlu. Pakāpeniski nonācu pie atziņas, ka nespēju darīt neko, lai glābtu viņu. Sava jaunatklātā garīguma pirmsākumos es iztēlojos, ka ietinu savu dēlu pledā un ielieku Dieva rokās.

Mans dēls zaudēja cīņā ar alkoholu un narkotikām un izdarīja pašnāvību, kad jau gadu biju programmā. Biju sagrābta tādā sāpju un iznīcības virpulī, ka pat elpošana prasīja apzinātu piepūli. Slīgstot vispārējā vainas apziņā, meklēju kur esmu vainojama kā māte. Kā gan varēju ļaut viņam noiet tik tālu? Kāpēc nedarīju kaut ko vairāk, lai pasargātu viņu? Es nepametu Al-Anon pavisam, taču man nelikās, ka man tur vairs būtu kas meklējams. Likās, ka visu citu bērni ir nonākuši uz atlabšanas ceļa, tikai es kaut kā esmu cietusi neveiksmi. Šad un tad gāju uz sanāksmēm, bet parasti nespēju runāt. Es tur tikai sēdēju. Man patika saņemt apkampienus un gādību, bet kopumā es tur jutos sveša. Pamazam pārstāju iet uz sanāksmēm.

Ar Dieva žēlastību, es uzturēju kontaktus ar dažiem Al-Anon draugiem un pēc dažiem mēnešiem es spēju atgriezties. Tagad zinu, ka mans Augstākais spēks vadīja manu atgriešanos un drīz es atradu Sponsoru. Es pieņēmu pirmos trīs Soļus un atzinu savu bezspēcību šīs slimības priekšā. Es sapratu, ka vienīgā iespēja ir savas neizturamās sāpes nodot Dievam.

Esmu tik daudz iemācījusies par to, kā pārciest zaudējumu un esmu pateicīga par to, ka esmu atradusi citas dvēseles, ar kurām kopā varu sērot un dalīties savās sāpēs. Domāju, ka bez Al-Anon es nebūtu bijusi spējīga pārciest sava dēla nāvi.

Uz augšu

Kad pirmo reizi atnācu uz Al-Anon, mans dēls bija aktīvs alkoholiķis un atkarīgais, mans vīrs bija klīniskas depresijas stāvoklī un es biju tuvu ārprātam. Al-Anon es sastapu cilvēkus ar līdzīgu pieredzi, tomēr klausījos viņu stāstos visai selektīvi. Gāju uz sanāksmēm, taču ar programmu nestrādāju. Joprojām tvēros pie cerības, ka tad, ja iešu pa atlabšanas ceļu, mani tuvinieki man sekos. Tad kādu dienu es pēkšņi sapratu, ka atšķirībā no citiem, kas runā par rūpēšanos par sevi un fokusēšanos uz savu rīcību, es joprojām turpinu runāt par savu dēlu, vīru - par visu ko, izņemot sevi. Šī atklāsme iezīmēja manas atveseļošanās sākumu.

Pēc dažiem gadiem piepildījās manas ļaunākās nojausmas. Mans dēls nomira 24 gadu vecumā no gadījuma pārdozēšanas. Nepagāja ne divi mēneši, kad viņa izmisušais tēvs atņēma sev dzīvību. Es iekritu šoka un sēru stāvoklī, kas pilnīgi pārņēma mani. Vienmēr tiku uzskatījusi, ka varu pārdzīvot gandrīz visu – bet ģimenes zaudējums bija par daudz.

Šodien es esmu atklājusi, ka varu ne tikai izdzīvot, bet arī būt pateicīga par to, ka esmu dzīva. To ir paveikusi Al-Anon programma. Savās vistumšākajās stundās es tirdīju sevi ar jautājumiem, ko būtu varējusi darīt, lai viss notiktu citādi. Atceros daudzas naktis, ko tiku pavadījusi visdrūmākajās bailēs un bezcerībā. Tajā laikā es fokusējos uz Vienpadsmito soli, lūdzot Dievam parādīt man ceļu un dot spēku iet pa to. "Tavu ceļu, ne manu, Dievs”, es lūdzos. Un kā brīnums, manā priekšā pavērās veids, kā izdzīvot to nakti, nākamo stundu, vai, dažkārt, tikai nākamo minūti. Kad biju atdevusi savu gribu savam Augstākajam spēkam, redzēju ka viņš ir ar mani, virzot mani cauri krīzei.

Uz augšu

Daudziem no mums lielākās bailes ir, ka alkoholiķis varētu nomirt, tomēr šķiet, ka nerunājam par to pietiekami daudz. Ja mēs salīdzinām alkoholismu ar ziloni dzīvojamā istabā, tad nāvi var uzskatīt par nīlzirgu dzīvojamā istabā. Pagājušajā vasarā es atradu savu 31 gadu veco dēlu mirušu. Viņš tikko bija atgriezies no 28 dienu rehabilitācijas programmas, piekto reizi. Vairāk kā pusi savas dzīves viņš tika lietojis alkoholu un narkotikas. Es zinu, ka viņa nāve bija pārāk strauja un es nekādi nevarēju to novērst. Tā bija likumsakarīga nejauša pārdozēšana.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka nebūtu varējusi pārdzīvot šo un nākamās dienas, ja ne Al-Anon. Pēc tam kad biju izsaukusi policiju, apsēdos ārpusē un tikai atkārtoju un atkārtoju Dvēseles miera lūgšanu. Līdz brīdim, kad ieradās policija, spēju sarunāties ar viņiem mierīgi un tad piezvanīju savam vīram. Todien bija karsts. Kad kaimiņiene apjautājās, vai var kā palīdzēt, palūdzu ūdeni. Bez šaubīšanās spēju izlemt par sēru namu un kremāciju. Gadu gaitā jau vairākas reizes nāve manam dēlam bija bijusi pavisam tuvu, tāpēc daudzkārt biju pārdomājusi, kas man būtu šādā gadījumā jādara.

Bija tik daudz par ko jāparūpējas pēc dēla nāves, taču spēju parūpēties par sevi, katru dienu padarot kaut ko nedaudz. Man palīdzēja stāsts no grāmatas " Dienu pa dienai Al-Anon” par sievieti, kurai bija miris vīrs. Lai tiktu galā ar savām sērām, viņa iztēlojās, ko būtu darījusi, ja šis briesmīgais notikums nebūtu atgadījies un tā viņa tika tam pāri. Tas man palīdzēja tikt pāri krīzei.

Patiesībā samierināties ar dēla dzīvi dažos veidos bija grūtāk nekā samierināties ar viņa nāvi. Pirms dažiem gadiem viņam bija izdevies gadu pavadīt skaidrā. Vienmēr būšu pateicīga par mums doto iespēju redzēt viņu ejot uz darbu, maksājot savus rēķinus, rūpējoties par savu veselību un piedaloties ģimenes viesībās. Kad viņš atkal norāvās, biju spējīga redzēt savu dēlu kā cilvēku, kurš dažkārt spēj būt skaidrā, bet dažkārt ir dzerošs. Visu šo laiku turpināju apmeklēt Al-Anon sanāksmes un arī tagad turpinu to darīt. Reiz Al-Anon man deva cerību, ka manam dēlam varētu būt labāka nākotne. Tagad tas palīdz pārciest zaudējumu.

Uz augšu