Al-Anon apstiprinātā literatūra. B-29

Fragmenti no grāmatas
„Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Šīs lapas saturs:

Alkoholisms ir daudzu zaudējumu slimība. Tos no mums, kas ir alkoholiķu radinieki un draugi, šie zaudējumi ietekmē daudzos dzīves aspektos un paliek ar mums uz ilgiem laikiem, vai nu mēs dzīvojam ar aktīvu alkoholiķi vai nē. Šajā grāmatā „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus” mēs dalāmies cerībā, ko esam ieguvuši ar Al-Anon ģimenes grupu palīdzību, apzinoties, saprotot un pieņemot zaudējumus, ko esam piedzīvojuši.

Šī grāmata risina jautājumus, kas attiecas uz katru, kas cīnījies, ar kāda cita alkoholismu. Mēs izjūtam kā zaudējumu to, ka mums nav bijis tik laimīgas bērnības, kādu gribējām, ka laulība nav spējusi apmierināt mūsu cerības un sapņus vai arī esam vīlušies jebkurās citās personīgajās attiecībās, kas nav attaisnojušas mūsu gaidas.

Cīnoties ar šīm problēmām, mēs nevarējām vien beigt brīnīties, kādēļ visas šīs neveiksmes piemeklē tieši mūs. Iemācījāmies ignorēt savas jūtas, radīt fantāzijās balstītus risinājumus un noniecināt savas problēmas. Mēs pieņēmām, ka kaut kādā veidā esam vainīgi un neviens cits nespēj saprast mūsu izmisumu. Ar katru zaudējumu mēs arvien vairāk jutāmies vieni un izolēti.

Šī grāmata palīdz mums atpazīt un atzīt sāpīgo zaudējumu un bēdu realitāti. Tā mūs iedrošina atzīt dažkārt dziļi apslēptās domas un bailes, atpazīt patiesību attiecībā uz savām sajūtām un meklēt risinājumus, kas atvieglo sāpes un ved mūs uz iekšēju mieru.

Mēs izjūtam Al-Anon ģimenes grupas kā drošu un atbalstošu vietu, kur rodam patvērumu kopā ar citiem, kas ir uz līdzīga, godīgos meklējumos un pieredzes apmaiņā balstīta, pašatklāsmes ceļa. Atbrīvošanās no pagātnes traumu nastas nevar tikt sasniegta noliedzot šādu zaudējumu esamību. Varam virzīties uz priekšu, uz gaišāku nākotni, tikai atzīstot notikušā radītās sāpes un atstājot tās aiz muguras. Mēs mācāmies atbrīvoties no savām fantāzijām par to, kā viss varētu būt bijis un atvērt sevi realitātei, ka viss ir tā, kā tas ir. Mēs atklājam, ka arī citiem ir bijusi pārmērīgi liela atbildības un vainas sajūta. Kad saprotam, kā citi ir panākuši progresu, mēs rodam iekšējos resursus, lai pabīdītu nost emocionālās barjeras, kas ir turējušas mūs norobežotus no dvēseles miera, pēc kura tik ļoti esam tiekušies, un no bagātas un pilnīgas dzīves, ko esam pelnījuši.

Lai šī grāmata jums palīdz jūsu ceļojumā uz atbrīvošanos un cerību. Kā teikts mūsu devīzē „Kopā mēs to paveiksim” un kā novēl Al-Anon/Alateen noslēguma sveiciens „ ... lai programmas sniegtā sapratne, mīlestība un miers pieaug jūsos dienu pēc dienas!”


Uz lapas sākumu

Par sērošanas būtību

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Šīs sadaļas saturs:
Uz lapas sākumu

Zaudējumi kā daļa no ģimenes alkoholisma slimības

„Beidzot es sapratu, ka man jādod pašam sev atļauja skumt”

Sēras ir dabiska atbilde uz daudzajiem zaudējumiem, ko mēs ciešam citu alkoholisma rezultātā. Daži no mums tic, ka esam vainojami paši savos zaudējumos, vai arī tie ir neveiksmes rezultāts. Mēs attopamies, uzdodot paši sev jautājumu „Ko es esmu izdarījis, ka esmu pelnījis ko tādu?” Alkoholisma radītajā dūmakā, ir viegli zaudēt savus sapņus par laimīgu ģimenes dzīvi un savas cerības, ka alkoholiķis spēs atveseļoties. Mēs varam vairāk nesajust to intimitāti, ko reiz jutām kopā ar savu alkoholiķi – partneri, bērnu, ģimenes locekli vai draugu. Paejot ilgākam laikam, mēs varam zaudēt spēju saredzēt, ka alkoholisms ietekmē mūsu attiecības un dzīves kvalitāti. Mēs neuztveram skumjas kā alkoholisma sekas.

„Alkoholisms man nolaupīja to, kas biju, nodarīja pāri manai meitai un gandrīz pilnīgi sagrāva manu labāko draugu. Pirmie seši tā gadi atstāja mūs izpostītus drupās. Tie bija milzīgi zaudējumi, kuru izlīdzināšanai bija nepieciešams ilgs laiks. Manas skumjas bija neizmērojamas. Es jutos tā, ka nekas nespēja mani mierināt.”

Dzīvošana ikdienā ar alkoholismu, ietekmē mūsu cieņu un pašvērtību. Katru dienu mums tiek atgādināts, ka esam citādāki nekā cerējām un gaidījām. Nav ilgi jāgaida, lai mūsu uzticēšanās un intimitāte sāktu zust un mūsu attiecības ar alkoholiķi sāktu sairt. Ar laiku zaudējumu pieaugšana ņem savu tiesu. Tie no mums, kas izauguši alkoholisma ietekmētās ģimenēs, skumst par savu bērnību. Sāpīgas pagātnes emocijas noslīcina mūs skumjās vai arī mēs pavadām gadus neapzinoties, ka skumstam.

„Es vēlējos palikt tāds pats un ne visai gribēju pieņemt izmaiņas. Es tās noraidīju; es runāju par to, kā viss bija agrāk, ilgojos pēc vecajām mājām, rotaļlietām, mīļdzīvniekiem un laimīgajiem laikiem”.

Pat atmiņas par labajiem laikiem kopā ar savu ģimeni, var izraisīt skumjas, jo šie laiki bieži tika apēnoti ar apzināšanos, ka tas viss nevar būt ilgi. Mūsu nožēlas var būt tik dziļas, ka nespējam atrast vārdus, lai tās izteiktu.

Uz sadaļas sākumu

Ne tikai nāve

Kad pirmo reizi apjaušam, kā alkoholisms ir ietekmējis mūsu dzīvi, mēs varam nemaz pilnībā neapjaust savas zaudējuma un bēdu sajūtas. Mums, iespējams, piemīt tendence pamazināt vai noliegt savas sāpes, iestāstot sev, ka „Paldies dievam, viņa/viņš vismaz ir dzīva/dzīvs” vai „Varēja būt vēl sliktāk”. Tiesa, vienmēr var būt vēl sliktāk, bet pilnīgi iespējams, ka priekš mums jau tāpat bija pietiekami grūti.

Mēs varam apzināties, ka skumstam, vai arī emociju uzbrukums var sākties pēkšņi. Piemēram, kāda no sadraudzības biedrēm nemaz nenojauta, kāpēc jūtas tā, kad viņas dēls aizgāja no mājām, līdz garīgais Sponsors uzvedināja viņu uz domu, ka tās ir sēras. Sākotnēji esot pārsteigta par šādu domu, ar laiku viņa saprata, ka dēla alkoholisma gadi ir attālinājuši viņus emocionāli jau ilgi pirms viņa fiziskās prombūtnes. Būt spējīgiem saredzēt un nosaukt vārdā savus zaudējumus ir vitāli svarīgs pirmais solis, lai spētu stātos tiem pretī.

„Pirms atlabšanas es mēdzu uzskatīt, ka sēras ir tad, kad kāds nomirst. Es jau vairākus gadus biju Al-Anon, kad es izlasīju par sērām, kas rodas saistībā ar alkoholismu. Kad sapratu, ka manas skumjas, dusmas un pretrunīgās jūtas lielā mērā ir sērošanas pazīmes, viss nostājās savās vietās. Tā bija mana zaudētā cīņa, mēģinot kontrolēt alkoholiķi. Vismaz beidzot es redzēju, ka sēroju. Kļūstot arvien godīgākai pret sevi, es sapratu, ka esmu sērojusi lielu daļu savas dzīves, tikai netiku zinājusi, kas tas ir. Likās, ka atzīstot savas sēras, atgūstu cieņu pret sevi. Es beidzot sapratu, kas ar mani notiek. Tagad es izmantoju šīs zināšanas, kad saskaros ar zaudējumiem, vienalga lieliem vai maziem.”

Uz sadaļas sākumu

Sērošanas fiziskie, emocionālie un garīgie simptomi

Dzīvošana ar alkoholisma slimību ietekmē mūs fiziski, emocionāli un garīgi. Daudzi apraksta šīs sērošanas sāpes, kā kaut ko nepieredzētu. Lai gan izjustie simptomi var būt līdzīgi, sērošana ietekmē katru no mums citādi. Dažiem no mums kļūst grūti funkcionēt, kamēr citi spēj turpināt ikdienas darbus.

„Daždien vienīgais, ko spēju bija sēdēt uz grīdas un nekontrolējami raudāt. Tomēr bija jāgatavojas bērēm un man bija jāpievēršas ikdienas dzīvei. Bija jāmaksā rēķini un jāmazgā veļa. Man bija jāēd. Es izpildīju visas darbības it kā caur savu sēru aizsegu. Tolaik sapratu, ka pilnīgi pietiekami ir vienkārši izdarīt nākamo pareizo darbību. Tāpat sapratu, ka atbalsts ir tikai telefona zvana vai sanāksmes attālumā. Citudien vienīgais, ko biju spējīga izdarīt – satikties ar Al-Anon līdzbiedru, lai izdzertu kopīgi tasi kafijas. Iemācījos būt saudzīga pati pret sevi. Katru mīļu dienu, viss ko varu darīt ir strādāt pie savas programmas pēc labākās sirdsapziņas.”

Vienas no nomācošākajām mums daudziem raksturīgajām bailēm ir tādas, ka jutīsimies tā vienmēr un neatgūsimies nekad. Vai, iespējams, nemaz negribēsim justies labāk. Kāda no Al-Anon sadraudzības loceklēm tā jutās pēc sava vīra nāves: „Tā no manas puses bija apzināta atteikšanās tikt mierinātai. Katru mēģinājumu es saņēmu ar vārdiem „Jā, bet ....” . Lai gan es piekritu, ka citi var saņemt mierinājumu, biju pārliecināta, ka mans zaudējums ir daudzkārt smagāks par viņējo. Manas sēras bija kļuvušas par „Ak, nabaga es” un atturēja mani no jebkuras darbības, kas palīdzētu man justies labāk.

Sēras ir mokošas. Tās var mums neļaut gulēt vai tikai ar grūtībām tik laukā no gultas. Mēs varam aizmirst paēst vai gluži pretēji – mēdzam pārēsties. Mums var radīt grūtības nomazgāties dušā, iet uz darbu vai sagatavot maltīti. Sēras ir neprognozējamas, vienu mirkli varam justies bēdīgi, bet jau nākamajā – dusmīgi vai apjukuši. Kad mums ir brīdis pabūt vieniem, varam atklāt, ka nespējam apturēt savas žēlabas. Daždien varam pamosties, sajūtot zināmu atvieglojumu, bet jau nākamajā dienā esam atkal depresijā.

„Konstatēju, ka katru reizi, kad jutos atslābinājusies, t.i. nebiju aizņemta ar kaut ko, es raudu. Es nevarēju vienkārši apsēsties un atpūsties, jo tad tūlīt sāku raudāt. Es raudāju pat vadot mašīnu. Reizēm es kļuvu dusmīga uz sevi par šīm sērām, iestāstot sev, ka man nevajadzētu tā justies!”

Bailes, apjukums un nespēja koncentrēties var pavadīt mūs mēnešiem. Varam kļūt aizmāršīgi un aizkaitināmi. Kāda no programmas dalībniecēm sūdzējās, ka nevar atcerēties, kā izpildīt pat visvienkāršākās darbības, piemēram, ieslēgt kādu elektroierīci. Raksturīga parādība ir arī depresija un satraukums. Varam zaudēt interesi par lietām, kas mums kādreiz ir patikušas un mums uz laiku nepieciešams izolēties. Dažas dienas varam nostaigāt, neizlienot no pidžamas. Šādos periodos ģimenes un darba pienākumi var šķist īpaši smaga nasta. Ja nespējam rūpēties paši par sevi, kā gan varam parūpēties par kādu vai kaut ko citu? Ir dienas, kad uzdodam sev jautājumu, kā lai vispār nodzīvo šo dienu līdz vakaram. Ja mūsu depresija kļūst dziļāka, dzīve šķiet pārāk neizturama vai mums sāk likties, ka mēs gribam to visu izbeigt, mums var būt nepieciešama arī profesionāla palīdzība.

Kamēr sērojam, garīga perspektīva var būt mūsu spēka un atbalsta avots. Lai gan šajā laikā daži no mums var justies tuvāk Augstākajam spēkam nekā jebkad agrāk, citus var pārņemt dusmas un pat rasties šaubas par Augstākā spēka eksistenci savā dzīvē. Ja jūtamies garīgi norobežojušies, tas nav nekāds pamats satraukumam vai kaunam. Jebkas, ko jūtams ir gana labs un pārejošs. Kā to atgādina mūsu programma: „Arī tas pāries.”

Uz sadaļas sākumu

Sēras un zaudējumi ceļā uz atlabšanu

Pirmās reizes atnākot uz Al-Anon telpām, mūsu mēģinājumi kontrolēt savu dzīvi pašu spēkiem bija cietuši neveiksmi. Sniedzoties pēc palīdzības, mēs veicām pirmo soli sevis dziedināšanai. Mēs drīz vien sapratām, ka mūsu atlabšana ir atkarīga no mūsu gatavības fokusēties pašiem uz sevi. Ja mums ar savām jūtām nav komfortabli, mēs varam mēģināt atrast veidus kā novērst sevi no tām.

„Kad pārstāju mukt, man galu galā bija jāsāk sajust savas izjūtas. Es daudz runāju ar savu Sponsoru, un uzticējos, ka mans Augstākais spēks palīdzēs man tikt pāri šim grūtajam laikam.”

Kā jaunatnācēji Al-Anon varam sākumā izjust tik daudzas jūtas, ka var paiet kāds brīdis līdz tiekam ar tām skaidrībā. Tiem kas programmā ir jau ilgāku laika sprīdi dažubrīd var uzmākties šaubas, vai attiecībā uz mums programma vispār strādā. Lai gan tas izklausās biedējoši, tas tomēr nenozīmē, ka mūsu atveseļošanās ir apdraudēta. Ja līdz šim neesam apzinājušies savus zaudējumus, mums tagad ir jāizjūt varbūt gadiem ilgi uzkrājušās jūtas. Nav nepieciešamības stāties tām pretī visām uzreiz. Tās nav nekādas sacensības, kurās uzvarētājam pirmajam jāsasniedz finišs. Ar sava Augstākā spēka gādību, varam strādāt pie programmas sev piemērotā ātrumā un veidā. Varam būt pacietīgi un saudzīgi pret sevi, paļaujoties, ka esam tieši tur, kur mums paredzēts būt.

Al-Anon mēs nonākam pie atziņas, ka sēras ir dabiska dzīves sastāvdaļa nevis sods. Ja palūkojamies sev apkārt, redzam, ka visas dzīvās būtnes var piedzīvot zaudējumu. Sarkankrūtīša ola izkrīt no ligzdas iekams tā tiek izperēta, briežu māti notriec mašīna, atstājot mazo briedēnu bez aizstāvības.

Mēs neesam nekāds izņēmums attiecībā uz ciešanām. Tomēr, lai kādiem zaudējumiem mums būtu jāiet cauri, Al-Anon mums tas nav jāpārdzīvo vieniem pašiem. Varam mierināt sevi ar apziņu, ka mūsu sēras patiesi nozīmē to, ka izjūtam savu zaudējumu, nevis to noliedzam. Kad mūsu dzīves šķiet saraustītas un haotiskas, mūsu programmas skaidrie un vienkāršie principi var mums likt sajust pamatu zem kājām. Līdzīgi kā kompass mūsu devīzes, Soļi, Tradīcijas un Koncepcijas var mums palīdzēt tikt cauri zaudējumu un sēru atvariem

Kā uzzinām no pieredzes, tieši mūsu sēras saista mūs vienu ar otru. Tām nav mūs jāizolē. Kad dalāmies bēdās ar citiem cilvēkiem, mūs tiešām sadzird un saprot – iespējams, pirmo reizi mūžā. Iemācoties izmantot Al-Anon instrumentus, mēs atklājam, ka nav pilnīgi bezcerīgu situāciju. Patiesībā, daudzi no mums ir spējuši rast cerību pašā bezcerīgākajā izmisumā un dvēseles mieru sēru smagumā.

Uz sadaļas sākumu

Kā izmantot šo grāmatu

Kā visa Al-Anon Konferences apstiprinātā literatūra, šī grāmata atspoguļo mūsu dalībnieku kolektīvo gudrību. Šeit publicētie stāsti atspoguļo simtiem mūsu biedru izdzīvoto pieredzi, spēku un cerību. Kā šo grāmatu savā dzīvē izmantosim mēs, ir tikai mūsu pašu ziņā. Daži no mums to varbūt, izlasīs no vāka līdz vākam. Citi varbūt gribēs izlasīt tikai to nodaļu, kas runā konkrētāk par tādiem sērošanas aspektiem, kas skar viņus. Ja šobrīd esam pašā sērošanas dziļumā, dažreiz viena lappuse, rindkopa vai pat tikai teikums var būt viss, ko varam paveikt vienā reizē. Lai kādi arī nebūtu mūsu pašreizējie apstākļi, ļoti svarīga ir cieņa pret situāciju, kurā esam un pret mūsu vajadzībām šajā brīdī.

Visi citāti šajā grāmatā, ja vien nav norādīts citādi, ir Al-Anon dalībnieku teiktais. Programmas dalībnieku stāsti ir sakārtoti katras nodaļas beigās. Tiem seko jautājumi, kā ierosinājums meditācijai un pārdomām. Tā vietā, lai mēģinātu izskatīt visus jautājumus uzreiz, varam izvēlēties vienu vai divus jautājumus, kas visvairāk attiecas uz mums. Mēs vienmēr varam atgriezties pie citiem jautājumiem vēlāk. Mēs varam arī izmantot šos jautājumus kā tēmu pārrunām, tiekoties ar Sponsoru. Terminu rādītājs grāmatas beigās (sk. oriģinālu angļu val.)var būt noderīgs, ja konkrētajā brīdī mūs īpaši uztrauc kādas jūtas, vai arī, ja meklējam atklāsmi Soļos, devīzēs vai citos Al-Anon instrumentos.

Lai arī kam mēs šobrīd ietu cauri, varam būt droši, ka mūsu starpā ir cilvēki, kas jutušies līdzīgi kā mēs. Kā rosina ieteicamais Al-Anon/Alateen noslēguma sveiciens, ja mēs turam savu prātu atvērtu, mēs varam atrast palīdzību. Mēs atklāsim, ka „nav tik grūtas situācijas, lai to nevarētu uzlabot un tiks lielas nelaimes, lai to nevarētu mazināt. ”Dažkārt mums var būt grūti tam noticēt, bet varam smelties cerību no tiem, kas gājuši šo ceļu pirms mums. Kad sākam atlabt no saviem zaudējumiem, mēs savukārt sniedzam šādu pašu cerību citiem.

Caur mūsu vēlmi skatīties uz saviem zaudējumiem godīgi un atklāti, mēs atklājam savu spēku un dzīvotspēju – nevis par spīti , bet pateicoties tam.

Uz sadaļas sākumu

Sēras kā process

„Mans ceļš cauri sērām lielā mērā līdzinās manam ceļam uz atveseļošanos”

Atnākot uz savu pirmo Al-Anon sanāksmi mēs varam apzināties un varam arī neapzināties savus zaudējumus. Var paiet no dažām nedēļām līdz vairākiem gadiem programmā iekams tie uzpeld. Dažiem no mums ir ieaudzināts, ka dusmoties un raudāt nav labi. Rezultātā esam kļuvuši par īstiem lietpratējiem savu patieso emociju slēpšanā, maskējoties aiz smaidīgas fasādes. Sērām ir pašām savs laika ritums. Varam būt pilnīgi droši, ka apzināsimies savus zaudējumus tad, kad būsim gatavi ar tiem tikt galā.

„Pirms atnākšanas uz Al-Anon, es biju kā iestrēdzis. Kad nomira mana māte, es izlikos, ka eju tālāk, bet jutos kā trīsgadnieks pieaugušā ķermenī. Es jutos neremdināms, nobijies, pazudis un neadekvāts.”

Al-Anon mēs daudz dzirdam par savu jūtu apzināšanos, taču var paiet krietns laiks līdz iemācāmies ar tām justies komfortabli. Tikai doma vien par savu apspiesto jūtu izdzīvošanu iesākumā var likties biedējoša. Sākotnēji var likties vieglāk un ērtāk ļaut savai dzīvei ritēt tāpat kā iepriekš, pat ja kaut kur dziļi iekšienē saprotam, ka tas nav mūsu interesēs. Tomēr mūsu satraukumu var mazināt tas, ka redzam citus biedrus atklāti dalāmies savās jūtās. Ar laiku mūsu jūtu atzīšana un pieņemšana, ko piedzīvojam Al-Anon, var mums palīdzēt justies ērtāk arī pašiem daloties savās jūtās un domās.

Ir noderīgi palūkoties uz savām sērām tādā pašā veidā, kā lūkojamies uz savu atveseļošanos. Ir pagājis krietni ilgs laiks, lai nonāktu tur kur esam un mēs nevaram cerēt izveseļoties vienā naktī. ”Izaugsme, nevis pilnība” atgādina mums, ka atlabšana ir process, nevis notikums. Viss, kas no mums tiek prasīts, ir izdarīt šodien to labāko, ko spējam, pat ja tas nozīmē tikai to, ka piespiežamies aiziet uz sanāksmi vai izlasīt lappusi no literatūras. Dažkārt tieši tie sīkākie solīši var sagādāt mums vislielāko gandarījumu.

Uz sadaļas sākumu

Atzīstot savas sēras

„Pirms Al-Anon es nespēju atzīt savas sēras un zaudējumus. Es tos vienkārši aši un pilnīgi noliedzu. Atzīt savus zaudējumus man būtu nozīmējis justies kaut kādā veidā nepilnvērtīgam. Es uzskatīju, ka ir kāds „pareizais veids” kā izdzīvot šādas jūtas, tikai es, diemžēl, nezināju, kāds ir šis „pareizais veids”.

Nav viena pareizā veida, ka izjust savs sēras, taču Al-Anon instrumenti var palīdzēt atrast mums piemēroto veidu. Pirmais solis palīdz mums apzināties, ka esam bezspēcīgi zaudējumu priekšā, tieši tāpat kā esam bezspēcīgi alkoholisma priekšā. Mēģinājumi kontrolēt savas sēras ir tikai padarījuši mūsu dzīves nevadāmas. Esam pavadījuši gadus juzdamies atbildīgi par visu, cenšoties saturēt kopā mūsu ģimenes, protams, ka ir grūti atteikties no kontroles. Ja esam pieraduši tiks ar visu galā vieni paši, mums sākotnēji var būt visai grūti lūgt pēc palīdzības. Taču jo vairāk cenšamies kontrolēt savas sēras, jo ciešam, liekas, vēl vairāk. Atzīt, ka sērojam, nozīmē atzīt savu nespēju kontrolēt. Reiz to saprotam, varam sākt just kaut nelielu atvieglojumu no tās nastas, ko nesam uz saviem pleciem.

Uz sadaļas sākumu

Sēras var atgriezties

„Sēras atgriežas pie manis ar katrām izmaiņām manā dzīvē. Bieži es šos mājienus ignorēju, izlemjot, ka šīs konkrētās izmaiņas „nu nekas tāds jau nav”, vai iestāstot sev, ka „ar šo nu gan es tikšu galā”. Dažkārt visas šīs „sīkās” izmaiņas, kuras esmu ignorējusi, uzgāžas man virsū pēkšņi visas reizē. Pieķeru sevi pārāk asi reaģējam uz kādu cilvēku vai situāciju, kļūstot depresīvai vai vienkārši aizkaitināmai”.

Tieši šīs „sīkās” izmaiņas dažreiz pārsteidz mūs nesagatavotus. Šķiet tās uzrodas no nekurienes. Dzīvojot ar alkoholiķi no dienas dienā vilšanās un neturēti solījumi kļūst par parastu lietu, līdz reiz mēs pamostamies un sajūtam visu šo „sīko” zaudējumu efektu. Kāpēc mēs pēkšņi esam tik bēdīgi par šo situāciju, jo īpaši, ja šādi jau esam dzīvojuši mēnešiem vai pat gadiem ilgi?

Daudzi no mums ir dzīvojuši ar priekšstatu, ka sēras ir kas tāds, ko jāizjūt, ja zudis kaut kas taustāms, ja kāds ir aizgājis vai miris. Al-Anon mēs uzzinām, ka alkoholiķis var būt dzīvs, taču viņš vai viņa nespēj būt pilnīgi šeit – emocionāli, garīgi vai pat fiziski. Apzināšanas, ka nedzīvojam dzīvi ar mīļoto cilvēku, kā bijām plānojuši vai cerējuši ir zaudējums, kas notiek pamazām. Katru dienu mēs zaudējam pa nelielam gabaliņam, līdz tas kas atlicies ir tikai ēna no cilvēka vai dzīves, kuru mēs pazinām. Dzīvošana šādās pastāvīgās nepārtrauktās sērās var izrādīties īpaši smags pārbaudījums.

Devīze „Dienu pa dienai” var palīdzēt mums tikt cauri šim grūtajam laikam. Raizējoties par to, kā tiksim cauri rītdienai vai parītdienai, mēs aizsteidzamies paši sev priekšā. Mēs nezinām, ko mums nesīs rītdiena. Kāds atvieglojums ir saprast, ka mums jātiek galā tikai ar šodienu. Lai gan šodienas izdzīvošana var šķist vesela mūžība, varam sev atgādināt, ka šādi nejutīsimies mūžīgi. Varam būt pilnīgi droši, ka mūsu Augstākajam spēkam ir savi nolūki attiecībā uz mums, pat ja mēs nezinām kāds ir to mērķis.

Uz sadaļas sākumu

Kad senie zaudējumi atgādina par sevi

Mūsu sēras par pagātnes zaudējumiem var atgādināt par sevi pilnīgi negaidīti – dažkārt pat pēc daudziem gadiem. Ja esam saskārušies ar zaudējumu sen, mums var rasties jautājums, kāpēc joprojām jūtam sāpes. Mums varbūt ir licies, ka esam jau izgājuši cauri savām sāpēm, un te nu tās atkal ir. Paši to neapzinoties varam atkal sāk reaģēt vecajos, labi apgūtajos veidos. Atgriežas mūsu iepriekšējie paradumi un bailes – tā pati reakcija, kā uz alkoholismu. Varam atkal sākt fokusēties uz citiem, līdz pat tam, ka noliedzam paši sevi, un mūsu mēģinājumi kontrolēt ātri vien var ņemt virsroku pār mums. Var atgriezties mūsu raizēšanās apsēstība un ātri vien mēs konstatējam, ka mūsu laiks un enerģija tiek vērsti uz rītdienas problēmu gaidīšanu.

Bieži zaudējumu pieņemšana notiek atsevišķās stadijās. Ja šāds process notiktu strauji un uzreiz, tas nebūtu mums pa spēkam. Tas būtu tāpat kā mēģināt sagrābt visu programmu vienā reizē un lielākajai daļai no mums tas būtu daudz par daudz. No šāda viedokļa raugoties, sēru cikliskais raksturs varbūt ir veids, kādā mūsu Augstākais spēks pasargā mūs no pārslodzes. Tas ka senie zaudējumi atgādina par sevi nenozīmē, ka esam turpat kur sākuši. Tas vienkārši nozīmē, ka tiekam aicināti palūkoties uz savām sērām no aspektiem, kurus līdz šim neesam bijuši gatavi redzēt.

Uz sadaļas sākumu

Apšaubot savu atlabšanu

Kad esam jau kādu laiku pavadījuši atlabšanas procesā, var uznākt brīdis, kad sākam šaubīties, vai programma vēl joprojām attiecībā uz mums strādā. Mums var uzmākties jautājums, kamdēļ nejūtamies nemaz laimīgāki. Galu galā mēs tik ļoti centāmies pieņemt savu situāciju, strādājām ar soļiem un apmeklējām sanāksmes. Vai tiešām vienīgais, ko esam pelnījuši par savām pūlēm ir skumjas?

Šādas sajūtas var būt trauksmainas un biedējošas. Mūsu pirmais impulss varētu būt izvairīties no tām. Tomēr daudzi no mums ir sapratuši, cik svarīgi ir ar pietāti izturēties pret to, ko mums vēsta mūsu jūtas. Šaubu rašanās var patiesībā būt svarīgs pagrieziena punkts mūsu atlabšanā. Tas var mums norādīt, kurp ejam, var dot mums zīmi piebremzēt vai arī rosināt mums parūpēties par sevi. Tāpat kā maratona peldētājam vajag uz brīdi pārtraukt peldējumu un vienkārši turēties virs ūdens, lai atpūstos un saņemtu spēkus, tāpat arī mums vajadzēs atrast brīžus, lai atjaunotu sevi. Šad un tad mums var būt nepieciešams ieturēt prāta un emociju pauzes, lai dotu sev iespēju pārkārtot un pārfokusēt savu enerģiju.

Daudziem no mums pieredze ir mācījusi, ka atlabšanas ceļš nav ne taisns, ne viegls. Neapšaubāmi šajā ceļā mums nāksies veikt negaidītus, bet nepieciešamus pagriezienus. Tiecoties nodot savu gribu un dzīvi sava Augstākā spēka gādībā, mums tiks dotas daudzas izdevības tajā praktizēties. Mēs varam nezināt, kurp dodamies šajā atlabšanas vai sēru ceļā, bet allaž varam mācīties uzticēties, ka tiekam vesti uz labāku vietu nekā tā, kur sākām šo ceļu.

Uz sadaļas sākumu

Dodiet sev laiku sērot

Katram cilvēkam nepieciešamais sērošanas laiks ir atšķirīgs. Kāds var teikt, piemēram, ka mīļotā cilvēka nāves gadījumā sēras var ilgt veselu gadu, taču mēs varam atklāt, ka arī pēc trīs gadiem joprojām sērojam. Mums nav jānosaka savam sēru laikam nekādi termiņi, tāpat mums nav jāpieņem arī kādu citu noteikti laika ierobežojumi. Dažs var spēt piemērot Soļus un iegūt dvēseles mieru dažās stundās vai minūtēs, citam tas var paņemt mēnešus un pat gadus. Ir visai lielas izredzes, ka mums nāksies piemērot Soļu gudrības savai konkrētajai situācijai atkal un atkal. Tāpat kā izaugsme programmā katram rit savā veidā un ātrumā, tāpat arī sērošanas procesā katram ir sava pieeja.

Kāda no programmas dalībniecēm glabāja sava vīra mantas garāžā vairāk kā gadu pēc viņa nāves. Atlaist savu steidzīgumu un ļaut mantām atrasties savā garāžā bija būtiski svarīgi viņas sērošanas procesam. Viņas programmas izpratne ļāva šīm lietām būt nepieciešamām tik ilgi, cik vien vajadzīgs. Pēc kāda laika, viņa spēja jau izlemt, ko paturēt un ko atdot ziedojumos. Mēs nopietni nodarām sev pāri, salīdzinot savu un citu sērošanas procesu. Lai gan tieši citos mēs smeļamies cerību, noderīgi ir paturēt prātā, ka nav divu vienādu zaudējumu un neviens cits nav piedzīvojis mūsējo. Varam būt pilnīgi pārliecināti, ka lai cik ilgi arī sērosim, tas būs tieši tik ilgi cik mums nepieciešams.

„Pakāpeniski es pieņēmu Al-Anon izteiktos ierosinājumus ļaut izpausties savām jūtām un kādu laiku jutos sliktāk nekā jebkad. Kad sāku saskatīt, ko iegūstu tā vietā, lai lūkotos tikai uz to, ko zaudēju, es nejutos virs tik slikti. Taču tas bija lēns process, ko vēl lēnāku padarīja mana nevēlēšanās sekot līdzbiedru ieteikumiem.”

Var gadīties brīži, kad pilnīga nodošanās savam jūtām, var mums liegt spēju darboties savās ikdienas gaitās. Piemēram viena no programma dalībniecēm šajā dzīves periodā ļāva sev uz kādām 15 minūtēm pilnībā ieslīgt savās sērās. Kad tās bija pagājušas, viņa ļāva tam visam iet darīja kaut ko citu. Ja viņai bija grūti pēc šīm 15 minūtēm atlaist sāpju sajūtas, viņa sev deva nākamās 15 minūtes. Šāds vingrinājums ļāva viņai izpaust visu, ko viņa juta, neļaujot jūtām kontrolēt viņu.

Al-Anon mēs mācāmies nenoliegt savas jūtas. Varam būt godīgi ar sevi un citiem attiecībā uz to, kur esam savās sērās. Mums nav jāizliekas, ka viss ir labi un mēs perfekti tiekam ar visu galā. Jautāta, kā jūtas pēc sava vīra nāves, kāda no programmas dalībniecēm atbildēja tā: „Slikti. Bet es vienkārši cenšos darīt to, kas man jādara, līdz sajūtos tā it kā es to darītu.” Lai gan daži no mūsu draugiem vai darbabiedriem var brīnīties, kāpēc joprojām sērojam, Al-Anon mūs nevērtē pēc mūsu sērām un nesteidzina.

„Ir liels atvieglojums izraudāties un neuztraukties, ka citiem varētu likties – man jau būtu jābūt tikušai tam pāri. Mani Al-Anon draugi ieklausījās manī un pieņēma mani, kāda esmu.”

Uz sadaļas sākumu

Biedri dalās pieredzē, spēkā un cerībās

Kad domāju par sērošanu, es domāju par apzināšanos, pieņemšanu un darbību. Dažkārt kad jūtos īgna, aizkaitināta vai dusmīga, šīs jūtas ir manu sēru maska. Es bieži noliedzu savas sēras, jo tās ir pārāk sāpīgas. Cenšos paturēt prātā ka savu emociju izgāšana, kliedzot uz savu bērnu vai vainojot savu vīru ilgtermiņā ir sāpīgāka nekā sēru izdzīvošana. Kad kļūstu īgna, mēģinu ieturēt pauzi un pajautāt sev, kas tad īsti notiek manī.

Mans Sponsors saka, ka tas kam pretojamies, turas pretī un turpinās. Kad izvēlos pagrūst malā savas sērošanas sajūtas, tās turpina atgriezties visdažādākajos veidos. Palīdz pieņemšana. Izturēšanās pret sevi kā pret labāko draugu vai mazu bērni, kas sēro, ļauj man pieņemt, ka man sāp. Kad lūdzu palīdzību, es rīkojos savās interesēs. Es padodos savām jūtām un iekšēji sevi apkampju un samīļoju un ļauju sev paraudāt. Es raidu lūgšanas savam Augstākajam spēkam vai piezvanu Al-Anon draugam. Mans Augstākais spēks dod man laiku un vietu sērot, kad esmu tam gatava.


Gadiem es jutos tā it kā nestu sev līdzi milzu smagumu. Mana dzīve bija pilnīgi nekontrolējama. Galu galā sapratu, ka man jāizdzīvo sāpju un zaudējuma sajūtas, no kurām bēgu. Man bija jābeidz maskēt un slāpēt savas emocionālās sāpes. Zināju, ka man ir gadu gadiem sakrātās jūtas, kas nu jāapgūst. Mani mēģinājumi izskaidrot savas izjūtas atveda mani uz Al-Anon. Tur es atklāju, ka manu sāpju patiesais iemesls bija ne tik daudz manis piedzīvotie zaudējumi, cik veidi, kādos es centos tos pārvarēt – cenšoties kontrolēt cilvēkus un notikumus.

Man palīdzēja atgūties savu jūtu izdzīvošana, literatūras lasīšana par zaudējumiem, dalīšanās sanāksmēs un ar tuviem draugiem, saudzīgas rūpes par sevi un dienasgrāmatas rakstīšana. Al-Anon devīzes bija būtiski svarīgas manā atlabšanā. Es tās atkārtoju katru reizi, kad manas jūtas kļūst nomācošas vai situācija šķiet neizturama un nepārdzīvojama. Joprojām mani zaudējumi ir manā atmiņā, taču atlabšana ir gājusi uz priekšu. Esmu iemācījusies neļaut bailēm no zaudējuma sevi kontrolēt. Es turpinu uzticēt to visu Dieva gādībai un turpinu strādāt ar programmu, un mana dzīve turpina uzlaboties.


Jautājumi pārdomām un meditācijai.


Uz sadaļas sākumu

Zaudējumi attiecībās

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Šīs sadaļas saturs:
Uz lapas sākumu

„Sēras par zaudējumiem attiecībās līdzinās sērām par nāvi”

Dzīve ir pārmaiņu pilna. Ja esam veiksmīgi gana, dažas no attiecībām var ilgt visu dzīvi. Dažas attiecības ilgs gadus vai nedēļas. Neatkarīgi no to ilguma, katras no attiecībām iemāca mums daudz ko par sevi un var palīdzēt mums saskatīt jomas, kurās mēs gribam augt vai mainīties.

Patiesībā ir tā, ka katras izmaiņas mūsu attiecībās var radīt zaudējumu. Piemēram, cilvēks, kas ilgu laiku bijis mūsu Sponsors var pārvākties uz citu dzīves vietu, vai arī mūsu iemīļotā sanāksmju grupa var pārtraukt darbību. Varam izšķirties no sava dzīvesbiedra vai citas sev tuvas un svarīgas personas. Varam izlemt distancēties no savas alkoholisma skartā vecāka, ģimenes locekļa, drauga vai pieaugušajiem bērniem, vai arī viņi var izlemt distancēties no mums.

Vairums ilgtermiņa attiecību iet caur periodiskām cīņām un izmaiņām. Pat ja attiecības turpinās, var notikt būtiskas izmaiņas daudzās lietās, kas pašos pamatos ietekmē mūsu dzīvi. Pat ja turpinām regulāri satikties ar saviem mīļajiem, vienalga var gadīties, ka izjūtam dziļu zaudējumu.

Mūsu darbs Al-Anon neattiecas tikai uz mūsu pašu izdziedināšanu, runa ir arī par mūsu attiecību dziedināšanu. Jo ilgāku laiku esam Al-Anon, jo vairāk komfortablāk jūtamies praktizējot jaunus izturēšanās veidus. Mēs vairs necenšamies ar varu panākt risinājumus, bet sākam rūpēties par sevi.

Kad sākam atveseļoties, var mainīties arī mūsu attiecības. Dažas no mūsu attiecībām izbeigsies mūsu atveseļošanās dēļ. Dažkārt mēs pieņemam lēmumu pārtraukt attiecības, dažkārt to izvēlas cita iesaistītā persona. Tomēr daži no mums ir bijuši gana veiksmīgi, lai atveseļošanās rezultātā redzētu mūsu attiecības uzplaukstam un augam.

Uz sadaļas sākumu

Palikt vai aiziet

„Lai gan biju stiprs vadītājs un veiksmīgs karjerā, manu laulību apzīmogoja manas sievas alkoholisms. Es atradu Al-Anon kā sabrukusi cilvēkveida būtne. Mans draugs apgalvoja, ka tur es atradīšu palīdzību. No savas bērnības atcerējos Al-Anon kā „sieviešu grupu”, bet drīz vien es sapratu, ka Al-Anon ir vieta arī vīriešiem.”

Daudzi no mums ir izlēmuši nākt uz Al-Anon, nonākot pie secinājuma, ka pat vislielākie pūliņi uzlabot attiecības ar alkoholiķi nedod rezultātus. Mūsu izkropļotā domāšana mūs, iespējams, ir pārliecinājusi, ka tas ir mūsu pienākums, parādīt alkoholiķim labāku dzīves veidu. Vispirms mēs, varbūt, domājām, ka Al-Anon varētu mums sniegt kādas jaunas idejas. Nebija vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai mēs saprastu, ka Al-Anon uzdevums nav „izlabot” alkoholiķi. Sākotnēji mēs ne ar visai lielu entuziasmu izturējāmies pret nepieciešamību mainīt savu domāšanu.

„Es atnācu uz Al-Anon, lai mainītu savu sabrukušo vīru, bet man tika pateikts, ka jāmainās man pašai. Taču, ja atmetīšu mēģinājumus mainīt viņu, kas gan vēl man paliks? Tāda nu es biju – pastāvīgu sāpju upuris! Es izbaudīju šo lomu un nevēlējos no tās atbrīvoties.”

Apsverot domu par attiecību pārtraukšanu, daudziem no mums ir nācis par labu veikt Ceturtā soļa inventarizāciju. Saskatot savus rakstura trūkumus, mēs sapratām, kā mūsu samierināšanās un glābšana ir veicinājusi mūsu neveselīgās attiecības. Dalīšanās savās atklāsmēs ar Sponsoru vai uzticamu Al-Anon draugu palīdz mums saskatīt tās jomas, ko vēlamies mainīt, tā lai mēs spētu izvairīties no līdzīgām kļūdām nākotnē.

„Kad sāku strādāt ar Soļiem, es ieraudzīju pati savu neviennozīmīgo uzvedību savā laulībā”

Daži no mums izlemj palikt ar alkoholiķi. Mēs varam nebūt gatavi aiziet vai arī mēs to nevēlamies. Ja mūsu mīļais cilvēks ir slims, attiecību pārtraukšana varētu mums nelikties sevišķi vērā ņemama iespēja. Mēs varam arī palikt ar cerību, ka tad, ja praktizēsim Al-Anon principus, mūsu attiecības uzlabosies. Mēs varam arī izvēlēties palikt, jo mūsu attiecības jau ir uzlabojušās, un pat ja nē – mainījusies ir mūsu attieksme pret tām. Citi nonāk pie smagā lēmuma – aiziet.

Ja runa ir par attiecībām, Al-Anon neaizstāv nevienu no lēmumiem. Tikai mēs paši zinām, kas mums ir vislabākais. Mēs varam brīvi izlemt paši, zinot, ka saņemsim atbalstu neatkarīgi no mūsu lēmuma.

Ja esam neskaidrībā, ko darīt, varam vienkārši piešķirt sev vairāk laika, lai nomierinātu satraukto prātu. Sanāksmes apmeklēšana var sniegt milzu atvieglojumu. Būšana kopā ar cilvēkiem, kas strādā pie veselīgākas dzīves izveidošanas var mums palīdzēt iegūt pārliecību un skaidrību. Ar līdzbiedru atbalstu, mēs varam rast spēku pieņemt lēmumus, kas kādreiz mums ir šķituši nepārvarami.

Piemērojot mūsu devīzi „Sāc ar sevi” savām attiecībām, mēs pieliekam koncentrētas pūles fokusēties uz sevi. Tā vietā lai noliktu savu dzīvi pie malas un nogaidītu, kamēr citi mainīsies, mēs sākam lūkoties, ko darīt pašiem, lai uzlabotu savu situāciju. Jo vairāk fokusējamies uz sevi, jo labāk būsim gatavi jebkurām izmaiņām, kas var notikt mūsu attiecībās.

Uz sadaļas sākumu

Kad lēmumu aiziet pieņemam mēs

Rūpēšanās par sevi var nozīmēt arī pieņem smago lēmumu aiziet. Tas, ko izlemjam pamest var būt ne tikai laulība vai partnerattiecības. Mēs varam pārtraukt attiecības ar kādu draugu, ģimenes locekļiem vai pat bērniem. Lai gan mēs esam tie, kas pieņēmuši šo lēmumu, un pat ja nejūtam nožēlu, mūs tāpat var skart tādas pašas zaudējuma un sēru sajūtas, kā tad, ja lēmums nebūtu nācis no mūsu puses.

Noliegums, vainas sajūta, pašcieņas trūkums var mūs būt turējuši neveselīgās un varmācīgās attiecībās ar alkoholiķi gadiem ilgi. Gaidot ka mūsu attiecības ar alkoholiķi varētu uzlaboties, mēs esam paredzējuši konkrētu rezultātu.

„Programma palīdzēja man apzināties, ka nevaru vairs cerēt uz sava vīra palikšanu skaidrā, kas ļautu man turpināt dzīvot. Ja es gribēju atvēlēt sev jel kādu dzīvi, man bija jāmainās”

Varbūt neskaitāmas reizes mēs esam sevi atrunājuši no aiziešanas, izspēlējot galvā dažādus katastrofu scenārijus, kuras noteikti norisinātos, ja mēs to izdarītu. Mēs varam būt baidījušies, ka nespēsim dzīvot bez alkoholiķa, vai raizējušies, ka alkoholiķis noslīks izmisumā, hroniskās slimībās un pat nomirs, ja mēs aiziesim. Alkoholiķis varēs vainot mūs attiecību pārtraukšanā, vai arī mums varētu likties, ka viņš to dara vai darīs.

Daži no mums izjūt nožēlu par savu lēmumu pārtraukt attiecības, atsaucot atmiņā jaukākos brīžus kopā vai arī pārlieku fokusējoties uz otras personas labajām īpašībām. Varam uz brīdi „aizmirst”, kāpēc esam pieņēmuši lēmumu pārtraukt attiecības, idealizējot varmācības, cīņas un vientulības gadus. Nožēlas izjušana nenozīmē, ka mūsu lēmums ir bijis nepareizs.

Dažas no mūsu draudzībām ir bijušas funkcionālas pirms mūsu atlabšanas, taču ar laiku varam tās ieraudzīt kā neapmierinošas. Tas tāpēc, ka mainījušies esam mēs paši. Ja mums gana paveiksies, mūsu draugi un mīļie cilvēki pieņems šīs izmaiņas. Dažreiz mūsu atlabšana, var veicināt izmaiņas mūsu attiecībās. Gadās arī, ka atklājam, ka mūsu pašu interesēs ir pārtraukt kādas destruktīvas attiecības, lai tā vietā veidotu jaunas un veselīgākas.

Uz sadaļas sākumu

Kad lēmumu aiziet pieņem kāds cits

Dažkārt lēmums pārtraukt attiecības tiek pieņemts mums nejautājot. Ne katrs gribēs pieņemt izmaiņas mūsos, daži jautās, kas tad ir noticis ar mūsu „veco” personību. Tik ilgi mēs tikām fokusējušies uz citiem, ka mūs var sākt apsūdzēt egoismā tāpēc, ka nu domājam par sevi. Tie, kas nespēj un negrib pieņem mūsu atlabšanu, var izvēlēties pārtraukt savas attiecības ar mums.

Sākotnēji mums var būt grūti ļaut sev noticēt, ka attiecības ir beigušās. Mēs varam atteikties dzīvot tālāk, tveroties pie cerības par salabšanu. Ja esam cerējuši, ka mūsu attiecības uzlabosies mūsu atlabšanas rezultātā, mums var būt visai smagi pieņemt, ka dažas attiecības tomēr beigsies. Varam kļūt apsēsti ar domām par to, kā viss varēja būt, vai kas mums būtu bijis jādara citādi. Ja abas iesaistītās puses ir pretimnākošas, atklātas un godīgas pārrunas var palīdzēt mums saprast, kāda ir bijusi mūsu daļa šo attiecību problēmu radīšanā. Šāda analīze ļauj mums mācīties no savam kļūdām un izmantot gūto pieredzi savās attiecībās nākotnē.

„Dzīvo un ļauj citiem dzīvot” atgādina mums, ka nevaram kontrolēt citu lēmumus. Ja kāds izvēlas pārtraukt attiecības ar mums, tās ir viņa tiesības. Ja esam pieņēmuši uzskatu, ka veiksme vai neveiksme mūsu attiecības ir tikai un vienīgi mūsu atbildība, varam sāk vainot sevi, kad attiecības beidzas. Tad varam sev atgādināt, ka katra persona ir spēlējusi savu lomu šajās attiecībās. Ja tās ir beigušās, tas nenozīmē, ka vainīgi esam tikai mēs. Vai nu kāds izvēlas būt vai nebūt kopā ar mums, mēs vienalga esam mīlestības un cieņas vērti.

Tikai tamdēļ, ka izbeigt attiecības nav bijis mūsu lēmums, nenozīmē, ka mums nav izvēles. Mums joprojām ir izvēle, kā mēs reaģējam uz to. Pagātnē mēs mēģinātu sevi sodīt un pieņemt sevi kā upuri. Mums vairs nav jāuzlūko sevi tikai kā upuri. Šodien mēs varam izvēlēties būt kopā ar veselīgi domājošiem cilvēkiem, kas vēlas būt kopā ar mums.

Uz sadaļas sākumu

Šķiršanās un aiziešana alkoholisma dēļ

Alkoholisms var mums laupīt emocionālo, fizisko un seksuālo intimitāti, kas ir būtiska veselīgai laulībai un partnerattiecībām. Vairums no mums ir izmēģinājuši jebko, kas varētu likt pārtraukt alkoholiķim dzert. Mēs lūdzāmies, raudājām, draudējām aiziet, ubagojām un diedelējām, lai viņi meklē palīdzību. Mēs varam būt stāvējuši klāt savam alkoholiķim vīram vai partnerim neskaitāmās dzeršanas reizēs daudzus vārdisku, emocionālu un fizisku uzbrukumu pilnus gadus. Kamēr mēs bijām uzticami un uzticīgi savām attiecībām, slimības iespaidā alkoholiķis bija emocionāli un fiziski nepieejams.

Pēc daudzām sirdssāpēm, daudzi no mums saprot, ka jāpieņem sava nespēja uzlabot šīs attiecības pašu spēkiem. Mēs atzīstam, ka dzīvošana ar alkoholismu ir iedragājusi mūs fiziski, emocionāli un garīgi. Mēs nekad agrāk nevarējām sevi iztēloties šķiršanās krustcelēs, bet te nu mēs esam. Pieņemt, ka attiecības, kas mums reiz bijušas, vairs nepastāv, var būt postoši. Tomēr, visticamāk, ka esam sērojuši par zaudētajām attiecībām ar alkoholiķi, ilgi iekams tās oficiāli beidzās.

Tiem no mums, kas ir vecāki, briesmīga var likties bērnu nošķiršana no vecāka – alkoholiķa. Varam raizēties, ka viņiem tas varētu būt pārāk traumatiski. Citiem tieši alkohola iespaids uz mūsu bērniem rosina nepieciešamību aiziet. Daži no mums pienāk pie šī lēmuma ātri, kamēr citi cīnās gadiem. Cilvēki, kas mums vēl tikai labu vai pat draudzes locekļi, var mums ieteikt nepamest alkoholiķi. Mums nav jāļauj citu cilvēku viedoklim vai morālajiem un reliģiskajiem uzskatiem noteikt, kādi lēmumi jāpieņem. Citu sprieduma ņemšana pie sirds pārāk daudzus no mums ir novedusi pie sevis vainošanas ģimenes izjaukšanā, tā vietā, lai atzītu, ka vainīga ir bijusi ģimenes alkoholisma slimība.

Lēmums šķirties vai dzīvot atsevišķi bieži var būt arī lēmums pateikt dzīvei „Jā!”. Pagātnē mēs būtu apturējuši savu dzīvi, cerot, ka kļūs labāk, ja tik vien alkoholiķis pārstās dzert. Mēs varam būt sevi pārliecinājuši, ka tad nu gan mēs varētu būt laimīgi. Al-Anon mums māca, ka paši esam atbildīgi par savu dzīvi un savu laimi. Mums var būt nepieciešams izsērot par visu to laiku, ko tikām pavadījuši, mēģinot kontrolēt kādu citu. Labā ziņa ir tā, ka tagad šo laiku varam tērēt paši sev.

Uz sadaļas sākumu

Attiecību uzlabošana ar saviem pieaugušajiem bērniem

Neatkarīgi no tā, vai alkoholiķis sasniedz skaidrību, vai mēs paliekam vai nepaliekam attiecībās ar viņu, mums joprojām būs jāsaskaras ar alkoholisma ietekmi uz mūsu bērniem. Kamēr viņi bija mazi, mēs varbūt ticējām, ka varam atvairīt viņu ciešanas, cenšoties kompensēt uzmanības trūkumu no alkoholiķa puses. Daži no mums centās izglītot savus bērnus par alkoholismu, mudinot viņus apmeklēt Alateen. Pat ja šīs pūles nebija veltas, mēs nevarējām pilnībā pasargāt mūsu bērnus no alkoholisma slimības ietekmes.

Alkoholisma skartā ģimenē pavadītā bērnība vairumu bērnu ietekmē arī pieaugot. Viņi cieš no nemiera, depresijas un zema pašvērtējuma. Daudziem ir problēmas ar uzticēšanos cilvēkiem. Viņi var izvēlēties attiecības ar citiem alkoholiķiem vai arī cīnīties paši ar savām atkarībām. Kā vecākiem mums varbūt ir nācies sūtīt savus pusaudžus bērnus uz alkoholisma rehabilitācijas centriem, vai arī likt viņiem pamest mājas. Mums nācās nospraust robežas un tad atrast drosmi tās ieviest dzīvē.

Al-Anon mēs iemācāmies, ka mēs nevaram kontrolēt savu pieaugušo bērnu izvēli. Kā vecākiem mums ir īpaši grūti to pieņemt. Galu galā kad mūsu bērni bija mazi, mēs bijām atbildīgi par viņu labbūtību un pieņēmām lēmumus viņu interesēs pēc savas vislabākās sirdsapziņas. Kad mūs bērni pieaug, var gadīties, ka ir diezgan grūti ļaut viņiem pašiem pieņemt lēmumus, it īpaši, ja redzam, ka lēmumi ir nesaprātīgi vai bīstami. Tas nenozīmē, ka mēs ignorējam viņu problēmas. Mēs joprojām varam izpaust savas rūpes, ja mums to lūdz, bet mums nav jārisina ikkatra problēma, kas uzrodas.

„Es mācos atbrīvoties no rūpēm par sava dēla labbūtību, lai viņš pats varētu griezties pie sava Augstākā spēka pēc palīdzības.”

Mūsu impulss glābt savus bērnus patiesībā var traucēt viņiem pašiem atrast risinājumus. Tas, ko mēs varam darīt – ir nodot savus bērnus viņu Augstākā spēka gādībā.

„Kad mani pieaugušie bērni nerīkojas tā, kā manuprāt viņiem būtu jārīkojas, es mēģinu pielietot „Dzīvo un ļauj dzīvot citiem”. Kad domāju ka viņi ir grūtībās, atgādinu sev, ka es nevaru izcīnīt viņu vietā viņu cīņas. Lai gan ir sāpīgi redzēt viņus klūpam, man „Jāatlaiž un jāļauj Dievam”. Man ir gana grūti pašai noturēties uz savas takas un viens no veidiem, kā varu cienīt savus bērnus ir ļaut viņiem iet pa viņu takām.”

Ir viegli vainot sevi bērnu problēmās, jo sevišķi, kad apzināmies, cik graujošu efektu atstāj dzīve ar alkoholismu. Mēs šaubāmies, vai kā vecāki esam darījuši visu pareizi, jautājot sev, vai aizsargājām viņus nepietiekami vai par daudz, vai bijām ar viņiem pārāk stingri vai pārāk pieļāvīgi. Tā kā tik daudz laika tikām pavadījuši fokusējoties uz alkoholiķi, mēs jautājam sev, vai veltījām pietiekami daudz enerģijas arī bērniem. Mūsu bažas kļūst jo lielākas, ja mūsu bērni savās problēmās vaino mūs.

Vainas sajūta par pagātnes kļūdām var turēt mūs kā slazdā. Ir labāk, ja būsim līdzjūtīgi pret sevi un saviem bērniem. Ja arī pagātnē pieļāvām kļūdas, mēs nebijām par iemeslu tam, lai kāds būtu kļuvis par alkoholiķi, pat ja tas attiecas uz mūsu bērniem. Mums vienkārši nav tādas varas. Mums jāatceras piedot sev. Mēs varam pieņemt, ka darījām visu, ko tobrīd spējām ar sev tobrīd pieejamajiem resursiem. Šodien mēs varam apņemties rīkoties citādi.

Kā gan varam palīdzēt saviem bērniem šodien? Varam piedāvāt savu mīlestību, atbalstu un iedrošinājumu. Varam veidot veselīgāku dzīves veidu. Varam atklāti runāt ar viņiem par kļūdām ko pieļāvām. Ja viņi vēlas runāt par savu bērnību, varam klausīties, cenšoties neaizstāvēties uzbrūkot. Varam ļaut viņiem just un gūt pieredzi pašiem, pat ja mēs skatāmies uz lietām citādi.

Iespējams mūsu bērnu dzīves nav izveidojušās, kā cerējām, taču mēs nevaram pasargāt viņus no to mācību gūšanas, kas viņiem paredzētas. Lai ar kādām problēmām viņi sastaptos, tās ir viņu uzdevums. Viņiem ir savs ceļš, savs ceļojums. Lai gan dotajā brīdī mums tas nav skaidrs, iespējams ir kāds iemesls, kāpēc mūsu bērniem jāpiedzīvo tieši tas, ko viņi piedzīvo.

Uz sadaļas sākumu

Biedri dalās pieredzē, spēkā un cerībās

Es biju programmā jau vairākus gadus, kad mana sieva izlēma pamest mani un mūsu bērnus, lai varētu iegūt skaidrību. Viņas aiziešana ierosināja veikt pirmo soli attiecībā uz mūsu laulību. Es pieņēmu, ka tā nebija tāda, kādu es to iztēlojos un tā nekad nebūs tāda, kā man gribētos. Īsti vīrieši raud un es raudāju par savas laulības zaudēto ilūziju. Es runāju par to ar citiem Al-Anon biedriem un dalījos sanāksmēs. Šajā procesa es nosolījos, ka nekad vairs nedzīvošu ar aktīvu alkoholismu. Kad pēc pāris mēnešiem mana sieva atgriezās, es novilku robežu, un paziņoju, ka vairs nepieļaušu aktīvu alkoholismu mūsu mājās.

Viņa noturējās skaidrā divus gadus un tad sekoja noraušanās. Slimība progresēja strauji. Es zināju, ka tik ilgi kamēr esam kopā, mana paļaušanās neļaus viņai rast ilgtermiņa skaidrību. Tad es rīkojos saskaņā ar nospraustajām robežām. Es ierosināju šķiršanos un pieprasīju pilnu aizbildniecību pār bērniem. Tonakt, kad pieņēmu šo lēmumu, es lasīju Konferences apstiprināto literatūru par šķiršanos un lūdzos un meditēju ar savu Augstāko spēku. Es uzrakstīju vēstuli savai sievai par savu vēlmi šķirties. Pirms atdot viņai, es iedevu to izlasīt savam sponsoram, lai pārliecinātos, ka uzrunāju viņu ar pietiekamu laipnību un cieņu, un pietiekami skaidri izklāstu savu lomu šajā situācijā.

Manas sēras, atvadoties no savs laulības ilūzijas, iekšēji bija lielākas nekā šķiršanās laikā. Es uzskatu, ka tas ļāva man būt pieejamākam saviem bērniem, kad viņi sastapās ar savām grūtībām šķiršanās laikā un mātes slimības dēļ.


Es atnācu uz Al-Anon nedēļu pēc savas trīsdesmitās kāzu gadadienas, kur es nevarēju sevi piespiest nosvinēt. Es biju izlēmusi, ka vairs nespēju samierināties ar sava dzīvesbiedra alkoholismu un nevaru palikt laulībā. Manas sāpes par mūsu laulības galu, zaudēto mīlestību un zudušajiem sapņiem bija visaptverošas. Skatoties acīs faktam, ka dzeršana nebeigsies nekad, ka mēs nedzīvosim ilgi un laimīgi, ka mums vispār nebūs kopīgas normālas dzīves – tas viss likās būt vairāk nekā spēju izturēt. Es raudāju nedēļām.

Pēc šā lūzuma punkta, es nonācu pie secinājuma, ka man un manam vīram būtu lietderīgi meklēt palīdzību kaut kur no malas. Nevienam no mums tas agrāk nebija ienācis prātā, jo mēs dzīvojām noliedzot savas problēmas. Es apsvēru daudzas iespējas, viena no kurām bija Al-Anon. Par laimi nākamajā dienu satiku kādu paziņu, par kuru zināju, ka viņa ir šajā programmā. Saņēmu drosmi un pajautāju viņai par sanāksmju vietu un laiku. Jau nākamajā dienā viņa man atnesa jaunatnācēja komplektu. Lasīju pamfletus ar lielu entuziasmu un raudāju visu laiku, kamēr izlasīju „Alkoholisma nolieguma karuselis”. Secināju, ka dažādos dzīves posmos mēs ar vīru esam izpildījuši visus šajā darbā minētos scenārijus.

Savā pirmajā sanāksmē biju nobijusies un apjukusi. Bija grūti atklāt skaļi svešiniekiem savas problēmas. Man vīrs joprojām ir aktīvs dzērājs un mēs joprojām esam precējušies. Atziņa, ka alkoholisms ir slimība, ļāva man pret savu vīru izturēties ar cieņu nevis ar nicinājumu. Šodien es zinu kā norobežoties no nejaucībām un nereaģēt. Es zinu, ka mana laime nav atkarīga no tā, ko citi saka un dara. Vislabākais ir tas, ka tagad zinu, ka slimību neizraisīju es. Es to nevaru izārstēt, nevaru to kontrolēt.

Aiziešana uz to pirmo Al-Anon sanāksmi bija labākais, ko sev jebkad biju izdarījusi. Esmu pārliecināta ka Al-Anon izglāba manu laulību un dzīvi.


Es atnācu uz Al-Anon, lai salāpītu savu laulību ar alkoholiķi. Mans vīrs bija kļuvis gaužām tāls un vēss un, lai gan dzīvojām vienā mājā, mums katram bija sava dzīve. Kad precējos, es zināju, ka viņš ir alkoholiķis, bet es nezināju neko par alkoholismu. Es ticēju, ka viņš ir izārstējies, jo nedzēra un stāstīja man, ka viņam vairs nav vajadzības iet uz sanāksmēm. Es attaisnoju viņa dusmas, apvainojumus, garastāvokļa maiņas un klusēšanu, uzskatot, ka tas viss ir mana vaina. Es jutos atbildīga par visu, kas nogāja greizi. Ja viņš teica, ka tā ir mana vaina, es to pieņēmu. Es patiesi mīlēju šo cilvēku no visas sirds un biju apņēmusies šo laulību padarīt veiksmīgu. Es izmēģināju visu ko, lai saprastu, kas tad ir nepareizi mūsu attiecībās. Manā pieredzē jau bija vienas neveiksmīgas laulības un otras es vairs negribēju.

Drīz vien pēc atnākšanas uz Al-Anon sapratu, ka neesmu tā persona, kas var sakārtot mana vīra dzīvi, savukārt viņš nespēj izlabot to, kas nebija kārtībā ar mani. Es atklāju, ka laime ir darbs ar sevi, ka vienīgais cilvēks, kas no tiesas var darīt viņu laimīgu ir viņš pats. Tas pats attiecās arī uz mani. Es sāku norobežoties un strādāt ar programmu, vienmēr vēl lūdzot un cerot, ka mūsu laulība var uzlaboties.

Gadu vēlāk mans vīrs mani pameta. Es biju sabrukumā. Par laimi, mans Al-Anon pavadītais gads bija mani tam sagatavojis. Manas attiecības ar manu Augstāko spēku palīdzēja man tikt pāri šim grūtajam laikam. Es joprojām mīlu un man pietrūkst tā cilvēka, kas bija mans bijušais vīrs, taču zinu, ka mana dzīve ir Augstākā spēka rokās un viņš rūpējas par mani. Strādājot ar savu programmu un iemācoties tikt pāri savai pagātnei, es pamazām atlabstu.


Man piedāvāja darbu citā pavalstī, darbu, kuru, lai arī laiku pa laikam neapzināti, tomēr biju gatavojies darīt vairāk kā divdesmit gadus. Tas likās viegli pieņemams lēmums, ja ne kāds aspekts – pieņemot darbu, man jāpamet savs partneris, ar kuru kopā biju jau 12 gadus, mana mūža mīlestība un dvēseles biedrs. Viņš nevarēja pārvākties savu darba apstākļu dēļ.

Es un mans partneris satikāmies Al-Anon, un ar šīs programmas palīdzību, mēs allaž tikām iedrošinājuši viens otru sekot savas sirds balsij. Tomēr nu mana sirds jutās gaužām pretrunīgi. Man likās gluži neiespējami izslēgt savu gribu no šī vienādojuma. Gadiem ilgi pirmais, ko darīju ik rītu - atkārtoju Trešo soli, atgādinot sev, ka nododu sevi un savu gribu Dievam, kā es viņu saprotu. Vai tie būtu bijuši tikai vārdi? Vai es patiesi tā domāju? Vai spēju ļaut notikumiem ritēt savu gaitu un uzticēties savam Augstākajam spēkam?

Es atklāju, ka ārkārtīgi paļaujos uz lūgšanām un meditāciju, par ko tiek runāts Vienpadsmitajā solī. Centos pēc labākās sirdsapziņas ieklausīties Dieva balsī. Nepagāja pārāk ilgs laiks, lai atbilde būtu skaidra. Tā man tika atklāta vienkāršos un šķietami nesaistītos brīžos – lasot Al-Anon sanāksmēs, klausoties dziesmu pa radio, atsaucot atmiņā sen notikušu sarunu. Drīz es bez šaubīšanās zināju, ka man šis darbs ir jāpieņem. Tāpat zināju, ka mīlestība, ja tā ir gana stipra un veselīga, ir varenāka un izturīgāka par attālumu un laiku. Mēs nolēmām abi palikt kopā pāri attālumam - savās sirdīs un garā.

Sekojošās sēras smagi ietekmēja mūs abus. Mana iepriekšējā pieredze ar sērām liecināja, ka ar laiku tās samazinās. Šajā gadījumā tās tikai pieauga. Mani draugi teica „Tev pie tām jau būtu bijis jāpierod”, bet es neesmu pieradis. Es zinu, ka atšķirībā no tiem, kas zaudējuši savus dzīvesbiedrus vai partnerus nāves dēļ, man ir tā privilēģija, ka varu sazināties ar savu partneri katru dienu un satikt viņu reizi pāris mēnešos. Mans darbs ir mans atalgojums, tas zināmā mērā atvieglo manas bēdas, atgādinot, ka par spīti sāpēm, man ir ļoti paveicies. Tomēr sāpes, ka viņa nav līdzās atgādina par sevi katru dienu.

Ir pagājuši pieci gadi, kopš pieņēmu šo darbu un pārvācos, un mūsu situācija pagaidām nav mainījusies. Tomēr Al-Anon man atgādina, ka tas pats Spēks, kas mūs vadīja pieņemot mūsu lēmumu, rūpējas par mums mūsu sērās. Joprojām savā sirdī es jūtu, ka mans Augstākais spēks ir nolicis mūs tieši tur, kur mums jābūt. Kad vien par to meditēju, ko joprojām daru bieži, es saņemu vienmēr to pašu atbildi „Uzticies”.

Es sev atgādinu dzīvot „Vienu dienu vienā reizē” un „Tikai šai dienai”. Lai gan es neredzu kopējo ainu, pieaugot manai ticībai un paļāvībai, es izjūtu arvien mazāku nepieciešamību to vispār redzēt. Mana dzīve nokārtosies atbilstoši Dieva nolūkam, neatkarīgi no maniem nodomiem. Šādas nepārtrauktas sēras turpina būt nomācošas, bet ar garīgo atbalstu, ko saņemu no Al-Anon, es saņemu mierinājumu.


Lai gan mans vīrs bija ieguvis skaidrību, mūsu bērni sasnieguši pusaudža gadus sāka izpausties visos iespējamos veidos. Viss beidzās ar to, ka pieņēmu lēmumu sūtīt savu 17 gadus veco dēlu uz internātskolu, kas atradās ārpus pavalsts, no kurienes viņu drīz vien padzina par atkārtotu alkohola lietošanu. Viņam viss bija kārtībā, viņš dzīvoja pie drauga, bet ar mani gan nekas nebija kārtībā.

Pēc asaru plūdiem un garām sarunām ar Sponsoru, viņa izteica pieņēmumu, ka varbūt es sēroju. Biju pārsteigta par šādu pieņēmumu, bet pārdomājot to, sapratu, ka viņai taisnība. Biju „zaudējusi” savu dēlu ne tikai fiziski, daudzie alkohola lietošanas gadi bija man viņu atņēmuši emocionāli, iekams biju tam gatava. Es sāku to atzīt pati sev un dalījos arī sanāksmēs par savām sērām. Tas man deva iespēju sākt atlabt.

Kas attiecas uz manu dēlu es situāciju raksturoju šādi: „Es nenokļuvu kopā ar viņu līdz finišam”. Ar to es gribēju teikt, ka viņš neizgāja cauri parastajam procesam – pieaugšana, aiziešana no mājām, savas dzīves izveidošana. Viņš tika izgrūsts no savas bērnības un projām no mājām savas rīcības rezultātā. Tagad es saprotu, ka, lai cik tas viss arī nebūtu sāpīgi, tā tam bija jānotiek. Al-Anon esmu dzirdējusi daudz sāpīgākus vēstījumus par manējo. Kādai draudzenei dēls bija miris, citai jau gadiem ilgi nebija ne jausmas, kur viņš atrodas. Es vismaz varēju būt pateicīga, ka zinu, kur ir mans dēls un ka viņa Augstākais spēks rūpējas par viņu. Tomēr manas sēras bija īstas un bija tām jāiziet cauri tā, it kā viņš būtu miris.

Šodien es zinu, ka Al-Anon ir tas, kas mani izglāba. Manas sēras bija panesamākas, jo man nebija tām jāiet cauri vienai pašai.


Lai gan mani vecāki mīlēja mani un vēlēja man to labāko, viņiem bija grūti pieņemt ka esmu gejs. Tāpēc, kad mana partnera vecāki pieņēma mani kā savas ģimenes daļu, es izjutu pieņemšanu, kādu nekad nebiju izjutis no savējiem. Ziņa par mana partnera mātes saslimšanu ar Alcheimera slimību nāca kā trieciens. Es jutos tā it kā šī brīnišķīgā sieviete tiktu man atņemta, tikko kā ienākusi manā dzīvē.

Lai gan situācijai nav nekāda sakara ar alkoholu, es izmantoju principus, ko apguvu Al-Anon, lai tiktu pāri šim zaudējumam. Pirmajā solī ir teikts „Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi alkohola priekšā”. Mēs esam bezspēcīgi arī citu slimību priekšā – kā Alcheimera slimība. Tomēr es esmu noteicējs pār savu rīcību. Man ir vara būt pacietīgam, netiesājošam un atbalstošam. Kad man tas piemirstas, varu fokusēties uz devīzēm. „Ņemiet to vieglāk” man atgādina, ka mana partnera māte dara, ko var, tāpat ikviens kas ir viņas tuvumā. Ja kāds kaut izdara vai pasaka stresa dēļ, man nav jāreaģē neadekvāti. Kad viņa izkārtoja savu apakšveļu kā mākslas darbus vannas istabā, biju pārsteigts pieķeram sevi pie domas „Vai tas patiešām ir svarīgi?”. Varbūt ārējās izpausmes ir mazāk svarīgas nekā iespēja pavadīt jaukus brīžus ar viņu, cik to vēl atlicis.

Alcheimera slimībai tāpat kā alkoholisma ir labās un sliktās dienas. „Viena diena vienā reizē” atgādina man, ka man nav jāiziet cauri visai slimībai tieši šodien. Šodien man jātiek galā tikai ar šodienas simptomiem. Rītdiena var būt citādāka. Ja ne – tā jau būs cita diena un es tikšu galā ar to, kas tajā notiks.

Turpinoties mana partnera mātes slimības progresam, esmu drošs, ka programma palīdzēs tam tikt cauri. Varbūt varēšu šajos programmas instrumentos dalīties arī ar citiem. Ir liels atvieglojums apzināties, ka varu izmantot Al-Anon programmu arī citās savas dzīves jomās, ne tikai attiecībā uz alkoholismu.


Kad alkoholisma slimība skāra mūsu ģimeni, es nezināju kā to sauc. Es zināju tikai, ka lietas ļoti strauji mainās, turklāt uz slikto pusi. Skatoties atpakaļ, saprotu, ka tas bija laiks, kad sāku sērot. Kopš esmu Al-Anon, esmu pieredzējis daudzas izmaiņas – visnesenāk – attiecībās ar savu meitu. Saņēmu no viņas zīmīti, kurā bija teikts: „Nekontaktējies ar mani, tēt”. Ja šādu zīmīti būtu saņēmis pirms 10 gadiem, būtu nekavējoties mēģinājis ar viņu sazināties, lai pajautātu, kas nav kārtībā, šodien vairs neesmu glābējs un samierinātājs.

Nezinu, kas manai meitai ir licis šādi rīkoties, taču zinu, ka nevaru kontrolēt viņas izvēli. Viss ko varu darīt, ir lūgt savu Augstāko spēku palīdzēt mums abiem tikt pāri šim periodam. Tāpat nezinu, kā rīkošos, ja nākotnē mana meita mēģinās sazināties ar mani. Mans Augstākais spēks man atgādina ik pa brīdim, ka man ir izvēle, kā reaģēt tādā gadījumā – no baiļu vai no mīlestības pozīcijas, bet tā ir nākotnes izvēle. Pagaidām man palīdz sarunas ar Sponsoru un sanāksmes. Tāpat palīdz ikdienas Al-Anon literatūras lasīšana. Paldies Dievam, man vairs nav jāsēro vienam, kā tas bija agrāk.


Attiecību zaudēšana ar manu vīramāti un māsu bija man īpašs pārbaudījums. Vispirms, jutos šokēta un dusmīga, ka viņas atsakās pieņemt manu apņemšanos atlabt. Tam ātri vien sekoja vainas apziņa par to, cik briesmīgs cilvēks es esmu, ka lieku viņām justies slikti. Es pieņemu, ka viņas vēlas attiecības ar mani tikpat ļoti, cik es vēlos attiecības ar viņām, atšķiras tikai mūsu izpratne par šīm attiecībām. Šodien es saprotu, ka man nav jāuzspiež viņām sava atveseļošanās. Mana atbildība ir izlabot to, ko iespējams, nekaitējot citiem. Tā vietā lai aizstāvētu savus lēmumus, esmu iemācījusies pateikt, „Man ir ļoti žēl, ka mana atlabšana ir jūs sāpinājusi un likusi justies atstumtām. Tas nebija mans nolūks”.

Es vairāk negribu attiecības, kas balstās uz neveselīgu izturēšanos un izdabāšanu. Šodien es spēju pieņemt, ka mana vīramāte un māsa izvēlas nebūt attiecībās ar mani, atstājot durvis atvērtas ierobežotai iespējai nākotnē. Es sēroju par attiecību zaudēšanu ar šiem diviem cilvēkiem, ko mīlu. Es atceros viņu labās īpašības, lai gan tās bieži ir apslēptas alkoholisma slimības dēļ. Varu joprojām viņas mīlēt, lai arī vairs nekontaktējos ar viņām.


Dažus gadus atpakaļ cilvēks, ko sponsorēju, izlēma, ka vairs nevēlas mani kā Sponsoru. Viņš to izskaidroja tādējādi, ka viņa draudzenei liekas, ka esmu gejs un viņa baidās, ka es varētu tam pievērst savu sponsorējamo. Viņš nevēlējās pakļaut riskam viņu attiecības, tāpēc izvēlējās vairāk nepavadīt laiku ar mani. Tajā brīdī es biju spējīgs viņam pateikt, ka nudien esmu gejs un vienīgais iemesls, kādēļ neesmu to pateicis viņam ir tas, ka pats to esmu apjautis pavisam nesen un vēl joprojām mācos to pieņemt. Bez tam, es viņam apliecināju, ka nekad nebūtu piekritis būt par viņa Sponsoru, ja man būtu bijusi kāda romantiska interese par viņu.

Mūsu ceļi šķīrās, bet viņa atteikums man krimta. Jutos sāpināts un kādu brīdi turpināju piedomāt pie šī gadījuma. Kas raksturīgi ģimenes alkoholisma slimībai - par spīti tam, ka man apkārt bija daudzi cilvēki, kas augstu vērtēja draudzību ar mani, es turpināju fokusēties uz vienu cilvēku, kurš tā nedomāja.

Galu galā es dalījos savās izjūtās ar kādu Al-Anon draudzeni, sakot: „Es to vienkārši nesaprotu. Ja viņš patiesi praktizētu Al-Anon programmu, viņš fokusētos uz sevi. Tam nebūtu jābūt svarīgi, kas citi ir, ko viņi domā, dara vai saka, jo tas neskar viņu.” Mana draudzene pasmaidīja un atbildēja: „Nu, tad jau tev ir atbilde uz savu jautājumu”. Pagāja kāds brīdis līdz viņas teiktais nonāca līdz manai izpratnei, bet viņa bija saņēmusi manu gaisā pacelto rādītājpirkstu un pagriezusi to pret mani. Atbilde par to kā tikt pāri zaudējumam bija – fokusēties pašam uz sevi. Bija svarīgi man pašam veikt inventarizāciju attiecībā uz to, ko vajag man pašam un „Dzīvot un ļaut citiem dzīvot”. Citu cilvēku viedokļi un lēmumi nav mana darīšana un man tie nav jāuztver personiski. Lai gan mans zaudējums bija patiess un man bija visi iemesli sērot, manas esošās draudzības bija tikpat patiesas. Tā ir tikai mana izvēle, uz ko no šiem abiem es izvēlos skatīties.


Kad šķīros, es jau biju Al-Anon programmā. Kad runa gāja par laulību, mans viedoklis bija viennozīmīgs – es uzskatīju, ka cilvēkiem jāpaliek kopā. Kad mana laulība beidzas, es domāju, ka es nomiršu.

Manas meitas klātbūtne ģimenes kopā būšanas reizēs bija jau vairāk nekā es spēju panest. Es nevēlējos brīvdienās dalīt viņu ar otru vecāku, kas dzīvoja kaut kur citā pilsētā. Es gribēju viņu tikai sev. Kad viņa 15 gadu vecumā aizgāja no mājām, es domāju ka nekad nepārdzīvošu šīs bēdas, kaunu un vientulību. Biju zaudējusi arī savu paplašināto vīra radu ģimeni, un lai gan man pat sapņos nenāca prātā, ka mani tuvākie draugi pēc šķiršanās pārtrauks kontaktēties ar mani, tomēr tā notika. Ar aizvainojumu sapratu, ka, acīmredzot, vairs neiederos precēto pāru sabiedrībā, ar kuru kādreiz mēs ar vīru kontaktējāmies. Likās, ka viss, kas manās acīs bija kaut kā vērts man ir zudis. Redzēju sevi kā pilnīgu zaudētāju, jo biju zaudējusi tos, ko mīlu.

Turpināju iet uz sanāksmēm un sāku apgūt jaunu dzīves modeli

Al-Anon. Sāku atrast savu zudušo ģimeni jaunās mīlošas draudzības pilnās attiecībās ar Al-Anon biedriem. Maz pamazām es sāku atkal justies dzīva, nedaudz vairāk pārliecināta un mīlestības cienīga. Mana iepriekšējā šaurā pasaule paplašinājās, apgūstot jaunas lietas un satiekot jaunus cilvēkus. Manai dzīvei kļūstot pilnasinīgākai, es gandrīz aizmirsu, cik ļoti tiku sāpināta. Tad mana meita atkal pārnāca mājās, lai pabeigtu pēdējo vidusskolas klasi. Un tas bija jauns sākums kopā.

Esmu atradusi jaunu mērķa sajūtu caur kalpošanu. Man pieredze ļauj man piedāvāt līdzjūtību un iedrošinājumu citiem, kas iet cauri līdzīgiem zaudējumiem. Al-Anon man ir sniedzis dārgas garīgas dāvanas, kas man ir ļāvušas atgūt viengabalainību un dziedināšanos no savas šķiršanās sāpēm. Šodien varu teikt, ka esmu brīva no sāpēm, kurās reiz dzīvoju.

Jautājumi pārdomām un meditācijai.


Uz sadaļas sākumu

Tuvinieka nāve

No grāmatas „Atvērt sirdi, pieņemt zaudējumus”

Šīs sadaļas saturs:
Uz lapas sākumu

„Alkoholisma slimība atstāj aiz sevis sērotājus”

Iespējams, ka nav lielāka zaudējuma, un noteikti nav paliekošāka zaudējuma, kā tuva cilvēka nāve. Daudziem no mums ziņa par mūsu tuvinieka pēkšņu nāvi ir bijis šokējošs jaunums, kamēr citiem gadiem ilgi ir nācies novērot lēnu sabrukumu. Mīļa cilvēka nāve atstāj ilgi paliekošu nospiedumu mūsu sirdīs, lai kas arī būtu zaudētais tuvinieks - dzīvesbiedrs, partneris, bērns, ģimenes loceklis, mīļdzīvnieks, draugs vai Sponsors.

Lai arī sērošanas process jebkura zaudējuma gadījumā ir līdzīgs, mūsu sēras var būt atšķirīgas, atkarībā no attiecībām. Sajūtas zaudējot bērnu tomēr ir citādas nekā tad, ja zaudētais ir dzīvesbiedrs, vecāku zaudējums tiek izjusts citādi nekā brāļu vai māsu aiziešana mūžībā. Daudziem no mums, alkoholisma slimības skartajiem, attiecības ar draugiem ir ciešākas nekā ar ģimeni. Drauga nāve mums var izrādīties smagāks pārdzīvojums nekā ģimenes locekļa nāve.

Nāve alkoholisma rezultātā tāpat var izraisīt citas izjūtas nekā citas nāves, kuras mums ir nācies redzēt. Kad mūsu mīļotais tuvinieks nomirst tā arī nesasniedzis skaidrību, tiek zaudētas arī visas cerības, ka alkoholiķis varētu rast palīdzību. Mēs sērojam par tādām attiecībām ar savu tuvo cilvēku, pēc kādām tikām ilgojušies un par daudzajiem veidiem, kā alkoholisms ir ietekmējis mūsu dzīvi. Mums var likties, ka ir jāizsēro savi zaudējumi visa mūža garumā. Patiesība ir tāda, ka esam sērojuši jau ilgi iekams mūsu tuvinieks ir aizgājis mūžībā.

Uz sadaļas sākumu

Saprast savas jūtas

Tik ilgi, kamēr alkoholiķis bija dzīvs, mēs saglabājām cerību uz iespējamu izveseļošanos. Mēs varam būt ticējuši, ka tad, ja lūgtos pietiekami centīgi, mēs būtu varējuši atturēt alkoholiķa nāvi. Tagad mums var likties, ka mūsu lūgšanas nav tikušas uzklausītas. Ja mūsu tuvinieks tā arī netika sasniedzis skaidrību, mēs varam just dusmas par to, ka viņš/viņa nav bijis spējīgs atzīt savu problēmu un meklēt palīdzību. Mēs arī varam just dusmas par alkoholisma graujošajām sekām mūsu dzīvē, vai varam dusmoties uz pašu slimību un tās zemiskajiem paņēmieniem, kā tā izārda ģimenes un sagrauj cilvēku dzīves.

Mūsu sākotnējā atveseļošanās posmā tik daudz kas ir saistīts ar ceļu no nolieguma uz pieņemšanu. Kad saprotam, kā noliegums ir ietekmējis mūsu dzīves, mēs vairs nevēlamies nokļūt tur atpakaļ. Tomēr ziņu saņemšana par sava tuvinieka nāvi, mums var izrādīties pārlieku smags pārdzīvojums, lai spētu to uzreiz pieņemt. Mūsu pirmā reakcija var būt sastingums. Tas var izrādīties īpaši smagi tiem no mums, kas ir smagi strādājuši, lai spētu nonākt kontaktā ar savām sajūtām.

Diemžēl, bez nolieguma, mēs vispār varam būt nespējīgi funkcionēt. Bez tā mēs, visticamāk, nespētu organizēt nepieciešamo apbedīšanu un izvadīšanu, gādāt par dažādiem materiālajiem jautājumiem, kas kļūst aktuāli jebkura cilvēka aiziešanas gadījumā, un būt klāt saviem bērniem vai citiem tuviniekiem, kam tas nepieciešams. Mēs iespējams nevarētu pat izrausties no gultas, ja mūsos nedarbotos kaut neliela nolieguma deva. Saskaroties ar nāvi, noliegums palīdz mums pasargāt sevi līdz esam gatavi pieņemt notikušo. Lai arī sastinguma sajūta var likties mulsinoša, varam būt droši, ka tas ir tikai uz laiku.

Uz sadaļas sākumu

Atvieglojums

Kad nomira kādas sadraudzības dalībnieces vīrs, viņa bija pārsteigta, jūtot izteiktu atvieglojuma sajūtu: " Tas nozīmēja, ka būšu brīva – brīvāka nekā jebkad mūsu kopējās dzīves laikā”. Kāds vīrs, savukārt, jutās atvieglots, ka viņa sievai nu vairs nav jācieš no slimības. Kāds no vecākiem dalījās: "Neesmu pārliecināts, ka mans dēls būtu atradis mieru šajā saulē. Bet esmu pateicīgs, ka viņš neatstāja aiz sevis sievu vai bērnu, kam būtu jāiet cauri viņa alkoholisma radītajām sāpēm.” Daudzi no mums ar pārsteigumu atklāj, ka jūtas atviegloti pēc alkoholiķa nāves.

Šādas sajūtas, protams, raisa mūsos bažas, ka ar mums viss nav īsti kārtībā. Mēs jautājam sev: "Ja jau izjūtam atvieglojumu, vai tas nozīmē, ka priecājamies, ka alkoholiķis ir miris?” Tie, kas neko nesaprot no alkoholisma slimības var mūs kritizēt vai nosodīt, pieņemdami, ka mūsu atvieglojuma sajūta nozīmē to, ka neesam mīlējuši alkoholiķi. Lai netiktu uzskatīti par cietsirdīgiem un bezjūtīgiem, mēs varam baidīties atzīt savu atvieglojuma sajūtu pat Al-Anon biedru priekšā. Varam būt noraizējušies, ka mūsu sajūta ir neraksturīga, unikāla un neviens nebūs spējīgs mūs saprast.

Ja riskējam dalīties savās sajūtās ar Sponsoru vai citu Al-Anon biedru, varam atklāt, ka neesam vienīgie, kas piedzīvojuši šādas emocijas. Mūsu atvieglojuma sajūta nenozīmē, ka neesam mīlējuši alkoholiķi. Varbūt mūsu atvieglojuma sajūta ir mūsu līdzjūtības pazīme par to, ka kādam vairs nav jācieš. Iespējams, esam atviegloti, ka esam atbrīvojušies.

Uz sadaļas sākumu

Saskaroties ar pašnāvību vai pēkšņu nāvi

Pašnāvība ir viena no alkoholisma traģiskajām realitātēm, ar kuru mums daudziem, diemžēl, ir nācies saskarties. Dažiem dzīvošana ar atkarību kļūst par nepaciešamām sāpēm. Tiem, kas izvēlas šādu ceļu, lēmums atņemt sev dzīvību ir šķitis kā vienīgā izeja no ciešanām. Ziņas par pašnāvību var visu mūsu pasauli sagriezt ar kājām gaisā. Kad sākotnējais šoks ir mazinājies, varam sākt vainot sevi, ka neesam pamanījuši brīdinājuma zīmes. Ticot, ka būtu kaut kā spējuši to aizkavēt, varam kaut kādā veidā justies vainīgi.

Tāpat daudzi alkoholiķi mirst negaidīti un pēkšņi ignorētu vai neparedzamu veselības problēmu dēļ, vai ar alkohola lietošanu saistītos nelaimes gadījumos. Lai gan nekad nevaram būt pilnīgi gatavi jebkādai nāvei, saskaršanās ar pašnāvību vai pēkšņu nāvi ir jo īpaši smaga. Mums tiek laupīta iespēja pateikt savam mīļajam ardievas, nokārtot mūsu starpā nepabeigtās lietas, vai labot nodarījumus.

Varam mētāties starp alkoholiķa un sevis vainošanu. Mums neatturami liekas, ka no mūsu tuvā cilvēka nāves būtu bijis iespējams izvairīties. "Ja vien mēs būtu centušies vairāk” , mēs sakām sev, "varbūt mēs būtu varējuši to novērst”. Ja vien es nebūtu tik ļoti uzstājis. Ja vien alkoholiķis būtu bijis mazāk ietiepīgs. Ja vien.

"Ja vien” ir dabiska reakcija, saņemot ziņu, ka mūsu tuvais cilvēks ir aizgājis uz visiem laikiem. Tā ir daļa no tā, kā mūsu apziņā iespiežas realitāte, tiekot galā ar šoku. Lai gan varam censties analizēt un saskatīti jēgu sava tuvinieka nāvē, patiesībā mums var būt, bet var arī nebūt lemts kaut kad to pilnīgi saprast.

Pirmais solis palīdz mums atzīt, ka nevaram kontrolēt citu dzīvi. Iestāstot sev, ka esam vainīgi cita cilvēka nāvē, uzliekam sev milzīgu nastu. Atzīstot savu bezspēcību pār savu mīļoto cilvēku rīcību, sākam saskatīt, ka viņu dzīve nebija mūsu kontroles ietvaros. Tikai, kad varam to pieņemt, varam patiesi sākt pieņemt viņu nāvi. Kad viņas saderinātais atņēma sev dzīvību, kāda no sadraudzības biedrenēm saprata: "Pat ja būtu saskatījusi kādas pazīmes, es būtu varējusi šo rīcību aizkavēt uz dienu, nedēļu vai mēnesi, nevienu brīdi nebija reāli manā varā kontrolēt vai mainīt šo iznākumu”.

Kad saskaramies ar pašnāvību vai pēkšņu nāvi, mums liekas, ka mūsu Augstākais spēks ir uzlicis mums vairāk nekā varam izturēt. Savā apjukumā varam uz laiku novērsties no sava Augstākā spēka. Ja nespējam paši lūgt par sevi, varam lūgt citus pievērstie lūgšanām par mums. Ir pieņemami, ka esam dusmīgi. Ir pieņemami, ka uz laiku paejam malā. Mūsu Augstākais spēks pacietīs to. Kā jebkurās attiecības, būs arī dusmu periodi. Kāpēc lai attiecības ar Augstāko spēku būtu citādas? Noliedzot savas jūtas, mēs nedarām neko labu ne vienās no savām attiecībām. Patiesībā, ja jūtamies attiecībās pietiekami ērti, lai atļautos izteikt sevi, tas norāda uz šo attiecību stiprumu un noturību – pat ja tas ir attiecības ar mūsu Augstāko spēku.

Uz sadaļas sākumu

Neatrisināti jautājumi un nepabeigtas lietas

Alkoholisma slimība var turpināt ietekmēt mūs arī tad, kad alkoholiķa vairs nav. Ja mums ir paveicies, esam paguvuši atrisināt savas attiecību problēmas ar tuvinieku pirms viņš ir aizgājis mūžībā. Tomēr dažiem no mums nav bijis šādas iespējas un tagad šīs lietas ir palikušas nenokārtotas. Ja mums nav bijis iespējas izteikt vai atrisināt savas pārestības vai labot nodarījumus, mēs varam justies vainas, nožēlas un aizvainojuma nospiesti.

Lai arī mūsu mīļais tuvinieks ir miris, joprojām varam strādāt pie savām attiecībām ar viņu. Patiesībā daži no biedriem ir atzinuši, ka alkoholiķa nāve ir it kā atbrīvojusi viņus, ļaujot risināt jautājumus, kuriem viņi nespēja pieķerties vai kurus nespēja izlemt, kamēr tuvais cilvēks bija dzīvs. Ja tuvinieks ir aizgājis nesen, doma par neatrisināto jautājumu uzurdīšanu tieši tagad var likties ne sevišķi vilinoša. Jebkuri mūsu savstarpējie attiecību jautājumi ar dārgo aizgājēju turpat vien būs arī rīt, nākamajā mēnesī, nākamgad vai jebkad nākotnē, kad mēs būsim gatavi un spējīgi tos risināt.

Mums nav jāķeras klāt visiem jautājumiem un problēmām reizē. Kāda sadraudzības locekļa ceļojums cauri soļiem noveda viņu pie šādas atklāsmes: "Es beidzot sapratu, ka nevaru labot visus savus rakstura trūkumus dažās nedēļās vai mēnešos. ”Mūsu devīzes "Svarīgākais vispirms” un "Vienu dienu vienā reizē” ļauj atvieglot mūsu nastu. Varam atļaut sev izdarīt pāris dziļus elpas vilcienus un vispirms pievērsties tam, kas prasa mūsu uzmanību tieši šajā brīdī. Iespējams, šajā brīdī ir pilnīgi pietiekami, ka tiekam galā ar sava mīļā cilvēka nāvi. Kad būsim tam gatavi, varēsim sākt izskatīt savus neatrisinātos attiecību jautājumus. Ceturtā soļa inventarizācija un dalīšanās ar Sponsoru vai uzticamu draugu, var mums palīdzēt saskatīt, kā mēs būtu varējuši veicināt grūtības attiecībās ar savu tuvo cilvēku. Tomēr mums jāuzņemas atbildība tikai par savu rīcību. Kad kāds nomirst, varam viegli sākt glorificēt viņu labās īpašības, uz laiku aizmirstot trūkumus. Tad ir laiks sev atgādināt, ka visi attiecību problēmjautājumi nav tikai mūsu atbildība, bet ir abu iesaistīto pušu "nopelns”.

Pat ja mūsu tuvais cilvēks vairs nav ar mums fiziski, mēs joprojām varam izlīgt mieru ar viņu, ja mums tas ir nepieciešams. Varam uzrakstīt savas domas viņam vēstulē, un tad, varbūt pie viņa kapa vai kādā citā klusā un mierīgā vietā, šo vēstuli klusi nolasīt, vai arī skaļi, ja jūtam pēc tā nepieciešamību. Varam dalīties šajā vēstulē ar savu Sponsoru. Varam izdarīt visu, kas vien mums šķiet pareizi un nepieciešami. Svarīgākais šeit ir atrast veidu, kā formulēt savas domas un jūtas.

Uz sadaļas sākumu

Ja aizgājējs ir Sponsors

Mūsu atveseļošanā gaitā, dažiem var nākties pārdzīvot sava sponsora nāvi. Daudziem no mums mūsu Sponsors ir bijis pirmais cilvēks, kas ir mīlējis bez jebkādiem nosacījumiem, zinājis mūsu dziļākos noslēpumus, mūsu cīņas un veiksmes. Mūsu sponsors ir mūs balstījis, izaicinājis sasniegumiem un iedrošinājis, ticēdams mums pat tad, kad neticējām paši sev. Daži no mums ir jutušies tuvāki ar savu Sponsoru nekā ar savām ģimenēm. Tik tuva cilvēka, kas ir bijis neatņemama mūsu atlabšanas daļa, zaudēšana var būt postoša.

Doma, ka mums vairs nav Sponsora, var raisīt paniku mūsos, jauna Sponsora meklēšanas perspektīva – atbaidoša. Varam paļauties, ka noteikti kādu dienu atradīsim sev citu Sponsoru, taču mums nav sevi jāpiespiež to darīt, iekams esam gatavi tam. Varam uzticēties savam Augstākajam spēkam, ka īstajā laikā viņš dos mums Sponsoru. Līdz tas notiek, uz laiku varam pievērsties meditācijai, atminoties, kā mūsu Sponsors palīdzēja mums tikt tik tālu cik esam šodien. Vēl viens veids, kā varam nest tālāk Sponsora viedumu ir caur mūsu pašu kalpošanu, vienalga, kādā formā mēs to izvēlamies darīt. Šādā veidā mēs varam nodot tālāk to mīlestības dāvanu, ko tik dāsni mums deva mūsu Sponsors.

Uz sadaļas sākumu

Bailes nekad netikt tam pāri

Sēras nav sistematizēts process. Tās nav loģiskas, tām nav likumu un tās saārda mūsu dzīvi. Esot sāpju varā, mums var likties neiespējami iedomāties, ka mēs jelkad varētu sākt justies citādi nekā šajā sāpju brīdī. Mums var likties, ka mūsu jūtu intensitāte nekad nemazināsies un, ja sāksim raudāt, tad nebeigsim nekad. Tajā pašā laikā mēs varam just tādu kā ziedošanos savām bēdām, uzskatot to par savas mīlestības pierādījumu. Balstoties šajā pieņēmumā, varam sākt cīnīties pret savu vēlmi justies laimīgiem.

Ir daži zaudējumi, kuriem nekad netiksim pāri. Mūsu attieksme pret tiem ar laiku noteikti mainīsies, taču tie vienmēr būs ar mums. Kaut arī šādā brīdī mums var pietrūkt spēka praktizēt Al-Anon principus, vienalga varam būt droši, ka tie joprojām iedarbojas uz mums. Tādā brīdī var būt noderīgi sev atgādināt ka sēras, tāpat kā atlabšana, ir process. Mums tas nav jāizpilda perfekti, tāpat mums nav perfekti jāizdzīvo savas jūtas. Lai gan citi var uzdot jautājumu, kāpēc joprojām neesam tikuši pāri savam zaudējumam, Al-Anon mums ir brīvība sērot sev pieņemamā veidā un ātrumā.

Mūsu sadraudzības drošais patvērums iedrošina mūs skatīties acīs savām jūtam un izpaust savas bēdas, kad esam tam gatavi. Atļaujot sev būt ievainojamiem, mēs veicam svarīgu soli uz savu sāpju atvieglošanu. Turklāt, kad riskējam būt atklāti, mēs sniedzam cerību tiem, kas tāpat kā mēs cīnās ar savām neizteiktajām sērām. Dalīšanās savās izjūtās, kas ir tik vienkārša un tajā pašā laikā drosmīga, var palīdzēt citiem veidos, ko nevaram ne iedomāties.

Uz sadaļas sākumu

Atļauja doties tālāk

"Mani Al-Anon draugi ļauj man būt tam, kas esmu un kur esmu”, teica kāds cilvēks. "Tajā pašā laikā, viņi saudzīgi mani iedrošina nepalikt tur ilgāk nekā nepieciešams.” Mums var būt šaubas vai varam doties tālāk, vai arī mums var likties, ka nododam savu mīļo tuvinieku, turpinot savu dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis.

Kā lai dodam sev atļauju dzīvot tālāk? Varam pieņemt mācību, ko mums devušas mūsu sēras un, kā iesaka Divpadsmitais solis, pielietot to visos mūsu darbos. Varam uzturēt dzīvu sava dārgā tuvinieka piemiņu caur savu kalpošanu Al-Anon. Varam katru dienu darīt kaut ko, lai rūpētos par sevi fiziski, emocionāli un garīgi. Pirms sanāksmēm varam lūgties, lai esam atvērti sadzirdēt ko tādu, kas sniegtu mums mierinājumu. Arī Al-Anon saņemtā mīlestība var mums palīdzēt doties uz priekšu.

"Pastāvīgais atgādinājums, ka tieku mīlēta Al-Anon palīdz man atcerēties, ka zaudētais tuvais cilvēks nav vienīgais mans mīlestības avots.”

Mūsu dzīves pēc zaudētā tuvā cilvēka nāves nekad vairs nebūs tādas kā līdz tam, tām tādām arī nav jābūt. Došanās tālāk nenozīmē, ka esam aizmirsuši savu mīļo cilvēku vai, ka esam beiguši sērot. Lai gan došanās tālāk var šķist mums neiespējama, esam redzējuši, ka ar citiem tā notiek. Par laimi mūsu Augstākā spēka plāni attiecībā uz mums nav pilnīgi atkarīgi no mūsu piekrišanas. Pat ja nespējam noticēt, ka mums ir nākotne, varam būt pilnīgi droši, ka tā mums tomēr tiks dota.

"Man joprojām pietrūkst mana vīra. Man vienmēr viņa pietrūks. Tomēr, pateicoties Al-Anon, es spēju atlaist pagātni, dzīvot šodienu ar pilnu atdevi un ar cerību gaidīt visu, ko mans Augstākais spēks ir iecerējis man dot nākotnē.”

Uz sadaļas sākumu

Biedri dalās pieredzē, spēkā un cerībās

Mans dēls bija izdarījis nopietnu pašnāvības mēģinājumu, un es slīku sāpju un šausmu jūrā. Mana dzīve mainījās uz visiem laikiem pēc tam, kad apmeklēju savu pirmo Al-Anon sanāksmi pēc kāda sava laipna drauga neatlaidīga lūguma. Al-Anon sadraudzībā es atradu gādību, atbalstu un informācijas pārpilnību par jaunu dzīves veidu. Nākamā gada laikā es iemācījos pieņemt atkarības realitātes un ieguvu spēju just līdzjūtību pret savu alkohola un narkotiku atkarību izmocīto dēlu. Es sēroju par zaudētajām cerībām un sapņiem attiecībā uz manu dēlu. Pakāpeniski nonācu pie atziņas, ka nespēju darīt neko, lai glābtu viņu. Sava jaunatklātā garīguma pirmsākumos es iztēlojos, ka ietinu savu dēlu pledā un ielieku Dieva rokās.

Mans dēls zaudēja cīņā ar alkoholu un narkotikām un izdarīja pašnāvību, kad jau gadu biju programmā. Biju sagrābta tādā sāpju un iznīcības virpulī, ka pat elpošana prasīja apzinātu piepūli. Slīgstot vispārējā vainas apziņā, meklēju kur esmu vainojama kā māte. Kā gan varēju ļaut viņam noiet tik tālu? Kāpēc nedarīju kaut ko vairāk, lai pasargātu viņu? Es nepametu Al-Anon pavisam, taču man nelikās, ka man tur vairs būtu kas meklējams. Likās, ka visu citu bērni ir nonākuši uz atlabšanas ceļa, tikai es kaut kā esmu cietusi neveiksmi. Šad un tad gāju uz sanāksmēm, bet parasti nespēju runāt. Es tur tikai sēdēju. Man patika saņemt apkampienus un gādību, bet kopumā es tur jutos sveša. Pamazam pārstāju iet uz sanāksmēm.

Ar Dieva žēlastību, es uzturēju kontaktus ar dažiem Al-Anon draugiem un pēc dažiem mēnešiem es spēju atgriezties. Tagad zinu, ka mans Augstākais spēks vadīja manu atgriešanos un drīz es atradu Sponsoru. Es pieņēmu pirmos trīs Soļus un atzinu savu bezspēcību šīs slimības priekšā. Es sapratu, ka vienīgā iespēja ir savas neizturamās sāpes nodot Dievam.

Esmu tik daudz iemācījusies par to, kā pārciest zaudējumu un esmu pateicīga par to, ka esmu atradusi citas dvēseles, ar kurām kopā varu sērot un dalīties savās sāpēs. Domāju, ka bez Al-Anon es nebūtu bijusi spējīga pārciest sava dēla nāvi.


Pēc 11 skaidrības gadiem mans vīrs izvēlējās darīt savai dzīvei galu. Sastingums un sēras bija visaptverošas. Es izjutu dziļu zaudējumu visos sajūtu līmeņos. Es jutu arī milzīgas dusmas – dusmas par to, ka viņš varēja nodarīt ko tādu man un mūsu ģimenei, dusmas, ka viņš nevarēja atrast citu risinājumu. Visvairāk es dusmojos, ka viņa aiziešana paņēma līdzi visu mūsu kopīgo pagātni. Mēs bijām bijuši pamatskolas klases biedri un vidusskolas pārītis. 35 laulības gadus mums allaž kaut kā izdevās visu nokārtot. Tagad viss, kas mums bija kopīgs, bija zudis.

Es nekavējoties atgriezos savā ģimenes grupā. Ļaudis tajā bija līdzjūtīgi un gādīgi. Sanāksmēs un strādājot ar savu Sponsoru, es nonācu pie atziņas, ka mana vīra nāve bija viņa lēmums, un es neesmu atbildīga par citu cilvēku lēmumiem. Es patiesi izpratu, ko nozīmē "pieņemt lietas, ko nespēju mainīt”, kā teikts Dvēseles miera lūgsnā. Darbs ar savu programmu ļauj man norobežoties no citu lēmumiem un dod man brīvību pieņemt savējos.


Kad pirmo reizi atnācu uz Al-Anon, mans dēls bija aktīvs alkoholiķis un atkarīgais, mans vīrs bija klīniskas depresijas stāvoklī un es biju tuvu ārprātam. Al-Anon es sastapu cilvēkus ar līdzīgu pieredzi, tomēr klausījos viņu stāstos visai selektīvi. Gāju uz sanāksmēm, taču ar programmu nestrādāju. Joprojām tvēros pie cerības, ka tad, ja iešu pa atlabšanas ceļu, mani tuvinieki man sekos. Tad kādu dienu es pēkšņi sapratu, ka atšķirībā no citiem, kas runā par rūpēšanos par sevi un fokusēšanos uz savu rīcību, es joprojām turpinu runāt par savu dēlu, vīru - par visu ko, izņemot sevi. Šī atklāsme iezīmēja manas atveseļošanās sākumu.

Pēc dažiem gadiem piepildījās manas ļaunākās nojausmas. Mans dēls nomira 24 gadu vecumā no gadījuma pārdozēšanas. Nepagāja ne divi mēneši, kad viņa izmisušais tēvs atņēma sev dzīvību. Es iekritu šoka un sēru stāvoklī, kas pilnīgi pārņēma mani. Vienmēr tiku uzskatījusi, ka varu pārdzīvot gandrīz visu – bet ģimenes zaudējums bija par daudz.

Šodien es esmu atklājusi, ka varu ne tikai izdzīvot, bet arī būt pateicīga par to, ka esmu dzīva. To ir paveikusi Al-Anon programma. Savās vistumšākajās stundās es tirdīju sevi ar jautājumiem, ko būtu varējusi darīt, lai viss notiktu citādi. Atceros daudzas naktis, ko tiku pavadījusi visdrūmākajās bailēs un bezcerībā. Tajā laikā es fokusējos uz Vienpadsmito soli, lūdzot Dievam parādīt man ceļu un dot spēku iet pa to. "Tavu ceļu, ne manu, Dievs”, es lūdzos. Un kā brīnums, manā priekšā pavērās veids, kā izdzīvot to nakti, nākamo stundu, vai, dažkārt, tikai nākamo minūti. Kad biju atdevusi savu gribu savam Augstākajam spēkam, redzēju ka viņš ir ar mani, virzot mani cauri krīzei.


Augot alkoholiskā ģimenē viena no retajām pastāvīgajām lietām, uz ko varēju paļauties savā dzīvē, bija mana mīļotā kaķene. Viņa vienmēr priecājās mani redzēt un bija pateicīga pat par vismazāko mīlestības izpausmi. Kad vien es biju bēdīga, nobijusies, sāpināta vai vientuļa, viņa klausījās manī, neizsakot savus vērtējumus. Es mēdzu auklēt viņu un raudāt, kamēr viņa skatījās manī un murrāja, it kā teikdama, "Arī šis pāries”. Viņa man sniedza komfortu un bija mans sabiedrotais daudzos no visjuceklīgākajiem manas dzīves laikiem.

Viņa nodzīvoja ne daudz mazāk par divdesmit gadiem un diezgan ilgi arī kamēr jau biju Al-Anon. Pazīstot sava mīļā dzīvnieciņa beznosacījumu mīlestību, zināju kādas īpašības atpazīt savos jaunajos Al-Anon draugos. Al-Anon man sniedza mīlestību, pieņemšanu un vadību, kas man tik izmisīgi bija nepieciešami. Kad manai kaķei tuvojās pēdējās stundas, mani Al-Anon draugi palīdzēja būt tam gatavai. Tonakt, kad viņa nomira, es skaidri zināju, kas man jādara un man bija arī drosme to darīt. Es turēju viņu savās rokās un pateicos par viņas mīlestību un draudzību. Viņa raudzījās manī ar savām gandrīz neko neredzošajām acīm un vēstīja man, ka ir gatava aiziešanai. Viņa aizgāja mierīgi murrādama, vairs neciešot sāpes.

Mana Al-Anon ģimene atzīst, ka mīlestībai var būt visdažādākie veidi, ieskaitot arī īpašas attiecības starp bērnu no alkoholisma skartas ģimenes un viņa mīļdzīvnieku. Viņi man ļāva runāt par savu zaudējumu, nenocienot manis justās sēras un neapsmejot to lielo ietekmi, kāda bija šim dzīvnieciņam manā dzīvē. Šodien es zinu, ka sēras ir cena, ko maksāju par to, ka esmu mīlējusi un esmu tikusi mīlēta.


Gadiem es cīnījos, lai saglabātu savu 25 gadus ilgo laulību, kura vienkārši nefunkcionēja. Programma man palīdzēja saprast, ka nevaru vairs ilgāk gaidīt uz sava vīra skaidrību, tāpēc varu sākt dzīvot savu dzīvi. Ja vēlējos dzīvot jel kaut kādu dzīvi, man bija jāpieņem lēmums. Turklāt sāku saredzēt, kā vīra dzeršana un vardarbība ietekmē mūsu bērnus. Vairs nespēju stāvēt malā un ļaut sabendēt viņu dzīvi ar alkoholiķa nepieņemamo uzvedību. Ja viņa izvēle ir turpināt dzert, man nav jāsajūk prātā vai jānomirst kopā ar viņu. Mans vīrs bija šokā, kad iesniedzu šķiršanos. Pēc gadiem ilgušas tukšas draudēšanas, viņš neticēja, ka kādreiz varētu to patiesi izdarīt.

Dienā, kad mūsu laulība tika šķirta, es sēroju par beigušos sapni un laulību, kāda tā būtu varējusi būt. Es sēroju par to vīru, kāds viņš mēdza būt un par mīlošo tēvu, kāds viņš būtu varējis būt. Es sēroju par daudzajiem gadiem, kas tikuši izniekoti, raizējoties un mēģinot kontrolēt viņa dzeršanu.

Pirms diviem gadiem mans vīrs nomira no alkoholisma slimības. Uz to brīdi mēs bijām šķīrušies jau daudzu gadus un biju apguvusi pieņemšanu. Pateicoties programmai, visi mūsu pieci bērni bija spējīgi uz sapratni un piedošanu savam tēvam. Bērēs es sēroju par talantīgo, apdāvināto un mīlošo cilvēku, kuru bija sagūstījusi slimība, no kuras viņš nespēja atbrīvoties. Tajā pašā laikā spēju izjust iejūtību, piedošanu un atvieglojumu, ka viņš beidzot ir atbrīvojies no sava posta. Esmu spējusi no jauna atrast laimi. Šodien zinu - lai kādas bēdas stātos man ceļā, mans Augstākais spēks un programma būs ar mani, lai palīdzētu tikt tām pāri.


Kad jaunatnācēja lūdza mani kļūt par viņas Sponsori, jutos necienīga to darīt. Kamēr viņa gāja cauri sāpīgam šķiršanās procesam un stājās pretim visām vientuļo vecāku dzīves grūtībām, es uzklausīju viņu un piedāvāju mierinājumu. Es neapjautu savas sponsorējamās psiholoģiskās problēmas, līdz uzzināju, ka viņa ir mēģinājusi darīt sev galu. Viņa tika ievietota slimnīcā un uzsāka ārstēšanos. Es zināju, ka viņai nepieciešama profesionāla palīdzība un iedrošināju viņu turpināt ārstēšanos.

Man kļuva acīmredzams, ka nespēju viņai dot tādu palīdzību, lai viņa spētu tikt pāri savām problēmām. Zināju, ka man jālūdz viņai atrast sev citu Sponsoru, tomēr nelikās ka būtu īstais laiks viņai to pateikt.

Kādu dienu trīs mēnešus vēlāk, atgriežoties no pilsētas, atradu viņas ziņu savā telefona atbildētājā. Sarunāju satikties ar savu Sponsoru, lai pārrunātu un kaut kā risinātu šo neviennozīmīgo situāciju. Tonakt saņēmu telefona zvanu, no kura uzzināju, ka mana sponsorējamā ir izdarījusi pašnāvību. Jutos pilnīgi izpostīta.

Dažu nākamos gadus biju dziļā depresijā. Nespēju saprast, kamdēļ viņa atņēma sev dzīvību. Vai aizmirsu pateikt viņai, ka rītdiena būs labāka? Vai nederēju viņai kā Sponsors? Vai būtu varējusi novērst viņas nāvi, ja būtu bijusi mājās un būtu varējusi parunāt ar viņu? Kā gan varēju vispār domāt par attiekšanos no viņas sponsorēšanas? Kāpēc tam visam tā vajadzēja notikt ar viņas bērniem, vecākiem, tuviniekiem, draugiem un mani? Sāku izvairīties no Al-Anon biedriem, kas gribēja, lai sponsorēju viņus un pamazām pametu programmu.

Šajā laikā sapratu, ka palikšana vienatnē ar savām sērām, neļauj man atlabt no sava zaudējuma. Galu galā atgriezos Al-Anon un sāku dalīties savās sāpēs. Manu biedru beznosacījuma mīlestība ļāva man saprast, ka biju darījusi visu, ko spēju, lai palīdzētu savai sponsorējamai. Šodien mani mierina doma, ka nu viņa ir ar savu Augstāko spēku, kā viņa to saprata.


Atnācu uz Al-Anon savas dzīves alkoholiķa dēļ, taču, kad mēs izšķīrāmies, bieži jautāju sev, kāpēc turpināju nākt uz Al-Anon. Galu galā es taču vairs nedzīvoju ar alkoholiķi. Šodien saprotu, ka turpināju nākt, lai varētu praktizēt „šos principus visur savā dzīvē”.

Ar Al-Anon un sava Augstākā spēka palīdzību, spēju izdziedināties no savām laulības zaudēšanas sāpēm. Dažus gadus pēc šķiršanās, kuru laikā maz vai nemaz kontaktējos ar savas dzīves alkoholiķi, saņēmu biedējošo telefona zvanu, ar kur man tika pavēstīts, ka viņš ir miris no šīs slimības. Daudzkārt tiku lūgusies un cerējusi, ka viņš tiks līdz Anonīmo Alkoholiķu durvīm un iegūs skaidrību. Tas nenotika. Pavadījusi daudzus gadus ar Al-Anon, es tagad esmu pieņēmusi šo slimību un spēju just līdzi savam bijušajam vīram. Tagad, kad viņš bija miris, es zināju, ka viņš vairs necieš no šīs slimības. Lielu mierinājumu sniedza ikdienas pārdomu lasīšana no " Tikai šai dienai”. Tas ļāva man atskatīties uz labo un slikto mūsu attiecībās un samierināties ar savu izturēšanos un reakcijām, dzīvojot ar alkoholiķi. Tagad saprotu, ka darīju labāko, ko tajā laikā spēju.

Man atļāva piedalīties mana bijušā vīra izvadīšanā un es lūdzu nolasīt citātu no " Tikai šai dienai” . Šodien esmu pateicīga, ka tiku mīlējusi alkoholiķi un liktenis mani aizveda uz Al-Anon.


Ja mēs salīdzinām alkoholismu ar ziloni dzīvojamā istabā, tad nāvi var uzskatīt par nīlzirgu dzīvojamā istabā. Daudziem no mums lielākās bailes ir, ka alkoholiķis varētu nomirt, tomēr šķiet, ka nerunājam par to pietiekami daudz. Pagājušajā vasarā es atradu savu 31 gadu veco dēlu mirušu. Viņš tikko bija atgriezies no 28 dienu rehabilitācijas programmas, piekto reizi. Vairāk kā pusi savas dzīves viņš tika lietojis alkoholu un narkotikas. Es zinu, ka viņa nāve bija pārāk strauja un es nekādi nevarēju to novērst. Tā bija likumsakarīga nejauša pārdozēšana.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka nebūtu varējusi pārdzīvot šo un nākamās dienas, ja ne Al-Anon. Pēc tam kad biju izsaukusi policiju, apsēdos ārpusē un tikai atkārtoju un atkārtoju Dvēseles miera lūgšanu. Līdz brīdim, kad ieradās policija, spēju sarunāties ar viņiem mierīgi un tad piezvanīju savam vīram. Todien bija karsts. Kad kaimiņiene apjautājās, vai var kā palīdzēt, palūdzu ūdeni. Bez šaubīšanās spēju izlemt par sēru namu un kremāciju. Gadu gaitā jau vairākas reizes nāve manam dēlam bija bijusi pavisam tuvu, tāpēc daudzkārt biju pārdomājusi, kas man būtu šādā gadījumā jādara.

Bija tik daudz par ko jāparūpējas pēc dēla nāves, taču spēju parūpēties par sevi, katru dienu padarot kaut ko nedaudz. Man palīdzēja stāsts no grāmatas " Dienu pa dienai Al-Anon” par sievieti, kurai bija miris vīrs. Lai tiktu galā ar savām sērām, viņa iztēlojās, ko būtu darījusi, ja šis briesmīgais notikums nebūtu atgadījies un tā viņa tika tam pāri. Tas man palīdzēja tikt pāri krīzei.

Patiesībā samierināties ar dēla dzīvi dažos veidos bija grūtāk nekā samierināties ar viņa nāvi. Pirms dažiem gadiem viņam bija izdevies gadu pavadīt skaidrā. Vienmēr būšu pateicīga par mums doto iespēju redzēt viņu ejot uz darbu, maksājot savus rēķinus, rūpējoties par savu veselību un piedaloties ģimenes viesībās. Kad viņš atkal norāvās, biju spējīga redzēt savu dēlu kā cilvēku, kurš dažkārt spēj būt skaidrā, bet dažkārt ir dzerošs. Visu šo laiku turpināju apmeklēt Al-Anon sanāksmes un arī tagad turpinu to darīt. Reiz Al-Anon man deva cerību, ka manam dēlam varētu būt labāka nākotne. Tagad tas palīdz pārciest zaudējumu.

Jautājumi pārdomām un meditācijai.

Uz sadaļas sākumu