Pieaugušie alkoholiķu bērni tiek vadīti ar
Al-Anon 12 soļu palīdzību

No brošūras “Al-Anon līdzdalība pieaugušo alkoholiķu bērnu dzīvē”


Šīs lapas saturs:

1. Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi alkohola priekšā, ka esam zaudējuši kontroli pār savām dzīvēm.

Padošanās

Mana māte, kuras dzeršana ietekmēja mani, bija tēva ikdienas vardarbības upuris. Kad mani vecāki kāvās, es apvainoju savu tēvu par cietsirdību, vai arī savu māti par nospiestību. Tas ietekmēja manas attiecības arī ar citiem cilvēkiem. Es visus nosodīju, un šajā procesā ieliku lielu daļu savas enerģijas, žēlojot sevi un mēģinot saprast citu cilvēku motivācijas.

Manas mātes nāve un mana nespēja izveidot laimīgu personisko dzīvi parādīja man, cik muļķīga ir mana cenšanās kontrolēt citus. Ar Al-Anon programmas palīdzību es spēju dienu pēc dienas pieņemt, ka esmu bezspēcīgs alkohola priekšā un ka esmu zaudējis kontroli pār savu dzīvi.

Kad es atsakos no savas iedomātās varas pār citiem, es iegūstu daudz reālistiskāku skatu uz manu paša dzīvi. Turpinot praktizēt koncentrēšanos uz mani pašu, es ar atvieglojumu konstatēju, ka es spēju likties mierā par citu cilvēku problēmām un nerisināt tās.

Uz augšu

2. Mēs sapratām, ka kāds spēks, kas ir stiprāks par mums, var palīdzēt mums atgūt veselo saprātu.

Ticība Augstākajam Spēkam

Pēc sešiem mēnešiem es beidzot sajutu, ka es piederu kopībai. Sākumā es jutos atšķirīgs no citiem dalībniekiem, kuri bija precējušies ar alkoholiķiem. Mans tēvs, paldies Dievam, svinēja savu 10. gadu AA kopībā. Es nekad nedomāju, ka manī ir tik pat daudz aizvainojuma, dusmu, naida utt. kā alkoholiķu sievām un vīriem. Tas, ka man bija 25 gadi neko neizmainīja - vecumam patiesībā nav nekādas nozīmes Al-Anon sadraudzībā.

Sākumā likās grūti identificēties ar vecākajiem Al-Anon dalībniekiem, bet mums bija jādalās savā starpā. Al-Anon sadraudzība ir dalīšanās savās cerībās, dvēseles mierā un pateicībā. Mēs nekad neesam vieni šajā programmā.

Uz augšu

3. Mēs nolēmām uzticēt mūsu gribu un dzīvi Dievam, kādu mēs paši viņu uztvērām.

Pieņemšana

Kad es pirms astoņiem gadiem atnācu uz Al-Anon, man nebija ne jausmas, cik ļoti manu dzīvi bija ietekmējis alkoholisms. Ak jā, es zināju, ka daudzi mani mīļie cilvēki dzēra pārāk daudz, bet - alkoholisms?

Noliegšana - jā! - klasisks gadījums! Ar Al-Anon draugu, viņu atveseļošanās procesā esošo dzīves biedru un Al-Anon sapulču palīdzību es sapratu," ka nav svarīgi, cik daudz vai cik bieži cilvēks dzer, bet svarīgi ir tas, ko dzeršana nodara cilvēkam fiziski, psiholoģiski un garīgi. Un pats galvenais, ka, ja cita cilvēka dzeršana ietekmē mani, tad Al-Anon sadraudzībā ir vieta man. Kad es beidzu noliegt un sāku pieņemt, es sāku augt un patiešām sāku likties mierā un ļauties Dieva vadībai. Bet tas prasīja laiku. Man nācās nokārtot attiecības ar katru cilvēku manā dzīvē pēc kārtas - pietiekoši sāpināt, pēc tam pieņemt, tad likties mierā un beigās saņemt balvu - brīvību sev pašai, manai mammai, tētim, vīram un, visbeidzot, manai meitai - mīlot un pieņemot viņus par labajām īpašībām viņos un nodalot alkoholu no šīm labajām lietām. Daudz kas ir noticis šajos astoņos gados. Mamma nomira gandrīz četrus gadus atpakaļ un, pateicoties Al-Anon programmai, manī nav vainas sajūtas par viņas nāvi, vienīgi mīlestība un apziņa, ka mēs jauki pavadījām pēdējos četrus gadus. Mans vīrs ir skaidrā AA programmā nu jau trīs gadus, un mūsu kopīgā dzīve uzlabojas. Esmu pateicīga par viņa skaidrību, par kuru es pat nesapņoju pirms astoņiem gadiem. Tētis aizvien vēl dzer, bet es viņu mīlu un saprotu labāk nekā jebkad agrāk. Mana mīļotā meita ir sākusi iet uz AA trīs reizes un pametusi, bet viņa mēģina turpināt atkal sev pieņemamā veidā. Mans vīrs un es atļaujam viņai to darīt bez jebkādas iejaukšanās. Mums ir tuvas un mīlošas attiecības un cerība, ka viņa pati atradīs savu ceļu.

Tas ir lieliski! Al-Anon iedeva man brīvību būt tādai, kāda es esmu, un iemācīja man, ka mana laime ir atkarīga vienīgi no manis un nevis no manas ģimenes. Man ir dota izvēle, un es izvēlos šādu dzīvi.

Uz augšu

4. Mēs izdarījām visaptverošu un bezbailīgu sevis izzināšanu.

Sevis pazīšana

Reiz es dzīvoju sava tēva terora varā. Viņa dzeršana un vardarbība lika man ikreiz nodrebēt, kad viņš ienāca istabā. Es slēpos zem gultas vai tualetē un bieži lūdzos: "Mīļais Dievs, palīdzi, lai tētis mani neatrod, man tik ļoti ir bail, viņš man nodarīs pāri". Manas bērnišķīgās spēles turpinājās visus manus pusaudža gadus un daļēji arī pieauguša cilvēka dzīvē.

Tas bija tā, it kā žūpošana būtu iedevusi manam tēvam milzīgu spēku salauzt un iznīcināt mani. Vai tajā pudelē bija kāda maģiska mikstūra, kas pārvērta manu tēti no klusa cilvēka skaļā, atbaidošā cilvēkā, kas atgrūda visus no sevis?

Kad es apprecējos, tā pati vēsture atkārtojās. Es atkal biju pakļauta vīrieša dominēšanai pār mani. Tikai dažas lietas bija citādas. Es vairs neslēpos aiz mammas brunčiem vai tualetē, neatrodot izeju nedz grāmatu lasīšanā nedz manis pašas izdomātā pasaulē.

Desmit gadi Al-Anon kopībā ir mazinājuši manas bailes. Lai gan Al-Anon programmai pienākas daudz pateicības, es pati izdarīju nepieciešamos priekšdarbus. Es izmantoju katru iespējamo palīdzību un darīju sevi laimīgu. Es esmu pārstājusi vainot citus savās problēmās. Es pati daru kaut ko sevis labā. Esmu sākusi justies labi sevī. Tomēr es esmu sākusi noņemt tikai virsslāni. Man vēl ir tik daudz ko mācīties, un es to vēlos!

Uz augšu

5. Mēs atzināmies Dieva, mūsu pašu un kāda līdzcilvēka priekšā visās mūsu kļūdās, trūkumos un viņu nozīmē.

Godīgums un uzticība

Alkohola izraisītās sāpes un nožēlojamība ir dziļi manī. Tas ir bijis ar mani visu manu mūžu. Tomēr es nekad nenonācu ar to konfrontācijā. Es nekad to nesapratu. Es cerēju, ka es esmu no tā "izaugusi". Man no tā bija bail un šausmīgs kauns par to. Es vienmēr visu slēpu. Es vienmēr visu stūmu zem tepiķa, un dažreiz tur pat bija telpa man pašai.

Mums nekad nebija kopīgu maltīšu. Nekad nesēdējām pie viena galda. "Kāpēc mēs neēdam kopā, mammu?" es jautāju. Nekad nebija atbilžu. Es tad aizgāju tukša, sāpināta un satraukta. Es meloju sev un tiem, kas bijā man apkārt. Viņi nekad neko nenojauta. Es nekad neatļāvu sev tuvoties.

Es nesen atradu sev ģimeni. Viņi pieņēma mani tādu, kāda esmu šodien. Viņi man ir palīdzējuši atveseļošanās cīņā. Ejot plecu pie pleca, palīdzot viens otram šajā kaujā.

Divdesmit pieci nolieguma gadi - un tagad uzsākt kaut ko no jauna. Ar mana Dieva, manas Al-Anon ģimenes un manu draugu palīdzību es to varēšu.

Uz augšu

6. Mēs pilnīgi sagatavojām sevi, lai Dievs mūs atbrīvotu no visiem mūsu trūkumiem.

Vēlme mainīties

Es uzaugu alkoholiķa ģimenē. Es no daudz kā baidījos - no citiem bērniem, no tumsas. Es pametu mājas, pārcēlos uz citu valsti. Man bija mīloša draudzene, labs darbs un skaista dzīves vieta. Tomēr bailes, izolācija un sāpes kļuva aizvien nepanesamākas.

Draudzes mācītājs ieteica griezties pēc palīdzības un pieminēja Al-Anon. Dalīšanās, darbs pie Soļiem un Devīzēm ir atnesis ticību, apmierinājumu un prieku manā dzīvē. Pēc tam, kad es kādu laiku biju programmā, es kļuvu par Alatīn sponsoru.. Nesen es kļuvu par audžutēvu kādam zēnam no San-Salvadoras. Programma man māca, kā tikt ārā no problēmām un izolācijas, kā brīvi dot, kā meditēt un lūgt, kā attīstīt manu garu. Dzīve man sāk atklāt savu skaistumu.

Uz augšu

7. Pazemīgi lūdzām Viņu atbrīvot mūs no mūsu trūkumiem.

Sastopoties ar realitāti

Es vēlējos, kaut es būtu bārene. Es vienmēr jutos atbildīga par visiem. Mana māsa dzēra, mans tētis dzēra, manai mātei bija jādzīvo kopā ar viņu.

Man pašai nebija nekādu vajadzību, jo kuram gan priekš tā bija laiks? Man bija jāpakļauj savas izjūtas visu pārējo balstīšanai. Es nevarēju raudāt bērēs - manai mātei vajadzēja atbalstu. Es nevarēju raudāt mājās, jo tas neapmierināja manu vīru. Es nedrīkstēju dusmoties - viņš teica, ka tas nodara ļaunumu bērniem. Mana loma bija uzklausīt cilvēkus un balstīt viņus. Es uzskatīju, ka man iet viegli. Es domāju, ka man ir vislabākā laulības dzīve. Tā tam vajadzēja būt, jo es tik ļoti centos, lai tas tā būtu, visādā veidā pakalpojot citiem. Es nevarēju nevienam pateikt kaut ko nepatīkamu vai sliktu. Man nebija nekādas vērtības, izņemot to, ka es palīdzēju citiem. Kurš gan citādi gribētu būt man blakus?

Tikai pēc tam, kad mana māsa mēģināja izdarīt pašnāvību, es aizgāju uz Al-Anon. Es aizgāju, lai palīdzētu viņai. Ar grupas atbalstu es sapratu, ka man vajadzēja cilvēkus. Man ir vajadzīgs viņu iedrošinājums, mīlestība un pieņemšana.

Tagad es vairs nevēlos, kaut es būtu bijusi bārene. Mana ģimene un draugi vairs nav mana sāpe. Viņi paši ir spējīgi parūpēties par sevi. Es nebalstu un neuztraucos - man vairs nav laika un enerģijas. Esmu pārāk aizņemta, mēģinot noturēt sevi uz pareizā ceļa Un viņiem ir viņu Augstākais Spēks, kas viņus pieskata.

Uz augšu

8. Sastādījām to cilvēku sarakstu, kuriem bijām nodarījuši pāri, un velējāmies nolīdzināt savu vainu viņu priekšā.

Attieksmes maiņa

Mans 1980.gada uzdevums bija izdarīt visu, kas manos spēkos, lai atjaunotu attiecības ar tēvu. Viņš nebija īpaši konsekvents, izspēlēja visādus trikus un mēģināja izvest mani no pacietības. Tomēr es ļoti centos, un man šķita, ka mums tas gandrīz jau bija izdevies.

Pagājušā gada 10.oktobrī nakts vidū man zvanīja telefons. Es uzzināju, ka mans tēvs atrodas slimnīcā ļoti kritiskā stāvoklī. Austrālija ir ļoti liela valsts, un man bija vajadzīgas trīs dienas un divas naktis, lai nokļūtu pie tēva. Es tur nonācu trīs ar pusi dienas pirms viņš nomira. Viņš bija bez samaņas un nezināja, ka es esmu pie viņa.

Es jutos iztukšots, raugoties viņā. Viņa ķermenis tik ļoti pūlējās izdzīvot. Es tikai turēju viņa roku un noskatījos, kā viņš nomirst. Pēc tam man bija jānoskatās, kā viņu apraka ārpus pilsētas, vietā, kas viņam ļoti patika un kuru es iespējams nekad vairs neredzēšu.

Es satiku ļoti daudz viņa draugu un biju pārsteigts, ka to viņam bija tik daudz. Pirms es atnācu uz Al-Anon, es domāju, ka viņš ir slikts. Al-Anon sadraudzībā es sapratu, ka viņš ir slims. Tādēļ es nolēmu pieņemt to, ka mēs esam tik atšķirīgi. Es esmu tik priecīgs, ka to izdarīju.

Uz augšu

9. Mēs atdarījām šiem cilvēkiem ar labu, cik tas bija mūsu spēkos, nekaitējot viņiem vai citiem cilvēkiem.

Līdzjūtīga rīcība

Tā kā es esmu gan alkoholiķa meita, gan alkoholiķa sieva, kā arī divu mazu bērnu māte, es gribētu izdarīt kādus komentārus par vienu no audzināšanas aspektiem alkoholiķu ģimenē. Ja vecāki nevar saprast, ko teikt saviem bērniem, cik daudz vai kad to teikt, viņiem var noderēt mana pieredze.

Ja ģimenē ir alkoholisma problēma, tad mēs (bērni) to sajūtam ļoti agri, praktiski pat pirms mēs iemācāmies runāt. Tādēļ līdzjūtīgs un saprotams skaidrojums par slimību, no kuras cieš ģimenes loceklis, ir ļoti palīdzošs. Ir svarīgi zināt, ka grūtības ģimenei netiek tīši nodarītas.

Klusēšana var radīt smagas emocionālas traumas un gadiem ilgu neapmierinātību attiecībās starp alkoholiķi un viņa/viņas bērniem, kā tas bija manā gadījumā. Kopš es esmu sākusi apspriest mūsu situāciju kopā ar saviem bērniem, viņu attieksme pret alkoholiķi ir kļuvusi daudz mīlošāka. Tādējādi es sapratu, cik lielā mērā mana atturīgā un noliedzoša attieksme pret alkoholiķi bija nākusi pār manu bērnu galvām.

Uz augšu

10. Mēs turpinājām sevis izzināšanu un tūlīt atzinām, ja bijām kļūdījušies.

Uzņemties atbildību par sevi.

Mana ģimene cieta no alkoholisma slimības, un tā iekrāso visas manās atmiņas par bērnību. Manī izauga tādas izjūtas kā dusmas, bailes, jūtīgums. Es varēju būt ... nepielūdzami klusa un neizpaust savas jūtas, bet es nesu sevī nevaldāmas dusmas pret dzeršanu un alkoholiķiem. Kaut gan es neesmu pilnīga atturībniece, es uzņemu ļoti personiski kāda cita cilvēka dzeršanu.

Iespējams es to neformulēju tā, bet manas izjūtas varēja definēt sekojoši: "Ja mans tēvs mani mīlētu, viņš varētu nedzert. Viņš dzer, lai mani sāpinātu." Tādēļ es jutos sāpināta un ienesu šīs izjūtas arī daudzās citās manas dzīves situācijās. Kad cilvēki nepiegrieza man uzmanību tik, cik es gribēju, es ļāvu viņiem mani sāpināt (doma ir pareizi noformulēta - Al-Anon ir iemācījis man saprast to, ka es dodu citiem šo spēku sāpināt mani).

Es meklēju pieķeršanos, kuras tik ļoti trūka manā dzīvē. No otras puses, nekāds daudzums uzmanības un pieķeršanās mani nespēja apmierināt. Manī bija nepiesātināma apetīte. Es pieprasīju no citiem neiespējamo. Es sāpināju, bet es nezināju, kāpēc.

Al-Anon sadraudzība ir palīdzējusi man pievērst uzmanību šīm izjūtām un saprast, kas bija noticis daudzu gadu gaitā. Tas man ir palīdzējis saredzēt, kā apslēptās dusmas ir spējušas vadīt manu rīcību.

Paralēli tam, ka es daudz ko pieprasīju no citiem cilvēkiem, es licēju tam, ka man jābūt neierobežoti brīvai. Piemēram, es varēju pieņemt lēmumus, nekonsultējoties ne ar vienu, pat ne ar draugiem, vai arī man nepārtraukti bija jāpretojas cilvēkiem, kas reprezentēja varu. Patiesībā mana brīvība un neatkarība nav atkarīga no kādiem nepaklausības vai konfrontācijas aktiem. Tā ir atkarīga no manas attieksmes un izjūtām. Ja es vienmēr tikai reaģēju, tad es neesmu brīva.

Ar šo izaicinājumu es tagad sastopos, un tas ir daudz lielāks nekā visi tie ārējie draudi, kurus es redzēju ap sevi. Tas ir manas dzīves ceļojuma centrs. Mans Augstākais Spēks to vada, un es vairāk un vairāk vēlos, lai mana ceļojumam virziens vestu pie Viņa.

Al-Anons man arī ir atdevis manu tēvu jaunā un brīnišķīgā veidā. Tas man palīdzēja pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Viņš bija slims, bet viņš arī mīlēja un darīja to labāko, ko varēja. Viņš negribēja ievainot mani personiski. Tas bija mans pieņēmums, un tā bija manas slimības daļa - saskatīt sāpes tur, kur to patiesībā nebija, un kur īstenībā bija mīlestība. Tā nāca tāda formā, kāda man nepatika, tomēr tā bija mīlestība.

Es palēnām esmu nonākusi pie atziņas, ka abas - mīlestība un sāpes - ir mistiskā veidā savijušās tajās ģimenēs, kas cieš no alkoholisma. Mēs viegli varam pieļaut, ka sāpes noslāpē un nogalina mīlestību - tā ir traģēdijas sastāvdaļa. Al-Anon sadraudzība ir palīdzējusi man ieraudzīt, kā mīlestība vienmēr ir bijusi klātesoša, un tā ir bijusi daļa no Dieva rūpēm par mani.

Uz augšu

11. Centāmies ar lūgšanām un meditāciju padziļināt savu apzināto saskarsmi ar Dievu, kādu mēs Viņu izprotam. Darot to, mēs lūdzām vienīgi izprast Viņa gribu un spēku to izpildīt.

Garīgā izaugsme.

Agrāk es nekad nevarēju pateikt: "Es tevi mīlu." Tagad tas plūst tik brīvi kā dzīva ūdens straumes.

Tas nāk no manas tālās bērnības. Es nevaru atcerēties nekādu prieku, vienīgi nemieru, apjukumu. Jūs uzminējāt - tur bija iesaistīts alkoholisms. Es zinu vienīgi to, ka tas tik tiešām ietekmēja manu prātu un sirdi. Daudzas manas pagātnes dienas es esmu izslēdzis no atmiņas, jo domas par to bija tik sāpīgas -pārņemtas ar bailēm, apjukumu un mīlestības trūkumu.

Mans tēvs nomira no alkoholisma Maiami cietumā, Floridā. Visas manas atmiņas par viņu bija bēdīgas. Mana "apbružātā" māte apprecējās otrreiz pēc vairākiem gadiem, un tagad dzīvo laimīgu dzīvi.

Man trūka galvenais laimes saturs - mīlestība! Es visur meklēju laimi. Es domāju, ka atradīšu to reliģijā. Mani Dieva meklējumi bija ilgi un neveiksmīgi. Es biju saistīts ar baznīcu kopš bērnības, bet laime, ko es tur saņēmu, ilga tikai dažas minūtes.

Es meklēju laimi laulībā. Un, kā jūs variet iedomāties, es apprecējos ar alkoholiķi. Laulības dzīvē mēs cīnījāmies viens ar otru 17 gadus, izlikdamies, ka viss bija kārtībā! Mēs nepazinām viens otru un nemīlējām viens otru tā, kā tam patiesā laulībā būtu bijis jābūt. Tagad es zinu, ka agrāk es nemaz nepazinu, kas vispār ir mīlestība.

Kad mana sieva atrada AA, viņa atveseļojās pietiekami, lai ieraudzītu gaismu un nolēma šķirties no manis, lai ienestu nedaudz laimes savā dzīvē. Šajā laikā es atradu Al-Anon, bet es nebiju pietiekoši atlabis, lai izdarītu kādas lielas izmaiņas savā dzīvē.

Tagad es pateicos Dievam katru dienu par Al-Anon un par mīlestību, ko dod programma un daudzie Al-Anon draugi. Caur to es varēju iegūt jaunu garīgu izaugsmi. Es priecājos tagad par iespēju strādāt pie Al-Anon programmas visos līmeņos. Es priecājos par jauniegūto dzīves veidu un daudzajiem laimīgajiem brīžiem kopā ar Al-Anon draugiem, bet visvairāk es priecājos pats par sevi. Patiesais mans "es" saka: "Es mīlu tevi."

Uz augšu

12. Sasnieguši garīgo atmodu, kuru veicināja šie soļi, mēs centāmies mūsu ideju jēgu izskaidrot citiem un piemērot šos principus visā mūsu dzīvē.

Pateicība.

Visu savu dzīvi es esmu baidījusies. Dažreiz bailes ir vienkārši piesardzība, piemēram, nebraukt ar pārāk lielu ātrumu sniega vētras laikā. Citreiz bailes ir pārspīlētas, kropļojošas un nevietā.

Es uzaugu alkoholiķu ģimenē. Vide bija bīstama, kaislību pilna. Dažreiz tika izrādīta pieķeršanās, bet es nekad nespēju noticēt tai. Kas notiek ar bērnu vēlāk, dzīves vidū? Nu, es esmu precējusies ar alkoholiķi, kurš ir AA. Man ir veselīgi bērni un labs darbs. Bet kas notiek manī?

Es baidos no izsmiekla. Es bieži vien saredzu izsmieklu tur, kur tā nav. Mana vīra balss tonis liek man justies kā pirms 30 gadiem, kad vecāki izsmēja mani.

Man ir bail no dusmām. Es to bieži pieredzēju no mana tēva, un sajutu to mātes ledus aukstajā attieksmē, kad viņa atteicās ar mani runāt. Es baidos no manām dusmām - cik daudz vardarbības ir manī. Es esmu iemācījusies daudz negatīvu piemēru no saviem lomu modeļiem, bet uz manas atbildības ir to mainīšana.

Es baidos no uzticamiem cilvēkiem - tas mani var sāpināt. Es nevarēju uzticēties savu vecāku garastāvokļiem, līdz ar to es nevēlos uzticēties nevienam. Tomēr, Al-Anon es beidzot sāku uzticēties grupas mīlestībai un atbalstam.

Es mežonīgi baidos no noraidījuma. Bērnībā es biju paklausīga, mīļa, es izpildīju visu, ko no manis prasīja, bet manas atbildes nebija balstītas uz mīlestību un labestību. Tās bija balstītas uz bailēm - vismazākais nieks, piemēram, izlijis piens uz vakariņu galda varēja kļūt par milzu traģēdiju un beigties ar smagu sodu. Arī manā pieauguša cilvēka dzīvē es bieži visu izpildīju, balstoties uz bailēm - es varētu tev nepatikt, ja es nedarīšu to, ko tu man saki. Tas ir saistīts ar manu "labumu".

Es baidījos iepazīt sevi. Jo varēja izrādīties, ka tas, ko es dzirdēju bērnībā: " Tu esi muļķe, tu esi nejēga," ir patiesība. Tomēr jo mazāk es zināju par sevi, jo lielākās grūtībās es nonācu. Kad es biju bērns, lai izpatiktu vecākiem, man vajadzēja iztīrīt māju, būt mīļai. Es nevarēju sacensties ar vienas māsas skaistumu, otras māsas gudrību un vēl citas māsas svētumu, jo mana māsa nomira agrā bērnībā. Spēlējot centīgas muļķa radības lomu, kas ar smaidu un vieglumu panes visu, es kaut kā tiku uz priekšu.

Es baidos no pārāk tuvām attiecībām ar manu dzīves biedru, neskatoties uz viņa izaugsmi AA. Paturot viņu pa gabalu, es varu izvairīties no sāpēm. Manas bailes paralizē mani no jaunu lietu izmēģināšanas - vienkāršu lietu, kā piemēram, pamēģināt jaunu deju soli, kad esmu kopā ar vīru kādā ballītē. Nākošā rītā es nožēloju, ka ļāvu savām bailēm atturēt mani no patīkamas laika pavadīšanas.

Man ir bail arī no sasniegumiem. Kad man tiek izteikta atzinība darbā, es iekšēji pazemojos. Es varu panest noraidījumu, vienaldzību vai vardarbību, bet es nevaru izcelties un būt veiksmīga.

Faktiski, es vairāk baidos dzīvot nekā nomirt. Dzīvošana prasa, lai es justu, lai es būtu tas, kas es esmu. Tā prasa, lai es neizvairītos vienalga, vai esmu TV kameras priekšā vai savā gultā. Tā prasa, lai es pārstātu bēgt visa veida aktivitātēs vai citu cilvēku problēmās, kas novērš uzmanību no manis. Kad esmu tik ļoti iesaistījusies citu cilvēku dzīvē, es tik tiešām bēgu pati no sevis. Kad es esmu iesaistījusies sevis izzināšanā, es dzīvoju. Dzīvot mirušu dzīvi man nozīmē pārstāt just, pārstāt augt, sastingt baiļu kalna priekšā, atteikties no atbildības par sevi.

Visvairāk es baidos no bailēm. Atceroties un izdzīvojot dažas no savas bērnībās atmiņām, es gribētu pārvērsties par bumbiņu un ielēkt kādam klēpī, lai šis cilvēks mani turētu un apmīļotu, kamēr es pārstātu just savas bailes. Tas ir tā, kā es apmīļoju savu 3 gadīgo meitiņu, kad viņa pamodās no slikta sapņa. Viņa bija redzējusi "Ožas burvi" un baidījās no raganas. Tāpat kā manu baiļu objekti, arī raganas patiesībā neeksistē. Un tāpat kā ir bailes, ir arī risinājumi. Es turēju nelielu ūdens glāzi blakus manas meitiņas gultai. Lai viņa, gadījumā, ja nāks ragana, varētu uzšļakstīt tai ūdeni, un viņa izkustu.

Al-Anon un Augstākais Spēks ir mana "ūdens glāze". Es, lielākoties, baidos, kad esmu viena, bet es vairs nekad neesmu viena - telefona zvans, sapulce, mīļš apskāviens un skūpsts palīdz man izkausēt bailes. Mans garīgais sponsors vienmēr atgādina man aizvietot bailes ar ticību. "Drosme ir tās bailes, kas ir pateikušas lūgšanu." Mans Augstākais Spēks ir kopā ar mani - kādēļ gan man būtu jābaidās?

Pamazām es mācos iet cauri savām bailēm kopā ar Augstāko Spēku. Es esmu notērējusi visu mūžu baidoties, un tas ir noticis bez nevienas glāzītes alkohola. Es atceros, kā mans tēvs kliedza: "No kā tu baidies? Kas te ir tāds, no kā baidīties?" Es atceros baiļu pilno māti sakām: "Neizrādi tētim, ka tu baidies. Tu viņu sadusmosi." Tagad man ir jāieklausās sevī. Kas notiek manī? Dažkārt, lai saprastu savas izjūtas, man ir jāaprunājas ar garīgo sponsoru vai arī Al-Anon sapulcē. Tās nav viegli uzvaramas bailes, bet ir daudz grūtāk izvairīties no tām. Es esmu iegaumējusi slavenu teicienu: "Vienīgais, no kā mums patiešām ir jābaidās, ir bailes."

Uz augšu