Al-Anon dibināšana

No grāmatas „Luīza atceras”

Sākumā AA bija visas ģimenes lieta, laulātie draugi, vecāki un bērni piedalījās sapulcēs, kas parasti notika dzīvokļos. Daudzas AA biedru sievas mēģināja dzīvot pēc Programmas, taču ļoti vispārīgi. Nebija nekā, kas viņām varētu palīdzēt izprast savas reakcijas vai arī atzīt to līdzību ar citu AA biedru sievu izjūtām. Dalīšanās pieredzē nenotika tikpat kā nemaz. Šo tukšumu aizpildīja vēlākā ģimenes grupu rašanās.

Toreiz, kustības sākuma gados, tie, kuriem laimīgā kārtā vēl bija savas mājas, dalījās tajās ar tiem, kas savas jau bija zaudējuši. Mūsu mājā valdīja rosība kā skudru pūznī. Brīnišķīgā programma mūs piepildīja ar milzīgu satraukumu un sajūsmu, tā kā AA bija aizraujošākā mūsu ģimenes sarunu tēma rītos, pusdienlaikā un vakaros, ja vien mēs tai laikā nestrādājām ar 12 soļiem vai arī nepiedalījāmies sapulcē. Pret jaunu biedru mēs izturējāmies kā pret neapstrādātu dimantu. Visi dedzīgi nopūlējās, palīdzot viņam saprast Programmu.

Visa AA literatūra tolaik sastāvēja tikai no viena vai pāris bukletiņiem, tādēļ jaunas grupas izveidošanās balstījās uz tiešiem kontaktiem ar pieredzējušajiem AA biedriem. Grupas bieži apmeklēja viena otru, notika ceļošana no viena pie otra. Tā kā mēs ar Bilu bijām jaunāki (Bils bija 15 gadus jaunāks par Bobu), tad apmeklējām daudz vairāk grupu, nekā Bobs un Annija to spēja.

Ņujorkas grupa bieži vienkārši sasēdās kāda grupas dalībnieka vecajā auto un veica nelielu izbraukumu uz sanāksmēm Filadelfijā, Vašingtonā, Ričmondā, Akronā, Klīvlendā vai arī kādā citā vietā. Vienmēr atradās kāds, kurš mums piedāvāja stūrīti, kur nosnausties, jo bieži sanāksmes ieilga, tā kā sarunas bija svarīgākas par naktsmiegu.

Kā jau agrāk esmu minējusi, „Anonīmie” no Akronas, Oksfordas grupā bija iesaistījušies agrāk par ņujorkiešiem. Atceros, ka 1939.gadā es Akronā Oksfordas grupas sanāksmē stāstīju savu stāstu, cik atceros, skaistajā Henrija un Klerisas Viljamsu dzīvojamā istabā un tad nogāju lejā uz pirmo stāvu, lai iebaudītu garšīgo cienastu, ko bija sarūpējušas Klerisa un pārējās AA biedru sievas. Tie cilvēki, kuri satikās Viljamsu mājās, vēlāk nodibināja Kingstrītas grupu. Tā laikam bija pirmā grupa Akronā, kura sevi sauca par Anonīmajiem alkoholiķiem, lai gan varētu būt, ka pirms viņiem bija Klīvlendas grupa.

Es domāju, ka Al-Anon sēkla uzdīga tad, kad šo pirmo AA biedru ģimenes locekļi pirmo reizi izjuta satraukumu par pašu personīgo atdzimšanu un sāka darboties kopīgi.

Pirms mūsu iepazīšanās Annija jau bija Oksfordas grupas locekle un tāpat kā es pēc zināmā „kurpes mešanas” starpgadījuma sajuta nepieciešamību pēc pašas garīgās izaugsmes. Tā mēs abas, kad vien satikāmies ar citu AA biedru sievām, stāstījām, kā esam nonākušas pie nepieciešamības dzīvot pēc tiem pašiem principiem kā mūsu dzīves draugi un arī tagad cenšamies tos īstenot arī savā dzīvē.

Tomēr tikai 1940.gadā sāka attīstīties konstruktīvas AA biedru ģimenes locekļu sapulcēšanās. Neilgi pēc pirmās AA kluba atvēršanas 334 ½ West 24 ielā Ņujorkā 1940.gada jūnijā AA biedriem radās sajūta, ka viņiem nepieciešamas slēgtas sapulces. Tādejādi, kamēr AA noturēja savas sapulces, mēs, viņu sievas, pulcējāmies gaismas pielietajā augšstāvā. Sākumā mēs spēlējām bridžu vai arī pļāpājām, taču drīz vien sākām runāt par mūsu pašu problēmām un apspriest, ko varētu lietas labā darīt. Es stāstīju savu stāstu. Tas bija brīnišķīgi,- sajust, ka mums vairs nav jābūt vienām ar savām bēdām, ka arī citām ir tāda pati pieredze.

Tās galvenokārt bija AA biedru sievas, kuras ieradās kopā ar vīriem, retāk mātes un meitas. Bija mūsu starpā arī viens tēvs, kurš mēģināja piedabūt savu dēlu apmeklēt AA.

Kāda visas valsts apceļojuma laikā 1943.gadā, kad apmeklējām AA grupas, es parasti teicu īsu runu lielajās atklātajās sanāksmēs, lai pateiktos AA kustībai, kura man devusi šo brīnišķīgo programmu dzīvei. Taču pie tējas galda un ģimenes kopīgajām pusdienām es vienmēr centos runāt ļoti personiski. Es stāstīju, cik ļoti svarīgi man pašai dzīvot pēc AA garīgās izaugsmes principiem, un kā es pie šīs atziņas esmu nonākusi. Nesen es saskaitīju - mūsu braucienu laikā no 1939.gada līdz 1951.gadam tās bija 62 vietas valstī, kur es tiku runājusi. Dažās no apmeklētajām vietām jau bija nodibinājušās AA ģimenes locekļu grupas.

Nevajadzētu nekad aizmirst, it īpaši Al-Anon kustības dalībniekiem, ko AA un no tās tālāk Al-Anon kustības izveidošanā paveikusi Annija. Lai gan viņas 13 gadu ilgajā darbošanās laikā bija nodibinājušās tikai nedaudzas Al-Anon grupas, Annija darīja daudz, lai izskaidrotu Al-Anon kustības būtību alkoholiķu ģimenes locekļiem. Lai pateicībā pieminam Anniju!

Droši vien tikai nedaudzi no patreizējiem Al-Anon dalībniekiem ir dzirdējuši par Rutu G., taču bez viņas Al-Anon iesākums nebūtu noritējis tik veiksmīgi. 1949.gadā viņa izdeva nelielu 12 lpp. biezu laikrakstu, kas iznāca reizi mēnesī, tā nosaukums bija „Ģimenes forums”, un tajā tika apspriestas ģimenes problēmas, kuru cēlonis bija alkoholisms. Ruta, kāda Rietumu krasta alkoholiķa sieva, šim laikrakstam veltīja daudz laika un pārdomu. Ķirbja dzeltenās lappuses bija pārpilnas ar redakcijas rakstiem, ar alkoholiķu piederīgo vēstulēm, Bībeles, Marka Aurēlija, Antoniusa, Svētā Asīzes Franciska, Nīčes, senās Ķīnas filozofu un pat Makjavelli citātiem. Tajā bija pat izteiksmīgas ilustrācijas.

Šo laikrakstu Ruta sūtīja visām Al-Anon grupām un katram, par kuru domāja, ka laikraksts varētu viņam noderēt, kā arī AA biedriem ar lūgumu tālāk nodot saviem dzīvesbiedriem. Pēdējā lappusē bija norādījums, ka nav abonenta maksas, taču vēlami brīvprātīgi ziedojumi. Laikraksts beidza iznākt pēc Al-Anon Ņujorkas biroja nodibināšanas.

1950.gadā Bils vienatnē apceļoja Amerikas un Kanādas AA grupas, lai uzzinātu, kādas ir to biedru domas par vienotas AA dienesta konferences sasaukšanu. Viņš bija pārsteigts par lielo Al-Anon grupu skaitu.

Atgriezies no ceļojuma, Bils man pastāstīja par plaukstošo Al-Anon kustību un ierosināja, ka man Ņujorkā vajadzētu atvērt dienesta biroju, kur visas grupas varētu reģistrēties, no kurienes grupas varētu saņemt vajadzīgo literatūru, un šādā veidā apvienoties. Tā būtu arī vieta, kur pēc palīdzības varētu griezties katra izmisusī sieva un no kurienas nāktu informācija visai sabiedrībai.

Sākumā Bila priekšlikums mani nesajūsmināja, jo vēl joprojām dzīvoju zināmā satraukumā par nesen iegādāto māju. Šāda biroja ierīkošana aizņemtu daudz mana laika, kuru es vēlējos izmantot dārza iekopšanai un mājas iekārtošanai. Taču, kad sāku pārdomāt šāda biroja nepieciešamību, šī doma mani saistīja aizvien vairāk. Pēc 1951.gada AA dienesta konferences es ielūdzu delegātu un vietējo AA grupu biedru sievas uz pusdienām Stepping Stonā. Gandrīz visas viņas bija arī ģimenes grupu dalībnieces un dalījās iespaidos par savu grupu darbību.

Šai laikā biju izšķīrusies par mūsu dienesta biroja atvēršanu un lūdzu tuvu draudzeni Annu man palīdzēt šai darbā. Viņa jau bija nodibinājusi ģimenes locekļu grupu Vestčesterā.

Mūsu darbu sākām Stepping Stonas augšstāvā. AA galvenais informācijas dienests (General Service Office) mums iedeva 87 tādu personu sarakstu, kas paši nebija alkoholiķi, bet bija griezušies dienestā ar lūgumu pēc literatūras vai arī ar vēlēšanos reģistrēties. Vēstules bija nākušas no ASV, Kanādas, Austrālijas, Dienvidāfrikas un Īrijas. GSO bija tādās domās, ka viņus nevar reģistrēt, jo AA palīdzot alkoholiķiem, nevis viņu ģimenes locekļiem. Adresātiem tika aizsūtītas uzmundrinošas vēstules un pievienots teksts „Sievām” no AA literatūras (zilās grāmatas).

1951.gada maijā Anna un es rakstījām šiem adresātiem vēstuli un informējām par mūsu nodomiem.

„Mīļie draugi!

Tā kā pieredze rāda, ka AA Programma ir ceļš mūža garumā, kurš var palīdzēt arī tiem, kuri nav kļuvuši par alkoholiķiem, tad patreiz ir apzinātas 87 AA piederīgo grupas un varbūt vēl daudz citu. Grupām ir 3 vēlēšanās:

  1. Sadarboties ar AA grupām un izrādīt izpratni par viņu darbību;
  2. Pašām dzīvot pēc AA 12 soļu programmas un augt garīgi kopā ar mūsu AA biedriem;
  3. Uzņemt savā vidū jaunus biedrus un sniegt viņiem mierinājumu.

Ir pienācis laiks, lai apvienotu visas šīs grupas. Ņujorkā esam ierīkojuši pasta kasīti un Luīza ir uzņēmusies to vadīt.

Mums radušies sekojoši jautājumi:

  1. Vai piekrītat nosaukumam AA ģimenes grupas? Ja nē, ko iesakāt tā vietā?
  2. Vai mums nevajadzētu pārņemt 12 soļus, kā tie ir rakstīti AA, neizdarot labojumus vai pārveidojumus?

Lūdzu, sūtiet savus ierosinājumus un priekšlikumus uz pasta kastīti 1475.”

Drīz vien sāka pienākt atbildes. No 87 adresātiem 48 atbildēja, ka viņu grupas būtu priecīgas apvienoties kopīgā apvienībā ar savu dienesta biroju. (Čikāgas grupa, kura pastāvēja no 1941.gada, nevēlējās mums pievienoties.)

Regulāri tika izsūtītas informācijas lapiņas un uzrakstītas 2 brošūras: „Kādas sievas stāsts” un „Mērķis un ieteikumi”. Lielu cerību spārnotas, par piecpadsmit dolāriem pasūtījām vietējā tipogrāfijā 1000 eksemplāru no pēdējās. 10 dolāru ziedojums nāca no Masačūsetas Sema K., tam sekoja daudzi citi, kas mūs pārsteidza un iepriecināja. Mēs bijām pieņēmušas, ka mūsu birojs varētu darboties ar brīvprātīgu ziedojumu palīdzību, kā tas bija AA gadījumā, taču vai tas tā notiks, nezinājām, jo nebijām lūgušas ziedot šim mērķim.

1951.gada novembrī Stepping Stounā noturējām kopīgu sanāksmi ar grupu vadītājiem un sekretāriem, lai ziņotu par mūsu darba panākumiem un ievēlētu dienesta komiteju, kas mums sniegtu padomus un palīdzību. Mēs ar Anni divas reizes nedēļā tikāmies Stepping Stounā un bieži pienāca vairāk vēstuļu, nekā mēs spējām atbildēt. 1952.gada martā bija pienākušas pietiekoši daudz atbilžu un mēs varējām grupām ziņot, ka vairums grupu nolēmušas kustību saukt „Al-Anon ģimenes grupas”, kas ir vienkāršs saīsinājums no Alcoholics Anonymus.

Al-Anon sākumā mēs domājām, ka mums vajadzētu iegūt pēc iespējas vairāk zināšanu par alkoholismu, lai varētu palīdzēt saviem laulātajiem draugiem. Taču atkal un atkal mēs nonācām pie secinājuma, ka mūsu smaguma punkts pārvietojās tādejādi, lai mīlot atbrīvotu alkoholiķi. Runas nebija tikai par to, ka alkoholiķis nevar mācīties no savām kļūdām, ja visu laiku tiek saudzēts un sargāts, bet vispirms un pirmām kārtām, līdzatkarīgajam vajadzētu tiekties pēc garīgas izaugsmes. Neviens nevar pārveidot kādu citu cilvēku, tikai sevi pašu.


Uz augšu

Luīzas pārdomas

Jauna meitene būdama, tiku cēlusi gaisa pilis un sapņojusi par to, kā sliktus cilvēkus pārvērst par labiem. Man šķita, ka manai mātei piemita šīs dotības (talants). Katrs, kuram bija tuvas attiecības ar manu māti, kā man likās, ar to palīdzību kļuva labāks.

Maniem sapņiem bija dažāda forma. Kādā reizē es atklāju iebrucēju, kas lika maisā mūsu sudrabu. Es viņu draudzīgi sveicināju un mēģināju vest pie prāta. Pie tam ne jau tas, ko es teicu, ne manas pārliecināšanas spējas panāca to, ka viņš sudrabu atlika atpakaļ, bet gan daudz vairāk manas personības spēks. Es viņā pamodināju vēlēšanos būt labam.

Taču kādu briesmīgu pašapmierinātību atmaskoja šie sapņi! Bila centieni pēc varas nebija nekas salīdzinot ar manu dziļo pašapmierinātību, kas, pēc manas pārliecības, nebija pamanāma, jo sabiedrībā es biju kautrīga un atturīga. Ņemot vērā šo priekšvēsturi, nebija brīnums, ka es iedomājos, ka varēšu panākt Bila dzeršanas pārtraukšanu un to vēl joprojām mēģināju darīt 17 gadu garumā. Pat pēc Bila garīgās atmodas man neienāca prātā, ka man jāmaina pašai sevi. Šī doma laikam gan darbojās manā zemapziņā, jo kāds nenozīmīgs atgadījums atmodināja mani un es apzinājos savas garīgās izaugsmes nepieciešamību. Kādu svētdienu Bils garāmejot man sacīja: „Mums jāsteidzas, citādi nokavēšu Oksfordas grupas sanāksmi!” Man rokā bija kurpe un, pirms es aptvēru, kas notiek, es metu kurpi viņam un kliedzu: „Pie velna Tavas stulbās sanāksmes!” Šāds pēkšņs dusmu izvirdums pārsteidza mani pašu vairāk nekā viņu. Viņa dzeršanas laikā es būtu varējusi atrast attaisnojumu savai nesavaldībai. Taču kāpēc tagad, kas viss bija kārtībā, es tik vētraini reaģēju uz pilnīgi normālu aizrādījumu? Pa ceļam uz sanāksmi es sāku par to domāt. Kāds draugs man palīdzēja tikt skaidrībā, ka gandrīz divus gadus apmeklēdama sapulces un gribēdama līdzināties citiem grupas dalībniekiem, pati nekad pilnībā neesmu paļāvusies uz Dievu, bet vienmēr esmu mēģinājusi pati ņemt visu savās rokās. Šinī dienā es sāku pirmo reizi kritiski paskatīties uz sevi. Līdz tam es nekad nebiju domājusi par sevi pašu. Tā kā es Bilu mīlēju un gribēju viņam palīdzēt, es tiku domājusi, ka rīkojos pareizi. Ilgs laiks man bija vajadzīgs līdz sapratu situāciju, bet gadu gaitā man atkal un atkal nācās atskatīties uz mūsu attiecībām, kādas tās bija agrāk un kā tās vēlāk mainījās.

Pakāpeniski noskaidrojās patiesā aina. Kad neilgi pēc mūsu kāzām kļuva redzams, ka Bils pārlieku daudz dzer, es par to īpaši daudz neuztraucos. Es biju pārliecināta, ka ar savu iekšējo spēku es spēšu viņu mainīt. Dzīve kopā ar mani, es domāju, viņam būs tik brīnišķīga pieredze, ka viņam nebūs nepieciešams alkohols kā mierinātājs. Kad tomēr gāja laiks un viņa dzeršana nevis samazinājās, bet kļuva postošāka, šķita, ka ne mans gribasspēks, ne arī mana „iedvesmojošā personība” savu mērķi nebija sasniegusi. Tad es skaitīju lūgšanas un lūdzu palīdzību Dievam. Es veidoju dialogu ar Dievu, taču nenodevu Viņam savu gribu.

Es tik lielā mērā biju pārliecināta par savas pašas gribas spēku, ka neilgi pirms operācijas sevi pierunāju: „Es esmu savas dvēseles kapteinis, sava likteņa veidotāja”. Es iedomājos, ka saglabāšu kontroli pār sevi, pat esot anestēzijā operācijas laikā, kaut gan nedaudz atbalsta no Dieva, mana leitnanta, arī nenāktu par ļaunu.

Kad Bils vairs nedzēra, es ar izbailēm secināju, ka neesmu viņam vairs vajadzīga tādā pat veidā, kā iepriekš. Mans galvenais dzīves mērķis palīdzēt Bilam atrast ceļu uz skaidrību bija zudis un tā vietā es neko nebiju atradusi. Tas man kļuva skaidrs tikai pamazām. Tā kā man nebija izdevies Bilu izārstēt no dzeršanas, es biju ņēmusi ļaunā, ka to bija izdarījuši citi un biju greizsirdīga uz viņa jaunajiem draugiem. Arvien skaidrāk es redzēju, ka manu Ego viņa dzeršanas laikā bija veidojušas svarīgas lomas, kuras biju spiesta pildīt: māte, žēlsirdīgā māsa, maizes pelnītāja, lēmumu pieņēmēja. Tā kā bērnu mums nebija, mātes loma man bija īpaši svarīga. Manu egoismu veicināja arī manas spējas pelnīt dienišķo maizi mums abiem un pieņemt svarīgus lēmumus attiecībā uz mūsu sadzīvi, uz ko Bils nebija spējīgs. Man bija sajūta, ka esmu neatliekami ļoti vajadzīga.

Es atklāju, ka biju ļoti paštaisna un pašapmierināta, kad domāju, ka Bila dēļ daru visu, ko vien sieva var darīt. Pašreiz es domāju, ka paštaisnība ir lielākais grēks. Jā, grēks. Tā ir neuzveicama. Neviens gaismas stars nevar izlauzties cauri tās bruņām. Savus upurus tā tur izolēti un attālināti no citiem cilvēkiem.

Kad Bila dzeršana beidzās, es nešaubīgi turpināju visu turēt savās rokās un man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai pierastu pie savas partneres lomas.

Dievs – ar Oksfordas grupas starpniecību – ar vienu pirksta mājienu panāca to, kas man nebija izdevies 17 gadu garumā. Reizēm es kritu ceļos, lai pateiktos viņam (Viņš bija iecelts par kapteini un es pazemināta par leitnantu), lai nākamajā mirklī visu apgrieztu otrādi un nolādētu Oksfordas grupu.

Mana pieredze rāda, ka labi darbi, kas veikti ar vislabākajiem nodomiem, bieži nesasniedz cerēto mērķi, ja tiek veikti tikai paļaujoties uz pašas spēkiem, ka tikai tad patiesi notiek kas labs, kad iepazīstam Dieva plānus un tad liekam lietā visas savas spējas, ko Dievs mums devis, lai to izpildītu.

Kopš atgadījuma, kad metu Bilam ar kurpi, esmu katru dienu pārdomājusi savu rīcību un mēģinājusi būt godīga pret sevi, pārbaudīt savas domas un sajūtas tik objektīvi, cik vien iespējams. Ir ļoti viegli maldīties. Ieradumu attaisnot sevi ir grūti atmest un droši vien man tas atgadās vēl kādu reizi, pat nemanot. Taču gadiem ritot esmu sākusi sevi mazliet vairāk saprast.


Uz augšu