Anonimitāte

No grāmatas “Ceļš uz atveseļošanos, Al-Anon soļi, tradīcijas un jēdzieni.”

12. tradīcija

Anonimitāte ir visu mūsu tradīciju garīgais pamats, kas vienmēr mums atgādina, ka principi ir svarīgāki par personībām.

Lai arī kur un kādos apstākļos kāds potenciālais Al-Anon dalībnieks grieztos pēc palīdzības, mēs gribam nodrošināt to, lai Al-Anon programma vienmēr būtu sasniedzama.

Būdami jaunie dalībnieki, mēs dzirdējām sekojošus vārdus katras sapulces atklāšanas brīdī: „Al-Anon ir anonīma Sadraudzība. Viss, kas tiek sacīts šīs grupas sapulcē, kā arī tas, kas tiek pārrunāts biedru starpā, ir konfidenciāls”. Tikai ievērojot šos nosacījumus, mēs varēsim justies pietiekami brīvi, lai sapulcē runātu par to, kas uz sirds, tādejādi palīdzot cits citam Al-Anon ietvaros.

Izpratne par to, ka anonimitātei ir jāpiešķir svarīgāka nozīme kā atsevišķu dalībnieku personībām, ir Al-Anon garīgais pamats. Anonimitātes jēdziens ietver sevī katru Soli, Tradīciju un Principu, nosakot, ka tas, ko mēs iemācāmies Al-Anon ir daudz svarīgāks par katru atsevišķu grupas dalībnieku, kurš dalās ar savu pieredzi vai saņem palīdzību. Anonimitāte nozīmē to, ka, neraugoties uz to, kas mēs esam, kur mēs dzīvojam, ar kādu mašīnu braucam vai kādas grāmatas mēs esam izlasījuši, pats svarīgākais ir pazemība. Praktizēdami pazemību savā atveseļošanās procesā un tai pat laikā paliekot anonīmi, mēs varam būt pilnīgi droši, ka Al-Anon vienmēr būs klātesošs un tā mantojums tiks saglabāts.

Kādēļ tieši anonimitāte tiek uzskatīta par visas mūsu programmas garīgo pamatu? Anonimitātes jēdzienā ietilpst vairāki būtiski garīgie principi. Tai skaitā drošība, biedru cienīšana, pazemība, vēlēšanās uzticēt savu gribu Spēkam, kas augstāks par mums un vēlme dzīvot saskaņā ar principiem, kurus mēs augstu vērtējam, nevis tikai reaģēt uz cilvēkiem, kas mums apkārt. Anonimitāte vieno mūsu Sadraudzību, atvirzot malā cilvēka individuālo statusu, kā rezultātā mēs vairāk ieklausāmies pašā vēstījumā un nevis vēstītājā.

Mūsu pašu atveseļošanās, ka arī mūsu grupas veselība var tikt garantēta tikai tad, ja mēs principiem piešķiram svarīgāku nozīmi kā personībām.

Sapulcēs mēs iemācāmies, kā pazemīgā veidā ir iespējams dalīties ar savu atveseļošanos. Mēs iemācāmies atteikties no ieslīgšanas pašapmierinātībā un iedomāties, ka tieši es esmu kaut kas īpašs. Mēs sākam saprast to, ka mēs katrs esam kaut kas īpašs. Mēs apzināmies to, ka mūsu personiskais labums ir jāziedo kopējā labuma sasniegšanai.

Mēs sākam saprast to, ka tad, kad mēs mēģinām nostādīt sevi augstākā pozīcijā, uzspiežot savu gribu, uzstājot uz to, ka tieši mēs esam tie, kuri zin vislabāk, vai vienkārši darot visas lietas citu vietā, mēs patiesībā iegūstam vienīgi naidīgu attieksmi, izolāciju un postu. Anonimitātes praktizēšana ar pazemīgu attieksmi aizsargā mūsu atveseļošanos.